Latvijas traģiskajos gados

No Miķeļa Valtera, Kārļa Ulmaņa un Vilhelma Muntera 1939.–1940. gada sarakstes

Visvairāk esmu to varējis novērot Varšavā. Te gribēja Munteru izlietāt kā līdzekli piegriezt Baltijas valstis tuvāk Polijai, kādēļ vienu laiku viņam ļoti glaimoja, bet kad izrādījās, ka tas pēc poļu domām nenotika pietiekoši redzami, Varšavā mainījās uzskati, lai gan sejas ar glaimīgo smaidu palika. No līdzīgas novērojumu rindas runā piedzīvojumi Somijā, ko esmu dzirdējis no turienes ļoti labi informētām aprindām. Ka Lietuvā bija tādi paši uzskati, esmu jau atzīmējis. Vērojams, ka Muntera izturēšanās pret Franciju izsaukusi satrauktākās atskaņas pašā Latvijā, īpaši armijā. Ka®avīros, virsniekos pastāvēja noteikts uzskats, ka Munters vedis un ved Francijai naidīgu polītiku un ja tas itkā izturējies citādi pret Angliju, tad — tā saka — uz to piespieda mūsu saimnieciskās vajadzības un, varbūt, arī zināma nosliešanās uz virzienu tanī angļu polītiķu daļā, kas meklēja saprašanos ar Vāciju un atbalstīja to. Tai ziņā pastāvēja zināms parallēlisms starp Poliju un Latviju: Munters atbalstīja polisko polītiku, kas kopa naidu pret Franciju, un tai pašā laikā meklēja itkā Anglijas draudzību. Tā bija pati greizākā polītika, kur cik necik prātīgam cilvēkam bija saredzams, ka Francija ar Angliju satuvojas un iet arvien vairāk kopējā polītiskā virzienā, ievērojot Vācijas ieņemto stāvokli. Tātad arī te nevis patstāvīga polītiska doma, bet gan piesliešanās citas valsts novirzienam, pie tam pašam kaitīgākam, ko vien varēja iedomāties, un kam agrāk vai vēlāk vajadzēja novest Poliju pie sabrukuma, kas arī notika. Ka šī polītika varēja būt Latvijai tikai kaitīga, par to neviens nešaubās. Tagad tas jo skaidri saredzams.

Neskaitāmos apcerējumos, gan zem viena, gan zem otra vārda, mēģināju visus šos gadus no šiem kaitīgajiem virzieniem mūsu polītiku atturēt. Zinu, ka Tu lasīji Zapoļska, Bērzkalna, Furiusa, Indrāna rakstus un ja Tu, varbūt, tos esi lasījis nopietni, Tu būsi arī dabūjis noteiktu iespaidu par to, ko šie raksti gribēja. Raksturodams pie katra gadījuma Polijas polītiku, kas ar bekisko nostāju atsvešināja Poliju no Anglijas un Francijas, radīja kaitīgas ilūzijas uz Vācijas pusi, noveda pie naida ar Padomju Krieviju, es liku saprast, cik ļauns būtu šis ceļš, ja mēs paši gribētu pa tādu iet. Polijas ilūzijas uz Vācijas pusi sāka arvien vairāk iespiesties mūsu ārpolītikā. Līdz ar Polijas naidu pret Čehoslovākiju, ku®u izmantoja Vācija savā 1934.gada nolīgumā ar Poliju, radās naidīga noskaņa pret Čehoslovākiju arī pie mums: līdz ar Polijas ļauno nostāšanos pret Tautu savienību, kas kļuva tik dzīva pēc minētā līguma, pieauga arī mūsu atsvešināšanās no Ženevas. Un tā tas gāja visus šos gadus. Viss tas ir teikts, bet velti — mūsu oficiālā ārlietu polītika likās tik pārliecināta par savu pareizību, ka citādus ieskatus vienkārši noraidīja. Kur mums vajadzēja nepielaist, ka ceļas kaut mazākās šaubas par mums Anglijā un Francijā, mēs koķetējām ar berlīniskiem virzieniem. Zinādami it labi, ka kollektīvā drošība, Tautu savienības principi ir lieli polītiski balsti arī mums, būs vēl vairāk tādi nākotnē, mēs gājām pretējo ceļu, nekritiski iedami līdz iebildumiem pret kollektīvo drošību, vājinājām Tautu savienības ideoloģiju pie mums un beigās iestrēgām salkanajā, ilūzijām bagātajā tērzēšanā par neitralitāti, kur katram bērnam varēja būt skaidrs, ka neitralitāte, lai arī cik labi tā būtu domāta, mūs nepasargās no ļauniem piedzīvojumiem. Ļaunākais bija, ka nedomāja par neitralitāti kā tiesisku institūciju, nedz kā par polītisku, bet gan visvairāk kā par morālu — nolūks bija panākt polītisko bezrūpību, demoralizēt ētisko sajūtu pret notikumiem, kā tas izpaudās Berlīnes taktikā. Šī polītika bija tai pašā Vācijas interešu virzienā, kā mēs vispār esam visu laiku tagad atkārtojuši vārdus un teikumus, kas radīti Berlīnē, un par ku®iem pārējā pasaulē ir tikai viens spriedums, ka tie ir speciāliem vācu interešu mērķiem pielaikoti. Mūsu apstākļos tā bija cenšanās uz morālu pašnāvību.

Varbūt, ka paļaušanās uz neitralitāti mūs atturējusi no vajadzīgās gatavošanās un ka līdz ar to mēs esam kļuvuši par vieglu ieguvumu pirmajam, kas nāca. Ja mēs būtu mazāk paļāvušies uz mūsu literārisko neitralitātes cildināšanu, kas dažos mazāk vērīgos un mazāk nopietnos prātos radīja īstu apstulbumu, kas zin, vai mūsu pretošanās spējas nebūtu bijušas lielākas un vai, iedami kopā ar pārējām Baltijas valstīm, mēs nebūtu varējuši runāt vīrišķīgāku valodu.

Redzējām drīz vienā, drīz otrā pusē paceļamies draudus, pret ku®iem mēs bijām nespēcīgi, kā tas izrādījās, kad nāca oktob®a pirmās dienas, kas beidzās ar 5.oktobri, šo melno dienu Latvijas vēsturē. Savās piezīmēs pie Vilhelma Muntera 26.aprīļa apkārtraksta, viena no jocīgākiem diplomātiskiem cirkulāriem, biju tādu iznākumu jau paredzējis. Ja uz to atsaucos astoņos ga®os rakstos tik plaši, tad, protams, ne jau lai pamācītu Munteru, kas stāv pāri tādām pamācībām, bet gan lai atbrīvotu savu apziņu no tā, kas sakāms, un lai apmierinātu morālu pavēli savā sirdī. Taisnība, vēl viens nolūks man bija: es domāju, ka mani astoņi piezīmju raksti pie Muntera cirkulāra skars vienu otru no pārstāvjiem. Tā bija maldīšanās, jo, kā vēlāk dabūju zināt, mani ziņojumi palikuši neizsūtīti; neviens cits pārstāvis tos nav lasījis un tā viņi tikuši paglābti no ļauniem iespaidiem. Būtu arī pārāk tālu gājis, domādams, ka šīs piezīmes būtu varējušas kautkā darīt mūsu pārstāvjus redzīgākus, padarīt viņus par taisnīgākiem vērotājiem ar pašcienīgāku apdomu — tāds uzskats man nevarēja būt, kur visus tos pazīstu un zinu, ka Munters tikai turpinājis agrāko personāla polītiku, ku®a neprasīja neatkarīgu, svaigu vērošanu, bet gan pakļaušanos ministrijas vadītāja nodomiem un patmīlībai.

No kā nācis viss nepakustīgais, dvēseliski nesvaigais mūsu pārstāvjos? Tu atminies, ka sūtņu konferencē Tev sacīju: "Lūk, tādi ir Tavi sūtņi!" Un ka Tu man atbildēji: "Jā, kur tad es viņus lai lieku?" Tā viņi palikuši nekustināti, nekustīgi, nemainīgi, skatās tikai, kā iztapt ministrijas pavēlniekam. Šais pārstāvjos vērojami tīri anekdotiski raksturi. Vai man attēlot tos ar nostāstiem no citu valstu novērojumiem? Ja ir viņu starpā viens otrs intellektuāls cilvēks, ko var cienīt, tad, protams, pats par sevi saprotams, galvu noliecu viņu priekšā.

Vai tā pati līnija personu izvēlē nav turpinājusies visu šo laiku? Munters sev piekļāvis cilvēkus ar zināmu labvēlīgu izturēšanos, personīgu gādīgu draudzību, kamēr patstāvīgākais uzskats atsities pret viņa naidu. Vai man pašam tas nav bijis jāpiedzīvo? Protams, ka neesmu nekad meklējis Vilhelma Muntera draudzību. Neesmu arī nekādu ļaunumu viņam darījis; nekad ļauni vārdi nav gājuši pār manām lūpām. Esmu visu panesis un tikai vēlu Tev ieminējos kādā vēstulē par lietām, ku®as manos polītiskos uzskatos, Tu vari man ticēt, nekādu lomu nespēlē. Būtu smieklīgi, ja es gribētu vēl sevišķi apgalvot, ka manās domās, ku®as mēģinu te izteikt, ir tikai viena vēlēšanās — palīdzēt iztikt no smagās atmosfairas un greizās personaliskās ārpolītikas, kāda tā visur vērota, bieži ārzemēs diskutēta, un par ku®u jāsaka nopietns vārds, kaut tas Tavās ausīs neskanētu visai patīkami.

Lai atgriežamies pēc šiem pāris vārdiem par praktiskām greizībām un personīgām nelabvēlībām, ku®us lieku iekavās, pie paša galvenā — pie šīs vēstules tematikas. Tātad mūsu ceļš gāja uz polītisku bezjūtību, uz bezrūpīgu vienaldzību, ku®u uzskatīja par augstu dzīves ziņu, un tas noveda pie tā, ka no Berlīnes izlobījās Maskava. Maskaviskais virziens ir tagad ārpolītiski patiesībā tas pats berlīniskais. Vai var nu iedomāties greizāku ilustrāciju tam, kā tas, ko redzam no sūtņa Berlīnē, Krieviņa raksta "Königsber-ger Allgemeine Zeitung" ar zīmīgo, domājams vēsturei lemto formulu: "Mēs tagad atrodamies divu lielu kaimiņu aizsardzībā"?... Kad lasīju to, es sev jautāju: vai tas nav ārprāts? Mēs pieņemam ar tādu formulu Vācijas un Krievijas domināciju pār mums kā dabīgu aizsardzību! Visi taču atminamies, ka angļu–franču–krievu sarunās aizsardzības garantijas uzskatīja par noraidāmu protektorātu. To noraidīja īstenībā nevis tamdēļ, ka tur bija piejaukta Krievija, jo to varēja neitralizēt Francija un Anglija paktā, bet gan tamdēļ, ka mēs negribējām darīt kautko, kas nepatiktu Berlīnei, un arī tamdēļ, ka mēs visu laiku esam centušies Latvijas domas attālināt no lielajām Eiropas demokratijām. Tagad mēs pieņemam kā pozitīvu ieguvumu, ko izsaka sūtnis krievu–vācu aizsardzības slavināšanā. Vai lielajā ierēdņu sanāksmē neapgalvoja tas pats pagājušajā vēstulē minētais Andrejs Bērziņš, viņam blakus iekšlietu ministrs Veitmanis, ka ar 5.oktob®a līgumu nodibināts Baltijas piekrastē miers, ka mēs esot šī miera sargi, ka mums jāgatavojoties palīdzību sniegt savam sabiedrotam — Maskavai utt. No sūtņa Krieviņa izteicieniem skaidrs, ka nu mēs atzīstam divus sabiedrotos, ku®i mums jāatbalsta. Lūk, kāds ir ilustratīvais materiāls, kas licis katrai patiesai latvieša sirdij sastingt. Protams, ka sūtņa Krieviņa dotais raksts vai intervija nav no viņa paša prāta nācis: tas ir inspirēts, ir dota autoritatīva atļauja no paša ministra, kas visu lietu padara vēl griezīgāku un atklāti sakot, latviskai sirdij necilvēcīgu. Lūk, tā esam nonākuši pie tagadnes. Labākā gadījumā, ja tiešām notiktu brīnums, kam mūsu laikos neviens netic, un krievi apmierinātos ar kādam īsam laikam iegūtām militārām bāzēm, arī tad nav iemesla mūsu sabiedriskos prātus, tautu pieradināt pie domas par kāda protektorāta uzkundzību no krievu–vācu puses. Tas taču cik necik polītiski domājošam cilvēkam saprotams. Bet vēl mazāk saprāta ir teikt, lai mēs neraizētos par to, "kas būs rīt, vai parīt, vai pēc pusgada," kā to izteicis Alfrēds Bērziņš nupat Daugavpilī, turienes sanāksmē. Vajadzētu taču drusku vairāk padomāt. Un tādus vārdus visa prese atkārto kā augstas gudrības iedvestus, kur te tiešām lielākā vieglprātība. To neticamāko teicis tomēr Vilhelms Munters tūdaļ pēc 5.oktob®a līguma noslēgšanas, proti, ka vajadzējis ievērot krievu stratēģiskās intereses pie Baltijas jū®as, un, ja līgumu būtu noraidījuši, ko esot varējuši darīt, diez kāds tad līgums nebūtot vēlāk izskatījies. Vai tādi vārdi nopietni ņemami un vai ar tādu prātošanu nav iziets uz pašu slidenāko ceļu?

Vai tad brīnums, ka visa mūsu zeme jūt nemieru, raisās vaļā no mūsu oficiālās polītikas? Labākā zīme tam ir, ka visa Latvija tagad dzīvo līdzjūtībā ar varonīgo Somiju. Cilvēki nosoda 5.oktob®a līgumu, nosoda polītiku, kas mūs ievedusi tādā ceļā. Bet lai arī kā, pat ja šis līgums mums saista rokas suverenitātes ziņā, varbūt mēs centīsimies modināt un uzturēt dzīvu jūtību, morālo suverenitāti, kas, izpauzdamās pie citu ciešanām, pie citu lieliem darbiem, stiprina sevi? Nē, tas nenotiek. Taisni otrādi: mēģinām arvien vairāk vājināt polītisko jūtību, ētisko saturu mūsu dzīvē, novest to pie nespēka. Slavenie "Plašas sirds" raksti "Brīvā Zemē", "Darba Dzīvē", "Rītā" ir materiāls, kas to no jauna rāda. Cik smieklīgi tādi raksti, cik maz tie atbilst mūsu pašu Latvijas polītikai. Tādus rakstus sajutuši visi kā mūsu valstiski–morālu pagrimtību. Savās piezīmēs pie apkārtraksta no 26.aprīļa esmu raksturojis veselu rindu tamlīdzīgu sacerējumu, tikai diemžēl nepaguvu visu savu sakrāto materiālu izlietot. Nāca Vilhelma Muntera aizliegums komentārus turpināt. No viņiem rakstiem, kas toreiz bija tik zīmīgi tai pašai tieksmei iznīcināt patstāvīgāku domāšanu, pievilkt cilvēkus pie nejūtīgas nostājas, viss tas atkārtojās rakstā par Somiju un par nelaimīgo latviešu "plašo sirdi". Toreizējos rakstos, pāris mēnešus atpakaļ, viens no elementiem bija radīt nepatīkamu sajūtu, gandrīz naidību pret Angliju un Franciju, ko visi tā sapratuši un tādā veidā ārzemju sūtņi par tiem ziņojuši. Kā toreiz nolūks bija mūs pietuvināt berlīniskām doktrinām, tā tagad — berlīniski–maskaviskai, t.s. miera propagandai, patiesībā kopējai agresīvai polītikai, hegemonijai, visiem tiem apgalvojumiem, kas tik bagātīgi raisās no Berlīnes un Maskavas mutēm un radio.

Tikai viena pārliecība tagad pie mums sajūtama — tā ir liela — un šī pārliecība uzvarēs: visa mūsu zeme tiecas, deg vienās domās, lai uzvarētu lielās Rietumu demokratijas. Visa zeme jūt līdz varonīgām cīņām Somijā, visa zeme jūt un izsaka to, ka mūsu ārlietu polītika ir bijusi šos gadus uz greiza ceļa. Uz slidenas plāksnes mēs esam gājuši arvien tālāk uz leju. Iznākums ir tas, ka pret mūsu ārlietu polītiku un tās vadītāju valda tagad naidīgākais noskaņojums it visās aprindās.

Ļoti labi to varēja vērot, kad parādījās ziņas ārzemju presē par Muntera mātes un māsas pārcelšanos uz Vāciju. Visi jokoja, visi smējās, ironizēja. Mūsu presē ziņa bija noklusēta, bet jau pirms tā bija parādījusies "Valdības Vēstnesī", par to cirkulēja baumas Latvijā un no Latvijas, protams, tālāk. Man jāsaka, ka ziņai negribēju ticēt un tikai tad, kad man parādīja divus vārdus "Valdības Vēstnesī", pavirzījās domas uz to pusi, ka jātic, kaut arī negribas ticēt. No pirmā skata skaidrs: nevar taču vainot Munteru par viņa mātes vai māsas polītisko aktu. No tāda viedokļa nevar celt ierunas, ja arī varbūt nevienā citā valstī tāds akts nebūtu bijis iespējams, kur māte, zinādama, ka viņas dēls ir ārlietu ministrs, atradīs par iespējamu pāriet uz citu zemi — nevis kādu neitrālu, bet gan uz zemi, kas mums ir bijusi naidīga un nav mums draudzīga arī tagad. Tagadējos apstākļos Muntera ģimenes žests pieņem pavisam savādu izskatu; tas nav vairs privāts, neitrāls, bet gan pārāk provokanti polītisks. Tālāk stāvošiem skatītājiem uzmāksies tūdaļ doma, vai dēls nevarēja ieskaidrot savai mātei, ko viņas žests šais apstākļos nozīmē, un vai mātei, ja tā negribēja atsacīties no sava nodoma, nevajadzēja teikt dēlam, ka viņa palikšana vadošā ārlietu amatā, diemžēl, tādā situācijā būs neiespējama? Visi skatās, ka Latvijā valda ārlietu polītikā cilvēks, ku®a māte stāv tuvu Vācijai, demonstrē atklāti savu piederību pie hitleriskās Vācijas. Visi paskaidrojumi, kas varēja tikt doti, atsitās pret kautko tik objektīvi nepielaižamu, vēl vairāk, pret tik cietu un griezīgu smaidu, ka vajadzēja klusēt, tiklīdz iznāca par to runa. Kādi jautājumi ar griezīgu vaibstu nav šai gadījumā izteikti! Ir lietas, kas g®ūti izskaidrojamas un kur katrs paskaidrojums tikai vēl vairāk padara notikumu saredzamu. Man personīgi bija pirmais jautājums: Vai raksturīgais, kas vērots Muntera ārlietu polītikā un viņa personā, nav atvasināms no šīm pašām asinīm, kas šobrīd var izvēlēties par savu dzimteni Vāciju? Vai te nav gadījums, kur tiešām asinis valda pār cilvēku, pār viņa domām un mērķu novirzienu? Vai vācu skolai, tik vāciskai ģimenei, nebija savs iespaids? Kā viss notikums atbalsojās Latvijā un ārzemēs, par to Tu pats būsi dzirdējis un man lieki par to runāt.

Tā esam nonākuši pie notikumu pēdējām dienām un pie atsauksmēm, kas dzīvas gandrīz katrā latviešu cilvēkā, kam palikusi vēl brīvāka sajūta. Ko nu darīt tālāk? Beigu beigās — tas ir pats svarīgākais. Uz to jāatbild, cik satumšota arī neizliekas tagadne. Jāmeklē tomēr ceļš, ja vēl to varam, par ko jau šaubās. Iet līdzšinējo ceļu tālāk? Tas jau izstaigāts un tas nozīmētu atrasties arvien ļaunākos apstākļos.

Pirmais: Mūsu polītiskā atsvešināšanās izbeidzama. Jāatgriežas pie darba, ko iesāka 20 un vairāk gadus atpakaļ, un kas par šiem pēdējiem gadiem iznīcināts. No jauna jāmeklē sakari ar Rietumeiropas lielajām valstīm, ar tās sabiedrību un polītiskām iestādēm. Tikai tādos sakaros var saskatīt jaunas izredzes. To esmu bieži atkārtojis visus šos laikus savos oficiālos ziņojumos. Te Briselē ieradies, es tūdaļ jutu, ka esam nodzīvojuši gadus un nepanākuši vairāk kā to, kas jau bijis sasniegts 10—15 gadus atpakaļ. Patiesībā mēs esam izsaimniekojuši visas lielākās un iespaidīgākās sabiedrības simpātijas. Varētu daudziem piemēriem raksturot, kādi šie iespaidi vēl palikuši, ka tie pa daļai kļuvuši pat komiski. Lielā polītiskā Eiropas strāva, kas plūst caur Tautu savienību, plūda un plūst caur Franciju un Angliju, caur Beļģiju un Šveici, ir pamesta.

Bet lai iegūtu atkal Rietumeiropas un Amerikas noteicošo aprindu simpatijas, ir vajadzīgs arī iekšējā polītikā iet citus ceļus. Man bija gadījums to Tev izteikt atklātā un sirsnīgā vēstulē, par ku®u, esmu pārliecināts, Tu esi bieži domājis. Ar tām "doktrinām", kas nāk no Alfrēdiem un Andrejiem Bērziņiem, mēs kļūstam arvien svešāki valdošām aprindām un iestādēm Rietumos, Amerikā itvisur. Arī mūsu ārējais stāvoklis atkarājas lielā mērā no mūsu doktrinas un mūsu polītiskās satversmes. Tas tā būs arvien un, ja Tev rakstīju minēto vēstuli, tad taisni tamdēļ, ka laiks, un vēl vairāk notikumi, kas gatavojas, mūs piespiedīs mainīt iekšējo polītiku, vispirms drošsirdīgi izveidojot valsts satversmi tautas valdības garā.

Vai tiešām Latvijā ir kāds īsts latvietis, kas gribētu vēlēties, ka uzvar Vācija ar Padomiju? Nē, mans draugs. Nav neviena godīga latvieša, kas to vēlētos un kam būtu tāda pārliecība, ka uzvarēs Vācija. Visi skatās tikai uz to, kādus soļus ies Sabiedrotie. Bet Sabiedroto uzvara būs arī zināmu tiesisku valsts ideālu uzvara, par ko neviens nešaubās. Šis tagadējais gads būs izšķirošs tai ziņā, ka likteņa svaru kausi nosvērsies lielo demokratiju labā, kas nolēmušas pārveidot visu Eiropu uz tiesiski jauniem pamatiem. Protams, mūsu presē arī par šo nodomu nekas nav lasāms, nedz kaut kas atskanējis par tādiem nodomiem oficiālās runās.

Ar šo apstākli, ka Eiropa pārveidosies, jārēķinas un tas nozīmē, ka mums jau laikus jāmeklē sakari ar tām sabiedrības aprindām, kas varēs mums dot atbalstu. Ja notiek paredzētās lielās kustības — Vācijas sabrukšana, varbūtēja intervencija no ziemeļiem uz Padomju Krieviju — Sabiedroto spēku ieiešana Baltijas jū®ā, Baltijas jū®as atsvabināšana no vācu-krievu dominācijas, — kur būsim tad mēs? Vai mums būs vieta saimē, ku®ā atradīsies patstāvīgas konstitūcionālas valstis ar domām, kas ir tuvas jaunās Eiropas konstitūcijas mērķiem, viņu satversmēm? Varbūt, — bet varbūt var arī pamest ar roku un atstāt mūs polītisku provinču stāvoklī, ja mums tāds stāvoklis patīk. Tuvāk apstāties pie dažādām idejām, kas jau tagad izteicās par nākamo Eiropas iekārtu, nav te vietas un tādēļ arī konkrētiem jautājumiem nepieskāršos.

Zīmīga, visai mūsu polītikai zīmīga, ir lieta ar Polijas pārstāvi Rīgā, kā arī vispār ar mūsu tagadējo polītiku pret Poliju. No mūsu puses sacīts, ka pret Polijas pārstāvjiem rīkošoties vienādi visas trīs Baltijas valstis — un beidzot izrādījās, ka tikai Latvija ir ieņēmusi stāvokli, kas nesaskan ne ar tās cieņu, ne ar draudzību pret Poliju — pie tam Polijas traģiskākā brīdī. Ko lai saka poļi par mūsu polītiku, kas tiem bijusi tik draudzīga, pat nokļuvusi līdz aplamībai gratulēt, kad tie ļaunas, neapdomātas polītikas vadīti, atrāva traģiskā brīdī gabalu no Čechoslovākijas, bet beidzot tādā pašā brīdī pagriezās ar muguru pret Poliju? Lietuvā un Igaunijā ļāva Latvijai mierīgi to darīt. Latvija ir atkal tā, kas no visām Baltijas valstīm rīkojās visgreizāk. Pretēji visiem starptautiskiem ieskatiem, mēs esam deklarējuši Poliju par neesošu, kur visas valstis gluži citādi uz to skatās. Berlīnes–Maskavas apkampieniem pievilkti, mēs esam jau zaudējuši katru kustības brīvību. Kad laiks nesīs pārmaiņas, būs vēlu skatīties pēc draugiem. Labi sakari lielās demokrātijās atvieglinātu mūsu labu attiecību nodibināšanu ar Čechoslovākiju, Poliju, Somiju. Gandrīz banāli izliekas visu to teikt.

Te varētu ieblakus rasties jautājums: kas būs tālāk ar Baltijas valstu savienību? Tās vēsture ir diezgan pamācoša un varētu teikt, tās liktenis bija jau diezgan skaidri saredzams no tās pirmajām dienām. Pats sākums bija mūsu defensīvais nolīgums ar Igauniju, par ku®u mēs samaksājām parāk dārgi un kas mums nav itin neko devis. Tikpat maz mums ir devusi satuvošanās ar Lietuvu. Patstāvīga Latvija, bez saistībām ar Lietuvu un Igauniju, būtu bijusi brīvāka savās kustībās, kamēr tagad esam piedzīvojuši tikai vilšanos, pārmetumus, pa daļai dibinātus, pa daļai nedibinātus, un varētu teikt, vai tādos apstākļos nebūtu jāizšķiras par alternātīvu: vai nu tuva savienība, vai nekāda, bet savienība, ku®ā no iekšpuses notiek intrigantas cīņas, mazas personiskas spēļu drāmas, personīgi naidi, etiķetes koķetēšana, — tā nav savienība, kas var būt polītisks spēks. Iznākums ar nolīgumiem septembrī un oktobrī Baltijas valstīm to gaiši liecina. Lai arī kā, nedrīkstētu vairs pastāvēt tās attiecības, kādas radušās tagad un kas lielā mērā skar mūsu ārlietu polītikas vadītāja personu.

Ar Somiju nekad neesam pratuši panākt kautcik labas attiecības. Pārmetumi krituši uz somiem, kamēr mēs paši taisnojušies, bet varam būt pārliecināti, ka viena liela daļa vainas ir arī mūsu pusē. Nekad nav bijusi sistemātiska, metodiska cīņa par labu draudzīgu sakaru iegūšanu Somijā. Tagad gribot negribot, kur Somijas vārds ieguvis tādu spožumu un spēku, mums vairāk vēl kā agrāk ar to jārēķinās un būtu polītiski negudri to nedarīt. Tādā skatījumā, paredzot lielu metodisku propagandas darbu savā labā, meklējot sakarus visās partijās, visos sabiedriskos spēkos, var parādīties jaunas dzīves posms un jaunas izredzes, bet tikai vienīgi tad, ja darba priekšgalā stāv tiešām nopietni vīri, izglītoti spēki ministrijās, valdības tuvākās aprindās, Tavos tuvākos līdzdarbiniekos. Lūzums te nepieciešams tik spēcīgs, ka tas varētu izaicināt Tevi ar visu Tavu gribu nākt tam palīgā, būt tā ievadītājam, uzsākt lielo pārveidošanas darbu. Tas neprasītu nekādus sevišķus upu®us, tikai vienu otru nepatīkamu sajūtu cilvēkos, kas iedomājušies rīkoties pēc Tev pazīstamās vācu maksīmas, ko bieži atkārtoja savā laikā Prūsijā, "Und der König absolut wenn er unsern Willen tut". Pēc tās mēģina rīkoties Latvijā tās aprindas, uz ku®ām esmu aizrādījis, cilvēki, ku®us esmu minējis, un ku®u vārdus es varētu papildināt ar vēl citiem. To visu jau novērojuši ļoti plaši sabiedriski slāņi, ko varbūt Tu nezini, kad atminos vārdus, ku®us Tu pats man sacīji mūsu 1938. gada septemb®a mēneša sarunā. Šie vārdi man iegrima dziļi prātā — tie man liecināja par Tavu gatavību uzklausīt, ja Tev runā draudzīgi, ar draudzīgiem nodomiem, un ka Tu pats esi nojaudis, kādā mērā ap Tevi rada glaimu loku, kvēpina smaržas, lai apreibinātu. Valda pat itkā pašapmānīšanās, kur cilvēki tagad mēģina iztulkot 5. oktob®a līgumu kā nekaitīgu, jo, lūk, krievus, taču nemaz neredzot, bāzes esot nejūtamas. Vai vēl jāsaka, cik kaitīga tāda narkoze? Vai tad tas nav ceļš uz krievu taktiku — nostiprināties nejūtami, radīt zemē vispirms militāras un polītiskas pozicijas. Vajaga tikai palasīties, kā tas notika savā laikā Polijā, kad iesāka tās pakļaušanu Krievijai, lai redzētu, ka tā ir veca, izmēģināta taktika. Bet pie mums ierēdņu jauneklīši iet apkārt un skandina omulības skaņas — nekas nenotikšot. Tas ir pārāk, pārāk maz nopietni. Bet šie paši zin vēl teikt, un dažubrīd saka to ar zināmu sarkasmu: "Kā, vai tad jūs nezināt, ka 5. oktob®a līgums bija vajadzīgs nevis Padomijai, bet gan Latvijas tagadējai valdībai un valsts galvai?" Maskavā esot, proti, jautājums ticis uzstādīts: vai nu tagadējā valsts iekārta ar visu tās vadonību izbeidzas — vai jāpieņem līgums. Kad jautājums tā uzstādīts, no Rīgas tūdaļ nākusi piekrišana, ka līgumu var parakstīt. Tādā veidā ziņa, pat vēl ar sīkumiem, parādījās arī visā ārzemju presē.

Kā iztikt no visām tādām pazemojošām valodām, no visas šīs atmosfairas? Kā atgūt atkal Latvijai kustības un domu brīvību? Tā sev jautāju, kad nupat lasu visās mūsu avīzēs Tass’a doto telegrammu par "Temps" rakstu attiecībā uz līgumu. Vai vairāk var sagrozīt kādu rakstu, kā tas noticis ar tā krievisko atreferējumu, un mēs esam spiesti — jeb varbūt paši darām ar savu gribu? — to atkārtot. Kur visā presē ir tikai viens spriedums par to, kur krievi iztaisa no "Temps" līguma aizstāvētāju — kas liecinot, ka franči gribot pieglaimoties Baltijas valstīm. Un to mēs iespiežam mūsu laikrakstos!? Un iespiežam ar ārlietu ministra ziņu, vēl norādot, ka iespiežams labi redzamā vietā. Mēs atkārtojam mūsu presē krievu slogānus, vācam katru ziniņu, kas tikai tur parādās un itkā mierina, iežūžo. Par Somiju vairs tikai maz drīkstam rakstīt, nevienu jūtu izteikt, Tautu savienībā klusējām, Tallinas konferencē pat nožēlojām kopā ar pārējām Baltijas valstīm, ka Padomija izslēgta no Tautu savienības. Mūsu izturēšanās Ženēvā esot bijusi rezervēta, bet cieņas pilna, kā to apliecinājis pats Tautu savienības ģenerālsekretārs. Tā ziņo delegāts — savam ministram, un tad var saprast arī to. Un visa ārzemju prese — visapkārt? Tā teica: Baltijas valstu izturēšanos Ženēvā var saprast: tās vairs nav no Krievijas neatkarīgas valstis. Tādos raksturīgos sīkumos jāieiet, lai redzētu skaidri, patiesi kur esam — tas ir pirmais, kas mums vajadzīgs. Bez šīs patiesības nekur tālāk netiksim. Attālināties no nepatiesību un izdabāšanas kļūmīgās parašas ir mūsu pirmais uzdevums, lai atkal tiktu vīrišķīgāki, apzinīgāki, patstāvīgas valsts cienīgi.

Visas ierunas, kas celtas pret kādu vairāk aktīvu neatkarības polītiku, iziet no ieskata, ka tāda, ja to būtu veduši, nebūtu varējusi novest pie kāda cita iznākuma, kā tā, ko redzam, un ku®as akts, viens no svarīgākiem aktiem, ir 5. oktob®a līgums. Ierunas grozās ap oportūnismu, no ku®a neesot bijis iespējams izvairīties. Mums bijis jāsargā tautas dzīvais spēks, jāskatās nākotnē utt., ko visu var saprast un būtu nelietišķi tādus argumentus pilnīgi noraidīt. Tādi jāapsve®, ko dara ne mazāk tie, kas aizstāvējuši lielāku aktīvas nostājas rīcību un pieturēšanos pie Rietumeiropas demokratiju kopības virziena, paredzot tagadējo apstākļu nenovēršamo rašanos. Izšķirība tikai tā, ka otrējie ir reālistiskāki skatījušies un tā skatas joprojām. Tie saprot, ka tagadējais ka®š ir pirmā vietā polītiskas dabas, norisinājas polītiskās pozicijās un nebūt negrib, lai mēs censtos pārvērst to savā zemē, vai pie mūsu piekrastes, par kauju ka®u. Bet tādēļ arī nepieciešamas pareizās polītiskās pozicijas ieņemt, nevis iznīcināt tās, kas jau bijušas iegūtas. Polītisku poziciju turēšanai vajadzīga, protams, pārāk pār visu polītiskā morāle. Bet taisni to ir centušies vājināt. Oportūnisms, kas to dara, nav vairs oportūnisms, bet gan virziens, kas noved pie pielaikošanās mizēras. Pielaikošanās dziņu radīt nav oportūnisma polītika, bet gan kas ļaunāks, daudz ļaunāks. Un ja tas vēl galu galā neko nedod, nekādu kaut viena ilgāka brīža labumu, kā tad to apzīmēt?

Naids tagad arvien vairāk pieaug pret Krieviju, pat Anglijā, kur mēģināja to uzskatīt par itkā vēl saudzējamu: bet ne mazāks naids ir ar to kļuvis pret hitlerismu un hitlerisko Vāciju. Visi lielie civīlizētās pasaules spēki sasaistās vienā morālā koalīcijā pret Vāciju–Krieviju. Pret Krieviju sāk rīkoties Italija, tā ar to ieies pamazām Sabiedroto pietuvē, ja tas arī prasītu laiku.

Tā daudz kas jāmaina mūsu attiecībās pret Angliju un Franciju aiz polītiskiem iemesliem, vēl vairāk tas darāms aiz saimnieciskiem. Kāds spēks izaugs no angļu–franču sadarbības pēc decemb®a sākumā noslēgtā līguma, spēks, kas var atstāt lielu iespaidu uz visu nākamo Eiropas dzīvi, to sāk visur saredzēt.

5. oktob®a aktu nedrīkst nemaz uzskatīt par brīvu līgumu, kas nemaz tāds nav, jo nav labprātīga divu gribu vienošanās; tas ir uzspiests, ir ar to nemorāls un kā tāds tas nevar pastāvēt. Lūk, vienīgi pareizais stāvoklis, kas jāieņem mums visiem, un, ja nevaram to pateikt, klusēsim, vismaz to neslavēsim. Es ceru, ka mans uzskats nav tālu no Tavējā, kad Tu ieskaties savās dziļākās sirds domās. Tu teiksi man: Zinu pats, katrs mans nervs jūt to pašu. Citādi Tu just nevari — zinu, simtreiz zinu, tā saku sev pārdomādams, bet tad atkal jautājums uzmāc: Kāpēc tad ne citāda valoda? Vai tad nav vārdu, ar ku®iem slēpt, bet ku®us visi ar sirdi saprot, un vai var tad atļaut izteikt tādas seklības, kas visiem riebj, ko visi saprot citādi, proti, kā gļēvu atdošanos un piekalpošanos?

Kas attiecas uz līguma faktisko izbeigšanos, tad tas var notikt dažādi. Kā arī būtu vai nebūtu, ir laiks pagriezt stūri uz cietu gribu, uz lielas patiesas tautas vienošanās gribu un šai ceļā stāv — atkal pie tā pienāku — Latvijas konstitūcijas problēma. Nevairies, draugs, no tās ar vārdiem, ka tautas pārstāvību radīt ka®a laikā neesot iespējams. Ar tādiem atskaidrojumiem, pašapmierinājumiem ir gājuši bojā jau dažādi režīmi un tādi vārdi ir dzirdēti jau sen. Es tos dzirdēju pirmo reizi cietumā, kur man tādus teica žandarmu palkavnieks: "Jūs gribat konstitūciju? Tā droši vien nāks, tikai vēlāk, ne jau tagad." Es negribu apšaubīt Tavu labo gribu: man tikai šķiet, ka konstitūcionālās dzīves atjaunošanas darbs vajadzīgs vairāk nekā viens otrs cits tagad, un ka šo vajadzību pietiekoši neapsve®. Tavā tuvākā apkārtnē šo vajadzību cenšas noliegt; Tev pienes, to zinu, visādus pretpierādījumus, visādas insinuācijas.

Rezultāts no tādas vilcināšanās filozofijas ir pazīstams. Igaunija ar Lietuvu ir tikušas savā konstitūcionālā dzīvē tālāk, to izceļ, tas tālu zināms, tas rada simpatijas, — bet mēs? Vajag tikai paklausīties šais dažādos ierēdņos, kas polītiski iztulko mūsu apstākļus, kādi tiem ir smieklīgi argumenti, lai pašreizējo stāvokli uzskatītu par pareizu. Var redzēt, tie baidās no satversmes, no tautas pārstāvības, un iemidzinas praktiskos labumos, ku®us tie bīstas pazaudēt jaunā, atklātā valsts dzīvē. Bet vai Tev vērā ņemt tādus ērtību jūtu diktētus ieskatus? Vai apstākļi, kādi tie radušies, nepamudinās visus būt apdomīgākus valsts dzīvē, satversmē, likumdošanas iestādē? Esmu pārliecināts, ka šis laiks ir visizdevīgākais pārgrozībām, ku®ām jānāk no Tevis paša, no Tavas iniciātīvas. Nevaru to visu atkal un atkal neteikt. Analizēt visus apstākļus, kas piespiež uz tautas pārstāvības radīšanu nekavējoties, nevaru šai vēstulē, kas jau izaugusi par grāmatu, bet ja Tu vēlētos tos dzirdēt, un ja Tu vēlētos zināt, kādas manas domas par mūsu konstitūcionālās dzīves atjaunošanu, liec man to zināt: došu Tev plašu, pilnīgu pārskatu un visu tiesisko analizi.

Es ilgi visu to te nēsāju uz sirds. Vai Tu mani sapratīsi? Vai tu nedomāsi, ka aiz visa teiktā stāv kāda ļauna jūta? Ir jau gandrīz mēnesis, kur aizrakstīju vēstules pirmo daļu. Tagad — Tu vari pats lemt un redzēt, kas darāms. Neko neesmu Tev slēpis, ko simtreiz esmu dzirdējis, un, ja runāju, zinu, ka sirdsapziņa uz to spiež. Sirdsapziņa domā pie Tevis, ku®u veca draudzība grib sargāt, ar labu skubināt, un doma — vai to vēl sevišķi teikt? — pie Latvijas. Varbūt kādu brīdi iet doma caur Tavu galvu, ka man kā valdības ierēdnim nepienākas kritizēt valdības darbību. Bet nē — tas varētu būt tikai kādu acumirkli: es tevi — draugs — cienu kā pārāk augstu garīgi stāvošu personību, lai patiesi varētu iedomāties, ka Tu pieķertos pie tāda argumenta. Bet katrā ziņā esmu vienmēr Tavā rīcībā un atbildu par visu, ko esmu teicis.

Varētu vēl teikt, ka Vilhelma Muntera polītika, ievērojot norādījumus no tavas puses, atvainojama, un ka ir tikai izpildījums, ne Muntera paša iniciātīva. Tu pats lieci pa daļai tādai domai turēties un ir saprotami, ka Muntera palikšanai amatā turpinoties, daudzi taisa slēdzienu, ka tā esot pilnīgi Tava polītika, pie ku®as tagad pieturas Munters. Savā vēstulē man, ja to pareizi saprotu, Tu liec saprast, ka tiešām tā ir. Vēstules sākumā jau aizrādīju, ka minēto slēdzienu, ko daudzi taisa Tev nedraudzīgi, nevar tik vienkārši aizstāvēt. Bet, ja tā būtu pilnīgi Tava polītika, Tavas atziņas, Tava balss presē, es atvainojos, ka arī šai gadījumā nevarētu citādi spriest un ka mani ieskati, protams, ar to negrozītos. Esmu vienmēr atklāti runājis, to daru arī tagad, jo domāju, ka drauga pienākums ir draugam aizrādīt, cik to var un saprot, arī uz kļūdām, cik par kļūdām vispār var būt runa, kur daudz grozas ap pasaules uzskatu, temperamentu un neaptve®amām dotībām. Bet drauga pienākums, Tu to labi zini, ir nevis spēlēt intriganta klusēšanu, vai vēl intrigantāku un necienīgāku glaimošanas spēli, ja tam pārliecība, ka draudzīgi un atklāti jārunā.

Ja man nācies teikt vārdus, kas dažubrīd skanējuši paskarbi, tad Tu atvaino. Viss teiktais ir tikai viena daļa no sakāmā. Savās dienu piezīmēs atrodu visu lielo materiālu no šo gadu vērojumiem. Varu tos tev sniegt pilnīga pārskata veidā. Bet domāju, ka tas nav vajadzīgs un ka Tu pats it labi noģiedi, kas darāms, kur ir vājības, no ku®ām jāatsvabinās. Es pazīstu Tavu raksturu. Viņā jaucas savādi dažādi spēki. Visu to zinu un saprotu, ko tas nozīmē, kad jāsper solis uz kautko jaunu. Maldīgi, pa daļai glaimīgi cilvēki Tev slavinājuši 15.maiju. Tici man — īstais maijs vēl priekšā, daudz tuvāks tautas balsij, kas tagad klusu spriež pavisam citādi, nekā tas izpaužās svētku svinējumos. Es zinu, ka katra doma pirmā brīdī atsitas pie Tevis dīvainā kārtā uz kādu pretešķību. Ja mani vārdi, ko te esmu teicis, būtu tiešām Tev jauni, nestu kādas jaunas atziņas, pirmais Tavs roku pamājiens būtu negatīvs. Bet es arī zinu, ka Tevī ir prāta spēks, kas Tevi neatsvabina no reiz dzirdētās domas. Tā tas bijis bieži — jau Cīrihē mūsu diskusijās par patstāvīgo Latviju, Rīgā pirms 18.novemb®a, vēlāk saimnieciskās polītikas jautājumos, un tā arī tagad. Tu runāsi pretī, Tu noliegsi, Tu varbūt teiksi pašus ļaunākos vārdus par mani tobrīd, kad Tu lasīsi šīs rindas, bet es zinu, ka daru svētīgu darbu, nākdams ar tām pie Tevis.

Es redzu, ka pie mums rīko karnevālus, es redzu prieka sejas... Pēdējais skatījiens, kas man bija no Tevis šinīs dienās, ir uzņēmums no Jaungada nakts. Tu un citi viesi spožās zvaigznēs, dāmas greznos ģērbos. Es skatījos, man bija skumji. Es tanī pašā brīdī domāju, ko nozīmējis pagājušais gads mums. Mans prāts kavējās pie cīņu naktīm ziemeļos, pie Vogēzu iekalniem, kur visur iet cīņa arī par mūsu brīvību. Es sev jautāju: vai manam vecajam draugam bija vajadzīgs šai Jaungada naktī aplikt spīdošas ķēdes, spožas zvaigznes, kas runā par prieku, par uzvaru, bet neliek sajust, ka pārdzīvojam pašulaik neprieku, lielas rūpes. Lai domas kavējas pie cīņu laukiem un lai apklust svētku skaņas. Lai nodziest kādu brīdi spožās zvaigznes uz krūtīm. Būsim tagad vienkārši Tēvzemes pilsoņi, mīļais draugs.

M.Valters.

Ar šīm rindām pēdējā vēstulē Kārlim Ulmanim aprāvās veltīgā cīņa. Gāja gadi — liecinieki, saucēji, tiesātāji gadi. Un šodien?

Lai neaizmirstam kāda liela šveicieša vārdus: Mazās tautas un mazās valstis var pastāvēt tikai ar lielu ticību un ar lielu gribu. Piemetināsim: Un ar gaišu, taisnīgu prātu.

Lai lasam sen teikto un lai liecinam visi kā viens: Latvija tomēr būs un dzīvos kā brīva un cienīta mūsu tautas un taisnības valsts. Kad? Rīt, pēc desmit vai simts gadiem? Pāri kļūdām, brūcēm un vājībām — no sirds teiksim visi kopā:

Dievs, svētī Latviju!

Pieņemšana pie ārlietu ministra 1935. gada 3. jūlijā Rīgā, Valdemāra ielā 13. Fotografēšanās notikusi dārzā. Attēla fragmentā pirmajā rindā trešais no kreisās — Miķelis Valters kopā ar ārzemju sūtņiem

Sarakstes turpinājums — seko

Publicēšanai sagatavojis Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors