Latvijas Nacionālais nodarbinātības plāns 2001.gadam

Precizēts saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 6.februāra sēdes protokollēmuma 31.§ 2.punktu

Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdes protokola Nr.6 izraksts

Rīgā 2001.gada 6.februārī

31.§

Latvijas Nacionālais nodarbinātības plāns 2001.gadam

Apspriešanā piedalījās: A.Kalvītis, I.Krupenkovs, A.Bērziņš.

Nolēma:

1. Akceptēt Latvijas Nacionālo nodarbinātības plānu 2001.gadam.

2. Ekonomikas ministrijai precizēt plānu, ņemot vērā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un Finansu ministrijas atzinumu, protokollēmuma projektam pievienoto pielikumu noformēt kā atsevišķu plāna sadaļu un iesniegt plānu Valsts kancelejā.

3. Atbildīgajām institūcijām iesniegt Ekonomikas ministrijā informāciju par Latvijas Nacionālajā nodarbinātības plānā 2001.gadam paredzēto pasākumu izpildi:

3.1. līdz 2001.gada 1.septembrim - par pirmajā pusgadā veiktajiem pasākumiem;

3.2. līdz 2002.gada 1.martam - par 2001.gadā veiktajiem pasākumiem.

4. Ekonomikas ministram:

4.1. sagatavot un līdz 2001.gada 15.septembrim iesniegt Valsts kancelejā Ministru prezidenta rīkojuma projektu par vadības grupas izveidošanu Latvijas Nacionālā nodarbinātības plāna 2002.gadam projekta sagatavošanai;

4.2. apkopot un attiecīgi līdz 2001.gada 1.oktobrim un 2002.gada 1.aprīlim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā informāciju par Latvijas Nacionālā nodarbinātības plāna 2001.gadam izpildes gaitu.

Ministru prezidents A.BĒRZIŅŠ

Valsts kancelejas direktore G.Veismane

Saturā

Ievads

Ekonomikas attīstības un nodarbinātības tendences

Ekonomikas attīstība

Nodarbinātības tendences un bezdarba struktūra

I pīlārs. Darbaspējas pilnveidošana

1. vadlīnija. Jauniešu bezdarbnieku iesaistīšana darba tirgū

2. vadlīnija. Ilgstošā bezdarba profilakses īstenošana

3. vadlīnija. Aktīvos nodarbinātības pasākumos iesaistīto personu skaita pieauguma veicināšana

4. vadlīnija. Pabalstu un nodokļu sistēmas pilnveidošana nodarbinātības un apmācības stimulēšanai

5. vadlīnija. Sociālo partneru ieguldījuma palielināšana profesionālās izglītības uzlabošanā

6. vadlīnija. Partnerības gara attīstīšana mūžizglītības nodrošināšanai

7. vadlīnija. Skolu sistēmas uzlabošana un mācību programmu nebeigušo audzēkņu skaita samazināšana

8. vadlīnija. Iespēju apgūt darba tirgus prasībām atbilstošas prasmes un zināšanas jauniešiem nodrošināšana

9. vadlīnija. Sociālo grupu ar īpašām vajadzībām iesaistīšana darba tirgū

II pīlārs. Uzņēmējdarbības attīstība

10. vadlīnija. Šķēršļu samazināšana uzņēmējdarbības uzsākšanai

11. vadlīnija. Uzņēmējdarbības uzsākšanas iniciatīvas stimulēšana

12. vadlīnija. Jaunu darba vietu radīšanas pasākumu sekmēšana

13. vadlīnija. Pakalpojuma sfēras potenciāla izmantošana nodarbinātības līmeņa paaugstināšanas jomā

14. vadlīnija. Nodarbinātības veicināšanai labvēlīga nodokļu politika

III pīlārs. Uzņēmumu un to darbinieku pielāgošanās spēju veicināšana

15. vadlīnija. Sociālo partneru ieguldījumu darba organizācijas modernizācijā palielināšana

16. vadlīnija. Elastīgāku darba līguma formu ieviešana

17. vadlīnija. Šķēršļu novēršana investīcijām cilvēkresursos

IV pīlārs. Vienādu iespēju politikas nodrošināšana sievietēm un vīriešiem

18. vadlīnija. Vienādu iespēju nodrošināšana vīriešiem un sievietēm

19. vadlīnija. Dzimumu atšķirību mazināšana nodarbinātības un darba ienākumu jomā

20. vadlīnija. Ģimenei draudzīgas politikas veicināšana

21. vadlīnija. Sieviešu un vīriešu reintegrēšanās darba tirgū sekmēšana

Atbildīgās institūcijas par informācijas sniegšanu par Latvijas Nacionālā nodarbinātības plāna 2001. gadam pasākumu izpildi

Saīsinājumi

APSD	algotie pagaidu sabiedriskie darbi
CSP	Centrālā statistikas pārvalde
EM	Ekonomikas ministrija
ES	Eiropas savienība
EUR	eiro, oficiālā Eiropas savienības naudas vienība
FM	Finansu ministrija
IeVP	Ieslodzījuma vietu pārvalde
IZM	Izglītības un zinātnes ministrija
KM	Kultūras ministrija
LAA	Latvijas attīstības aģentūra
LBAS	Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība
LDDK	Latvijas Darba devēju konfederācija
LHZB	Latvijas Hipotēku un zemes banka
LM	Labklājības ministrija
LPS	Latvijas Pašvaldību savienība
Ls	Latvijas lats
MK	Ministru kabinets
MVU	mazie un vidējie uzņēmumi
NNP	Nacionālais nodarbinātības plāns
NTSP	Nacionālā trīspusējās sadarbības padome
NVD	Nodarbinātības valsts dienests
OECD	Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija
PI	profesionālā izglītība
PIAPA	Profesionālās izglītības attīstības programmu aģentūra
PITD	Profesionālās izglītības un tālākizglītības departaments
PIC	Profesionālās izglītības centrs
PINTSA	Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējā sadarbības apakšpadome
PKIC	Profesionālās karjeras izvēles centrs
RF	Reģionālais fonds
SDO	Starptautiskā darba organizācija
TM	Tieslietu ministrija
VARAM	Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
ZM	Zemkopības ministrija

Ievads

Kopš Amsterdamas līguma parakstīšanas nodarbinātība ieņem vienu no vadošajām pozīcijām ES prioritātēs. Nodarbinātības jomā Latvijā veikts pasākumu komplekss, lai iekļautos ES nodarbinātības stratēģijas vadlīniju ieviešanas procesā.

ES nodarbinātības stratēģijas galvenie mērķi ir:

- Sasniegt nodarbinātības augstu līmeni kopumā un visās grupās darba tirgū;

- Pāriet no pasīviem pasākumiem pret bezdarbu uz aktīviem pasākumiem, sekmējošiem darbaspējas pilnveidošanu un darba vietu radīšanu;

- Sekmēt jaunas pieejas darba organizācijā, kuras stiprinātu uzņēmēju pielāgošanās spējas ekonomikas pārmaiņu apstākļos un ļautu indivīdiem profesionāli izglītoties mūža garumā;

- Nodrošināt ikvienam vienādas iespējas darba tirgū.

ES nodarbinātības stratēģijā ir uzsvērts, ka atbildība par nodarbinātības politikas izstrādi un īstenošanu dalībvalstīs gulstas ne tikai uz valdību, bet arī uz reģionālajām un vietējām pašvaldībām, sociāliem partneriem un nevalstiskajām organizācijām. Nodarbinātības stratēģijas īstenošana balstās uz ikgadējām ES Padomes akceptētajām Nodarbinātības politikas vadlīnijām un uz to pamata sagatavotajiem Nacionālajiem nodarbinātības plāniem.

Latvijā pagaidām nav izstrādāta vidējā termiņa nacionālā nodarbinātības stratēģija. Tajā pašā laikā koncepcija "Par nodarbinātības veicināšanu valstī", Nacionālā attīstības plāna projekts, valdības deklarācija ietver prioritātes, mērķus un uzdevumus nodarbinātības jomā, kuri nav pretrunā ar ES nodarbinātības stratēģiju, bet lielā mērā uz to orientēti.

Ministru kabinetā 1999. gadā akceptētā koncepcija "Par nodarbinātības veicināšanu valstī" nosaka ikgadēja Latvijas Nacionālā nodarbinātības plāna izstrādes nepieciešamību ES prasību kontekstā, uzdodot Ekonomikas ministrijai koordinēt tā izstrādi. Īstenojot šo koncepciju, tika izstrādāts un Ministru kabinetā akceptēts pirmais Latvijas Nacionālais nodarbinātības plāns 2000. gadam.

NNP izstrādes vadības grupas sastāvā ir pārstāvji no valsts institūcijām (t.sk. Labklājības ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Finansu ministrijas u.c. ministrijām), kā arī no pašvaldību savienības, arodbiedrībām un darba devējiem.

NNP 2001. gadam sagatavots pamatojoties uz ES Padomes apstiprinātām nodarbinātības vadlīnijām 2000. gadam, NNP 2000. gadam analīzes rezultātiem un uz iegūto pieredzi nodarbinātības pasākumu noteikšanas un definēšanas jomā.

Nodarbinātības veicināšanas pasākumu loks izvēlēts pēc pasākumu prioritāšu noteikšanas atbilstoši Latvijas ekonomiskai, sociālai un politiskai situācijai.

Nodarbinātības veicināšanas pasākumu izklāsta struktūra atbilst četru pīlāru (darbaspējas pilnveidošana, uzņēmējdarbības attīstīšana, uzņēmumu un to darbinieku pielāgošanas spēju veicināšana, vienādu iespēju politikas nodrošināšana sievietēm un vīriešiem) 21 vadlīnijām.

Finansiālais aspekts izstrādāts, balstoties uz valsts budžetā 2001. gadam paredzētiem līdzekļiem un no citu avotu piesaistītiem līdzekļiem nodarbinātības veicināšanas pasākumiem un ar tiem saistītām aktivitātēm dažādu programmu, projektu un koncepciju ietvaros.

NNP 2001. gadam ietver tādu prioritāro pasākumu kopumu, kuru realizācija sekmēs valsts

tālāku attīstību saistībā ar iestāšanos ES.

Nodarbinātības politikas attīstības pamatnostādnes 2001. gadā nemainās. Latvijas aktīvās nodarbinātības politikas ilgtermiņa mērķis ir Latvijas iedzīvotāju pilna nodarbinātība, kas nodrošina visiem valsts iedzīvotājiem, kas vēlas strādāt, iespēju atrast darbu un stāties darba attiecībās, un iedzīvotāju ekonomiskās un sociālās mobilitātes nodrošināšana.

Valdības deklarācija nodarbinātības jautājumos galveno akcentu liek uz uzdevumiem bezdarba līmeņa samazināšanas un jaunu darba vietu radīšanas jomā.

Latvijas nodarbinātības politikas attīstībā 2001. gadā paliek aktuāli šādi virzieni:

- darbaspēka kvalitātes paaugstināšana;

- jauniešu nodarbinātības veicināšana;

- bezdarba ilguma samazināšana;

- speciālu nodarbinātības programmu izstrāde pirmspensijas vecuma bezdarbnieku integrēšanai darba tirgū;

- darba meklētājiem un bezdarbniekiem sniegto pakalpojumu kvalitātes un operativitātes uzlabošana.

 

Ekonomikas attīstības un nodarbinātības tendences

Ekonomikas attīstība

Kopš neatkarības atgūšanas paveikts ievērojams darbs, lai veidotu stabilu vidi ilgtspējīgai ekonomikas augsmei. Deviņos gados ir radīti tirgus ekonomikas pamati un izveidoti labvēlīgi priekšnoteikumi tautsaimniecības attīstībai. Par nozīmīgākajiem priekšnoteikumiem var uzskatīt sekojošos:

- zema līmeņa inflācija (gada vidēja inflācija 1999. gadā bija 2,4%);

- neliels valsts parāds (ap 14% no IKP);

- nacionālās valūtas stabilitāte pret valūtu grozu SDR;

- valsts kopbudžeta fiskālais deficīts ir zemāks par Māstrihtas līgumā pieļauto kritēriju (kopš 1996. gada, izņemot 1999. gadu, kad Krievijas krīzes dēļ tas bija 4,4% no IKP).

Ekonomikas aktivizācija un eksporta kāpums ir nodrošinājis IKP un reālās algas pieaugumu. Pieauga arī investīciju apjoms. Palielinājās Latvijas banku loma tautsaimniecības nodrošināšanā ar finansu resursiem.

1. tabula

Ekonomiskās attīstības pamatrādītāji

	1996	1997	1998	1999	2000p
Pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, procentos
Iekšzemes kopprodukts (salīdzināmajās cenās)	3,3	8,6	3,9	1,1	4,0
Patēriņa cenas	17,6	8,4	4,7	2,4	2,6
Nodarbināto darba samaksa (neto)	7,2	12,3	10,3	5,4
Procentos pret iekšzemes kopproduktu, ja nav norādīts cits
Kopbudžeta fiskālais saldo (bez privatizācijas ieņēmumiem)	-1,4	0,6	-0,9	-4,4	-1,0
Valsts parāds	14,4	12,0	10,4	13,1	15,0
Ārējās tirdzniecības bilance	-15,6	-15,1	-18,5	-16,3	-14,4
Maksājumu bilances tekošais konts	-5,5	-6,1	-10,6	-10,2	-9,5
Reģistrētais bezdarba līmenis (%, perioda beigās)	7,2	7,0	9,2	9,1	7,8
Lata kurss pret SDR (perioda beigās)	0,7997	0,7997	0,7997	0,7997	0,7997

p-EM prognoze

 

Īpaši veiksmīga tautsaimniecības attīstība bija vērojama no 1996. gada līdz 1998. gada vidum, kad IKP vidējie pieauguma tempi bija 6%. Tomēr banku krīze 1995. gadā un sarežģītā ekonomiskā situācija pasaulē un it īpaši Krievijā 1998. gada otrajā pusgadā ir samazinājusi Latvijas tautsaimniecības attīstības tempu. Krievijas ekonomiskās krīzes dēļ samazinājās Latvijas eksporta apjomi, pasliktinājās banku darbības rādītāji, budžeta ieņēmumu apjoms atpalika no plānotā, samazinājās nodarbināto iedzīvotāju skaits.

Sākot ar 1999. gada vidu, ekonomikā iezīmējas pozitīvas tendences. Ekonomiskās aktivitātes atveseļošanās 1999. gada pēdējā ceturksnī nodrošina IKP pieaugumu gadā kopumā par 1,1%.

Rūpniecības un lauksaimniecības ražošanas kritumu kompensēja aktivitātes pieaugums būvniecībā, tirdzniecībā un dažādās pakalpojuma sfēras nozarēs. Pozitīvas ražošanas tempus saglabā tās rūpniecības nozares, kurām noieta tirgi ir Rietumos.

Ekonomiskās izaugsmes potenciālo iespēju rāda investīciju pieaugums. 1996. un 1997. gadā Latvijā tās pieauga par 20% gadā, bet 1998. gadā - pat par 44%. Krievijas krīzes dēļ 1999. gadā kopumā investīcijas bija zemākā līmenī nekā 1998. gadā.

Lielo valsts uzņēmumu privatizācijas rezultātā valstī var ienākt nozīmīgas ārvalstu investīcijas. Tomēr galvenais ārvalstu investīcijas piesaistošais faktors būs valdības spēja veikt pasākumus stabilas un uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides veidošanā. Ekonomiskā politika kopumā uzņēmējdarbībai ir labvēlīga, taču dažādi institucionāli aspekti kavē pārstrukturēšanas procesus uzņēmumu līmenī. To apzinoties, valdība realizē vairākus pasākumus uzņēmējdarbības vides uzlabošanai (muitas procedūru un nodokļu administrēšanas vienkāršošana, uzņēmējdarbību ietekmējošo inspekciju darbību sakārtošana u.c.).

Viena no galvenajām ekonomikas problēmām Latvijā ir relatīvi augstais tekošā konta deficīts, kas pēdējos divus gadus ir bijis nedaudz virs 10% no IKP. 1999. gadā tekošā konta deficītu izdevās nedaudz samazināt.

2000. gada pirmo mēnešu rezultāti liecina par ārējās tirdzniecības apgrozījuma palielinājuma tendenci.

1. attēls

Atsevišķu ekonomisko rādītāju izmaiņas

(%, salīdzinājumā ar 1995.gadu)

Datu avots: CSP

Patēriņa cenu pieauguma tempi samazinās, un, sākot ar 1997. gadu, atpaliek no mēneša vidējās darba samaksas pieauguma tempiem. 1999. gadā vidējā mēneša darba samaksa (neto) sasniedza 102,7 Ls. Lielākas algas par vidējo līmeni tika novērotas galvenokārt finansu sektorā, valsts administrācijā un citos sektoros ar nozīmīgu valsts īpašumu daļu, piemēram, enerģijas un ūdens apgādē, kā arī sakaru sektorā. Relatīvi nelielās algas bieži tiek uzrādītas lauksaimniecībā, tirdzniecībā un tūrismā strādājošiem.

Neskatoties uz reālas algas pieaugumu, apsekojuma rezultāti liecina, ka no aptaujātiem divas trešdaļas (67%) uzskata savu darba samaksu par zemu. Ar darba samaksu ir neapmierināti 77% sabiedriskajā sektorā strādājošo, privātajā sektorā - 65%.*

Uzskatot situāciju, kad pārtikas daļa pārsniedz 50 procentus no patēriņa, par nabadzības pazīmi, gandrīz puse no Latvijas ģimenēm vēl joprojām ir nabadzīgas.**

Aktuāla problēma valstī joprojām ir augstais bezdarba līmenis un relatīvi zems nodarbinātības līmenis, kas dažādos gados svārstās ap 50 % no iedzīvotāju kopskaita vecumā 15 gadi un vairāk. 1998. gada otrajā pusē un 1999. gada pirmajā pusē Krievijas krīzes ietekmē daudzos Latvijas uzņēmumos nācās atlaist strādājošos. Visaugstākais bezdarba līmenis bija 1999. gada aprīlī, bet kopš maija reģistrētam bezdarbam raksturīga pakāpeniskas samazināšanas tendence.

Valdības izvirzītā prioritārā ekonomiskā mērķa (nodrošināt nākamajos gados IKP pieaugumu par 5-7% gadā) realizācija sekmēs gan iedzīvotāju labklājības stabilu uzlabojumu, gan iedzīvotāju nodarbinātības līmeņa paaugstināšanu.

Nodarbinātības tendences un bezdarba struktūra

Valstī kopš deviņdesmito gadu sākuma vērojama tendence samazināties gan iedzīvotāju kopējam skaitam, tai skaitā no 15 gadiem un vairāk, gan ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitam.

Pēc LZA Ekonomikas institūta aprēķinātās prognozes, sākot no 1999. gada līdz 2004. gadam, iedzīvotāju skaits vecumā no 15 līdz 70 gadiem (kurus var uzskatīt par darba potenciālu) palielināsies, bet ap 2010. gadu tas atkal varētu sākt samazināties.

2. attēls

Tautsaimniecībā nodarbināto vidējais skaits

(tūkst.)

Datu avots: CSP

Tautsaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju vidējais skaits 1999. gadā bija 1038 tūkst. cilvēku, kas ir nedaudz zemāks (par 0,5%) kā 1998. gadā. Ja nodarbināto iedzīvotāju kopējam skaitam vērojama mainīga tendence (no 1992. gada līdz 1996. gadam bija samazināšanās, pēc tam līdz 1998. gadam - palielināšanās), tad strādājošo skaitam privātajā sektorā ir stabila pieauguma tendence un to īpatsvars tautsaimniecībā nodarbināto skaitā 1999. gadā sasniedza 70%.

Salīdzinot nodarbināto iedzīvotāju skaitu 1999. gada novembrī ar 1998. gada novembri (saskaņā ar darba spēka apsekojuma rezultātiem), to skaits samazinājies no 1007,2 tūkst. līdz 989,5 tūkst. jeb par 1,8 %, kā rezultātā - iedzīvotāju nodarbinātības līmenis pazeminājās no 50,7% līdz 49,8%. Šajā periodā nodarbināto skaits ievērojami samazinājās sekojošās nozarēs: lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā par 37 tūkst. vai par 20,1 %, apstrādājošā rūpniecībā par 6,9 tūkst. vai par 3,8 %, zvejniecībā par 0,9 tūkst. vai par 18,4 % u.c. Tajā pašā laikā nodarbināto skaits pieauga būvniecībā par 3 tūkst. vai par 4,8%, viesnīcās un restorānos par 4,9 tūkst. vai par 29,2%, nekustamo īpašumu izmantošanā, nomā un komercdarbībā par 8,3 tūkst. vai par 22,6%, valsts pārvaldē un aizsardzībā, obligātā sociālā apdrošināšanā par 7,8 tūkst. vai par 10,8%, izglītībā par 7,6 tūkst. vai par 9,0% u.c. Minētās izmaiņas liecina gan par strukturālo izmaiņu turpinājumu ekonomikā, gan arī par Krievijas krīzes specifiskām sekām.

 

3.attēls

Nodarbināto iedzīvotāju struktūra darbības veidu griezumā

(procentos)

 

1. Apstrādājošā rūpniecība	9. Nekustamo īpašumu izmantošana; noma un komercdarbība
2. Vairuma un mazumtirdzniecība; automobiļu, motociklu, personisko mantu un mājsaimniecības piederumu remonts	10. Citi komunālie, sociālie un individuālie pakalpojumi
3. Lauksaimniecība, medniecība un mežsaimniecība	11. Elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde
4. Izglītība	12. Viesnīcas un restorāni
5. Transports un sakari	13. Finansu starpniecība
6. Valsts pārvalde un aizsardzība; obligātā sociālā apdrošināšana	14. Zvejniecība
7. Būvniecība	15. Mājsaimniecības ar algotu darbaspēku
8. Veselības aizsardzība un sociālā aprūpe	16. Ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde

Datu avots: CSP

 

Nodarbināto iedzīvotāju raksturojums (1999. gada novembris) vecuma aspektā rāda, ka samērā zems nodarbinātības līmenis ir jauniešiem vecumā no 15 līdz 19 gadiem - 10,8%, galvenokārt tāpēc, ka ievērojama daļa jauniešu vēl apmeklē skolu. Pakāpeniski tas pieaug vecumā no 20-24 gadiem, sasniedzot visaugstāko rādītāju vecuma grupā 40-44 gadi - 78,1%. Jauniešu nodarbinātības līmenis vecumā 15-24 gadi, salīdzinot ar iepriekšējo gada attiecīgo periodu, samazinājās par 0,3 procenta punktiem un sasniedza 31,3%. Iedzīvotājiem vecuma grupā 50-59 gadi tas samazinājās par 0,8 procenta punktiem un bija 59,2%.

Sieviešu daļa nodarbināto kopskaitā bija 48% (1998. gada novembrī - 47,0%). To nodarbinātības līmenis - 43,6% ir nedaudz augstāks (par 0,1 procenta punktu), salīdzinot ar iepriekšējo gadu, un atpaliek no vīriešu nodarbinātības līmeņa par 13,7 procenta punktiem. Galvenais faktors, kurš parasti lielā mērā ietekmē sieviešu nodarbinātības līmeņa samazināšanos, ir bērna kopšanas atvaļinājums (sevišķi tas izteikts vecuma grupās līdz 35 gadiem). Pagaidām ekonomiskie apstākļi nodrošina labvēlīgāku iespēju atrast darbu vīriešiem. Var piebilst, ka 1999. gada dzīves apstākļu apsekojuma rezultāti liecina, ka 16,3 % no 18 gadus un vecāku iedzīvotāju uzskata, ka nepastāv sieviešu diskriminācija nodarbinātības jomā, bet 67% - ka tā eksistē. Visaugstākais nodarbināto sieviešu īpatsvars vērojams: veselības aizsardzībā un sociālā aprūpē - 83,8% (43,5 tūkst.), izglītībā - 78,0% (70,2 tūkst.), viesnīcu un restorānu nozarē - 74,7% (16,2 tūkst), finansu starpniecībā - 67,6% (7,3 tūkst.).

Nodarbināto sadalījums pēc izglītības līmeņa rāda, ka tautsaimniecībā visvairāk strādājošo ir ar vidējo speciālo izglītību (25,5%), ar augstāko izglītību (20,6%), un ar vispārējo vidējo izglītību 24,0%, savukārt ar vidējo tehnisko izglītību - 13,3%, ar pamatizglītību un zemāk par pamatizglītību - 12,4%, ar arodizglītību - 4,2%. Salīdzinot ar 1998. gada attiecīgo periodu, neskatoties uz nodarbināto kopējā skaita samazināšanos, var redzēt, ka pieaug nodarbināto skaits ar augstāko izglītību par 7,8 tūkst. vai par 4,0%, ar vidējo speciālo izglītību par 4,6 tūkst. vai par 1,9%. Tajā paša laikā samazinājās nodarbināto skaits ar arodizglītību par 3,5 tūkst vai par 7,8% un ar vidējo tehnisko izglītību par 4,5 tūkst. vai par 3,3% u.c.

Raksturojot nodarbinātos iedzīvotājus pēc profesijām, var atzīmēt, ka visvairāk no strādājošiem 1999. gada novembrī bija kvalificēti strādnieki un amatnieki, pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki, ar vienkāršām profesijām, speciālisti (attiecīgi 14,1%, 14,0%, 13,7% un 13,0%). Salīdzinot ar 1998. gadu, pakalpojumu un tirdzniecības darbinieku skaits pieauga par 16 tūkst. vai par 13,1%, speciālistu skaits - par 8,7 tūkst vai par 7,3%, bet samazinājās kvalificēto strādnieku un amatnieku skaits par 12,9 tūkst. vai par 8,4%, kvalificēto lauksaimniecības un zivsaimniecības speciālistu skaits par 25,5 tūkst. vai par 21,7 %. Tas liela mērā atspoguļo notikušos procesus tautsaimniecībā.

 

4. attēls

Bezdarba līmenis

(procentos)

Datu avots: CSP, NVD

Valstī ilgu laiku nemazina savu aktualitāti atsevišķu iedzīvotāju grupu sevišķi zema nodarbinātības līmeņa problēma un to nodarbošanās veidu neatbilstība interesēm, iegūtām iemaņām, profesionālai kvalifikācijai. Raksturīgākās problemātiskās nodarbinātības jomā iedzīvotāju grupas ir invalīdi, notiesātie un personas, kuras nepārvalda vai vāji pārvalda valsts valodu.

Latvijā ir novērojama slēptā nodarbinātība (viena piektdaļa no darbaspējīgiem iedzīvotājiem nodarbināti "melnā" un "pelēkā" ekonomikā).**

Kopš oficiāli sāka uzskaitīt bezdarbu, tas sasniedza savu visaugstāko lielumu 1999. gada aprīļa beigās (10,2%). Pēc tam reģistrētais bezdarba līmenis valstī sāka samazināties, sasniedzot 1999. gada novembra beigās 9,1% un neizmainoties līdz gada beigām. Tas ir par 0,1 procenta punktu mazāk kā 1998. gada beigās. Kā liecina Nodarbinātības valsts dienesta dati, reģistrētais bezdarba līmenis 2000. gada pirmā pusgada beigās saruka līdz 8,4%.

 

5. attēls

Bezdarbnieku skaits

(gada beigās)

Datu avots: NVD

Visaugstākais bezdarba līmenis saglabājas Latgales reģionā, t.i., Rēzeknes, Balvu, Preiļu un Krāslavas rajonos (attiecīgi 27,2%, 22,9%, 22,2% un 21,9% 1999. gada beigās). Viszemākais bezdarba līmenis aizvien ir Rīgā - 4,8%.

Nemazina savu aktualitāti ilgstoša bezdarba problēma. Salīdzinot ar 1998. gada beigām, 1999. gada beigās NVD reģistrēto bezdarbnieku kopskaitā ilgstošo bezdarbnieku skaits pieauga par 4708 cilvēkiem, bet to īpatsvars - par 4,8 procenta punktiem un sasniedza 31,1%. Visaugstākais ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā 1999. gada beigās bija Latgalē: Preiļu rajonā (56,9%), Rēzeknes rajonā (54,5%), Balvu rajonā (55,6%), Krāslavas rajonā (49,6%) un Ludzas rajonā (49,2%).

Raksturojot NVD reģistrēto bezdarbnieku struktūru 1999. gada beigās pēc vecuma, jāatzīmē, ka to skaits, salīdzinot ar 1998.gada beigām, jauniešu vecumgrupā 15-19 gadi samazinājās par 1009 cilvēkiem un īpatsvars - par 0,8 procenta punktiem un veidoja 2,8% no bezdarbnieku kopskaita. Samazinājās arī bezdarbnieku skaits jauniešu vecuma grupā no 20 līdz 25 gadiem - par 986 cilvēkiem vai par 7,0% un viņu daļa bezdarbnieku kopskaitā veidoja 12,1%, kas bija par 0,6 procenta punktiem mazāk nekā iepriekšējā gadā. Vecumā no 50 līdz 60 gadiem bezdarbnieku skaits pieauga par 773 cilvēkiem vai par 3,9%, to īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā, salīdzinot ar 1998. gada beigām, pieauga par 1,1 procenta punktiem un sasniedza 18,8%. Sieviešu daļa bezdarbnieku kopskaitā 1999. gada beigās, salīdzinot ar 1998. gadu, samazinājās par 1,1 procenta punktu un veidoja 57,4%.

Bezdarbnieku sastāvā pēc izglītības līmeņa notikušas šādas izmaiņas. Bezdarbnieku daļa ar augstāko izglītību palielinājās par 0,3 procenta punktiem, salīdzinot ar 1998 gada beigām, un sasniedza 7,1%. Par 1,1 procenta punktu palielinājās bezdarbnieku īpatsvars ar arodizglītību, veidojot 17,7% bezdarbnieku kopskaitā. Nemainīga daļa (21,4%) bezdarbnieku kopskaitā ir bezdarbniekiem ar vidējo speciālo izglītību. Salīdzinot ar 1998. gada beigām, nedaudz samazinājās bezdarbnieku ar vispārējo vidējo izglītību un ar pamata un nepabeigto pamata izglītību īpatsvars un veidoja attiecīgi 30,9% un 22,9% bezdarbnieku kopskaitā.

 

2. tabula

Bezdarba pamatrādītāji

(% no bezdarbnieku kopskaita, perioda beigās)

	1995	1996	1997	1998	1999
Ilgstošie bezdarbnieki	25,5	31,2	38,1	26,3	31,1
Sievietes bezdarbnieces	52,3	54, 7	59,4	58,5	57,4
Jaunieši bezdarbnieki (15-24 gadi)	20,2	20,0	18,1	16,4	14,8
Pirmspensijas vecuma bezdarbnieki	12,3	11,4	12,4	13,2	13,7

1999. gada novembra darba spēka apsekojuma rezultāti liecina, ka Latvijā darba meklētāji (no 15 gadiem un vairāk) ir 14,5% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem un tas ir par 0,7 procenta punktiem vairāk nekā 1998. gada novembrī. 1999. gada novembrī darba meklētāju vecumā 15-19 gadi īpatsvars ekonomiski aktīvo atbilstošā vecuma iedzīvotāju kopskaitā veidoja 36,6%. Darba meklētāju vecumā 20-24 gadi īpatsvars attiecīgi veidoja 21,3%. Kā redzams, tas nozīmīgi pārsniedz darba meklētāju kopējo daļu ekonomiski aktīvo kopskaitā, un, salīdzinot ar iepriekšējo gadu lielums būtiski neizmainās.

Apsekojuma rezultāti sniedza papildus informāciju par ilgstošo bezdarbu ilgumu valstī. Gandrīz trīs ceturtdaļas no visiem darba meklētājiem meklē darbu ilgāk par 6 mēnešiem, pie tam viens no darba meklēšanas galveniem veidiem bija darba meklētāju reģistrācija Nodarbinātības valsts dienestā (ap 35% no darba meklētāju kopskaita).

Apsekojuma rezultāti parāda arī potenciālos darba meklētājus, kas zaudējuši cerības atrast darbu vai nezina, kur un kā darbu meklēt. Tādas personas valstī veidoja 7,3% no ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaita (kas nemeklēja darbu). Salīdzinot ar 1998. gada novembri, šī iedzīvotāju daļa samazinājusies par 0,5 procenta punktiem. Šādu cilvēku, kas nezin, kur un kā meklēt darbu, vairāk bija jaunākajās vecuma grupās (47,8% vecumā 15-24 gadi), bet to skaits, kas zaudējuši cerības atrast darbu, pieaug līdz ar vecuma palielināšanos (59,6% no visiem, kas zaudējuši cerības atrast darbu ir vecumā 55 gadi un vairāk).

Labi funkcionējošs darba tirgus nodrošina ne tikai augstu nodarbinātības līmeni, bet arī efektīvu darba sadali. Darba tirgus, ja nesniedz iespējas un motivācijas cilvēkiem meklēt darbu un kvalificētu darbinieku trūkums, ierobežo uzņēmumu izaugsmi un ir pārāk neelastīgs. Patreizējā situācijā darbinieku vispārējs trūkums nav galvenais ekonomikas izaugsmi ierobežojošais faktors (augsts bezdarba līmenis, relatīvi augsts iedzīvotāju izglītības un kvalifikācijas līmenis). Bet par svarīgiem ierobežojošiem faktoriem var uzskatīt darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma darba tirgū strukturālo neatbilstību un vāju mobilitātes iespēju profesiju, kvalitātes un teritoriālā griezumā.**

Par to liecina gan Latvijas statistikas institūta konjuktūras apsekojumu rezultāti, gan NVD reģistrētie dati. Neskatoties uz augsto bezdarbu, eksistē kvalificēto speciālistu trūkums rūpniecības atsevišķos darbības veidos un tādā darbietilpīgā nozarē, kā būvniecība.

NVD 1999. gada veiktā analīze par ilgstoši neaizpildītajām darba vietām rāda, ka darba devējiem ir augstas prasības pretendentu profesionālo zināšanu un darba pieredzes ziņā. Darba tirgus noslodzes koeficients 1999. gada beigās bija 50,9 (bezdarbnieku skaits pret brīvo darba vietu skaitu), 1998. gada beigās - 41,3. Vislielākais pieprasījums pēc kvalificētiem strādniekiem un amatniekiem (31,7% no NVD pieteiktām brīvajām darba vietām 1999. gada beigās), noslodzes koeficients šajā profesiju pamatgrupā bija 32,7. Liels pieprasījums ir pēc pakalpojumu un tirdzniecības darbiniekiem (20,1%), noslodzes koeficients - 34,7. Pēc speciālistiem pieprasījums veidoja 13,7% no pieteiktām darba vietām, noslodzes koeficients - 26,4. Vislielākais darba tirgus noslodzes koeficients bija vienkāršo profesiju pamatgrupā 415,5.

*CSP dati un apsekojumu rezultāti

**OECD pētījumu rezultāti

 

I. pīlārs. Darbaspējas pilnveidošana

1. vadlīnija. Jauniešu bezdarbnieku iesaistīšana darba tirgū

1.1. Situācijas raksturojums

Jauniešu īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā 1999. gada beigās sastādīja 14,8% (2000. gada aprīļa beigās - 14,4%). Vidēji 55% no šiem jauniešiem bezdarba ilgums nepārsniedza 6 mēnešus. Lai nodrošinātu pēc iespējas ātrāku jauniešu bezdarbnieku integrēšanu darba tirgū, tiek organizēti aktīvie nodarbinātības pasākumi: bezdarbnieku apmācība un pārkvalificēšana, darba meklētāju klubi, profesionālā orientācija, kā arī algotie pagaidu sabiedriskie darbi. Tā kā augstākminētie pasākumi ir pieejami arī citām bezdarbnieku grupām, tad jauniešu iesaistīšana pasākumos tiek veikta prioritārā kārtībā. Jauniešu iesaistīšanu aktīvajos nodarbinātības pasākumos 1999. gadā raksturo:

- uz mācībām nosūtīti 2451 jaunietis, kas sastāda 25% no kopējā uz apmācībām nosūtīto skaita (pēc apmācību beigšanas 1999.gadā darbā iekārtojušies vidēji 55% jauniešu, 2000.gada pirmajos piecos mēnešos šis rādītājs pieaudzis līdz gandrīz 80%);

- darba meklētāju kluba aktivitātēs iesaistīti 3 189 jaunieši, jeb 33,1 % no darba meklētāju klubos iesaistīto bezdarbnieku skaita;

- profesionālās orientācijas konsultācijas ir saņēmis 1231 jaunietis bezdarbnieks, kas sastāda 31 % no kopējo konsultēto bezdarbnieku skaita;

- algotajos pagaidu sabiedriskajos darbos tika iesaistīti 1 074 jaunieši, jeb 9,4% no kopējo šajā pasākumā iesaistīto bezdarbnieku skaita.  

1.2. Mērķi 2001. gadam

- Nodrošināt maksimālu jauniešu iesaistīšanu kādā no aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem pirmo sešu bezdarba mēnešu laikā;

- Uzlabot apmācības kursu beidzēju sagatavošanu praktiskam darbam, tādējādi paaugstinot to konkurētspēju.  

1.3. Līdzekļi

- Prioritāte jauniešu iesaistīšanai aktīvajos nodarbinātības pasākumos;

- Jaunu pasākumu izstrādāšana jauniešu iekļaušanas darba tirgū sekmēšanai;

- Bezdarbnieku apmācība jaunajiem darba tirgus apstākļiem piemērotās specialitātēs, ņemot vērā darba devēju prasības.  

1.4. Pasākumu laika grafiki, resursi, atbildīgās institūcijas

Finansu resursi atsevišķi netiek izdalīti, tādēļ skatīt kopējos aktīvo nodarbinātības pasākumu izdevumus 3. vadlīnijā.  

1.5. Indikatori

- Jauniešu bezdarbnieku skaita un īpatsvara samazināšanās;

- Jauniešu bezdarbnieku īpatsvars, kas sešu mēnešu laikā tiek iesaistīti kādā no nodarbinātības aktīvajiem pasākumiem.  

1.6. Secinājumi

Jāpievērš pastiprināta uzmanība jauniešiem bezdarbniekiem, lai mazinātu risku, ka viņi jau savas darba dzīves sākumā kļūst inerti vai mazaktīvi darba tirgū vai pat nokļūst ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaitā. Šie bezdarbnieki jāiesaista tajos aktīvajos nodarbinātības pasākumos, kas veicina viņu konkurētspējas paaugstināšanu.

Jāveicina sadarbība ar sociālajiem partneriem jauniešu nodarbinātības jautājumu risināšanā.  

2. vadlīnija. Ilgstošā bezdarba profilakses īstenošana

2.1. Situācijas raksturojums

2000. gada 1.janvārī NVD uzskaitē bija reģistrēti 34 042 ilgstošie bezdarbnieki, kas ir 31,1% no kopējā reģistrēto bezdarbnieku skaita. Ilgstošo bezdarbnieku atgriešanai darba tirgū speciāli pasākumi nav izveidoti, tomēr tiem kā mērķa grupai tiek dota priekšroka iesaistīšanā aktīvajos nodarbinātības pasākumos. Aktīvajos nodarbinātības pasākumos 1999. gadā tika iesaistīti 10 013 ilgstošo bezdarbnieku, kas veido 29,4% no kopējā ilgstošo bezdarbnieku skaita. Apmācību pabeiguši 3287 ilgstošie bezdarbnieki jeb nepilni 10% no ilgstošo bezdarbnieku kopskaita, no tiem darbā iekārtojusies apmēram puse. DMK aktivitātēs iesaistīti 2742 ilgstošie bezdarbnieki jeb 8%. Uz APSD nosūtīti 5069 ilgstošie bezdarbnieki jeb 15%.  

2.2. Mērķi 2001.gadam

- Panākt ilgstošo bezdarbnieku īpatsvara samazināšanos bezdarbnieku vidū;

- Sekmēt bezdarbnieku pēc iespējas agrāku iesaistīšanu aktīvajos nodarbinātības pasākumos, lai tie spētu atgriezties darba tirgū pēc mazāka pārtraukuma.  

2.3. Līdzekļi

- Bezdarbnieku individuālo plānu izstrādāšana, kas palīdz operatīvāk noteikt katram bezdarbniekam piemērotāko un efektīvāko ceļu atgriešanai darba tirgū;

- Ilgstošo bezdarbnieku iesaistīšana aktīvajos nodarbinātības pasākumos.  

2.4. Pasākumu laika grafiki, resursi, atbildīgās institūcijas

Finansu resursi atsevišķi ilgstošā bezdarba profilaksei un bezdarbnieku individuālo plānu izstrādāšanai netiek izdalīti, tādēļ skatīt kopējos aktīvo nodarbinātības pasākumu izdevumus 3. vadlīnijā. Atbildīgās institūcijas par šiem pasākumiem ir NVD un LM.

Turpmāk - vēl

"Latvijas Vēstneša" normatīvo aktu virsredaktores
 Ausma Aldermane,  Dace Bebre