Sarmīte Bulte, Kanādas parlamenta deputāte, — "Latvijas Vēstnesim"

    Pagājušās nedēļas nogalē Rīgā viesojās tālās Ziemeļamerikas valsts Kanādas parlamenta deputāte Sarmīte Bulte — mūsu tautiete, kas brīvi runā latviski (ar tikko jūtamu anglisku akcentu) un, protams, par savu īsto tēvzemi uzskata Latviju. Vakar Sarmīte Bulte pirms tālākceļa uz Igauniju atsaucīgi piekrita atbildēt uz "LV" jautājumiem.

— Lūdzu, vispirms, kaut dažos vārdos, vai jūs neiepazītinātu pati ar sevi.

— Esmu dzimusi 1953. gadā Hamiltonā, Ontario provincē. Bet mani vecāki ieceļoja Kanādā 1951. gadā — no Anglijas. Tur, Hamiltonā, uzaugu, arī pabeidzu vietējo latviešu ģimnāziju. Hamiltonā, protams, ir mazāk latviešu nekā provinces galvaspilsētā Toronto. Tomēr mums arī bija savs latviešu koris, sava latviešu tautas deju grupa. Kamēr dzīvoju Hamiltonā, visu laiku apmeklēju latviešu svētdienas skolu.

Bet 1971. gadā pārcēlos uz Toronto, kur mācījos universitātē. Pēc tam pabeidzu aspirantūru arī Vindzoras universitātē. Kopš 1980. gada strādāju par advokāti. Un līdz pat šim laikam man ir advokātu birojs. Tātad gandrīz divdesmit gadus esmu strādājusi par advokāti.

Bet visu šo laiku ļoti aktīvi darbojos latviešu sabiedrībā Toronto, biju Latviešu nacionālās apvienības Kanādā (LNAK) valdes locekle, juridiskās nozares vadītāja un LNAK padomes vicepriekšsēdētāja, Latviešu kredītbankas vadītāja, Kultūras fonda valdes locekle.

Vienlaikus es biju ļoti aktīva arī pašu kanādiešu sabiedrībā. Savulaik biju Kanādas sieviešu pārstāve ANO. Kļuvu arī par vienu no Kanādas lielākā teātra līdzpriekšsēdētājiem.

— Tātad esat bijusi ļoti rosīga sabiedriskajā dzīvē. Bet kā ar ģimenes dzīvi?

— 1978. gadā es apprecējos, šogad būs 20 gadu kāzu jubileja. Man ir trīs bērni — Dāvidam 16 gadi, Zārai 13 gadi un Aleksandram 8 gadi.

— Vai jūsu bērni arī runā tikpat labi latviski kā jūs?

— Diemžēl nav bijis laika viņiem iemācīt latviešu valodu. Kamēr mana mammīte bija dzīva — viņa nomira 1986. gadā —, tad jau gan mācījās. Bet bērni ļoti interesējas par svešvalodām — franču, spāņu un citām. Un tad jau viņi droši vien labi apgūs arī dzimto latviešu valodu. Es ļoti ceru.

— Kā kļuvāt par Kanādas parlamenta deputāti?

— Pie mums Kanādā apakšnams ir citāds nekā ASV, tam ir lielāka loma. Pagājušā gada jūnijā tiku ievēlēta par parlamenta deputāti. Uz pieciem gadiem. Protams, var jau notikt ārkārtas vēlēšanas, kas ne reizi vien ir pieredzēts.

— Kādu politisko partiju jūs Kanādas parlamentā pārstāvat?

— Liberālo partiju, kas apmēram līdzinās "Latvijas ceļam". Pie mums, Kanādā, nav proporcionālās vēlēšanas, bet mažoritārās jeb vienmandāta apgabala. Pagājušā gada 2. aprīlī es tiku nominēta savā vēlēšanu apgabalā — Parkdeilhaiparkā Toronto lielpilsētā.

Parlamentā ir 301 deputāts. Bet mūsu partijai pašlaik tajā ir 155 vietas.

— Tātad absolūtais vairākums. Un tad nu varat diktēt visiem savu politiku?

— Tas ir niecīgs vairākums un ļoti nestabils.

— Cik ilgi Latvijā esat uzturējusies?

— Kopš ceturtdienas, 26. marta.

— Vai bieži apmeklējat Latviju?

— Iepriekšējo reizi dzimtenē biju 1989. gadā. Bet tagad kā Kanādas speciālais sūtnis esmu devusies uz Lietuvu, Latviju un Igauniju ar mērķi panākt, lai visas trīs Baltijas valstis atbalstītu Kanādas ievēlēšanu ANO Drošības padomē, kurā, ieskaitot pastāvīgos locekļus, pavisam ir 15 valstis. Šīs vēlēšanas notiks oktobrī ANO Ģenerālajā asamblejā. Līdztekus Kanādai uz šo ANO Drošības padomes posteni kandidē arī Grieķija un Nīderlande. Balsojumā katra balss būs svarīga, arī Latvijas.

— Kādi ir jūsu galvenie pienākumi Kanādas parlamentā?

— Esmu locekle Starptautiskās tirdzniecības komisijā, Pilsonības un migrācijas lietu komisijā un Kultūras komisijā. Turklāt darbojos Kanādas un baltiešu sadarbības jeb savstarpējās sadarbības grupā. Esmu arī Britu nāciju sadraudzības biedrībā.

— Jau gandrīz deviņi gadi ir pagājuši, kopš pēdējo reizi apmeklējāt savu senču zemi. Kā jūs salīdzinātu toreiz un tagad redzēto?

— Sabiedrībā ir notikušas ļoti lielas pārmaiņas. 1989. gadā man šķita uzkrītoši, ka Rīga bija ļoti netīra, neapkopta, nepievilcīgi bija, piemēram, Brāļu kapi. Cilvēki šķita bēdīgi un, jāsaka, nepatīkami. Bet šajos gados viss ir jūtami mainījies. Kad staigāju pa Vecrīgu, es jūtos tāpat kā jebkurā Eiropas vecpilsētā. Agrāk nebija tik daudz un dažādu avīžu kā tagad. Arī televīzijas un radio raidījumi ir gan daudzveidīgi, gan interesanti. Latvija ir atgriezusies jeb iegājusi tajā pasaulē, kurā tai vajadzētu būt pēc pusgadsimtu ilgās okupācijas.