LZA īstenā locekle Dr. habil. phil. Maija Kūle:

Par Latvijas Zinātņu akadēmijas statusu sabiedrībā

Runa Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē Rīgā 2001. gada 22. februārī

Latvijas Zinātņu akadēmija pēdējā laikā tiek identificēta ar savu prezidentu. Šodien, LZA pilnsapulcē, viņa kandidatūra tiek izvirzīta ievēlēšanai uz otru reizi, un jau zālē pirms balsošanas bija jūtams liels atbalsts Jānim Stradiņam.

Filosofam Karlam Gustavam Jungam ir mācība par arhetipiem. Ir arī tāds arhetips kā Gudrais vīrs. Tā, lūk, mūsu sabiedrībā Jānis Stradiņš jau kolektīvās zemapziņas līmenī, manuprāt, ir ieņēmis šī arhetipa vietu. Tas kopumā ir ļoti labi, jo nodrošina arī zinātnes un inteliģences statusu.

Taču pašai LZA sabiedrībā statuss nav visai augsts. Zinātņu akadēmija ir piesardzīga, daudzkārt nogaidoša, nevar apgalvot, ka tā mūsu valstī būtu ietekmīga struktūra. LZA ir bijuši raksturīgi kompromisi, miera pilna stāja arī tad, kad izšķiras būtiski Latvijas attīstības likteņi.

Latvijas sabiedrībā intelektam nav varas, tā pieder finansu un politiskajai elitei. Par reālu dialogu ar eliti es dziļi šaubos (ir tikai vārdisks dialogs), jo neredz reālus rezultātus.

Taču tam, kam nav varas, jābūt par sabiedrības vērtību, lai eksistētu. Tautas acīs zinātnei nav slikta slava, prāts joprojām ir cieņā, zinātniekus ir gatavi pažēlot, taču pastāv arī neizpratne.

Mīļo dzejniek Imant Ziedoni! Zinātnieki netēlo Pārcilvēkus! Iespējams, ka zinātnisko atziņu saprašana patiešām ir pāri normālu cilvēku spēkiem, taču paši zinātnieki ir pazemīgi.

Pat pārāk pazemīgi! Tas izskanēja arī šīsdienas runās, vismaz dažos metaforiskos teikumos. (Sasniegums esot tas, ka mēs vēl eksistējam. Vai tiešām tas ir sasniegums: drīzāk — fakts.)

Bet nevajag priecāties par savu pazemību un pieticību, sabiedrības acīs tā patlaban nav vērtība. Pieklājību un inteliģenci mūsu modernajā Latvijā daudzkārt uzskata arī par nevarību un nespēku.

Zinātne ir savrupa ne tikai tādā nozīmē, ka tai nav lobiju politikā, nav sava speciāla zinātnes ministra, bet arī konceptuālo nostādņu ziņā. Nav programmu un koncepciju, kurām būtu ievirze "zinātne sabiedrībai, cilvēkam", bet ir koncepcijas "zinātne sev", pārstrukturizēšanai, tēmu izvirzīšanai utt.

Desmit gadu garumā valsts un zinātnes diskurss ir apmēram viens un tas pats. Politiķi mainās kā personāži, bet būtība, neieinteresētā attieksme paliek. Zinātnes vadībā personāži rotē. Zinātnes politiku realizē ar vieniem un tiem pašiem argumentiem. Tas diemžēl uz āru nav iedarbojies efektīvi.

Ja gaidām citu diskursu, tad skatāmies uz ES un ceram, ka ES runās mūsu vietā (ar varu un ietekmes spēku), varbūt pierunāsim viņus prasīt katrai ES iestājvalstij 1% no iekšzemes kopprodukta piešķirt zinātnei, apgalvot, ka citādi neņems ES. Varbūt tas līdzētu, nav slikta doma. Taču ES patlaban mūsu vietā vēl nerunā.

Jaunatne, 20–30 gadu vecie, arī neiekļaujas zinātnes vērtību aizstāvībā (bankās gan viņi ir vairākumā!) un diskursa maiņā. Tāpēc mans vēlējums: LZA vajag vairāk pašapziņas, uzstājības, jaunu, citu diskursu — valodu, kā izprot un prezentē zinātni.

Par LZA saimniecisko darbību

Tā ir ļoti problemātiska. Ir tikusi analizēta LZA Senāta sēdēs, bet bez jūtamiem rezultātiem un stratēģijas. Kur tad ir šie Lietu pārvaldes nopelni? Nevar taču būt nopelns LZA portretu pasūtīšana vai nespēja atrisināt jautājumu, ka senatoriem var pietrūkt krēslu. Te jārunā par ko citu.

Zinātnes nams Lielupē jau daudzus gadus nes zaudējumus (ap 50 000 latu 1999. gadā; 32 000 latu 2000. gadā). Lietu pārvalde mums saka, ka šos mīnusus sedz ar ieņēmumiem no augstceltnes. Tur atrodas zinātniskie institūti, mums paceļ īres maksas, tās mēs maksājam no grantiem, t.i., no savām algām. Tātad secinājums: ar zinātnieku algām (bez viņu tiešas piekrišanas) tiek segti zaudējumi sakarā ar to, ka trūkst moderna saimnieciska menedžmenta. Tas nav jautājums, ka LZA augstceltnes institūtiem būtu jābūt izprotošiem (kā teica savā runā J.Stradiņš), bet gan jautājums par to, kāpēc tiek darbināta šāda sistēma un kas ir galamērķis?

Jabūt citādi: radikāli jāuzlabo LZA saimnieciskās darbības stratēģija, lai finansiālos ieguvumus varētu lietot kopīgu zinātnes mērķu realizācijai, balvām, pensionēto akadēmiķu pabalstiem, Jauno pētnieku akadēmijai (ja tāda būs) un darīt to uzraudzības padomes kontrolē. Kopsapulcē būtu vairāk jārunā un jādomā, kā darīt turpmāk, nevis klausīties, kā ir bijis.