MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Nekā skaistāka par bļodu cilvēks nav izdomājis

No 15. aprīļa līdz 15.maijam visā Latvijā — Mākslas dienas

Trīsdesmit devīto reizi pavasaris atnācis ar Mākslas dienām, un kā allaž to programmā ir arī kādi cepļa izņemšanas godi. Šoreiz — Krāslavā pie Valda Puriņa, Rēzeknē pie Pētera Ušpeļa un Skultē pie Ingrīdas Žagatas.

Ingrīdas Žagatas vārds keramikas cienītājiem jau sen vairs nav svešs, kaut gan viņai vēl piekrīt jaunās mākslinieces statuss. Sevi viņa uzskata par Edvarda Detlava un Jūlija Bogdana skolnieci. Pēc lietišķās mākslas vidusskolas beigšanas daudz mācījusies no Pētera Iruka, Voldemāra Vogula, Ēvalda Vasiļjeva un Jāņa Seiksta. Tagad kopā ar Baibu Dumpi, Ivaru Grasi, Māri Karlsonu un vēl dažiem domubiedriem izveidojuši savu grupu "Vidzemes podnieki". Ingrīdai ir sava darbnīca Skultes pagasta "Cepļos" un labi skolēni Liepupes mākslas skolā. Te viņa 11. maijā atklās personālizstādi, bet jau 9. maijā notiks cepļa atvēršanas svētki.

"Cepļu" saimnieci Ingrīdu Žagatu (augšējā attēlā) un Baibu Dumpi (attēlā pa kreisi) no Madonas rajona Mētrienas pagasta "Brīvniekiem" sastapām Baltijas novada keramikas izstādē, kas vairāk par mēnesi bija skatāma Ārzemju mākslas muzeja Velvju zālē.

"Vidzemes podnieki" tajā piedalījās ar īsti bagātīgu piena krūžu, eļļas krūku, podu un bļodu klāstu. Kas pašām māksliniecēm vistuvāk sirdij, kādi toņi un formas?

Ingrīda nedomā ne mirkli:

— Bļodas! Vidzemes lielās māla bļodas. Īpaši tās zvanveidīgās ar atlocīto maliņu. Tas ir formas ideāls, kas ir veidojies gadu tūkstošos.

Ar ko tad Vidzemes bļodas atšķiras no kurzemniecēm vai latgalietēm?

— Nu ne ar ko! Tik mazā zemītē kā Latvija jau nevajag meklēt lielas atšķirības starp trauku formām vienā vai otrā novadā. Lielu atšķirību nav arī Eiropas mērogā. Tikai es savas bļodas taisu Vidzemē un droši varu apgalvot — nekas skaistāks par Vidzemes lielo bļodu nav izdomāts.

No krāsām Ingrīdai vislabāk patīkot pelēkā. Visās nokrāsās, variācijās, toņu gammās. Šoreiz ceplī būšot tikai svēpētā — tā sauktā melnā keramika. Bet Olga Vogule par to reiz teica: "Īstam podniekam arī melnā keramika ir daudzkrāsaina!"

No saviem skolēniem Ingrīda Žagata pirmām kārtām prasot pacietību, jo bez tās nekas nav panākams, un mācot to lielo mākslu — saskatīt skaistumu vienkāršajā. Kad visapkārt tik daudz neīsta spožuma, to nemaz nav viegli iemācīt.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Atceroties arhitektu, kas cēla sapņu mājas

Fotoreprodukcijas —

no autores arhīva

Gerhards fon Tīzenhauzens. (1878 — 1917)

Makets Stokholmas un Visbijas ielu apbūvei Mežaparkā

Mežaparka apbūvētā daļa ir viens no trim valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļiem Rīgā. Te atrodas gan interesantas neatkarīgās Latvijas laikā celtas savrupmājas, gan arī šī gadsimta sākumam raksturīgās t.s. mazā Jūgendstila ēkas Mežaparka agrīnajā apbūvē. Ar savdabību un stila vienotību īpaši izceļas divas ielas — Stokholmas ielas vecākā daļa un Visbijas prospekts. Tās apbūvētas pirms pirmā pasaules kara, pa lielākai daļai — 1911. gadā pēc arhitekta Gerharda fon Tīzenhauzena projektiem. Vairums šo ēku ir kultūras pieminekļi, kas atrodas valsts aizsardzībā. Analizējot fon Tīzenhauzena celto vienģimeņu un divģimeņu jeb t.s. dvīņuēku raksturu, profesors Jānis Krastiņš grāmatā "Mežaparks" (1997) raksta:

"Vairākām G. fon Tīzenhauzena celtajām ēkām ir gandrīz vienāds plānojums, taču katrai ir savādāka fasāde un arhitektoniskās apdares detaļas. Tieši ar to Mežaparka arhitektūra kopumā izdevīgi atšķiras no daudzām Eiropas "klasiskajām" dārzu pilsētām Anglijā, Vācijā un citās zemēs, kur desmitiem namu ir līdzīgi cits citam kā divas ūdens piles. Mežaparkā katrs ielas posms ir atšķirīgs, aiz katra ielas pagrieziena vai stūra skatam paveras gleznaina, savdabīga vides aina. Te katram iemītniekam ir tikai viņam piederošs mājoklis ar pilnīgu komfortu un intimitāti, ko netraucē pat tuvākais kaimiņš. Tas ir katras individuālas personas dabisks sapnis."

Diemžēl par talantīgo arhitektu, kam šogad aprit 120. gadskārta, zināms ļoti maz, jo viņa mūžs apraujas 40 gadu vecumā, tālu no ģimenes, kad pirmais dēls tikko pārkāpis 4 gadu slieksnim.

Tīzenhauzenu dzimta Baltijā ienākusi jau XIII gadsimtā, un tās pārstāvji bijuši gan karotāji, gan politiķi, gan juristi, vēsturnieki un mākslinieki. Pats Gerhards fon Tīzenhauzens dzimis 1878. gada 26. aprīlī ģenerālmajora ģimenē. Beidzis vietējās skolas un nodienējis savu laiku armijā, Gerhards fon Tīzenhauzens studē arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā. 1907. gadā viņš saņem diplomu ar tiesībām "vadīt visāda veida būvdarbus un projektēt visāda veida celtnes un ēkas", kā arī ieņemt 10. kategorijas ierēdņa posteni ar augstajai vietai atbilstošu atalgojumu. Jāpiebilst, ka savas zināšanas celtniecībā diplomands divas reizes papildina Parīzē.

Jau 1907. gadā Gerhards fon Tīzenhauzens vada luterāņu baznīcas būvi Novorosijskā. 1909. gada sākumā viņš ir arhitekts Pēterburgā, bet jau aprīlī ierodas Rīgā, kur sadarbojas ar Rīgas būvbiedrību u.c. organizācijām, radīdams savu skaisto Mežaparka izbūves projektu, Barklaja de Tolli ģimenes vasarnīcu Ogrē, t.s. Aleksandra un Karolīnas māju Brīvības ielā, kas gājusi bojā II pasaules kara laikā. Ščecinas ielā Mežaparkā paceļas arī viņa fon Tīzenhauzena personīgā villa. 1912. gadā arhitekts nodibina ģimeni, kurā piedzimst trīs dēli.

Gerharda fon Tīzenhauzena mūžam droši vien būtu pavērusies plaša perspektīva, jo viņa darba spējas, iejūtīgums un intīmā pieeja mazo villu celtniecības uzdevumiem patiešām ir izcili. Taču sākas Pirmais pasaules karš, un arhitektu iesauc armijā. 1916. gadā fon Tīzenhauzenu ieceļ par militāro arhitektu Tiraspoles kazarmju būvē. Pēc smaga ievainojuma arhitekts mirst 1917.gada 26.oktobrī.

Abi pasaules kari Tīzenhauzenu ģimeni izkaisījuši visos pasaules vējos. Ar K.Širrena biedrības palīdzību arhitekta jaunāko dēlu Hansu Heinrihu izdevās atrast Vankuverā, Kanādā. Viņš tad arī nodevās ģimenes relikviju kopā savākšanai. Taču atrastā nebija daudz — Tīzenhauzenu ģimene astoņdesmitajos gados pēc Gerharda fon Tīzenhauzena nāves saglabājusi un pēc mūsu lūguma nodevusi Mežaparka vēstures izpētei arhitekta portretu (kurš agrāk Latvijā nebija pieejams), dažas fotogrāfijas un zīmējumus viņa projektētajām ēkām, Rīgas Politehniskā institūta diplomu un Visbijas — Stokholmas ielas plānojuma skici, "no putna lidojuma" skatoties. J.Krastiņa sastādītais G. fon Tīzenhauzena darbu saraksts ievietots grāmatās "Jūgendstils Rīgas arhitektūrā" un "Mežaparks".

Jāpiebilst, ka pašas ēkas šobrīd pelna īpašu uzmanību un attiecīgo valsts ierēdņu aizsardzību. Privatizējot namus, tie diemžēl nonāk tādu iedzīvotāju īpašumā, kuriem nav zināšanu par ēku kultūras vērtību un noteikumiem, kādiem jāpakļaujas kultūras pieminekļu īpašniekiem. Ēku remontēšana un "sakopšana", neizprotot to arhitektonisko savdabību, var pieminekļiem radīt un jau rada nopietnus defektus.

Dr. philol. Saulcerīte Viese,

Mežaparka attīstības padomes

prezidente

"Dvīņu māja" Stokholmas ielā Foto: Juris Krieviņš

Tīzenhauzenu villa Ščecinas ielā

Piemiņas zīme — kultūras zīmju sargam

Līdzīgi kā 18. maijs ir Starptautiskā muzeju diena, 18. aprīlis ir Starptautiskā pieminekļu aizsardzības diena. Latvijā tā tiek diezgan maz pieminēta, tomēr vienā vai otrā novadā ar kādu pasākumu šo dienu atceras. Šogad šāds notikums bija Alūksnes pusē — Līzespastā, kur 17. aprīlī atklāja piemiņas plāksni novadniekam Mārtiņam Apinim (1938—1991). Jo tieši Mārtiņš Apinis bija tas, kurš Latviju iepazīstināja ar šo pasaules tradīciju un centās to ieviest arī mūsu zemē, savā laikā būdams ICOMOS padomju komitejas īstenais loceklis.

M.Apinis bija viens no pirmajiem pieminekļu aizsardzības teorētiķiem. Savas teorētiskās atziņas viņš balstīja ilgu gadu praktiskā pieredzē un izmantoja katru iespēju savas idejas un domas darīt zināmas jebkura sastāva un lieluma auditorijai. Šādā nozīmē viņš neapšaubāmi bija unikāla personība.

Par pieminekļu aizsardzības speciālistu Mārtiņš Apinis izveidojās jau paralēli studijām Latvijas Valsts universitātē, strādādams Latvijas Kultūras ministrijas Pieminekļu aizsardzības daļā, vēlāk Ministru Padomē un mūža pēdējos gados — Kultūras pieminekļu zinātniskās pētniecības padomē. Daļu savu zināšanu un pieredzes Mārtiņš Apinis atdeva studentiem Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē, vienlaikus strādādams pie grāmatas par pieminekļu aizsardzības vēsturi un tagadni Latvijā. Grāmatas manuskripts palika nepabeigts — traģiska autoavārija pārtrauca M.Apiņa un viņa dzīvesbiedres Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja ilggadējās darbinieces vēsturnieces, Adolfīnes Apines dzīves gaitu 1991.gada rudenī tikai dažas dienas pēc tam, kad Krievija bija atzinusi Latvijas neatkarību. Zaudējuma smagums jūtams pat vēl šodien, jo Mārtiņš Apinis tiešām bija cilvēks ar ideāliem, kurš, pat padomju iekārtas rāmjos dzīvodams, atrada sevī spēku būt Latvijas patriotam, un reizē arī pasaules pilsonim.

Piemiņas brīdi Līzespastā savam novadniekam organizēja Alūksnes muzeja darbinieki. Lietainā pavasara dienā pie necilās M.Apiņa dzimtās mājiņas pulcējās tuvinieki, draugi, studiju biedri un kādreizējie kolēģi. Muzicēja skolēni no Trapenes un Gaujienas, kur sākušās arī viņa skolas gaitas. Tika sasiets vēl viens pavediens starp pagātni un nākotni, ko ar savu pašaizliedzīgo kultūras cilvēka darbību visu mūžu darīja arī Mārtiņš Apinis.

Dace Čoldere

Foto: Marika Vanaga