Ivars Godmanis, "Latvijas Krājbankas" valdes priekšsēdētājs

Ivars Godmanis

Privatizācijas morāle

Privatizācijā pastāv trīs iespējas. Pirmā, kad darba kolektīvi uzņēmumu privatizē par sertifikātiem. No morālā viedokļa — labi, bet no biznesa viedokļa — ļoti slikti, jo nav papildu naudas attīstībai.

Otra iespēja — atklātā izsole. Pērk tas, kam vairāk naudas. No biznesa viedokļa tiek gūts maksimāls labums, jo tādējādi ienes naudu uzņēmuma attīstībai. No morālā viedokļa — slikti, jo ir sajūta, ka nauda, ko pienes klāt, nav tīra. Sevišķi, lai cik paradoksāli tas arī būtu, ja tā nāk no Latvijas.

Trešā iespēja, tas ir arī Latvijas ceļš — daļēji veikt reprivatizāciju laukos, atdot īpašumus bijušajiem īpašniekiem. No morālā viedokļa — vispareizāk, bet no biznesa viedokļa — gandrīz tikpat slikti, cik tad, ja privatizētu darba kolektīvi. Rezultāts — sekundārā privatizācija. Darba kolektīvi un bijušie īpašnieki, nevarēdami attīstīt biznesu, pārdod akcijas tālāk.

Domāju, ka tas ir valdības un Privatizācijas aģentūras nopelns, ka Latvijā šī proporcija ievērota normāli.

Vai ir alternatīva privatizācijai?

Kādas iespējas valstij ir spēlēt solo? Tātad valsts — vienīgā īpašniece. Ir divas iespējas, kā valsts paliek uzņēmuma vienīgā īpašniece. Jebkurā biznesā ir jādod investīcijas, un ir iespēja to darīt no valsts naudas. Bet valsts naudai ir budžeta virziens. Nauda iet uz budžetu, un nav ko investēt atpakaļ uzņēmumā. Tātad šī iespēja ir ierobežota.

Otra iespēja — strādāt ar svešu naudu, ņemot kredītu, izlaižot obligācijas — 10 , 20, 30 gadu obligācijas, kā tas ir Amerikā. Šķēles kungs mēģināja to darīt, bet līdz galam tas neizdevās. Šādā gadījumā ir bezdeficīta budžets, bet tajā pašā laikā — daudz obligāciju, kur var investēt naudu. Bet tas nevar turpināties mūžīgi, jo kredīts būs jāatdod.

Atliek tikai trešais variants, tikai viena iespēja — stratēģiskie investori. Un tas ir privātais kapitāls, bez kā nevar iztikt. Gribu uzsvērt, ka mums nepieciešama tikai valsts kontrolēta privātā saimniekošana, nevis ar padomēm un caur pilnvarniekiem realizēta valsts kontrole biznesā. Valsts kontrolē kā likumdevēja vara, kā izpildvara.

Investīcijas

Valstī kopprodukts palielinās. Tā bija 1996. gadā, 1997. gadā un ceru, ka arī 1998. gadā. Bet, ikviens, kas kaut cik pārzina ekonomiku, zina, ka tad, ja kopprodukts ir vienādojuma kreisā puse, tad vienādojuma labajā pusē ir privātais kapitāls, plus valdības izdevumi, plus investīcijas, plus eksports un mīnus imports. Eksports mīnus imports — rezultāts ir negatīvs. Tas nozīmē, ka tas vēl pagaidām nedod pienesumu kopproduktam. Valdības izdevumi ir ierobežoti, un tas ir pareizi. Privātais patēriņš, pastāvot 6 līdz 7 procentus lielam kopprodukta pieaugumam, Latvijā labākajā gadījumā diemžēl ir 2 procenti. Tātad tas arī nav tas, kas ienes. Kas tad ienes? Investīcijas ir vienīgās, kas pēdējo triju četru gadu laikā devušas šo pieaugumu. Kas tās par investīcijām? 85 procenti ārvalstu investīciju. Kur tās tika investētas? Privatizācijā, pērkot uzņēmumu akcijas, ieguldot kapitālu.