Jānis Počs

Jebkuras valsts tautsaimniecības uzdevums ir iedzīvotāju dzīves kvalitātes augstāka līmeņa sasniegšana un uzturēšana. Latvijas situācijā nepieciešams maksimāli īsā laikā sasniegt pasaules industriālo valstu līmeni. Te liela nozīme ir valsts rīcībā esošo saimniecisko resursu izmantošanas efektivitātes kāpināšanai, kurā kā viens no instrumentiem var kalpot valsts un pašvaldību īpašumu konversija jeb privatizācija. Tādējādi atbrīvojot valsts un pašvaldību institūcijas no tām neraksturīgu funkciju veikšanas, kas, pēc mūsu daudzgadējās pieredzes, neveicināja resursu taupīšanu un efektīvu izmantošanu.

Bez galvenā privatizācijas likuma valsts un pašvaldību uzņēmumu un īpašumu privatizāciju regulē arī šādi LR likumi: "Par piena pārstrādes uzņēmumu privatizāciju", "Par īpašuma privatizāciju agroservisa uzņēmumos", "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" un likums "Par maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju". Turklāt daļas pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju regulē likums "Par pašvaldību īpašumā esošo tirdzniecības, sabiedriskās ēdināšanas un sadzīves pakalpojumu objektu privatizāciju".

Kā atsevišķs problēmu kopums ir jāaplūko zemes privatizācija un valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācija. Šo objektu privatizāciju regulē likumi "Par zemes privatizāciju lauku apvidos", "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" un likums "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju", kā arī virkne citu likumu, kurus nevar tieši attiecināt uz privatizāciju.

Šāda privatizāciju regulējošā likumdošanas struktūra nosaka arī galvenās privatizācijas jomas:

* valsts īpašumu — uzņēmumu, atsevišķu to objektu un valsts kapitāla daļu jaukta īpašuma uzņēmumos privatizācija;

* pašvaldību īpašumu — uzņēmumu un atsevišķu to objektu privatizācija;

* valsts un pašvaldību dzīvokļu privatizācija;

* zemes privatizācija.

Atbilstoši pastāvošajai likumdošanai tiesības veikt valsts īpašumu, uzņēmumu vai to atsevišķu daļu privatizāciju ir Latvijas Privatizācijas aģentūrai un Zemkopības ministrijai. Pašvaldību īpašumus, uzņēmumus vai to daļas privatizē pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijas. Dzīvokļu privatizāciju kontrolē Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija. Privatizācijā iesaistītas vēl citas institūcijas — Valsts zemes dienests, Nekustamā īpašuma aģentūra.

Šādi strukturēta privatizācijas organizācija ir pamatā tam, ka katrā īpašumu valdījumu grupā ir atšķirīgi privatizācijas tempi, atšķirīgas privatizācijas konceptuālās nostādnes un attieksme pret privatizāciju, izmantojot privatizācijas sertifikātus, kas dažkārt var robežoties ar ekonomisko ieinteresētību tīri no lokāli subjektīviem aspektiem un ne vienmēr dod pietiekamu efektu tautsaimniecībai.

Valsts uzņēmumu privatizācija

Valsts uzņēmumu privatizāciju veic LR Zemkopības ministrija un Latvijas Privatizācijas aģentūra. Zemkopības ministrijai, kuras valdījumā bija 261 lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmums un 122 agroservisa uzņēmumi, lielākās daļas uzņēmumu privatizācija bija jāveic saskaņā ar speciālajiem privatizācijas likumiem. Tādās uzņēmumu grupās kā piena pārstrādes, gaļas pārstrādes, maizes ceptuvju uzņēmumi un labības pārstrādes uzņēmumi privatizācija būtībā ir pabeigta.

Zemkopības ministrijas pārraudzībā ir palikusi to uzņēmumu kontrole, kuri ir privatizēti ar metodi "noma ar izpirkumu". 1996. gada beigās Zemkopības ministrija bija privatizējusi 65,5% no visiem privatizācijai pakļautajiem uzņēmumiem. Jānorāda, ka pēc 1994. gada Zemkopības ministrija Latvijas Privatizācijas aģentūras valdījumā un privatizācijas galīgai pabeigšanai ir nodevusi 42 uzņēmumus, kas privatizējami pēc vispārīgā privatizācijas likuma, un 21 agroservisa uzņēmumu, kas nodots likvidācijai.

Privātās iniciatīvas attīstīšanā vislielākā nozīme ir bijusi agroservisa uzņēmumu privatizācijai. Privatizējot 122 agroservisa uzņēmumus, privatizācijā ir piedalījušies 679 privatizācijas subjekti (firmas, atsevišķas privātpersonas, pašvaldības), no kuriem 514 firmas Valsts uzņēmumu reģistrā ir reģistrētas kā patstāvīgas. Vienlaikus jāatzīmē nosauktās grupas uzņēmumu mantas saskaldīšana, jo privatizācijai tika pakļauti 1175 atsevišķi objekti.

Šo objektu privatizācijā raksturīgi ir tas, ka 301 privatizācijas gadījumā jeb 58 % no visiem pirkuma–pārdevuma līgumiem ir noteikta noma ar izpirkumu. Turklāt no 1994. gada līdz 1996. gadam bija jānomaksā jau 77% no pirkuma cenas. Vidēji ar sertifikātiem kā maksāšanas līdzekli jāsedz 54,6% no cenas.

1997. gada 1. jūlijā Latvijas Privatizācijas aģentūras pārraudzībā privatizācijai bija pakļauti aptuveni 1900 valsts īpašuma objektu.

Privatizācija visstraujāk tika virzīta finansu nozarē, kurā no 11 privatizācijai pakļautajiem objektiem par 10, tas ir, 90,9% ir pieņemti MK lēmumi par to privatizāciju. Otrā privatizācijas virzības tempa ziņā ir ieguves rūpniecības nozare, kurā no 14 objektiem par 12 objektiem pieņemti MK lēmumi par privatizāciju.

Vislēnāk privatizācija risinās tādā pakalpojumu sfēras nozarē kā viesnīcas un restorāni. Arī komunikāciju, sociālajā un individuālo pakalpojumu sfērā no kopējā privatizācijai pakļauto objektu skaita MK lēmumi pieņemti par 25,6% objektu.

Procentuāli lielākais uzņēmumu skaits ar pabeigtu privatizāciju ir lauksaimniecības, medniecības un mežsaimniecības nozarē — 58,7 procenti. Otro vietu to uzņēmumu skaita ziņā, kuros privatizācija pabeigta, ieņem celtniecības nozare. Tajā privatizācija pabeigta ir 56,4% gadījumu.

Vismazāk uzņēmumu, kuros privatizācija ir pabeigta, ir elektroenerģijas, gāzes un ūdensapgādes, kā arī finansu nozarē. Te pabeigts privatizēt tikai 20% uzņēmumu.

Pakalpojumu sfērā ir divas nozares — viesnīcas, restorāni un valsts pārvalde un aizsardzība, kur privatizācija nebija pabeigta nevienā no uzņēmumiem.

Pēc Latvijas Privatizācijas aģentūras pēdējās informācijas, kas apkopota 1998. gada martā, 1997. gadā privatizēts vidēji viens uzņēmums dienā, un privatizācijas noteikumi nav izstrādāti nepilniem divdesmit tās valdījumā esošiem uzņēmumiem.

Pašvaldību uzņēmumu privatizācija

Pašvaldību īpašumu un uzņēmumu privatizācija Latvijas Republikā uzsākta 1991. gada beigās un kopumā valstī līdz 1998. gada 1. janvārim, pēc Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas operatīvajiem datiem, privatizēti 3615 pašvaldību īpašuma objekti.

Pašvaldību īpašuma objektu privatizācijā dominē pārdošana uz nomaksu — 62,8% un ar tūlītēju samaksu — 19,7%. Mazāk tiek izmantota pārdošana izsolē — 11,7% un pārdošana piedāvājumu konkursā — 2,7%.

Valsts un pašvaldības dzīvokļu privatizācija

1992. gada sākumā Latvijā dzīvojamā fonda kopplatība bija 51,1 milj. m2, neskaitot Krievijas militāro iestāžu rīcībā esošo dzīvojamo fondu. 1994. gadā dzīvojamais fonds bija palielinājies vēl par 800 tūkst. m2. Tomēr visai būtiski bija izmainījusies dzīvojamā fonda struktūra īpašnieku ziņā. 1992. gadā valstij un pašvaldībām kopā piederēja 59 % visa dzīvojamā fonda kopplatības, turpretī 1994. gadā — tikai 51 procents. Savukārt namīpašumu denacionalizācijas un nelikumīgi atsavināto namu atgūšanas rezultātā privātais sektors bija palielinājies par 8 milj. m2 jeb 15 procentiem. Tas zināmā mērā bija dzīvokļu privatizācijas aizsākums Latvijā.

Izstrādājot dzīvokļu privatizācijas koncepciju un tās nepieciešamības pamatojumu, galvenokārt tika uzsvērti šādi faktori:

– lai katrs valsts vai pašvaldības mājokļa īrnieks varētu kļūt īpašnieks, izmantojot visas īpašnieka tiesības — īpašumu pārdot, iznomāt, ieķīlāt pret kredītu, atstāt mantojumā;

– samazināt ar mājokļa uzturēšanu saistītos izdevumus;

– radīt pamatus tādas sociālo pasākumu sistēmas izveidošanai, lai precīzi varētu nodalīt atbalstu maznodrošināto vai sociāli atbalstāmo iedzīvotāju grupām, un izslēgt iespējas uz citu rēķina sociālos pabalstus saņemt turīgajiem.

1995. gada 21. jūnijā tika pieņemts likums "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju", kas pirmajā redakcijas variantā bija ļoti nepilnīgs. Pēc daudzkārtējas grozījumu izdarīšanas likumā, valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācija reāli sākās tikai 1996. gada otrajā pusē.

Neraugoties uz relatīvi īso laika posmu un ļoti darbietilpīgajiem ar dzīvojamo māju privatizāciju saistītajiem organizatoriskajiem un sagatavošanās pasākumiem, līdz 1998. gada sākumam privatizācijai bija sagatavotas un nodotas 2483 dzīvojamās mājas un 104 885 dzīvokļi jeb 20,91 % no kopējā privatizējamo dzīvokļu skaita, privatizēti 64 000 jeb 12,6% no visa privatizējamo dzīvokļu skaita. Šajā skaitā 59 849 dzīvokļi ar lēmumu nodoti īpašumā līdz dzīvojamo māju privatizācijai. Kopējā privatizēto dzīvokļu vērtība ir Ls 174,2 milj. un izlietoti 6222,6 tūkstoši privatizācijas sertifikātu.

Vērtējot procesu kopumā, jāteic, ka privatizēto dzīvokļu skaits privatizējamās mājās visai manāmi atpaliek no piedāvājumu skaita — privatizēti aptuveni 18 procenti.

Par iemeslu tam var būt vairāki faktori:

– pietiekami ilgais pārdomu laiks privatizēt vai neprivatizēt dzīvokli;

– nav maksāšanas līdzekļu, jo privatizācijas sertifikāti ir jau izlietoti;

– neskaidrības par kopīpašuma apsaimniekošanu un kopīpašuma apsaimniekošanas sabiedrības dibināšanu;

– neskaidrās attiecības ar zemes īpašnieku, kam pieder zeme zem daudzdzīvokļu mājas;

– iespējamais izdevumu paaugstinājums dzīvokļa uzturēšanai, ko nosaka pašvaldību institūcijas, ja nav izveidota kopīpašuma apsaimniekošanas sabiedrība.

Galvenais bremzējošais faktors dzīvojamo māju un reizē ar to dzīvokļu privatizācijā, ir nespēja sagatavot mājas privatizācijai. Piemēram, no pasūtītajiem 6022 zemes piesaistes projektiem izpildīti tikai 4188 jeb 69,5 procenti.

Lēnais dzīvokļu privatizācijas temps kavē citu valsts un pašvaldību īpašumu privatizāciju, jo iedzīvotājiem nav skaidrs, cik daudz privatizācijas sertifikātu būs nepieciešams dzīvokļa privatizācijai. Līdz ar to ir apgrūtināta valsts un pašvaldības uzņēmumu privatizācijas koncepciju izstrāde, kaut vai nosakot attiecības maksāšanas līdzekļos starp naudu un privatizācijas sertifikātiem.

Zemes reforma un privatizācija

Zemes reforma un privatizācija Latvijā jāaplūko pēc to teritoriālā izvietojuma, jo lauku zemes reformas un pilsētu zemes reformas nosacījumi un sekas katrā reizē ir visai atšķirīgas.

Kopumā līdz 1997. gada 1. janvārim Latvijā 351,3 tūkstošu lauksaimniecības zemes lietotāju rīcībā atradās 3820,7 tūkst. ha lauku zemju, no tām lauksaimniecībā izmantojamā zeme bija 2329,4 tūkst. ha. Attiecīgi 94,9 tūkstošos zemnieku saimniecību — 2238,5 tūkst. ha kopplatības, 1297,9 tūkst. ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, 156,6 tūkstošos piemājas saimniecību — 1241,8 tūkst. ha un 765,6 tūkst. ha, 16,7 tūkstošos personīgo palīgsaimniecību — 142,4 tūkst. ha un 119,8 tūkst. ha. Laukos palikuši nepieprasīti un nesadalīti 258,7 tūkst. ha zemju.

Vienlaikus ar lauku zemes reformu tika veikta arī zemes reforma Latvijas pilsētās, kuru regulēja likums "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās".

Līdz 1997. gada 1. janvārim Latvijas pilsētās kopā bija nostiprināts 13 541 zemes īpašums ar 7,84 tūkst. ha kopplatību. No tiem 12 795 zemes īpašumi ar 6,1 tūkst. ha kopplatību pieder fiziskajām personām. Visai niecīgs ir juridisko personu īpašumu īpatsvars, kopumā tie ir tikai 169 ar 912,4 ha lielu platību.

Zemes reformā pēc pašreizējā zemes uzskaitījuma vislielākā nozīme ir (būs) īpašniekiem pastāvīgā lietošanā nodoto zemju nostiprināšanai, kā arī īpašumam pieprasīto zemes gabalu galīgai juridiskai noformēšanai. Pastāvīgā lietošanā nodoti 31,8 % no pilsētu valsts zemes kopplatības, bet pieprasīts un līdz galam nenoformēts vēl ir 54,1 % no pilsētu valsts zemes kopplatības. Brīvi un nepieprasīti pilsētu teritorijā ir palikuši 10 180,6 ha jeb 9 % zemju no pilsētu valsts zemes kopplatības.

Pēdējie grozījumi zemes reformas un privatizācijas likumos, ir atcēluši lielāko daļu ierobežojumu, kas, uzsākot zemes reformu, bija noteikti personu lokam, kam ir tiesības būt par zemes īpašnieku. Zemes īpašuma tiesības tagad ir piešķirtas visiem pilsoņiem un visām legāli iebraukušajām un Latvijā pastāvīgi dzīvojošajām personām. Nepilsoņi zemi nevar iegūt īpašumā tikai

– valsts pierobežas joslās,

– Baltijas jūras un Rīgas jūras līča kāpu aizsargjoslās un citu publisko ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslās, izņemot gadījumus, kad tās paredzētas apbūvei atbilstoši pilsētas ģenerālplānam,

– lauksaimniecībā un mežsaimniecībā izmantojamo zemi atbilstoši pilsētas ģenerālplānam.

Par privatizācijas saimnieciskajām un politiskajām sekām

1. Kopējais privatizācijas temps — pārāk mazs. Katra diena, kas ieviesusi skaidrību uzņēmuma vai īpašuma statusā, dod iespējas attīstīt tā saimniecisko darbību. Turklāt saimnieciskais progress ir redzams arī neprivatizētajos uzņēmumos, jo tas ir tieši atkarīgs no šo uzņēmumu vadītāju iniciatīvas. Šie vadītāji ir tieši jāieinteresē darboties progresa virzienā, dodot garantijas arī pēcprivatizācijas periodā.

2. Privatizācijai visās jomās (faktiski tā ir dzīvokļu un uzņēmumu privatizācija) jānotiek vienlaicīgi. Turklāt tiklab vienā, kā arī otrā jomā jābūt pieejamai informācijai par visu notiekošo un gaidāmo nākotnē, lai privatizētgribētāji plašās tautas masās varētu plānot savu darbību.

3. Nav radīta tirgus ekonomikai un reālajai uzņēmējdarbībai atbilstoša tiesiski ekonomiskā vide. Piemēram, nav nekustamā īpašuma kadastra, bet tas zemes kadastrs, ko varbūt var lietot, lai noteiktu privatizācijas sertifikātu daudzumu par īpašumu, nekādā gadījumā neatbilst šodienas apstākļiem, un galvenais — rada jaunas problēmas nākotnē. Tiek noteikti nepareizi nodokļi, īpašumu vērtība neatbilst pat pietuvinātai tirgus vērtībai, kas nekādi neveicinās investīcijas nekustamajā īpašumā un hipotekārās kreditēšanas sistēmas ieviešanu.

4. Steigšus jāpārskata lauksaimniecības problēmas. Lauku zemes reformas rezultātā ir parādījusies visai paradoksāla aina. Salīdzinot saražotās lauksaimniecības produkcijas īpatsvara pret lietošanā esošās lauksaimniecībā izmantojamās zemes procentu attiecības, redzams, ka visaugstākais tas ir valsts saimniecību, kopsaimniecību un statūtsabiedrību grupai — 24/5,6 = 4,3, zemnieku saimniecībām — 35/55,7 = 0,63, piemājas saimniecību un personisko palīgsaimniecību grupā — 41/38 = 1,08. Ar ko gan pēdējās atšķiras no zemnieku saimniecībām? Ne ar ko. Vainojamas vienīgi zemes apsaimniekotāju klasifikācijas normatīvajos dokumentos iestrādātā dalījuma pazīmes un arī pārējo saimniecisko instrumentu (nodokļu, subsīdiju, kredītiegūšanas iespēju uc.) iedarbība uz šīm saimniecībām.

5. Par privatizācijā iegūto līdzekļu izmantošanu. Iezīmējusies izteikta "viendienīšu" politika. 1997. gadā pirmo reizi parādījās vērā ņemamāka summa — Ls 41,8 milj., no kuriem 51,1% ir ieskaitīts valsts budžetā jeb "noēšanai", bet, teiksim, hipotekāro kredītresursu izveidošanai paredzēti tikai 1,2 %, uzņēmumu sanācijai — 0,58%, privātuzņēmēju kreditēšanai — 0,1 %. Savulaik strādājot pie privatizācijā iegūto līdzekļu izmantošanas koncepcijas, vienbalsīgi pieņēma lēmumu — līdzekļus tikai tautsaimniecības attīstībai!!!

6. Zemes reformas un mājokļu privatizācijas procesā tautsaimniecībai ir radīta virkne tādu jaunu problēmu, no kurām daudzas diemžēl nevarēs atrisināt bez ļoti radikāliem politiskajiem lēmumiem.

Visi bijušie zemes īpašnieki un jaunie dzīvokļu privatizētāji ir sadalīti "līdztiesīgos" un "līdztiesīgākos", tas ir, zemes īpašniekos, kas atgūst savu zemi (zem daudzdzīvokļu apbūves), un zemes īpašniekos, kas neatgūst savu zemi (zem privātās apbūves), kā arī dzīvokļu īpašniekos, kas dzīvokli varēs privatizēt reizē ar zemi, un dzīvokļu īpašniekos, kas paliks mūža "rentnieki". Pirmie maksās 1% nekustamās mantas nodokli, otrie 5% zemes nomas maksu no zemes kadastrālās vērtības. Turklāt likumdošana tagad pieļauj pat tādu iespēju, ka no otrajiem paņemt nodokļa vietā nomas maksu nekaunēsies arī valsts. Par kādu konsekvenci te var runāt? Pēc patlaban mūsu rīcībā esošajiem datiem, visā valstī var būt tikai 1,5 tūkstoši šādu "līdztiesīgāko" zemes īpašnieku, uz kuru zemēm uzbūvēta 1/5 visa daudzdzīvokļu fonda, t.i., 100 tūkstoši dzīvokļu, kuros mitinās attiecīga daļa Latvijas iedzīvotāju. Tas ir liels politisks spēks.

Privatizācija Latvijā ir sasniegusi apogeju, un šobrīd galvenais uzdevums ir saglabāt privatizācijas tempu, lai varētu pēc iespējas ātrāk atrisināt tās saimnieciskās, sociālās un politiskās problēmas, kas rodas visos lielu reformu procesos. Tālāks tautsaimniecības attīstības kāpinājums gaidāms tikai tad, kad visi īpašuma apsaimniekotāji, neatkarīgi no tā, vai tā ir privāta persona vai valsts un pašvaldību institūcija, precīzi zinās sava īpašuma statusu un ilglaicīgās rīkošanās tiesības.