ATSAUCĒ IETVERT:
Pārdomas konferences starpbrīdī. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.04.1998., Nr. 120/121 https://www.vestnesis.lv/ta/id/51332
RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
Pārdomas konferences starpbrīdī
Jānis Āboltiņš, privātuzņēmējs
Līdz šim visas runas ir slīdējušas garām tēmai. Es būtu gribējis, lai konference atbild uz sasāpējušo jautājumu — kāpēc privāts īpašums ir labāks par vispārēju valsts īpašumu. Kādreiz akadēmiķis Amosovs cilvēka būtību definēja sev raksturīgajā medicīniski kibernētiskajā skatījumā: viņš ir fizioloģiska, egocentriska būtne, kurai piemīt vēlēšanās iemūžināt savu vārdu un tādēļ šad un tad darīt kaut ko labu. Tālab cilvēks vērīgi seko, kā tiek apsaimniekots viņa īpašums, un sargā to. Ja mēs kādā īpašumā vēlamies atstāt valsts daļas, tad tūdaļ jārunā par to, kā šo valsts daļu pārvaldīt tikpat efektīvi kā privāto. Arī šajā ziņā ir daudz praksē pārbaudītu metožu. Man rodas iespaids, ka gan konferences organizētāji, gan runātāji bijuši pārāk slinki, lai palūkotos pasaules praksē un izgaismotu šos jautājumus. Pagaidām manā skatījumā šai konferencei ir maza atdeve. Par privatizācijas procesu Latvijā runājot, šābrīža lielākā aktualitāte un vienlaikus lielākā kļūda manuprāt varētu būt tā, ka Privatizācijas aģentūrai atņemtu vienīgā lēmēja tiesības. Tas jau tagad ir jūtams — katrs grib piedalīties un vilkt svaru kausu uz savu pusi, gan tādēļ, lai vienkārši būtu klāt un atrastu sev svarīgu nodarbi, gan lai šai procesā kaut ko nokamptu sev. Tādējādi var ciest visa valsts un tātad — ikviens no mums.