Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa kavalieris Antons Rancāns. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.02.1998., Nr. 53/54 (1114/1115) https://vestnesis.lv/ta/id/51227

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvija un Ukraina grib un spēj sadarboties

Vēl šajā numurā

27.02.1998., Nr. 53/54 (1114/1115)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa kavalieris Antons Rancāns

R5.JPG (7003 BYTES)

Par dzīvi un darbu

Ja var ticēt ierakstam dzimšanas apliecībā, esmu ieraudzījis šo pasauli vēl tā saucamajos Ulmaņa laikos 1938.gadā toreizējā Ludzas apriņķa Nautrēnu pagasta Sila mājās, kur par spīti visai tuvajai Krievzemes klātbūtnei tautas noskaņojums bija izteikti nacionāls. Pat pēc piecdesmit okupācijā pavadītiem gadiem te saskaitīti tikai septiņi cittautieši un divi nepilsoņi.

Latvijas brīvvalsts statusa zaudēšana jeb krievu tanku ienākšana galvaspilsētā laukos atbalsojās kā neziņas un trauksmes laiks, kas manā atmiņā iespiedies ar īpatnu sadzīves epizodi. Tajā nemierpilnajā dienā tēvs, būdams aizsargs, gatavojās doties uz pagasta centru, lai apspriestos ar pārējiem aizsargiem par turpmāko rīcību. Bija karsta vasaras priekšpusdiena, kad tēvs, paķēris savu "Ērenpreisu", iesēdinājis mani rāmim piestiprinātajā bērnu sēdeklītī, devās ceļā. Nokļuvuši galapunktā, iegājām mājā, kura tradās paliels aizsargu pulciņš. Tēvs apsveicinājies lūdza glāzi ūdens, jo bija stipri izslāpis. Tika pasniegta pilna glāze, bet, pieliekot to pie mutes, tēvs aizrijās un sāka klepot. Klātesošie to bija gaidījuši un nu smējās, vēderus turēdami — joks bija izdevies. Izrādījās, ka glāzē bija nevis ūdens, bet neatšķaidīts spirts, ko aizsargi bija dabūjuši tuvējā brūzī un, negribēdami atstāt komunistiem, sākuši pamazām "iznīcināt".

Cilvēki sāka dzīvot tagadnei, jo nākotnes varēja arī nebūt. Bija jābaidās par savu īpašumu, par brīvību un par dzīvību. Drīz sākās sarkankarogotās deportācijas dienas, tad nāca citi okupanti, diktēja savu kārtību, gari kara gadi un atkal lielā austrumu kaimiņa apkampieni un atkal deportācijas, aresti, lopu vagoni, spaidi un kolhozi.

Izrādījās, ka krievu atnestais miers ir krietni postošāks tautai nekā pēdējā kara gadi. Septiņu gadu vecumā palicis bez tēva, es mācījos darīt visus vīra darbus. No tēva biju dabūjis trīs kaujas šautenes, medību bisi un mazkalibra šauteni. Iemācījos slēpt gan šos ieročus, gan konfiskācijai paredzēto radioaparatūru un fototehniku, kā arī veselu lērumu brīvvalsts laikā iznākušo iesieto ilustrēto žurnālu un grāmatu. Visu vajadzēja ne tikai glabāt, bet arī saprātīgi lietot, neieminoties par to nevienam, lai nepakļautu māti un jaunāko brāli svešās varas represijām.

Tā pagāja skolas gadi. Politiskā nebrīve radīja vēlmi izrauties pasaulē, tādēļ negāju studēt nevienā augstskolā, bet iestājos jūrskolā, tā cerēdams redzēt brīvas zemes. Mans nodoms tomēr nepiepildījās, jo biogrāfiskie dati varas pārstāvjos pret mani neradīja uzticību. No jūrnieka karjeras atteicos, jo atcerējos, ka mani priekšteči bijuši labi amatnieki un amats ir vienmēr bijis mākslas vecākais brālis.

Tā nonācu jaunizveidotajā Rēzeknes mākslas skolā. To pabeidzis, iestājos Mākslas akadēmijā. Studijas un turpmākie darba gadi Rēzeknes mākslas skolā ir izveidojuši mani par cilvēku ar nacionālu ievirzi, par Latgales novada patriotu un lauku dzīvesveida aizstāvi.

Man allaž bijusi tieksme domāt savādāk nekā citiem, meklēt neiestaigātus ceļus un darīt to, ko citi nevēlas darīt. Arī Latgales ārtelpu krucifiksu atjaunošanu uzsāku tad, kad tā bija zināma pārdrošība. Senās tradīcijas paklusām sāku pētīt jau kā akadēmijas students. Uzkrātā informācija lauzās izteikties, un politiskā situācija šķita tam nobriedusi. Arī ļaudis bija gatavi panākties pretī manai ierosmei. Diemžēl tautas pacēlums un tieksme atjaunot nopostītos kultūras pieminekļus un arī krucifiksus drīz vien apsīka. Ja man tagad vaicātu, kad krucifiksi bijuši vairāk apdraudēti, es nevarētu izšķirties, ko sacīt. Padomju laikā tos postīja, politisku motīvu mudināti, bet tagad tie aizies bojā tāpēc, ka nevienam nebūs vajadzīgi. Sapratu, ka vienīgā iespēja glābt no iznīcības vēl palikušos Latgales krucifiksus ir tos visus uzskaitīt, izmērīt, aprakstīt un nofotografēt.

Dzīvojot nu jau ceturto gadu desmitu Makašānos, radušies mani lielākie dekoratīvie kokgriezumi, skulpturālie šarži. Te tapuši atjaunotie lauku krucifiksi, te tapuši apraksti par seno krucifiksu pētījumiem, kas ilga gandrīz ceturtdaļgadsimta garumā. Šis darbs tika novērtēts ar "Sējēja" prēmiju 1992.gadā, ar mākslas maģistra grāda piešķiršanu un profesora Luda Bērziņa prēmiju 1994.gadā. Seno Latgales ārtelpas krucifiksu pētījums vainagojies ar grāmatas "Kokā cirstās ciešanas" iznākšanu 1997.gadā. Tajā uzskaitīti, nofotografēti un aprakstīti novada vērtīgākie un savdabīgākie kokā grieztie krucifiksi, uzzināti tautas atmiņā glabātie kokgriezēju vārdi un dots to tapšanas procesa vērtējums.

Kopš 1992.gada Makašānos darbojas amatu vidusskola, kurā strādājam visa ģimene: es, meita Gundega — jauna māksliniece — un sieva — skolas direktore. Amatu vidusskola iecerēta, lai atjaunotu pairušās Latgales amatniecības tradīcijas un veidotu Makašānus par plaukstošu amatniecības, mākslas un kultūras centru.

R6.JPG (14035 BYTES)
Mana māte ar vecākiem 1908.gadā

R4.JPG (29175 BYTES)
Ar dzīvesbiedri Makašānu dārzā

R3.JPG (6867 BYTES)

R1.JPG (20174 BYTES)

R8.JPG (11815 BYTES)
"Vīri spriež, ka pienācis laiks slēpties mežā. Arī es to visu dzirdu"

R2.JPG (24394 BYTES)

R10.JPG (2970 BYTES)

Foto no ģimenes albuma un Arnis Blumbergs, "LV"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!