Lai mūsu valoda. Kā avots

Dace Markus, Dr. habil. philol.:

Skolotāju izglītošana Valsts valodas likuma īstenošanai

Nesaredzēt, ka latviešu valodas kā otrās valodas skolotāju izglītošanās un profesionālās pilnveides iespējas pēdējos gados ir ļoti strauji pieaugušas, ka uzlabojas cittautiešu skolēnu latviešu valodas prasme, var tikai tie, kas jau paspējuši aizmirst padomju gadus, kad daudzās minoritāšu skolās vispār nenotika latviešu valodas stundas, jo nebija skolotāju, vai tie, kas pēdējos gados nav apmeklējuši nevienu skolu vai pedagoģijas augstskolu. Tas tomēr nenozīmē, ka viss jau būtu pilnīgā kārtībā. Izglītības stratēģiem vairāk nāktos analizēt cēloņus, nevis sekas.

Vai Latvijā joprojām izglīto latviešu valodas kā otrās valodas skolotājus? Šogad Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti absolvēs 6 šādi skolotāji, nākamgad — 8, bet 2000. gadā — 13, Filoloģijas fakultātē šajā specialitātē paredzami 8 absolventi, 1999. gadā — 12, bet 2000. gadā — 20 absolventi. Daugavpils Pedagoģiskās universitātes Humanitāro fakultāti šogad beigs 4 latviešu valodas kā otrās valodas skolotāji, nākamgad — arī 4, bet 2000. gadā — 15. Rēzeknes Augstskolas Pedagoģijas fakultātē šādu papildspecialitāti šogad iegūs 13 studenti, nākamgad — 3, bet 2000. gadā būs pārtraukums, jo pretendentu nav. Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā katru gadu izglītojas 5 — 10 šādi skolotāji, tos sagatavo arī Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā.

Tiesa, kopumā studentu skaits šajā specialitātē ir samazinājies, konkurss ir niecīgs. Dažreiz grupas papildina tie, kas nav izturējušu konkursu latviešu valodas kā dzimtās valodas skolotāju studiju programmās. Būtu lietderīgi turpināt diskusijas par modeļiem, kādās programmās (pedagoģijas vai filoloģijas bakalaura, maģistra vai profesionālo studiju) var kļūt par skolotāju, studējot Latvijas augstskolās, kāds ir optimāls studiju laiks, akadēmisko un profesionālo studiju secīgums, par to, ka īsā laika profesionālo studiju programmas, kas paredzētas augstākās izglītības koledžām, nav pietiekamas skolotāju izglītošanai, jo pamatīgi izglītots (lasi — gudrs!) skolotājs ir ne tikai Latvijas lepnums, bet arī mazas neatkarīgas valsts nepieciešamība. Skolotājs ir tas profesionālis , no kura mācās lielākā daļa tautas (Sastopot jauniešus un bērnus skolas laikā klīstam pa ielām, es vairs neuzdrošinos teikt, ka visa tauta iziet caur skolu.), no skolotāja darba lielā mērā ir atkarīgs tas, cik atvērti un humāni būsim viens pret otru, cik zinoši un prasmīgi, kāds būs starpnacionālajām attiecībām ieliktais pamats, cik stipra būs nācija, tātad jautājums par skolotāju izglītošanu Valsts valodas likuma iedzīvināšanai praksē ir aktuāls laikā un vietā.

Jau sākumā centos paskaidrot, ka augstskolās tiek izglītoti latviešu valodas kā otrās valodas skolotāji, tomēr dzirdams arī pretējais, tādēļ analizēšu atbildi sīkāk. Padomju varas gados Latvijas Valsts universitātes Pedagoģijas fakultātes dekāns tika izsaukts uz Rīgas pilsētas partijas komiteju noklausīties pārmetumus, ka fakultāte negatavo latviešu valodas skolotājus Rīgas skolām ar krievu mācībvalodu. Profilējošā katedra rakstīja paskaidrojumu — gatavo gan, vismaz vienu akadēmisko grupu (25 — 30 studentus) katru gadu, bet viņi nevar strādāt šajās skolās, jo ir lauku bērni bez Rīgas pieraksta un bez dzīvokļiem. Mūsdienās pieraksts kļuvis nebūtisks, bet dzīvokļa vai vismaz istabas nepieciešamība nav apšaubāma. Var īrēt? Lētākās istabas Rīgā maksā apmēram Ls 30, jaunais skolotājs par vienu slodzi saņem aptuveni Ls 55, tātad pārtikai, apģērbam, higiēnas precēm, grāmatām un citām būtiskām lietām mēnesī paliek Ls 25. Tā ir visu, ne tikai latviešu valodas skolotāju problēma. Izglītības un zinātnes ministrijas Finansu un ekonomikas departamenta direktors dr. paed. A.Baumanis laikraksta "Diena" 10. marta numurā analizējis situāciju, lietojot skolotāju algu salīdzinājumu ar iekšzemes kopprodukta lielumu vienam iedzīvotājam: "Eiropas Savienības valstīs skolotājiem ar 15 gadu darba stāžu (aptuveni tāds ir skolotāja vidējais darba stāžs arī Latvijā) algas attiecība pret iekšzemes kopproduktu vienam iedzīvotājam vidēji ir 1,5 un svārstās no 1,1 Zviedrijā līdz 2,0 Īrijā, Portugālē un Spānijā. Latvijā šī attiecība ir tikai 0,88, un tas ir ļoti zems rādītājs." Autors secinājis, ka jautājums par nepieciešamās summas nodrošināšanu pedagoģisko darbinieku algu fondam ir pats būtiskākais, tā pamatatrisinājums var būt tikai papildu finansējums. Ko tikmēr dara izglītotais skolotājs? Daži uzņemas dubultslodzi, kļūst nervozi no mūžīgās steigas, neiecietīgi pret skolēniem un savu ģimeni, nonāk laika trūkumā, tādēļ tikai fragmentāri turpina izglītošanos un profesionālu pilnveidošanos. Citi skolai pat netuvojas, tādēļ savus bijušos studentus es sastopu dažādu valstu vēstniecībās, ministrijās, fondos, pētniecības institūtos, jauniešu un bērnu interešu klubos, viesnīcās, naturalizācijas pārvaldē un muitas pārvaldē, viņi organizē starptautiskas konferences, tulko, bet Latvijas televīzijas žurnālists O.Kastēns vakaros sūta mums sveicienus no Briseles. Skolotāja misijai gatavotie studenti apgūst labas valodu zināšanas, zināšanu pamatus ētikā, estētikā, filozofijā un psiholoģijā un var veiksmīgi konkurēt ar citiem tajos amatos, kur nepieciešama saskarsme ar cilvēkiem. Savukārt daža jaunā māmiņa viena pati audzina vienu vai divus bērnus, valsts ekonomiskajā un sociālajā sistēmā mums vēl tālu līdz labklājībai, tas ietekmē arī cilvēku attiecības.

Tie, kam labāka veselība vai turīgāks dzīvesbiedrs, tomēr strādā skolā. Vēlu viņiem izturību!

Brīžiem jau liekas banāli kārtējo reizi atgādināt, ka izglītībai trūkst līdzekļu, ka skolotāju atalgojums neatbilst viņu veicamajam radošajam darbam. Varbūt Kārlis Skalbe gara acīm skatījis mūsdienu Latviju sakot: "Ļaudis nav ļauni, tikai mušas viņiem tā aizdūkušas ausis, ka viņi vairs nekā nesamana." Vai pēdējais solījums palielināt skolotāju algas aizdzīs mušas?

Grūti ir visiem skolotājiem, kāpēc tomēr gribētāju kļūt par latviešu valodas kā otrās valodas skolotājiem ir vismazāk? Jāatzīst, ka nevilina iespējas strādāt cittautiešu kolektīvā. Te varam paši darīt vairāk — ir nepieciešama plašāka un pārliecinošāka reklāma, jo lielākajā daļā minoritāšu skolu vairs nevalda naidīga attieksme pret "vienīgo latvieti". Tajās skolās, kurās esmu piedalījusies pedagoģiskās prakses vērojumos, semināros un eksāmenos vai esmu bijusi viesos, skolotāji centās izmantot iespējas runāt ar latviešu valodas skolotājiem latviski, lai vingrinātos latviešu sarunvalodā, attiecības bija koleģiālas, it sevišķi tad, ja valsts valodas prasmes nepieciešamību sapratis skolas direktors, tiesa, atsevišķās skolās attieksme nav labvēlīga. Šīs profesijas izvēli varbūt sekmētu pārliecinošāka reklāma par to, ka starptautiskais atbalsts latviešu valodas kā otrās valodas mācību metodikas pilnveidošanai šobrīd ir daudz lielāks, tādēļ šiem skolotājiem ir iespējas mācīties Latviešu valodas kā otrās valodas Valsts programmas ietvaros piedāvātajos kursos, piemēram, 1997./98. mācību gadā 10 metodikas kursos (caurmērā pa 20 dalībniekiem katrā kursā) un pāri par 60 otrās valodas apguves kursos, tajos strādā arī vairākas skolu direktoru grupas. Bez tam programmas vadītāji organizē arī atsevišķus seminārus par literatūras mācīšanu, par spēles elementiem otrās valodas apguvē, par projekta metodi, par darbu klasē un video izmantošanu mācībās. Ar kursu apmeklētājiem pieredzē dalījušies 4 vieslektori no Norvēģijas, 1 no Vācijas, 2 no Dānijas, 6 no Zviedrijas, 4 no Somijas, 2 no Kanādas, 1 no Anglijas, kā arī labākie Latvijas speciālisti. Cittautiešu skolu latviešu valodas skolotājiem ir iespējas piedalīties jaunu mācību materiālu izstrādē (jau gatavas mūsdienīgas mācību grāmatas 8. un 9. klasei, metodikas rokasgrāmata, mācību filmas "Palīgā!" 7 daļas, mācību palīglīdzekļi jaunkareivjiem, dzelzceļa un iekšlietu sistēmas darbiniekiem u.c.). Var būt, ka šādu iespēju plašāka reklamēšana vairāk iedvesmotu vidusskolu absolventus izvēlēties pagaidām nepopulāro, bet valstiski tik nepieciešamo specialitāti. Ļoti ceru, ka augstākās izglītības attīstību un studējošo skaita pieaugumu sekmēs arī saprātīga Latvijas Republikas augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālās koncepcijas īstenošana.

Šodienas skola ir demokrātiskāka, skolēni paši prasa, lai skolotāji zinātu jaunākās didaktiskās pieejas, lai īstenotu izglītības procesā sadarbības un demokrātijas idejas. Ja skolotājs grib normāli strādāt, viņš nevar iztikt bez pašizglītošanās, viņam pašam vispirms jāapgūst sadarbības, kooperācijas, komunikācijas u.c. metožu un formu organizēšanas prasme, jāprot izvēlēties atbilstošus mācību materiālus, bieži vien tos pašam arī veidot, strādāt radoši. To apgūt un izmēģināt var arī, sadarbojoties ar citu skolu un rajonu skolotājiem 1995. gadā dibinātajā Latviešu valodas kā otrās valodas skolotāju asociācijā. Asociācijas informācijas centrs atrodas Ģertrūdes ielā 30 — 32, tai ir sava avīze "Lavīze" un ir izveidota tālākizglītības kursu sistēma. Arī Izglītības un zinātnes ministrijas Tālākizglītības departaments, Pieaugušo izglītības apvienība, augstskolas un daudzas citas institūcijas organizē kursus skolotājiem. Šādā veidā 1997. gadā profesionālo kvalifikāciju pilnveidojuši 30 000 pedagoģisko darbinieku, t.i. 56% no kopējā pedagoģisko darbinieku skaita (sk. pārskatu par pedagoģisko darbinieku tālākizglītību 1997. gadā, kas publicēts "Izglītībā un Kultūrā" š.g. 16. aprīlī). Kaut arī skolotāju izglītību cenšas atbalstīt dažādi fondi, jāatzīst, ja skolotāji būtu turīgāki, kursu apmeklētāju būtu vēl vairāk. Tas gan nenozīmē, ka visa sistēma jau pārdomāta un pilnīga, tomēr latviešu valodu kā otro valodu jau šodien māca arī daudzi ļoti labi profesionāļi: Aivars Gusevs Aizkraukles 1. vidusskolā, Ingūna Varakāja Garkalnes pamatskolā, Kristīne Trektere 76. vidusskolā, Laila Pāvuliņa Valmieras 2. vidusskolā, Karīna Brikmane Rīgas Ebreju vidusskolā, Olita Arkle Rīgas 95. vidusskolā, Mārīte Grišānova Vangažu vidusskolā, Regīna Sproģe Ādažu vidusskolā, Rota Vizule privātskolā EVRIKA, Gaida Kiseļova Liepājas 12. vidusskolā, Nellija Jefimova Rīgas Zolitūdes ģimnāzijā, Liene Plota un Lonija Bergina Jelgavas 5. vidusskolā, Vitālijs Ciršs Daugavpils 10. vidusskolā, Ligita Grigule Rīgas 40. vidusskolā, Juris Sokolovs Rīgas 22. vidusskolā, daudzi no viņiem piedalās arī mācību grāmatu veidošanā. Labi strādā pedagogi poļu skolās, arī rajonu latviešu valodas skolotāju metodisko apvienību vadītāji: Gaļina Odumiņa Gulbenes 2. vidusskolā, Lilija Meinerte Daugavpils krievu ģimnāzijā, Inta Dejus Ventspils 6. vidusskolā, Sarmīte Mežatuča Viļānu vidusskolā, Larisa Barinova Kuldīgas 4. vidusskolā, Vilhelmīne Jakimova Preiļu 2. vidusskolā, daudz praktisku paņēmienu, arī optimismu esmu mācījusies no savas bijušās studentes, latviešu valodas skolotājas Ņinas Labadas, kura pēc tautības ir krieviete, ļoti labi strādā mūsu šā gada absolvente Aldona Sormule Bauskas 2. vidusskolā, jau astoņus gadus ar apbrīnojamiem panākumiem viņa vada Latvijā vienīgo latviešu folkloras kopu, kas darbojas krievu mācībvalodas skolā, noturīgi sasniegumi mācību olimpiādēs ir Cēsu 2. vidusskolas skolotājas Ināras Lielpēteres audzēkņiem un daudziem citiem.

Kā jūtas tie, kas studē, lai kļūtu par skolotājiem? Ir ģimenes, kas dzīvo labi, abiem vecākiem ir darbs, var piemaksāt par bērnu studijām. Ir tādi, kam pašiem izdodas atrast turīgu draugu, paziņu vai vienkārši — labu cilvēku, kas palīdz, bet nevaram izlikties neredzam, ka mums ir daudz trūcīgu studentu. Līdz šim viņi centās strādāt paralēli studijām, arī dienas nodaļā. Cieta studiju kvalitāte. Šogad strādājošo mazāk — viena daļa studentu mēģinājuši prasīt kredītus. Jautāju, kāpēc ne pārējie?

— Negribas aizņemties — ja nu nevarēšu atdot?

— Ceru iztikt, tas tomēr ir parāds!

Maģistranti, kas studē dienas nodaļā, bet darba vietu izvēlējušies lauku skolās, drošāk prasījuši kredītus, jo cer, ka valdības paredzētie noteikumi būs viņiem labvēlīgi. Lielāku skaidrību gūsim, kad noteikumi stāsies spēkā, tomēr jau tagad kreditēšana vairākiem studentiem ir devusi cerību. Eduards Veidenbaums ir teicis: "Man nevajag paradīzes, jo tā būtu mūžīga slinkošana". Studenti domā līdzīgi, bet palīdzēsim viņiem nepiedzīvot Viļa Plūdoņa Atraitnes dēla likteni, tādēļ kreditēšana noteikti ir veicināma.

Jautājumam par skolotāju izglītošanu Valsts valodas likuma īstenošanai, manuprāt, ir vēl viens aspekts, kas attiecas uz latviešiem. Tā ir jebkura latviešu valodā runājoša skolotāja atbildība par labas latviešu valodas lietojumu, arī matemātikas, bioloģijas, darbmācības, fiziskās audzināšanas un citās stundās. Kultūras vēstures skolotāja Dzintra Viļuma savā kontroldarbā Latvijas Universitātē raksta: "Un tikai retais skolotājs labo un pievērš audzēkņu uzmanību valodas kļūdām. Skolēna komentārs šādos gadījumos mēdz būt: "Nu, ko jūs, te jau nav latviešu valoda!" Neviļus jādomā: "Nav latviešu valoda? Bet kāda tad — ķīniešu vai?" Un nākas apzināties, ka jēdziens "latviešu valoda" skolēnu uztverē, izrādās, ir tikai... mācību priekšmets, nevis dzīva dzimtā valoda, kurā arī šobrīd viņi diskutē ar skolotāju." Lai pievērstu vidusskolēnu un visas sabiedrības uzmanību latviešu valodas noderīgumam un kvalitātei, Latvijas Universitātē šogad visās specialitātēs noteikts iestājpārbaudījums latviešu valodā. Protams, testā tiks pārbaudītas ļoti minimālas valodas kultūras zināšanas, tas ne tuvu nav domraksts, tomēr vezums ir sakustējies, ir cerība, ka tas ripos arī tālāk, kamēr dažādās programmās studējošie nonāks līdz skolotāju diplomiem. Izglītībai un valodas lietojumam būtu jāiet roku rokā.

Vēl par mītu, ka Latvijā neesot iespēju lietot latviešu valodu, piemēram, Daugavpilī. Martā vienu dienu viesojos šajā pilsētā. Devos uz konferenci Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē. Centrālās ēkas garderobiste atbildēja krieviski. Varbūt pieradusi? Izlikos, ka neesmu dzirdējusi un jautāju vēlreiz: "Vai šeit būs konference?" "Jā, šeit, dodiet, lūdzu, mēteli", atbilde skanēja latviski. Viss kārtībā, esmu īstajā vietā. Plenārsēde jaunajā korpusā. Garderobistei vaicāju, vai drīkstu pati pakārt mēteli. "Yt gjybvf/." Pajautāju vēlreiz. Auskarus zibinot, jaunā sieviete atkārtoja to pašu. Darbā, kur katru dienu jārunā ar citiem cilvēkiem, šoreiz sazināšanās neizdevās.

Bet kā tad pilsētā? Centrālās viesnīcas apakšstāvā izvietots liels pārtikas veikals. Paldies daugavpiliešiem par garšīgo "Daugavas rausi", ko man latviski ieteica pārdevēja. Labi sapratāmies minerālūdens izvēlē. Augļu un dārzeņu nodaļas pārdevēja nebija latviete, bet visu saprata, atbildēja latviski. Līdzīgi arī kafejnīcā. Un pat dzelzceļa stacijā bez starpgadījumiem saņēmu gan informāciju latviešu valodā, gan vilciena biļeti. Tā nu mani neviens vairs nepārliecinās, ka pat tādā pilsētā kā Daugavpilī nav, kur runāt latviski un trenēt sarunvalodas prasmi. Vajag tikai pavērt savu muti latviešu valodai. Ja tomēr jauniem cilvēkiem gribētos padzīvot vidē, kur visapkārt skan tikai latviešu valoda, var taču nedēļas nogalē aizbraukt uz citu latviskāku novadu. Brīžiem jābrīnās — brauc uz Dāniju, Somiju, Zviedriju, lai parunātu kādā no skandināvu valodām, brauc uz Angliju vai Ameriku patrenēties angļu valodā, bet tepat netālu — par grūtu un par dārgu.

Tā kā strādāju augstskolās, kur izglītojas latviešu valodas skolotāji, nepieminēju citu priekšmetu skolotāju darbu. Tos, kam interesē krievu valodas un literatūras skolotāju izglītošanās problēmas, aicinu 7. maijā uz Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas zinātnisko konferenci, kurā šogad visplašākā būs krievu filoloģijas speciālistu sekcija.

Lai kaut ko teiktu citiem, arī pašam ir jādara. Pagājušajā gadā pabeidzu pētījumu par raksturīgākajām cittautiešu kļūdām latviešu valodā. Finansiāli to atbalstīja Izglītības un zinātnes ministrija. Šobrīd manuskripts fonētikas ievadkursam ar latviešu valodas vingrinājumiem ir izdevniecībā "Zvaigzne ABC". Ceru, ka cittautieši to varēs izmantot rudenī.