Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Finanses: "Kaut man būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā"

Turpinājums. Sākums — "LV" nr. 69/71., 17.03.98., nr. 73/74., 19.03.98.,

nr. 75/76., 20.03.98., nr. 79/80., 25.03.98., nr. 82/83., 27.03.98.

(21.02.1932–23.03.1933):

Premjerministrs un ministrs vienā personā

Vācu okupācijas laikā 1918.gadā Marģers Skujenieks iegāja t.s. 17 vīru demokrātiskajā blokā, kas iestājās par neatkarīgas Latvijas izveidošanu, 1918.gada 17.novembra vakarā Skujenieks prezidēja Tautas padomes — Latvijas priekšparlamenta dibinātāju sēdē Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās K.Barona ielā. Viņu ievēlēja par padomes priekšsēdētāja J.Čakstes otro biedru (pirmais bija G.Zemgals). Nākošajā dienā Skujenieks bija to politiķu vidū, kuri Nacionālajā teātrī proklamēja suverēnu Latviju. Drīz pēc tam viņš devās uz Parīzi, lai kā Latvijas pārstāvis piedalītos Miera konferencē, kuras uzdevums bija noslēgt mieru ar Vāciju un tās sabiedrotajiem.

Skujenieks bija pazīstams un tautā populārs politiķis. Ne jau gadījuma pēc viņš tika ievēlēts Satversmes sapulcē un visās četrās Saeimās, un ne jau gadījuma pēc Valsts prezidenta uzticēja viņam divas reizes sastādīt valdību.

1926.gada 17.decembrī Skujenieks sastādīja valdību, kas ieguva apzīmējumu "kreisā valdība". Tās koalīciju veidoja sociāldemokrāti, kreisās centra grupas un minoritāšu demokrātiskais bloks, gūstot atbalstu arī vācu frakcijā. Izglītības ministrs šajā kabinetā bija Rainis. Skujenieka valdība darbojās 13 mēnešus un 6 dienas. tad demokrātiskais centrs, kas bija sekmējis tās nodibināšanos, pārorientējās uz labo pusi un valdībai bija jākrīt.

Otro valdību Skujenieks sastādīja 1931.gada 6.decembrī. Finansu ministrs tajā bija G.Zemgals. Taču viņš drīz demisionēja un Skujenieks apvienoja Ministru prezidenta amatu ar šo ministra posteni.

1920.gada 17.un 18.aprīlī ievēlētās Latvijas Satversmes sapulces pirmais un galvenais uzdevums bija izstrādāt jaunās valsts Satversmi. Šim nolūkam izveidoja samērā lielu — 26 cilvēki — komisiju, lai visas frakcijas varētu piedalīties šajā atbildīgajā darbā. Par tās priekšsēdi vienbalsīgi ievēlēja Skujenieku, kas ar saviem rakstiem par nacionālo jautājumu Latvijā un tā atrisināšanas ceļiem bija labi pazīstams sabiedrībā. Pieredzējuši politiķi bija arī pārējie LSDSP deleģētie komisijas locekļi — P.Kalniņš, F.Menders, F.Cielēns u.c. Tas pats sakāms par Zemnieku savienības pārstāvjiem J.Goldmani (atcerēsimies viņa lomu latviešu strēlnieku bataljonu organizēšanā), A.Kviesi (vēlākais Latvijas Valsts prezidents) un O.Nonācu. Komisija sadalījās divās apakškomisijās, no kurām pirmā izstrādāja valsts iekārtas projektu, bet otrā — pilsoņu brīvību un tiesību deklarāciju. Strādāts tika visnotaļ pamatīgi. Pietiekami sacīt, ka visus projektus apsprieda trijos lasījumos apakškomisijās un pēc tam vēl trijos lasījumos kopīgajā komisijā, nemaz nerunājot par nobeiguma diskusiju Satversmes sapulcē.

Spraigā darbā pagāja vairāk nekā gads.

Satversmes sapulces IV sesijas pirmo sēdi atklāja prezidents J.Čakste 1921.gada 20.septembrī pulksten 5.45 pēc pusdienas.

Referātu par Latvijas Republikas Satversmi Skujenieks sāka ar vārdiem:

"Augstā sapulce! Satversmes sapulce, stādamās pie valsts pamatlikuma izstrādāšanas un pieņemšanas, izpilda savu galveno uzdevumu. Savu galveno uzdevumu tamdēļ, ka tauta, sūtīdama Satversmes sapulces locekļus šinī augstā namā, ir devusi tiem ārkārtīgi plašas pilnvaras, ir uzticējusi šai sapulcei izstrādāt Latvijas Republikas pamata likumu. Šis uzdevums ir pats svarīgākais tamdēļ, ka arī pēc projekta, kuru Satversmes komisija ir izstrādājusi, Satversmes likumu ir ļoti grūti grozīt. Šinī Satversmes projektā ir vairāki panti, kurus var grozīt vien tad, ja tie būtu pārgrozīti parlamentā — Saeimā un ja tauta par tiem būs balsojusi un ja no visas balsstiesīgās tautas lielā puse būs izteikusies par šo pamatlikuma grozīšanu. Līdz ar to Satversmes sapulce noteic valsts iekārtu ilgam laikam, varbūt daudzām paaudzēm."

Otrs referents bija kristīgais nacionālists J.Purgals.

Debatēs vismazāk iebildumu radīja Satversmes pirmie četri panti: 1. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. 2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. 3. Latvijas valsts teritoriju starptautiskajos līgumos noteiktās robežās veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. 4. Latvijas valsts karogs ir sarkans ar baltu svītru.

Latvijas likumdevējai iestādei deputāti diezgan vienprātīgi izraudzījās "Saeimas" nosaukumu. Lai gan bija priekšlikums deputātu skaitu palielināt līdz 120, tika nolemts, ka Saeimu veido 100 tautas pārstāvji. Dzīvas, pat asas debates izraisīja vēlētāju vecuma cenzs. Sociāldemokrāti iestājās par vēlēšanu tiesību piešķiršanu, ja ir sasniegti 20 gadi, bet pilsoniskajiem deputātiem pat 21 gads likās nepietiekams. Tomēr vienojās par 21 gadu. Vienbalsīgs bija lēmums, ka Saeimu ievēl vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Toties domstarpības izraisīja Saeimas pilnvaru laiks. Sociāldemokrāti ieteica divus gadus, bet pilsonisko deputātu pārsvars panāca, ka Saeimu ievēl uz trim gadiem. Ar nelielu balsu vairākumu tika nolemts, ka Saeimas deputāts nav atsaucams. Izņemot Satversmē īpaši paredzētus gadījumus, klātesošajiem deputātiem bija tiesības lemt ar absolūtu balsu vairākumu.

Galvenais cīņas objekts Satversmes sapulces plenārsēdēs izrādījās valsts prezidenta jautājums. Bija trīs varianti: komisijas — "prezidentu ievēl tauta uz pieciem gadiem vispārējās vienlīdzīgās, tiešās un aizklātās vēlēšanās", sociāldemokrātu — "valsts prezidenta uzdevumus izpilda Saeimas priekšsēdētājs" un centra — "valsts prezidentu ievēl Saeima uz trim gadiem". Galu galā deputāti vienojās par pēdējo, sava veida kompromisvariantu, turklāt šā amata pretendentam vajadzētu Saeimā iegūt vismaz 51 balsi. Kaut arī uzskati dalījās, par valsts prezidentu nolēma ievēlēt personu, kas ir pilnus 40 gadus veca. Satversme arī nosacīja, ka viena un tā pati persona nevar būt par valsts prezidentu ilgāk nekā sešus gadus no vietas.

Stājoties amatā, valsts prezidentam bija jāzvēr: "Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētu un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas."

Otrs jautājums, par ko izteicās visu frakciju pārstāvji, bija referendums. Rainis, kas arī bija Satversmes komisijas loceklis no sociāldemokrātiskās partijas, to formulēja šādi: "Referendums ir viena no tautas pamattiesībām. Referendums nozīmē, ka tauta ne vien savos priekšstāvjos, kurus viņa ir sūtījusi vēlēšanās, bet arī tieši var izteikt savas domas." Tautas nobalsošana arī tika fiksēta Satversmē, turklāt bija obligāta, grozot Satversmes 1., 2., 3. un 6.pantu (par pirmajiem trim jau bija iepriekš sacīts: pēdējais nosacīja Saeimas vēlēšanu kārtību). Piebildīsim, ka pēc Latvijas okupācijas 1940.gada vasarā šī prasība tika rupji pārkāpta.

Satversmes 55. un 56.pants nosacīja, ka ministru kabinetu veido "ministru prezidents un viņa aicināti ministri" un "ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina valsts prezidents". Interesanti norādīt, ka 1925.gada apstiprinātajā likumā "Ministru kabineta iekārta" bija paredzēti tikai deviņi ministri: ārlietu, finansu, iekšlietu, izglītības, kara, zemkopības, satiksmes, tautas labklājības un tieslietu. Bet nu jau ir 1992.

1922.gada 17.janvārī Satversmes sapulce sāka apspriest Satversmes otrās daļas projektu, kurā bija nosacītas pilsoņu tiesības un brīvības. Bija paredzētas, piemēram, šādas, tā teikt, normas: "kārtas Latvijā nepastāv", "persona ir neaizskarama", "pilsoņa dzīvoklis ir neaizskarams", "nāves sodi nepastāv", "valsts aizsargā privātu īpašumu", "streiks ir likumīgs saimnieciskās cīņas līdzeklis", "baznīca ir šķirta no valsts", "latviešu valoda ir valsts valoda" utt.

Kompromisa meklējumu, kas bija vērojami, apspriežot Satversmes projekta pirmo daļu, šoreiz gandrīz nebija. Tāpēc otro daļu ar balsu vairākumu noraidīja. Jāpiekrīt pazīstamajam juristam un vēsturniekam Ā.Šildem, kas savā 1976.gadā Stokholmā izdotajā "Latvijas vēsturē" raksta: "Pamatnoteikumu noraidīšana par pilsoņu tiesībām un brīvībām bija manāms zaudējums Satversmes konstitucionālajā darbībā. Kaut arī šīs pašas tiesības vēlāk nodrošināja Latvijas pilsoņiem atsevišķos likumos, tad tomēr šo tiesību noteikšanai pamatlikumā būtu bijusi liela nozīme demokrātiskās sabiedrības principu nostiprināšanā tautā."

1922.gada 15.februārī trešajā lasījumā pieņemot Satversmes I daļu, visas frakcijas balsoja par tās apstiprināšanu.Vienīgi pieci Latgales Kristīgo zemnieku partijas deputāti atturējās, jo nebija apmierināta viņu prasība par šā Latvijas novada politisko autonomiju.

Bruno Kalniņa vērtējumā, kas atrodams 1956.gadā Zviedrijā iznākušajā monogrāfijā "Latvijas sociāldemokrātijas piecdesmit gadi", Latvijas 1922.gada Satversme bija "viena no Eiropas visdemokrātiskākajām satversmēm". Plašāk par šiem jautājumiem savos memuāros "Laikmetu maiņā", kas 60.gados publicēti Zviedrijā, izteicies Felikss Cielēns. Var pievienoties viņa atziņai, ka "sociāldemokrāti ir Latvijas Satversmes galvenie (bet ne vienīgie — R.T.) autori", tāpat secinājumam, ka minētajā dokumentā "nav nekā īpata sociālistiska, bet ietverti Rietumu pilsoniskās demokrātijas principi". Konkretizējot šo domu, viņš pamatoti noraida apgalvojumus, it kā Latvijas Satversmes autori par paraugu būtu ņēmuši Šveices vai Vācijas tā dēvēto Veimāras satversmi. "Mūsu valsts iekārtas pamatā," turpina F.Cielēns, "ir likti Rietumu parlamentāro demokrātiju Anglijas un Francijas principi."

Ar Skujenieka vārdu ir saistīti pirmie mēģinājumi likt Daugavas spēkam kalpot cilvēkiem. 1932.gada 22.oktobrī viņš kā Ministru prezidents un finansu ministrs parakstīja ar ASV firmu "The Foundation Company" (Ņujorkā), "Līgumu par Daugavas hidroelektriskās spēka izmantošanas galīgā projekta sastādīšanu un par pirmās spēka stacijas būves darbu izpildīšanu un finansēšanu". Sabiedrība apņēmās izpētīt labāko Daugavas ūdensspēku izmantošanas shēmu apmēram 150 km garumā, skaitot no grīvas uz augšu; noteikt kopā ar Latvijas valdību visizdevīgāko pirmās ūdenspēka stacijas būves vietu uz Daugavas; izstrādāt galīgus galvenā aizsprosta, spēkstacijas ēkas un citu būvju detaļprojektus un sīkus maksas aprēķinus. Ja būs sagādāti vajadzīgie līdzekļi, sabiedrība uzbūvēs: aizsprostu; plostu un zivju ceļus; spēkstacijas mašīnu, transformatoru un slēguma ēkas; turbīnu, ģeneratoru, transformatoru un slēgumu iekārtas ar jaudu līdz apmēram 30 000 kW; tālvadu līniju no spēkstacijas līdz Rīgai kopā ar transformatoru staciju Rīgā; papildbūves un papildierīces.

1932.gada 23.decembrī līgumu apstiprināja Saeima, bet 1933.gada 10.janvārī lēmumu par spēkstacijas būves vietu un kārtību pieņēma Ministru kabinets. Visu būvdarbu izmaksa bija aplēsta 5,8 milj. ASV dolāru, resp., 30 milj. latu, apjomā. Amerikāņu puse pēc 22.oktobra līguma bija apņēmusies sagādāt uz Latvijai pieņemamiem noteikumiem būvei nepieciešamos kapitālus līdz 1933.gada 1.jūlijam. Tā kā tas netika izdarīts, Latvijas valdība līgumu lauza un sāka meklēt jaunus partnerus.

Ja šī iecere, pie kuras tapšanas savu roku pielika arī Skujenieks, beidzās ar neveiksmi, tad to nevar teikt par citiem aktiem, kuri tika pieņemti viņa laikā. Tie ir noteikumi par valsts valodu, likums par kredītiem, likums par pašvaldību obligatorisko skolu skolotāju algām, likums par krīzes apkarošanas nodokli un izložu vinnestiem u.c. Tiesa, uz finansēm neattiecas noteikumi par valsts valodu, kurus izdeva Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā 1932.gada 18.februārī. Taču ar mūsdienām sasaucas Skujenieka komentārs par šo dokumentu, kuru varēja lasīt "Jaunāko Ziņu" 1932.gada 23.februāra numurā. Tā autors atzīmēja, ka cittautiešu preses un sabiedrības pārmetumi jaunajam likumam nav pamatoti. Lai gan daudzi cittautieši saglabājuši agrāko nievājošo izturēšanos pret visu latvisko, jaunais likums ir visaugstākā mērā tolerants pret minoritātēm un ir galvenokārt diktēts no latviešu tautas "dabīgās un veselīgās pašuzturēšanās gribas". Tiem, kam nepatīk, ka latviešu valodai Latvijā piešķirtas valsts valodas tiesības, derētu ievērot, ka Latvijas valsts teritorija sakrīt ar latviešu tautas etnogrāfisko teritoriju, ka latvieši nav pievienojuši savai valstij nevienu pēdu citas zemes teritoriju, ka cittautieši Latvijā ir ienācēji, pa lielākai daļai jaunākā laika ienācēji, kas latviešu radītā drošā paspārnē meklējuši patvērumu no nedienām savā dzimtenē. Skujenieks retoriski vaicāja: "Vai 14 gadi nav pietiekoši ilgs laiks, lai iemācītos Latvijas valsts dibinātāju un vairākumtautības valodu?"

Taču nevar neatzīmēt, ka 30.gadu pirmajā pusē viņa uzskati, īpaši nacionālajā jautājumā, virzījās pa labi. 1931.gada 21.martā politiķis sūrojās "Jaunākajās Ziņās", ka "Latvijas valstij nav nacionālas pašapziņas, nav nacionālas politikas", ka kopš 1925.gada "absolūti nekas nav noticis latvietības stiprināšanai" un rezultātā "noteicošais vārds mūsu valstī pieder atsevišķiem sveštautiešiem". Kad Skujenieks 1931.gada 6.decembrī sastādīja pirmo valdību 4.Saeimas laikā, viņš pat nepiederēja vairs sociālistiem maziniekiem, bet Progresīvajai apvienībai. Kaut arī, simpatizēdams progresīvajiem pilsoņiem, premjers bija kļuvis visai ekstrēms nacionālajā politikā. Viņam nelikās vajadzīgi iebilst pret izglītības un tieslietu ministra A.Ķeniņa jauno, pret mazākumtautībām vērsto skolu politiku. Viss tas gāja tieši pretējā virzienā, kādu bija nospraudis Rainis, būdams izglītības ministrs Skujenieku pirmajā valdībā.

Skujenieka politiskās pozīcijas evolūcija acīmredzot noveda viņu pie vairāk vai mazāk aktīvas piedalīšanās Ulmaņa organizētajā antidemokrātiskajā 1934.gada 15.maija pučā, par kura gatavošanu Skujenieks bija informēts. Kā atceras 4.Saeimas deputāts zemsavietis J.Lejiņš (Mana dzimtene — Vesterosa, 1971, 95.lpp.) 15.maija vakarā pēc Saeimas sēdes Skujenieks izbraucis ar kolēģiem uz jahtklubu "Adonija" spēlēt kārtis. Lejiņš stāsta: "Vēlāk zvanīja ģenerālis [Balodis], izteica nožēlu, ka viņš nav varējis piedalīties, un lūdza M.Skujenieku pie telefona. Pēc sarunas Skujenieks atvainojās, ka viņam jāiet, jo K.U. viņu gaidot." Viens no apvērsuma organizētājiem iekšlietu ministra biedrs A.Bērziņš savukārt raksta: "Varbūt ap kādiem puse desmitiem vakarā Skujenieku sauca pie telefona. Pēc īsa brīža viņš atgriezās ļoti nopietnu seju, nolika kārtis un atvainojās, ka viņam kaut kur ļoti steidzīgi jāierodoties. Tā kā no klātesošiem tikai es viens zināju par naktī gaidāmiem notikumiem, bija skaidrs, ka zvans Skujeniekam bija vai nu no Baloža, vai Ulmaņa personīgi ar aicinājumu nekavējoties ierasties prezidenta dzīvoklī Ārlietu ministrijā." (Kārlis Ulmanis: cilvēks un valstsvīrs. — Ņujorka, 1973, 219.lpp.)

15.maija kabinetā Skujeniekam tika piešķirts liels postenis — viņš bija Ministru prezidenta Ulmaņa biedrs. To vajadzēja attaisnot. Tāpēc Skujenieks nekautrējās 23.maijā radiofonā paziņot: "Iekārta, kas pie mums pastāvēja, pēc būtības nebija demokrātiska (..) Satversmes reforma kļuva nepieciešama." Un tomēr viņš vēl naivi ticēja, sakot: "Mums jārada tāda satversme un iekārta, kas atbilstu mūsu zemes īpatnējiem apstākļiem, tautas vēsturei, tradīcijām un īpatnējam raksturam." Ulmanis gan par nekādu satversmi nedomāja.

Autoritārā režīma pirmajos gados, lai gan Skujenieka loma valdībā līdzinājās gandrīz nullei, viņš vadīja t.s. mazā kabineta sēdes, kurās tika sagatavoti likumi pieņemšanai valdības sēdē. Mazajā kabinetā bez viņa — priekšsēdētāja — ietilpa tieslietu ministrs, valsts kancelejas direktors un ministrs, kura resora likumprojekts tika apspriests.

Kad Ulmanis 1936.gada 11.aprīlī, beidzoties Valsts prezidenta A.Kvieša pilnvaru laikam, uzurpēja arī valsts galvas posteni, Skujeniekam vajadzēja teikt apsveikuma runu Ministru kabineta vārdā. Viņš cita starpā sacīja: "Jūs, ļoti godātais prezidenta kungs, savienodami mūsu valsts divi augstākos amatus, iegūstat valsts varas pilnību, tādu varu, kādu valstīs atsevišķam cilvēkam parasti nav, jo jūs neierobežo ne partiju organizācijas, nedz arī sastingušas normas." Runātājs atgādināja, ka 1918.gadā Ulmanim nav trūcis drosmes nostāties tautas priekšgalā. Kad jauno valsti sāka ārdīt netīri un savtīgi spēki, visas tautas slāņos radies nemiers ar toreizējo Satversmi. Tad Ulmanis darījis galu briesmām un atjaunojis pārliecību, ka katrs var būt drošs par sava darba augļiem. Daudz veikts, bet daudz darba stāv priekšā. Skujenieks izmantoja šo gadījumu, lai atgādinātu savam šefam: "Pie lielākiem veicamiem uzdevumiem pieder nepieciešamība mūsu dzīves jauno garu iemiesot tiesiskās formās." Šo prasību viņš atkārtoja, jo tikai ar to, ka 1934.gada 15.maijā viņš bija saņēmis puča rīkotāju solījumu par jaunas, Latvijas apstākļiem piemērotas Satversmes pieņemšanu, viņš vispār ļāva iesaistīt sevi autoritārajā valdībā. Kad Skujenieks savu prasību kategoriski atkārtoja, Ulmanim tas, protams, nepatika un viņš solīja Satversmes vietā uzdāvināt nemierniekam par valsts līdzekļiem vēl vienu automašīnu...

Nesagaidījis solīto Satversmi un nespēdams samierināties ar "vadoņa" kultu Latvijā, Skujenieks izstājās no Ulmaņa valdības. "Valdības Vēstneša" 1938.gada 9.februāra numurā bija publicēta šāda LTA informācija: "Ministru prezidenta biedrs M.Skujenieks lūdzis valsts un ministru prezidentu viņu neapmierinošā veselības stāvokļa dēļ atbrīvot no amata. Valsts un ministru prezidents M.Skujenieka lūgumu ievērojis."

Tā bija sensacionāla ziņa, bet kurā norādītajam aiziešanas cēlonim reti kāds politiķis diplomāts vai žurnālists ticēja. Jau minētais J.Lejiņš zina teikt, ka pēc ģenerāļa Baloža un Skujenieka znota informācijas, kas viņam vairākkārt sniegta, īstais demisijas iemesls bijis, ka Ulmanis kavējies izpildīt solījumu par Satversmes reformu (Lejiņš raksta: "Skujenieks ir sašutis par izlocīšanos Satversmes lietā") un par nedemokrātisku rīcību administrācijā.

Līdzīgos ieskatos bija Anglijas sūtniecības darbinieki Rīgā. Angļu diplomāts P.Skārlets 1938.gada 12.februārī ziņoja ārlietu ministram R.Īdenam: "Doma, ka Skujenieka kungs būtu neveselāks garā vai miesā, salīdzinot ar viņa kolēgām kabinetā, ir vienkārši smieklīga. Tādēļ viņa atteikšanās iemesli meklējami citur. Domāju, ka var droši pieņemt, ka atteikšanās ir labprātīga un [iemesls] varētu būt Alfrēda Bērziņa meteoriskā izvirzīšanās, kas Skujenieka kungu pamazām nostūma no skatuves." Skujenieks vēl pieminēts Anglijas sūtniecības 1938.gada 26.februāra ziņojumā. Viņš esot kļuvis par ministru prezidenta biedru Ulmaņa valdībā par spīti savām agrākajām kreisajām simpātijām. 1938.gada februārī viņš atlūdzies un atgriezies statistiskajā pārvaldē tādēļ, ka centies pēc konstitucionālās valdības atgriešanās. Ulmaņa biogrāfs prof. E.Dunsdorfs šajā sakarā raksta: "Šīs grāmatas autors ir pārliecināts, ka acīgie angļi būs uzminējuši īstos Skujenieka aiziešanas iemeslus (Kārļa Ulmaņa dzīve, 311.lpp.).

Pēc demisijas Skujenieks turpināja darbu Valsts statistikas pārvaldē, kuru viņš ar pārtraukumiem bija vadījis jau kopš 1919.gada. Vai viņš bija statistiķis vai politiķis? Šķiet, ka gan viens, gan otrs. Runājot par statistiku, pirmā vietā minams Skujenieka fundamentālais darbs "Latvija. Zeme un iedzīvotāji" (nodaļu par lauksaimniecību uzrakstījis J.Bokalders), kas piedzīvoja trīs izdevumus (1920; 1922; 1927; pēdējā 752 lpp.!). Pārskats par republikas pastāvēšanas pirmajiem gadiem ir grāmata "Latvija 1918.—1920.gados". Tai pa pēdām 1930.gadā iznāca "Latvija starp Eiropas valstīm". Pirmreizīgs ir Skujenieka pētījums "Latvieši svešumā un citas tautas Latvijā" (1930). Ar viņa vārdu saistās vai visi oficiālie Valsts statistikas pārvaldes izdevumi. To skaitā vispirms jāmin Saeimu un tautu skaitīšanu rezultāti ar Skujenieka komentāriem. Tie ir unikāli materiāli zinātnei un parastiem interesentiem. Te, protams, ir minēti tikai paši svarīgākie Skujenieka darbi, tie, kuri ir pārdzīvojuši un vēl ilgi pārdzīvos to autoru.

Skujenieka mūža beigas, tāpat kā simtiem un tūkstošiem viņa paaudzes cilvēku, bija traģiskas. Sākās ar mājas arestu un čekistu uzraudzību 1940.gada vasarā, turpinājās Butirku un Lubjankas cietumā Maskavā un beidzās ar nāves sodu 1941.gada jūlijā.

Turpinājums — seko