Salu, palmu un snaudošo vulkānu zemē. Indonēzijā

Turpinām publicēt "Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktora Jāņa Ūdra vērojumus, pārdomas un atziņas

Top slavenie Bali pinumi

Nastu nešana uz galvas ir gadsimtiem sens paņēmiens, kas veido indonēziešu graciozo gaitu

Foto: Jānis Ūdris

Turpinājums. Sākums "LV" Nr. 36, 06.03.2001., Nr. 38, 08.03.2001.

Atceroties brīžus, kad Indonēzija pēdējā pusgadsimta vēsturē nonāca pasaules ziņu dienestu uzmanības lokā, jāsecina, ka tie bijuši politiskas konfrontācijas un arī vardarbības brīži - tik pretrunīgi šīs tautas maigajai mentalitātei. Komunistiska apvērsuma mēģinājums 1948. gadā izraisīja pilsoņu karu vēl pašā suverēnās valsts pirmsākumā. Ne mazāk asiņains bija komunistu pučs 1965. gadā, kad, tāpat kā 1948. gadā, bija skaidri saskatāma ārvalstu komunistisko lielvaru organizējošā roka. 1965. gada baiso notikumu virpulī pirmo, daudzu indonēziešu cienīto un mīlēto prezidentu Sukarno nomainīja nacionālās atbrīvošanās cīņu veterāns Suharto, uz vairāk nekā trim gadu desmitiem kļūstot par Indonēzijas nekronētu valdnieku. Ģenerāļa Suharto kara nopelni modri cenzētās propagandas apstākļos apauga ar aizvien spožāku slavu, bet tagad, pēc autoritārā režīma krišanas, atklājas aizvien jauni atbrīvošanās kara vēstures viltojumi un svešu nopelnu pierakstīšana.

Jaunā lappuse Indonēzijas vēsturē

Indonēzijas visjaunākā vēsture ilustrē mūsdienu globalizētās ekonomikas dziļo ietekmi uz procesiem atsevišķās, pat milzīgās valstīs. Smagā ekonomiskā krīze, kas Dienvidaustrumāzijas reģionā sākās 1997. gada vidū, Indonēziju iespaidoja īpaši smagi, jo negatīvos procesus starptautiskajā finansu tirgū padziļināja virkne dramatisku sakritību pašu valstī: ārkārtīgs sausums, strauja naftas un citu svarīgāko Indonēzijas eksportpreču cenu krišanās. Nacionālās valūtas maiņas kurss pazeminājās par 80 procentiem, sasniedzot 17 000 rūpijas par vienu ASV dolāru. Kredītu likmes pieauga par 70 procentiem, bet inflācija pārsniedza piecdesmit procentus. Tika iedragāta pašmāju un ārvalstu investoru uzticība. Valsts ekonomika ieslīga depresijā. Pazeminājās gandrīz visu Indonēzijas iedzīvotāju dzīves līmenis, bet trūcīgo indonēziešu nabadzība dubultojās. Pēc Indonēzijas valdības aprēķiniem aizvadītā gadsimta beigās zem nabadzības sliekšņa dzīvoja gandrīz piecdesmit miljoni indonēziešu. Neredzēti smagā krīze valsti noveda līdz izmisumam, parādot Suharto autoritārā, uz bruņotu spēku balstītā režīma nespēju meklēt un ieviest jaunus risinājumus. To saprata arī aizvien ietekmīgākas personas bruņoto spēku vadībā. Izmisums vairoja un beidzot uzspridzināja neapmierinātību ar Suharto režīma laikā sazēlušo korupciju un nepotismu. Tauta atcerējās tai atņemtās demokrātiskās tiesības. Suharto režīms krita, taču diemžēl arī 1998. gada maija notikumi izraisīja vardarbības vilni valstī.

Svarīgs demokratizācijas elements bija vispārējās Tautas asamblejas vēlēšanas 1999. gada 7. jūnijā, kurās pirmo reizi piedalījās četrdesmit astoņas partijas. Tās bija pirmās demokrātiskās vēlēšanas Indonēzijā kopš 1955. gada. Valstī ar 128 miljoniem vēlētāju, kas mīt vairāk nekā septiņos tūkstošos salu, īsā laikā tika izveidoti trīssimt vienpadsmit tūkstoši vēlēšanu iecirkņu. Patiešām unikāla pieredze demokrātijas vēsturē.

Tā paša gada novembrī Tautas asamblejas īpašā sesija par jauno Indonēzijas Republikas prezidentu ievēlēja Abdurahmanu Vahidu, bet par viceprezidenti — pirmā prezidenta Sukarno meitu Megavati Sukarnoputri. "Jauno Indonēziju radīja mūsu tautas ilgas pēc reformām un demokrātijas. Pēc tīras, godīgas valdības, kas būtu brīva no korupcijas puves, brīva no slepeniem līgumiem. Ilgas pēc vienlīdzīgām iespējām visiem, pēc likuma augstākās varas un cieņas pret cilvēka tiesībām," pērn augustā teica vēstnieks Tjahjono, piebilstot: "Līdz ar demokrātiskās valdības ievēlēšanu mēs esam atvēruši jaunu lappusi savas valsts vēsturē."

Par multinacionālās valsts pamatideju tika izraudzīti vārdi "‘vienotība caur daudzveidību". Jaunās Indonēzijas attīstība balstīta piecos galvenajos pamatprincipos: ticība Dievam, humānisms, vienotība, demokrātija un sociālais taisnīgums.

Pats neatliekamākais jaunās valdības uzdevums bija likvidēt sabiedrisko nesaskaņu cēloņus un pārvarēt dziļo monetāro krīzi. (Par tās dziļumu un tālejošajām sekām liecina fakts, ka Indonēzijas nacionālais kopprodukts, rēķinot caurmērā uz katru iedzīvotāju, bija nokrities no 1074 ASV dolāriem 1997. gadā līdz 682 dolāriem 1999. gadā.) Jaunā administrācija īstenoja virkni reformu finansu sektora atjaunošanai, pārkārtojot valsts fiskālo un monetāro politiku un īstenojot strukturālus ekonomikas pārkārtojumus. Nacionālās valūtas kurss tagad nostiprināts 9000 — 9500 Indonēzijas rūpiju līmenī pret ASV dolāru. Relatīvi īsā laikā jaunajai administrācijai izdevās ekonomikas lejupslīdi apturēt, un jau 1999. gadā Indonēzijas nacionālais kopprodukts atkal pieauga, kaut tikai simboliski — par 0,2 procentiem. Taču arī tas bija sasniegums salīdzinājumā ar kritumu par 13,2 procentiem 1998. gadā.

Strauji samazinājusies inflācija, kritušās kredītu likmes. Taču Indonēzija joprojām jūt smagu finansiālo nastu, ko izraisīja smagie politiskie lēmumi, galvenokārt banku sistēmas pārkārtojumos.

Turpinājums seko