LZA īstenais loceklis Dr.habil. phys. Juris Ekmanis,

LZA korespondētājloceklis Dr. habil. sc. ing. Juris Jansons:

Par zinātnes stāvokli Latvijā

Ziņojums Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē Rīgā 2001. gada 22. februārī

Pašreizējā zinātnes stāvokļa analīze liecina, ka 21.gadsimtā Latvijas zinātnieki ieiet gan ar sasniegumiem, gan ar problēmām. Pēdējās gan nav tik būtiskas, lai nevarētu apgalvot, ka zinātne Latvijā vēl eksistē. Eksistē, neraugoties uz pēdējo gadu piespiedu eksperimentu, nosakot apakšējo kritisko finansējuma robežu, pie kuras jau draud izzust atsevišķas zinātnes nozares.

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) telpās pēdējos gados ir izskanējuši daudzi pretrunīgi zinātnes stāvokļa vērtējumi, no kuriem gribētu minēt tikai divus ekstremālos:

1) izglītība un zinātne - Latvijas nacionālā bagātība (Latvijas Inteliģences apvienības un LZA 1999.gada novembra sēde);

2) pašreizējā valsts zinātnes politika nespēj aizkavēt Latvijas zinātnes sabrukumu un tam sekojošo augstākās izglītības kvalitātes strauju krišanos, kā arī liedz reālu iespēju zinātnei ietekmēt Latvijas sabiedrības un tautsaimniecības attīstības virzību (LZA 2001.gada februāra sēdes secinājums, apspriežot ilgtspējīgas attīstības koncepciju "Latvija: no vīzijas uz darbību").

Patiesība, kā parasti, ir kaut kur vidū starp šiem galējiem apgalvojumiem, jo zinātnieku iespējas mainīt akcentus savos pētījumos ir gandrīz izsmeltas pašreizējās valsts zinātnes politikas ietvaros. Šī pati politika būtiski (gan birokrātiski, gan organizatoriski) ierobežo zinātnes iespējas piesaistīt ievērojamākus ārvalstu, galvenokārt Eiropas Savienības (ES), līdzekļus.

Vispirms par tradicionālo zinātnei domātā valsts budžeta sadali. Neiedziļinoties absolūtos budžeta skaitļos, var pieņemt, ka uzskatāmāki ir salīdzinājumi. Tā LZA ģenerālsekretārs Andrejs Siliņš, analizējot šā gada Latvijas valsts budžetu, nesen konstatēja, ka Saeimas budžets naudas izteiksmē ir tuvs (85%) Latvijas zinātnes budžetam. Viegli izvērtēt naudas līdzekļus, ar kuriem var operēt viens no 100 Saeimas deputātiem vai viens no 2000 aktīviem Latvijas zinātniekiem. Deputātam šie līdzekļi 2001. gadā ir 17 reizes lielāki nekā aktīvam zinātniekam. Tātad, kā mums bieži iesaka ierēdņi, zinātnieku finansiālās iespējas it kā var palielināt, tikai samazinot to skaitu. Tomēr ceru, ka Latvijā nekad nevienādosim deputātu un zinātnieku skaitu.

Šie valsts budžeta līdzekļi tiek paredzēti četriem zinātniskās darbības nodrošināšanas veidiem.

1. Latvijas līdzdalības maksa ES 5.ietvarprogrammā (5,3 % no visa finansējuma). Šī ir vienīgā finansējuma daļa, kurai nodrošināts ikgadējs valsts finansējuma pieaugums (to prasa ES noteikumi, un tie valstij jāpilda) un kurai Latvijas zinātnieki stabili papildus piesaista gandrīz divkārt vairāk līdzekļu, nekā iemaksā Latvijas puse (līdzekļus piesaistot, protams, no ES budžeta fondiem). Šeit Latvijas zinātnieki startē sīvā Eiropas kolēģu konkurencē un startē ļoti labi.

2. Valsts institūciju pasūtītie pētījumi - tie ir līdzekļi, kurus sadala ministrijām to lokālo zinātnisko problēmu risināšanā (6,9% no visa valsts zinātnes budžeta). Šo darbu tematika ilgus gadus nebija zināma zinātnieku sabiedrībai, līdz beidzot pagājušā gadā ar Sorosa fonda-Latvija finansiālu atbalstu šos pētījumus apkopoja. Cik noprotams, tad šeit papildu līdzekļi valsts finansējumam netiek piesaistīti.

3. Tirgus pieprasītie pētījumi (10,6% no valsts zinātnes budžeta), kuru uzdevums ir stimulēt mazo zinātņietilpīgo uzņēmējdarbību, gan daļēji līdzfinansējot konkrētus pilotprojektus, gan veicinot tehnoloģisko centru un parku darbību. Šī finansēšanas forma veicina zinātnieku iesaisti augsto tehnoloģiju attīstībā Latvijā, piesaistot lietišķai zinātnei kā papildu līdzekļus privāto kapitālu. Šobrīd šajā jomā jau ir pietiekama pieredze, lai konstatētu, ka šie līdzekļi dod būtisku šādi stimulētu firmu nodokļu samaksas pieaugumu (2-5 reizes) valsts kasē. Tomēr jāatzīmē, ka zinātnes finansēšanas izmaiņas šī nodokļu pieauguma daļa nedod, jo firmu izstrādņu līdzfinansēšana notiek no zinātnes valsts budžeta, bet nodokļu pieauguma daļu ieskaita valsts kopējā budžetā, nesaistot to ar zinātnes finansēšanas iespējamu pieaugumu.

4. Zinātniskās darbības nodrošināšana ir lielākā zinātnes valsts budžeta daļa (77,2% no kopējā zinātnes finansējuma), kurai jānodrošina gan akadēmiskie un lietišķie pētījumi, gan ar to saistītais infrastruktūras izveide. Kaut arī šai finansējuma daļai ir vismazākās iespējas piesaistīt ārpusbudžeta finansējumu, valsts tai visvairāk uzmanības pievērš kontroles aspektā. Tā, piemēram, 2000.gada 26.septembra LR MK noteikumi Nr 342 visus zinātniskos projektus pārvērta par valsts pasūtījumiem ar visām no tā izrietošajām juridiskajām sekām. Turklāt no šā gada papildus vēl tika ieviestas speciālas visu projektu katra ceturkšņa, kā arī gada atskaites.

Mūsu Izglītības un zinātnes ministrija droši vien vēl pat nenojauš, ka saskaņā ar šiem LR MK noteikumiem Latvijas Zinātnes padomē jau ir sagatavots pirmais atskaišu komplekts par 695 projektiem un ministrijai analīzei tiks iesniegta atskaite 3000 lappušu apjomā. Tā notiks katru ceturksni, un ministrijai droši vien būs darbā papildus jāpieņem ierēdņi. Jo vairāk tādēļ, ka pētījumiem jāgatavo šīs atskaites kopsavilkums, lai to tālāk nosūtītu LR Finansu ministrijai. Tā ka redzams, cik daudz rūpju zinātnieki sagādā ierēdņiem (gan pēc pēdējo pašu izdotiem noteikumiem).

Tajā pašā laikā labi zināms, ka relatīvais budžeta finansējums zinātnei, salīdzinot ar iekšzemes kopproduktu (IKP), ir nepārtraukti samazinājies. Šāda valsts politika vienmēr izraisa neizpratni mūsu rietumvalstu kolēģu, tai skaitā ES ekspertu vidū. Vienīgais, ko varam paskaidrot, ir tas, ka absolūtais finansējums ir nedaudz audzis (par 7% 2001.gadā), jo saskaņā ar Latvijas un ES vienošanos par šo summu jāpieaug līdzdalības iemaksām ES 5. ietvarprogrammā. Tāpēc jāsecina, ka IKP pieaugums Latvijā mūs priecē kā LR iedzīvotājus, bet nekādi nav saistīts ar zinātnes finansēšanas pozitīvām izmaiņām.

Protams, būtiska ir šo zinātniskās darbības nodrošināšanas līdzekļu sadale prioritārām zinātnes nozarēm. Šeit ilggadīga pieredze ir Latvijas Zinātnes padomei (LZP), kurai pagājušā vasarā, strādājot sabiedrībai, nepamanīta pagāja desmit gadu darba jubileja.

Tradicionāli LZP eksperti Latvijas zinātni iedala piecos blokos, kuriem no zinātniskās darbības nodrošinājuma līdzekļiem konkursa kārtībā tiek sadalīts šāds finansējums:

Dabaszinātnes 22%

Inženierzinātnes 19%

Medicīnas

un bioloģijas zinātnes 26%

Lauksaimniecības

un meža zinātnes 14%

Humanitārās

un sociālās zinātnes 19%

Protams, var prasīt - vai šādam finansu sadalījumam ir pamatojums un attiecīgas kvalifikācijas darbaspēka nodrošinājums?

Pēc jaunākās informācijas, kas ir LZP rīcībā, Latvijas zinātnē ir apmēram 2000 aktīvi strādājošu zinātnieku, t.i., saskaņā ar LR likuma "Par zinātnisko darbību" 5.punktu, tās ir fiziskās personas, kuras veic zinātnisko darbību un kurām ir likuma noteiktā kārtībā iegūta kvalifikācija - zinātņu doktors. Šo speciālistu skaita sadale pēc zinātņu blokiem precīzi atbilst finansējuma sadalījumam. (1. tab.)

Protams, LZP konkursa kārtībā finansē divus dažādus projektu veidus: nelielus projektus (grantus), kuru izpildē vidēji iesaistīti 3-5 zinātnieki, un lielos sadarbības projektus (programmas), kuri apvieno vairāku augstskolu un zinātnisko iestāžu zinātnieku grupas. Dažādi ir arī šo projektu uzdevumi. Mazie projekti lielā mērā tiek pildīti augstskolu katedrās un fakultātēs kā akadēmiski pētījumi, iesaistot studentus. Lielie projekti ir ar izteiktu tautsaimniecisku aktualitāti, to izpildē un finansēšanā bieži tiek piesaistītas valsts un pašvaldību struktūras un uzņēmumi. Tomēr arī šajā darbā jārēķinās tikai ar to Latvijas zinātnisko potenciālu (2000 zinātnieku), kuru var piesaistīt šim darbam. Šīs iespējas rāda arī finansējuma sadalījums projektos un sadarbības projektos (1. tab.).

Sīkāka šī Latvijas zinātnes potenciāla analīze rāda, ka bloku ietvaros LZP noteiktās 14 zinātnes nozarēs, šie dažu zinātnieku mikrokolektīvi veic pētījumus vidēji par 4000 - 6000 latiem gadā (2. tab.). Ar apbrīnojamu precizitāti šāds vidējais finansējuma apjoms ir vērojams visās Latvijas zinātņu nozarēs, kas būtībā nozīmē, ka līdzekļi tiek lietoti tikai minimālai darba apmaksai un kārtējiem infrastruktūras izdevumiem. Tas nozīmē, ka attīstībai, t.sk. zinātniskās aparatūras iegādei, nekādus valsts līdzekļus nav iespējams piesaistīt.

Šāda situācija vērojama jau gadiem ilgi, kad projektu (grantu) skaits un finansējums nozarēs gandrīz nemainās (3. tab.). Protams, var uzskatīt, ka zinātnes potenciāls un finansēšana Latvijā ir līdzsvaroti un zinātnieku skaita pieaugums valsts attīstībai nav vajadzīgs.

Tomēr, ja izvērtējam situāciju par zinātnieku skaitu uz 10 000 strādājošo ne tikai ES valstīs, bet mums tuvākās ES kandidātvalstīs, tad Latvijas zinātnes stāvoklis ir traģisks (4. tab.). Šobrīd uz 10 000 iedzīvotajiem Latvijā ir 1,9 reizes mazāk zinātnieku nekā Igaunijā, 1,3 reizes mazāk nekā Lietuvā, 2,6 reizes mazāk nekā vidēji ES utt. Tātad, lai Latvijas zinātne varētu dot līdzvērtīgu ieguldījumu savas valsts tautsaimniecībā, mums zinātnieku skaits jau rīt jāpalielina 1,5-2,5 reizes. Tajā pašā laikā vismaz tuvāko divu gadu laikā doktorantu skaita pieaugums valsts budžetā netiek plānots, lai gan 2000.gadā Latvijā iegūti tikai 22 zinātņu doktora grādi (nepieciešamo 200-300 vietā katru gadu).

Šis katastrofālais augstākās kvalifikācijas zinātnieku trūkums bremzē ne tikai augstskolu pasniedzēju kadru atjaunošanu, bet neļauj izvērst tādu zinātniski tehnoloģisku projektu izstrādi, kuri nepieciešami forsētai Latvijas tautsaimniecības inovatīvai attīstībai (tās IKP pieaugumam) un ārvalstu finansējuma piesaistei.

Secinājumi:

1. Latvijas pašreizējais zinātniskais potenciāls ir nepietiekams, lai nodrošinātu augošo pieprasījumu augstākās izglītības kvalitātei un nodrošinātu augstākās kvalifikācijas darbaspēku potenciālos zinātniskos un tehnoloģiskos, t.sk. starptautiskos, projektos. Latvijas zinātnē produktīvi turpina strādāt ap 2000 zinātnieku (rēķinot uz 10 000 iedzīvotājiem, 1,9 reizes mazāk nekā Igaunijā, 1,3 reizes mazāk nekā Lietuvā, 2,6 reizes mazāk nekā vidēji ES). Aktuāla ir zinātniskā un akadēmiskā personāla atjaunošanas programmas izstrāde un realizācija.

2. Valsts budžeta nepietiekamais finansējums un investīciju trūkums Latvijas zinātnes infrastruktūru ir novedis līdz kritiskai robežai, aiz kuras jau vērojama neatgriezeniska daudzu zinātnes nozaru degradācija un speciālistu aizplūde. Jau tagad ārzemēs strādā ap 1000 zinātnieku no Latvijas (zaudējums ap 100 miljonu ASV dolāru). Aktuāla ir augstākās izglītības un zinātnes attīstības nacionālās koncepcijas izstrāde un realizācija.

3. Latvijas zinātnei ir ievērojama pieredze ārpusbudžeta līdzekļu piesaistei no ES un citiem līdzekļiem, izmantojot valsts budžeta līdzfinansējumu. Šobrīd Latvijas zinātnieki, piedaloties ES 5. ietvarprogrammā, zinātnē un tehnoloģiskā attīstībā atgūst gandrīz divas reizes vairāk līdzekļu, nekā ir valsts dalības maksa programmā; virknei zinātnisko iestāžu nodokļos nomaksātie līdzekļi pārsniedz valsts zinātnes budžeta finansējumu u.c., t.i., daudzas zinātnes nozares var būt valstij rentablas, ja ir atbilstoša valsts inovatīvas darbības stratēģija.

1. tabula

Zinātnes potenciāla un valsts finansējuma sadalījums Latvijā 2001.gadā

3. tabula

Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu finansējuma sadale starp zinātņu nozarēm

2. tabula

Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu sadale pa zinātņu nozarēm 2001. gadā

4. tabula

Zinātnieku skaits uz 10 000 valsts iedzīvotājiem

Avots: Igaunijas, Lietuvas, Latvijas Statistikas gadagrāmatas; OECD (1998)