Analizējot vieglās rūpniecības uzņēmumu privatizācijas lietas

Dzintars Ertmanis

Firmas veikala vadītāja Rita Šešukova lepojas ar skaistajiem adījumiem

Firmas veikals

Trikotāžas fabrika "Māra" ir dibināta 1925. gadā. Tolaik tajā strādāja 14 cilvēku. Uzņēmums joprojām atrodas pašā Rīgas centrā — E.Birznieka–Upīša ielā 21. No sākta gala te ražo trikotāžas izstrādājumus: jakas, kleitas, džemperus un citas siltas, jaukas lietas. Gadu gaitā fabrika ir daudzkārt paplašinājusies, uzbūvēti vairāki ražošanas korpusi, bet toreizējās fabrikas ēkas vietā tagad atrodas administratīvā ēka. Valsts uzņēmuma laikā "Mārai" Latvijā bija vairākas filiāles Kuldīgā, Jelgavā un citur. Patlaban bez galvenās ražotnes vēl turpina darboties filiāles Rūjienā un tepat Rīgā, Vestienas ielā. Gandrīz gadu "Māra" vairs nav valsts uzņēmums. Kopš 1997. gada aprīļa, kad notika privatizācija, tas pārtapis par SIA "Māra 7". To vada Dzintars Ertmanis , kurš par uzņēmuma direktoru sācis strādāt 1995. gadā.

— Ko uzskatāt par galveno, vadot privātu uzņēmumu?

— Es vispār esmu privātā biznesa piekritējs. Uzskatu, ka valstij savā kontrolē jāpatur tikai stratēģiskie virzieni — enerģētika, kurināmais, pārtikas ražošana, bet paralēli jāsekmē privātā biznesa attīstība. Katrs uzņēmuma īpašnieks ir ieinteresēts attīstīt savu ražošanas nozari, gūt peļņu, bet valstij tiek maksāti nodokļi un nodrošinātas darbavietas tās iedzīvotājiem.

Sākot darbu "Mārā 7", galvenais uzdevums bija uzlabot ražojumu kvalitāti, lai nodrošinātu tai noieta tirgu. Mēs galvenokārt orientējamies uz rietumvalstu tirgu. Tas ir izdevīgāk, jo nav jāmaksā ievedmuita, turpretī uz Krieviju un citām Austrumu bloka valstīm šīs ievedmuitas ir ļoti augstas. Meklēt izdevīgākas tirgus iespējas bija nepieciešams, lai saglabātu ražošanu un darbavietas tiem 360 strādājošajiem, kuri uzņēmumā strādāja līdz tā privatizācijai. Meklējām iekšējās rezerves, lai pazeminātu izstrādājumu cenas. Tomēr nevar teikt, ka mēs pilnīgi ignorētu Austrumu tirgu, jo arī tur ir savas iespējas: šis tirgus ir patukšs, toties mūsu trikotāža ir kvalitatīva un pircējiem patīk.

Problēmu mūsu darbā netrūkst. Viena no tām — kvalitatīvu dziju iegāde. Mēs nevaram iepirkt tieši mūsu ražošanas iekārtām piemērotas dzijas un tādā daudzumā, kā vēlamies, jo trūkst apgrozījuma līdzekļu. Dzijas galvenokārt pērkam no Ogres trikotāžas kombināta un kaļam plānus, lai turpmāk varētu tās iepirkt arī Itālijā, Francijā un Vācijā. Bijām iegādājušies nelielu daudzumu Francijā ražotas dzijas. Tad izstrādājumi iznāk padārgi, taču kvalitāte ir augstāka un tos ātri izpērk.

— Tātad "Māras 7" produkcija galvenokārt tiek pārdota ārzemēs. Šķiet, Latvijā tā ir reti pamanāma.

— Līdz šim tā bija. Latvijā tirgojām apmēram 25 procentus "Māras" ražojumu, bet 75 procentus eksportējām galvenokārt uz Eiropas valstīm, nedaudz arī uz Krieviju un citām Austrumu valstīm. Pieņemam arī ārvalstu pasūtījumus. Taču šogad situācija krasi mainīsies par labu vietējam tirgum. Esam ieplānojuši apmēram 60 procentus "Māras =7" ražojumu pārdot Latvijā un Krievijā un tikai pārējo eksportēsim uz Eiropu.

Uzņēmuma ražošanas apjomi palielinās — 1996. gadā apgrozījums bija 750 400 latu, bet 1997. gadā tas pieaudzis līdz 1 miljonam 123 000 latiem. Tātad — augšupeja ir sasniegta, lai gan ne tik strauja, kā gribētos. Šogad jau plānots sasniegt 2 miljonu latu apgrozījumu.

Mēnesī vidēji tiek saražots 35 000 – 40 000 izstrādājumu. "Mārā 7" tiek domāts par to, lai pircējs varētu pasūtīt izvēlēto modeli tieši savam augumam — mainot garumu, platumu vai kādu modeļa detaļu. Tas gan nedaudz sadārdzinās izstrādājuma cenu, taču ir nepieciešams pircēju loka paplašināšanai. Kā liecina pieredze un tirgus izpēte, potenciālais pieprasījums Latvijā apgūts 50 – 60 procentu apmērā.

— Lai trikotāžas izstrādājumus pirktu, tiem jābūt ne vien kvalitatīviem, bet arī moderniem. Kā sekojat modes tendencēm?

— Izsenis iegājies, ka galvenās modes noteicējas Eiropā ir Francija un Itālija. Mūsu mākslinieki modelētāji brauc uz izstādēm šajās un citās ārvalstīs. Piedalāmies starptautiskajā izstādē "Pasaules mode", kas ik gadu notiek Diseldorfā, Vācijā. Šeit ar mūsu modeļiem iepazīstas citu valstu pārstāvji, tiek izdarīti pasūtījumi, rodas kontakti un savstarpējas intereses. Mēs savukārt vērojam un aizgūstam dažu labu ideju, ko vēlāk izmantojam savā darbā. Piedalāmies izstādēs arī Lietuvā, Krievijā un citās kaimiņvalstīs. Lai sekotu jaunākajam mūsu nozarē, izmantojam arī katalogus.

Katru mēnesi "Mārā 7" tiek izstrādāti 20 – 30 jauni modeļi. Uz modeļu apspriešanu kopā sanāk vadošie darbinieki, mākslinieki modelētāji, tirgotāji, visi šai procesā iesaistītie cilvēki. Kopīgi tiek apspriesti jaunie modeļi un lemts, kurus no tiem ieviest ražošanā.

Izvēlētos modeļus vispirms izgatavo nelielās izmēģinājuma sērijās, kas tiek pārdotas "Māras 7" veikalos. Viens veikals atrodas blakus galvenajai ražotnei E. Birznieka–Upīša ielā, otrs — pērnā gada nogalē atvērts Matīsa ielā 44. Šogad iecerēts Rīgā atvērt vēl trīs veikalus. Dz. Ertmanis stāsta:

Ja par kādu modeli ir interese un to labi pērk, tad ieviešam to ražošanā. Izgatavojam 500 līdz 2000 šī izstrādājuma eksemplārus. Ja "trāpām desmitniekā", pārdodam visu mēneša laikā.

Tiek adītas arī nelielas kāda modeļa sērijas — 50 līdz 200 izstrādājumu. Taču tās izmaksā dārgi. "Mārā 7" izmantojam elektroniskās adāmmašīnas ar datorvadību. Katram modelim, pat katrai tā detaļai ir jāizstrādā atsevišķa programma. Ir liela starpība, vai šo sarežģīto un dārgo programmu izmanto, lai noadītu 50 – 100 vai 1000 – 2000 gabalu attiecīgā izstrādājuma. Adot ekskluzīva modeļa nelielu sēriju, tā cena būs pārāk augsta. Mēs to varētu darīt, ja zinātu, ka to noteikti pārdosim, tātad pēc pasūtījuma. Bez šaubām, tiek uzklausītas pircēju vēlmes un ierosinājumi — veikta tirgus izpēte un analīze, lai zinātu, kādā virzienā jāstrādā, veidojot jaunos modeļus.

Mēs labprāt sortimentu mainītu biežāk, strādātu tāpat kā rietumvalstīs, kur divreiz gadā tiek sagatavotas un patērētājam piedāvātas 50 – 60 jaunu modeļu kolekciju. Piemēram, pašlaik šajās valstīs jau izgatavo modeļus nākamajai ziemai. Mēs labākajā gadījumā varēsim sākt tos ražot vasarā. Jā, mums vēl daudz ir jādara, lai sasniegtu citu Eiropas valstu līmeni.

— Ja "Mārā 7" strādā ar tik sarežģītām adāmmašīnām, tad nepieciešama arī atbilstoša strādājošo kvalifikācija. Kā apmācāt darbiniekus?

— Uzņēmumā jau gandrīz 10 gadus strādā ar automātiskajām japāņu adāmmašīnām, un tādu fabrikā ir apmēram divas trešdaļas. Iekārtas pastāvīgi tiek uzlabotas, modernizētas. Pārējās ir plakanadāmās mašīnas ar kompjūtervadību, arī tās galvenokārt iepērkam Vācijā. Sūtām mūsu cilvēkus uz Vāciju mācīties, apgūt nepieciešamās iemaņas. Arī vācu speciālisti brauc uz Rīgu un apmāca mūsu cilvēkus strādāt ar šīm mašīnām. Kadru mainība mūsu uzņēmumā ir niecīga. Nopietni strādāt, kāpinot ražošanas apjomus, sākām 1995. gadā, un vairums to cilvēku, kas toreiz palika, strādā joprojām. Kopš 1995. gada "Mārā" darbā pieņemti ap 200 strādājošo.

— Ir dzirdēts, ka privatizēto uzņēmumu darbinieki ir neapmierināti, ja darba devējs aizkavē algu izmaksas. Kā veicas "Mārai 7"?

— Pagaidām savu budžetu daudzmaz veiksmīgi sabalansējam. Parādu par elektrību un gāzi "Mārai 7" nav. Arī algu parādu nav. Ja gadās algu aizkavēšana, tā ir minimāla. Salīdzinājumā ar vidējo strādnieku algu valstī atalgojums mūsu fabrikā ir apmierinošs.

Privatizācijas noteikumos paredzēts ieguldīt investīcijās 210 000 latu 3 gados. Vai tas tiek izpildīts? Pagaidām šīs investīcijas esot zināma problēma, bet Dz. Ertmanis uzskata, ka rudens pusē arī šis jautājums tiks atrisināts. Viena moderna adāmmašīna maksājot ap 150 000 USD. Trīs gadu laikā būtu jānopērk pa vienai, lai ieguldītu paredzēto summu. "Māras 7" direktors domā, ka tā arī ir galvenā investīciju jēga — ieviest ražošanas attīstībā jaunu tehnoloģiju. Lai taptu laba trikotāža, bez adāmmašīnām vēl vajadzīgas dažādas palīgiekārtas, jāveic telpu remonti, jānodrošina reklāma, transports un vēl esot daudz citu vajadzību. Varētu paplašināt ražošanu: "Mārā 7" ir pietiekami daudz brīvu telpu. Taču šīs telpas ir jāaprīko, jāiekārto, un to līdzekļu trūkuma dēļ diemžēl nevar paveikt īsā laika sprīdī. Pašlaik tiekot maksāts kredīts par iekārtām, kas iegādātas 1996. gadā, tās ir vismodernākās adāmmašīnas. "Māras 7" direktors ir pārliecināts, ka trīs gadu laikā paredzēto investīciju apjomu noteikti izdošoties ieguldīt.

— Kādu nākotni prognozējat "Mārai 7"?

— Mums ir labas tirgus attiecības ar Vāciju, Somiju, Zviedriju, Itāliju un Portugāli. Nodibināti kontakti ar vairākām firmām šajās valstīs. Pašlaik risinām sarunas ar Krievijas kolēģiem par iespēju saņemt no viņiem dzijas, kā arī meklējam citus variantus, lai attīstītu tirgu ar Krieviju un tās kaimiņvalstīm. Domāju, te nevajadzētu lauzīt galvu tikai ražotājiem vien, bet par šīm tirgus problēmām un to attīstības iespējām būtu jādomā valstiskā līmenī. Tā ir ļoti nopietna un svarīga problēma arī citiem ražotājiem.

Vēl jānorēķinās ar valsti, jāsedz parādi, ko saņēmām mantojumā, privatizējot valsts uzņēmumu. Kad būsim tikuši ar to galā, būs iespēja intensīvāk pievērsties ražošanas paplašināšanai un izstrādājumu kvalitātes paaugstināšanai. "Būs darbs — būs arī nauda" — tāda ir mana devīze, nevis otrādi.

Ināra Zalcmane

Foto: Atis Ieviņš