Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kad laiks un privatizācija savu paveikuši. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.02.1998., Nr. 53/54 (1114/1115) https://vestnesis.lv/ta/id/51233

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kas un cik dod valsts pamatbudžetam

Vēl šajā numurā

27.02.1998., Nr. 53/54 (1114/1115)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kad laiks un privatizācija savu paveikuši

Par uzņēmējdarbības veicināšanu domājot

JĀNIS ZVANĪTĀJS, RTU Ražošanas un uzņēmējdarbības organizēšanas profilinstitūta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

P2.JPG (5483 BYTES)
JĀNIS ZVANĪTĀJS

Turpinājums — 6.lpp.

Šajā Rīgas Tehniskās universitātes institūtā tiek sagatavoti ekonomisti bakalauru un maģistru līmenī. Atbilstoši mācību iestādes novirzienam viņus apmāca tieši darbam ražošanā, turklāt specializējoties uzņēmējdarbības organizēšanas jomā — kā veidot jaunas firmas, vadīt jau esošās, kā rīkoties ar finansēm utt. Jauniešu interese par šo specialitāti ir liela, un pašlaik to apgūst vairāk nekā 100 studentu.

 

 

— Studenti, protams, ir ļoti dažādi, un gadu gaitā mainās: pirms pieciem gadiem pie mums mācījās lielākoties meitenes, kuras vēlējās kļūt par grāmatvedēm, ekonomistēm, bet tagad vairāk ir puišu, kas grib kļūt par uzņēmumu vadītājiem, ražošanas organizētājiem. Pie mums viņi atnāk pēc otrā kursa, kad iegūtas pamatzināšanas un notiek specializācijas izvēle. Lielākā daļa studentu jau strādā; tas ir iespējams, jo pie mums ir brīvais apmeklējums un visu nosaka atskaites formas semestra vidū vai beigās. Studentu vidū valda diezgan liela polarizācija — vieni skaidri zina, ko grib sasniegt, un to dara ļoti mērķtiecīgi, bet citi nāk pēc inerces, "atsēžot" lekcijas. Tas, protams, ļoti sāpīgi atsaucas uz viņu tālāko karjeru, jo tad darbavietas atrašana arī ir krietni sarežģītāka. Es, piemēram, redzu mūsu institūta studentus strādājam gan Privatizācijas aģentūrā, Ekonomikas un Finansu ministrijā, gan vairākās pašvaldībās. Ļoti daudzi strādā arī banku sektorā un privātfirmās. Taču dažs tirgojas Centrāltirgus būdā. Katra turpmākā karjera ir viņa paša ziņā.

— Kāda ir uzņēmējdarbības vide Latvijā jūsu skatījumā? Tā vide, kurā lielākoties nākas izcīnīt savu vietu un sevi pierādīt jūsu audzēkņiem, — mazie un vidējie uzņēmumi.

— Statistikas rādītāji liecina, ka vidējo un mazo uzņēmumu sektorā šajā gadā pirmo reizi novērojams attīstības kāpums. Protams, jāņem vērā, ka tas panākts uz ļoti zemas bāzes rēķina. Tādēļ jo vairāk šeit nepieciešams daudz spēcīgu, jaunu kadru, kas spēj strādāt un arī domāt pa jaunam. Protams, žēl, ka par šo tautsaimniecības sektoru mūsu valstī nesāka rūpēties agrāk. Pirmoreiz par ražošanu kā svarīgu tautsaimniecības jomu Latvijā pēc neatkarības atgūšanas sāka runāt tikai 1994. — 1995. gadā. Sākumā tika aktualizētas bankas, tad tranzīts, taču, absolutizējot pāris nozares, ne ekonomiskā, ne politiskā ziņā labi rezultāti nav sagaidāmi. Pašlaik tas "džungļu" periods, kad valdīja pilnīga saimnieciska nesakārtotība un atteikšanās no ražošanas nozarēm, kā arī neziņa visos līmeņos par prioritātēm tautsaimniecībā, ir beidzies. Laiks visu ir nolicis savā vietā. Un visu savās vietās nolikusi arī privatizācija. Šis process, kā mēs zinām, tuvojas beigām, un pēdējos četros gados jau iezīmējas tās rūpniecības nozares, kuras pratušas izdzīvot šīs "džungļu ekonomikas" apstākļos.

— Daudzi jūs atceras arī kā bijušo ekonomikas ministru. Tālab norisēm ekonomikas laukā droši vien sekojat divtik vērīgi. Ko uzskatāt par šābrīža aktualitātēm?

— Pirmām kārtām tā būtu rentablāko un pašlaik lielāko ražošanas nozaru stabilizācija un noieta tirgus paplašināšana. Nākamais — uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides radīšana. Šeit vispirms jārunā par banku sfēras ietekmi uz ražošanu; tie pamatos ir ilgtermiņa kredīti ar samērā niecīgām procentu likmēm, jo ražošanas rentabilitātes līmenis nav tik augsts kā, piemēram, tranzīta biznesa uzņēmumiem, un aizņēmuma atmaksāšanas laiks ir krietni ilgāks. Taču jāņem vērā arī tas, ka šis sektors ir ievērojami stabilāks un mazāk atkarīgs no ārējiem apstākļiem. Šī ilgtermiņa kreditēšana Latvijā joprojām nav pietiekami attīstīta. Iepriecina, ka ir daži, piemēram, "AveLat grupas" uzņēmumi, kas jau attīstījušies tiktāl un ir tik stipri, ka šos relatīvos ilgtermiņa kredītus jau spēj saņemt, taču tā vēl nav sistēma.

— Tie ir lielie uzņēmumi. Ko lai šajos apstākļos iesāk mazais un vidējais uzņēmējs?

— Es pieļauju, ka ar laiku šī biznesa īpatsvars samazināsies, jo loģiska būtu mazo firmu saplūšana, apvienošanās. Sadrumstalotība radās, kad izjuka un tika privatizētas lielākas ražotnes. Patlaban šim ražošanas veidam ir ļoti liela nozīme, un tā izvēršanai nepieciešami savi, atšķirīgi nosacījumi. Valdība izstrādājusi Mazo un vidējo uzņēmumu Nacionālo attīstības programmu, kurā norādīti galvenie veidi, kā sekmēt šā biznesa nostiprināšanos un paplašināšanos. Vien atliek to konsekventi pildīt, apaudzējot ar konkrētiem lēmumiem un darbību.

— Kā raugāties uz lielo uzņēmumu privatizācijas procesu, kas izraisījusi tik daudz kaislību un diskusiju?

— Manuprāt, privatizācija bija viens no sakārtotākajiem procesiem Latvijas ekonomikā. Mēs varam diskutēt par privatizācijas tempu, taču es nekad neesmu akceptējis privatizācijas tempu kā absolūto rādītāju, kas raksturo ekonomisko stāvokli Latvijā. Galvenais rādītājs tomēr ir rezultāts — kā darbojas uzņēmumi pēc privatizācijas. Var jau runāt par privatizāciju Krievijā, kas beidzās ļoti ātros tempos, par citu Austrumeiropas valstu pieredzi, taču mēs redzam, ka tur procesi pēc privatizācijas ir grūti vadāmi, dažviet nekontrolējami, ar kriminālu piegaršu — šaušanu, spridzināšanu utt. Latvijā no tā ir izdevies izvairīties. Tā pamatā ir labā Privatizācijas aģentūras darbība. Lielākā daļa valsts uzņēmumu ir nodoti privatizācijai, tagad sācies smagākais posms — lielo valsts uzņēmumu privatizācija, kuras procesā atkal galveno uzsvaru nedrīkst likt uz tempiem. Ir jāizsver privatizācijas kvalitāte, lietderība.

Ir virkne uzņēmumu, kas skaidri parāda tos procesus, kas notika Latvijā. Pirmajos neatkarības gados, visas rūpniecības pārstrukturēšanas laikā, ļoti liela nozīme bija vadītājiem, kas atradās katra konkrēta uzņēmuma priekšgalā. Divi piemēri — "Alfa" un VEF. "Alfa" pirmajos neatkarības gados spēra ļoti nepopulārus soļus — samazinot ražošanas apjomu, atbrīvoja no darba ievērojamu skaitu strādājošo, tādējādi saglabājot savu racionālo kodolu. Turklāt tolaik bezdarbs vēl nebija tik liels un rūpnīcas bijušie strādnieki spēja pārkvalificēties un atrast citu nodarbošanos. Bet VEF, jā, arī "Dauteks", centās saglabāt savu līdzšinējo infrastruktūru, strādājošo skaitu un tādējādi radās gan algu parādi, gan sociālā spriedze. Tolaik galvenais bija uzņēmuma vadības stratēģija. Nākamais bija privatizācijas posms, privatizācijas nosacījumi. Nu, nav bijis rupju kļūdu šajā procesā. Lūk, "Liepājas metalurgs". Pirms gadiem trim tolaik vēl valsts uzņēmuma vadība nerunāja neko citu kā vien par tuvo bojāeju un valsts palīdzības nepieciešamību un atbalstu. Bet pirms mēneša šie paši cilvēki, taču nu jau privātuzņēmuma vadošie darbinieki, pauda gluži pretēju, optimistisku dzīves skatījumu. Viņiem ir skaidra šā uzņēmuma nākotne, ir attīstības plāns, atkal strādā jau trīs domnas, cilvēkiem atkal ir darbavietas...

— Bet ko jūs teiksit par Rīgas Vagonu rūpnīcas likteni?

— Tas ir bēdīgākais piemērs. Taču, pēc manām domām, šī privatizācija bija krietni iekavēta. Uzņēmumam milzīgas problēmas bija jau agrāk, un investori tika meklēti ilgāku laiku. Un, kad nu kāds parādījās, tad arī nosolīja. No vienas puses — kavēšanās, no otras — steiga: kad tik ātrāk atdot un — uz priekšu! Šajā gadījumā, iespējams, vajadzēja pamatīgāk izpētīt potenciālā investora finansiālo situāciju. Taču tas ir mans subjektīvais viedoklis. Viens gan ir skaidrs — šajā jomā neko nedrīkst darīt par katru cenu. Īpaši tas attiecināms uz visai valsts tautsaimniecībai tik nozīmīgiem objektiem kā, piemēram, "Latvenergo". Es pieļauju, ka šī un pēc nozīmes līdzīgu objektu privatizācijas noteikumus varētu apstiprināt Ministru kabinets. Tikai viena iemesla dēļ — tad arī Ministru kabinetam būtu jāuzņemas zināma atbildība. Jo daudzos gadījumos Privatizācijas aģentūra bija tas "zibensnovedējs", kuram vajadzēja apkalpot un pārveidot valsts uzņēmumus, kad valsts pati to vairs nespēja. Pēc principa: nu tad ņemiet un dariet ar to, ko gribat! Spilgts piemērs tam ir "Latvijas kuģniecība". Otrkārt, process kļūtu caurskatāmāks. Protams, tas nedaudz paildzinātu procesu. Te nu ir viens svarīgs arguments — ja privatizācija neritēs pietiekami strauji, netiks piepildīts valsts budžets ar Privatizācijas fonda līdzekļiem...

— Kā komentēsiet faktu, ka šobrīd uzņēmējdarbības attīstībai atlicinātas tikai druskas no Privatizācijas fonda lielā klājiena?

— Šo piecdesmit miljonu ieskaitīšana valsts budžetā nav pareizs solis. Tā ir budžeta deficīta slēpšana šādā veidā. Līdzekļi, kas paredzēti investīcijām, nu novirzīti tūlītējai "apēšanai". Ja pārlūkojam Privatizācijas fonda 1997. gada līdzekļu izlietojuma struktūru, tad redzam, ka šeit daudzi virzieni saistīti ar uzņēmējdarbības attīstīšanu, sertifikācijas procesa veicināšanu utt. Ļoti baidos, ka šādi sadalot Privatizācijas fonda līdzekļus, šie procesi var kļūt ievērojami lēnāki. Vēl viens spilgts piemērs: Latvijas Attīstības aģentūra. Tā beidzot ir pierādījusi savu varēšanu investīciju piesaistē, un tās vārdu jau pazīst pasaulē. Ja tai jāknapinās ar līdzekļiem un tā nevar izvērst savu darbību, tas nozīmē tikai to, ka negatīvās sekas jutīsim tuvākā un tālākā nākotnē. Protams, no Privatizācijas fonda naudu paņemt ir vieglāk nekā to iegūt, sakārtojot citas finansu sfēras — nodokļu iekasēšanas sistēmu, muitas u.c. Šo vēlēšanos saglabāt vismaz bezdeficīta budžeta ilūziju, tātad mēģināt izskatīties labākiem, nekā esam patiesībā, varētu izskaidrot ar tuvajām vēlēšanām. Taču šķiet, ka šādā veidā "noturēt" bezdeficīta budžetu tuvākajā nākotnē varētu būt visai problemātiski, jo ap 2000. gadu mūsu valstij būs jāsāk atmaksāt pirmo lielo ārvalstu kredītu pamatsummas. Šobrīd darbības ekonomikas jomā diemžēl ir stipri politizētas, un tas neļauj rīkoties visas valsts interesēm atbilstoši.

Mudīte Luksa, "LV"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!