Jānis Naglis

Tuvojas 4. maijs, un es gribētu apsveikt klātesošos deputātus, kas balsoja par Latvijas neatkarību. Šis lēmums mums deva ne vien pašnoteikšanās tiesības, bet arī iespēju veikt īpašuma konversiju. Apzinos, ka atvēlētajās 10 minūtēs nespēšu pietiekami izvērtēt nedz izmaiņas tiesību aktos, kas skar privatizāciju, nedz arī Privatizācijas aģentūras - viena no galvenajiem tautsaimniecības pārstrukturizēšanas virzītājspēkiem - pēdējos trijos gados paveikto. Pārāk maz ir arī tikai pateikt, ka nepieciešams izveidot prasībām adekvātu rūpniecības, celtniecības un citu nozaru uzņēmumu struktūru, kas nenoliedzami ir saistīta ar esošo valsts uzņēmumu īpašnieku maiņu, t.i., privatizāciju.

Tomēr ir zīmīgi, ka 1997. gadā pēc tam, kad tika privatizēti ļoti daudzi lielie uzņēmumi, mēs pirmo reizi kopš deviņdesmito gadu sākuma esam panākuši, ka ir pieaudzis saražotās rūpniecības produkcijas apjoms salīdzināmās cenās.

Bet tagad par pāris aspektiem, ar kuriem privatizācija mūsu valstī ir unikāla. Vispirmām kārtām ar to, ka mūsu valstī vispirms tiek izstrādāti likumi un pēc tam īstenoti dzīvē tādi, kādi nu ir - ar visiem "caurumiem", "puscaurumiem" un arī precīzām vietām. Nākamais - mēs neesam nokopējuši 1:1 nevienu ārvalstu modeli un pārnesuši to uz Latviju; šeit privatizāciju veic mūsu pašu cilvēki, un lēmumus pieņem mūsu pašu cilvēki. Mēs esam stāvējuši pretī Pasaules Bankas ieteikumiem veikt tā dēvēto masu privatizāciju un neesam ieslīguši otrreizējā īpašuma pārdalīšanā, kā tas notika kaut vai it kā ļoti veiksmīgi privatizāciju pārvarējušajā Čehijā vai Moldovā.

Sertifikāti un to segums

Viena no problēmām, kas ir saistīta ar privatizāciju, ar īpašnieku maiņu, ir sertifikāti un to sakarā pieņemtie lēmumi. Šeit parādās pirmie sarežģījumi. Mēs radām konstrukcijas, bet nemākam izveidot tehnoloģiju, kā tās īstenot dzīvē. Vai arī šīs tehnoloģijas radīšana ilgst tik ilgi, ka konstrukcija jau zaudējusi savu aktualitāti un ieguvusi tikai noraidošu attieksmi mūsu sabiedrībā. Un tā sekas, protams, ir nespēja sekot tirgus ekonomikas diktētajiem noteikumiem. Disproporcija starp pieprasījumu un piedāvājumu. Ārkārtīgs lērums sertifikātu, bet - ko piedāvāt nav. Kādreiz tika apsolīta mežu privatizācija par sertifikātiem; tā tagad izņemta no aktīviem, ar ko sedzam sertifikātus. Ir arī citi līdzīgi "jūtīgi" jautājumi. Tam visam ir arī sekas - sertifikātu ļoti zemā cena, vērtspapīru tirgus lēnā attīstība utt. Taču, no otras puses, sertifikāti nesuši zināmu labumu - iespēju mācīties tirgus ekonomiku caur publiskajiem piedāvājumiem, kad ikviens iedzīvotājs lielākā vai mazākā mērā var iegādāties uzņēmumu akcijas un apgūt elementārākos šīs ekonomikas jēdzienus.

Sociālās problēmas un privatizācija

Runājot par privatizāciju, nav iespējams apiet sociālos jautājumus. Mēs likumdošanā izvirzījām ļoti stingru nostādni, ka privatizējot uzņēmumus, pamatā ir jāsaglabā darba vietas. Ir ļoti grūti sabalansēt šo normu. Bet, no otras puses, likumdevējs ir arī atļāvis samazināt darba vietas, ja tiek veiktas attiecīgas iemaksas sociālās nodarbinātības fondā, un atbrīvotajiem darbiniekiem tādējādi tiek dotas iespējas apgūt citas profesionālās zināšanas un paaugstināt savu konkurētspēju darba tirgū. Sociālo jautājumu sakarā nevar nepieminēt likumu par uzņēmumu maksātnespēju un bankrotu, kas arī ir viena no privatizācijas sastāvdaļām, lai cik nepatīkami to būtu atzīt. Šeit nav runa par vulgāru likvidāciju, uzņēmumu "nolīdzināšanu ar zemi", bet par restrukturizāciju uzņēmumos, kuri nonākuši maksātnespējas un bankrota priekšā. Taču tajā pašā laikā parādās vēl viena problēma - kaut arī mēs esam pievienojušies Eiropas Savienības direktīvai par dalībvalstu likumu saskaņošanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā un Starptautiskās darba organizācijas 173. konvencijai, tik un tā neesam neko darījuši, lai šai konstrukcijai piemērotu arī attiecīgu tehnoloģiju. Automātiski mums rodas pārrāvumi, jo nav normatīvo aktu, ar kuru palīdzību realizēt šos dokumentus mūsu valstī. To pavada arī sociālā spriedze. No vienas puses, paldies Dievam, ka tuvojas vēlēšanas un šādi saasinājumi nav vēlami, tālab arī valdība kļūst pieļāvīgāka, pieņemot attiecīgus ierosinājumus no Privatizācijas aģentūras. Diemžēl šīs sistēmas - garantiju institūta izveide reāli sāks darboties tikai 2000. gadā. Šo pārrāvumu kaut kādā mērā ir jāmēģina aizpildīt. Un kopējie nepieciešamie resursi tikai privatizējamos valsts uzņēmumos, kas nonākuši finansiālās grūtībās, ir vismaz 10 miljoni latu.

Investīcijas

Ir vērojama dīvaina dialektika mūsu sabiedrības attieksmē pret privatizācijas procesiem. Vai mēs gribam, vai negribam, bet kopējie izdevumi privatizētgribētājiem sastāv no trim ļoti svarīgiem elementiem: privatizējamo uzņēmumu iepriekšējie parādi, piesaistīto investīciju apjoms un cena, par kādu uzņēmums tiek pārdots. Ja līdz 1997. gada pusei uzsvars tika likts galvenokārt uz darbavietām un investīciju piesaistīšanu, tad šobrīd akcenti ir mainījušies un priekšplānā izvirzās cena un ienākumi no privatizācijas. Tas attiecīgi maina arī psiholoģiju un piedāvājumus, ko mēs saņemam no potenciālajiem privatizētājiem.

Pie investīciju piesaistīšanas privatizācijas gaitā jāatzīmē arī negatīvie faktori. Tas ir latviešiem tipiskais netikums - runas nesaskan ar darbiem. Mēs pirmām kārtām visu izrunājam, apsolām, vēl vairāk, mēs paveicam lieku darbu - parakstām nolīgumus ar starptautiskām institūcijām, un pēc tam iestājas pilnīga ignorance šo lēmumu pildīšanā. Tas izpaužas, sākot ar viselementārāko: kaut vai mutiskajiem solījumiem tautai, ka 15 procentu lielo uzņēmumu akciju tiks pārdoti publiskajā piedāvājumā. Kur šie solījumi palikuši "Latvijas gāzes" privatizācijas gadījumā, kad PA padome izskatīja šos jautājumus un attiecīgi nobalsoja? Kur palikuši solījumi par "Latvenergo" privatizācijas tālāku attīstību? Tie ir iegrimuši diskusijās, it kā nevainīgās piezīmēs, jautājumu padziļinātās izpētēs, un mēs šajos jautājumos neesam gājuši uz priekšu.

Nākamais - mēs ar lielām grūtībām izkarojām, lai tiktu novērstas barjeras, kas aizkavē investīciju ienākšanu. Piemēram, iespēju iegūt kontroli uzņēmumos neatkarīgi no kapitāla ienākšanas veida. Atcerēsimies - senāk ārzemju kapitāls nedrīkstēja iegūt kontroli ostas teritorijās. Taču, ja šādas barjeras būtu pastāvējušas, vai Ventspils būtu tik ļoti attīstījusies? Tur apmēram 68 procenti no pamatkapitāla pieder ārzemniekiem vai ārzemēs un ārzonās reģistrētām firmām. Vai mēs būtu iekrituši tādā "bedrē" ar Sauriešu būvmateriālu kombinātu, kur mēs ilgi nespējām izšķirties, ko darīt, ja ieguves rūpniecībā kontroli iegūtu arī ārzemju kapitāls. Tieši tas pats arī ar Brocēnu cementa un šīfera kombinātu. Un šādus piemērus varētu nosaukt, cik vien grib. Tas tagad parāda, ka mūsu ačgārnā dialektika atkal ir novedusi atpakaļ - privatizācijas spēles noteikumi tiek pārskatīti un tiek izvirzīta ideja, ka priekšroka ir vietējam kapitālam. Bet kas tas ir - vietējais kapitāls? Vai tas ir tas, kurš pārstāv profesiju "latvietis" un caur viņu tiek noformēti šie dokumenti, vai kas cits? Manuprāt jau tas vien, ka šī spēle notiek mūsu laukumā, Latvijas teritorijā, ir ievērojama priekšrocība mūsu pašu investoriem.

Nobeigumā daži vārdi par valsts īpašuma privatizācijas fondu. Tas tika veidots ar vienu mērķi - pēc privatizācijas palīdzēt "atkopties" uzņēmumiem, palīdzēt investoriem. Diemžēl arī šī nauda galvenokārt ir novirzīta patēriņam, valsts budžeta stutēšanai. Šogad - 50,7 miljonu latu apmērā...

Tomēr ne viss ir tik briesmīgi. Kaut arī ir notikusi kapitāla koncentrācija, par kuras cēloni var uzskatīt lēno privatizācijas tempu, ir gūti arī panākumi; ir daudzi uzņēmumi, kuri pēc privatizācijas darbojas ļoti sekmīgi un dod ieguldījumu visas tautsaimniecības attīstībā.

Valsts nodokļu parādu kapitalizācijas rezultāti "Privatizācijas aģentūras" ceturkšņu griezumā (tūkst. latu)*

* Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas un valsts a/s "Privatizācijas aģentūra" dati