Aivars Kreituss

Valsts politika, uzsākot privatizāciju

Atbilstoši pieteikumam jārunā par politiku un partiju interesēm. Izteikšu savu viedokli par to, ko vērtēju kā negatīvu. Piemēram, par valsts politiku, kāda tā bija, teiksim, 1992., 1993. gadā un kas no tā ir iznācis. Godmaņa valdības laikā diezgan rūpīgi studējām bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas privatizācijas aģentūras "Treuhand" darbību. Toreiz mērķis bija privatizēt iespējami ātri visu, ko vien var, paralēli radot likumdošanu. Likumdošana, protams, nebija sakārtota, daudz kas nebija uzrakstīts, bet privatizācijas procesu vajadzēja realizēt maksimāli ātri. Es pats kā Rīgas Domes deputāts vadīju komisiju, kurā mēs kopā ar pašreizējo Valsts kases direktoru Veisa kungu uzrakstījām četrus noteikumus. Balstoties uz šiem četriem noteikumiem, Rīgā sāka privatizēt veikalus. Mēs labi zinājām, ka tā nebija privatizācija šā vārda patiesajā nozīmē, jo privatizēja būtībā gaisu. Tajā laikā nebija sakārtoti ne zemes privatizācijas, ne arī māju denacionalizācijas jautājumi. Tolaik šie likumi tikai tapa un tika apstiprināti Augstākajā Padomē. Bet process pilnā sparā ritēja uz priekšu, cilvēki aktīvi darbojās, dabūja telpas, tās remontēja, sāka sakārtot mājas un sāka pelnīt. No šo firmu īpašniekiem ne viens vien kļuva par nopietnu privātīpašnieku. Process par spīti pieminētajiem mīnusiem sākās labi.

Godmaņa valdības laikā sākās privatizācija arī pēc atsevišķu ministriju izstrādātajiem noteikumiem. Mēs atkal nevarējām sagaidīt pietiekami ātru likumdošanas virzību. Bet dažas ministrijas to darīja pietiekami ātrā tempā. Tagad varam redzēt, cik daudz ir privatizēts, un kas no tā visa ir iznācis. Tolaik domāju, ka iespējami ātri ir jāizveido Privatizācijas aģentūra ar maksimāli mazu virsbūves ietekmi — sākot no ministriem un beidzot ar politiskajām partijām, politiskajiem spēkiem, politiķiem kopumā.

Šis process aizkavējās, tikai 1994. gada pavasarī tika izveidota Privatizācijas aģentūra. Tolaik man piedāvāja privatizācijas valsts ministra vietu, es no tās atteicos, jo uzskatīju, ka nevajag šādu ministru – kontrolētāju. Tagad šo pieņēmumu apstiprina gadījums ar "Latvenergo" nozagtajiem trim miljoniem. Šo privatizējamo valsts uzņēmumu pārvalda padome, valsts pilnvarnieki, tālāk — Privatizācijas aģentūras valde, Privatizācijas aģentūras padome un to savukārt — ekonomikas ministrs, padomes priekšsēdētājs, tālāk — Ministru kabinets un Saeimas deputāti, kas pieprasa sev pilnvaras visu šo procesu pārvaldīt. Un tikai tāpēc, ka parādās vajadzība privatizēt lielos valsts uzņēmumus, arī rodas vajadzība piedalīties šajā procesā. Šodien redzam, ko šī politiķu it kā nopamatotā, it kā ļoti vajadzīgā desmitkārtīgā pārvaldes sistēma ir izdarījusi — nozagti trīs miljoni, bet galus nevar atrast. Tas, ka politiķi bijuši klāt, visiem ir skaidrs. Komisija strādā, materiāli turpina krāties kaudzē.

Kas vēl bremzēja privatizāciju tajā laikā — 1994. gadā, kad privatizācijai vajadzēja straujā tempā sākties. Tolaik atsevišķi spēki nomāja lielos uzņēmumus un mēģināja ķerties klāt lielo uzņēmumu privatizācijas jautājumu risināšanai. Visiem labi zināma liela firma Latvijā, kas tagad pastāv vairs tikai vienas radiokompānijas nosaukumā, mēģināja iznomāt "Ventspils naftu". Bet kā redzams, cīniņš ap "Ventspils naftas" privatizāciju aizvien vēl turpinās. Tolaik mēs rēķinājām, cik daudz nodokļu, to darot, zaudētu valsts budžets. Paralēli pastāv vēl cits viedoklis par to, kas būtu noticis, ja privātais kapitāls būtu sācis strādāt ātrāk. Vienlaikus straujā tempā notika G–24 kredītu dalīšana, kas nenoliedzami saistāma ar šo privatizācijas procesu. Tika piedāvāti apšaubāmi biznesa plāni. Man ir sakrājusies vesela kaste ar šiem biznesa plāniem. Es tos esmu sācis rādīt žurnālistiem. Šodienas acīm raugoties, vienam otram mati celtos stāvus, ja viņš redzētu, kādas muļķības tur tika rakstītas uz nedaudzām lappusēm un kā par to mēģināja pretī dabūt lielus kredītus. Protams, bija skaistas idejas par privatizācijas uzsākšanu. Kāpēc tās netika realizētas? Viens no iemesliem bija tas pats, kas notika, mēģinot sagrābt daudzus padomju armijas īpašumus. Kad krievu armija gāja ārā, šeit palika desmitiem armijas īpašumu. Nav noslēpums, ka bija dažas firmas, kas mēģināja iegūt maksimāli daudz šo īpašumu. Bija viens ministrs, kas atbildēja par šo īpašumu dalījumu. Tie tika sagrābti. Bet patlaban lielākā daļa šo īpašumu jau ir sabrukuši.

Sabiedrības intereses

Sabiedrības interesēs bija maksimāli ātri sadalīt un iegūt īpašumu, lai uzsāktu darbību. Diemžēl īpašumi bija apkrauti ar milzīgiem parādiem, kas bieži vien bija nesamaksājami. Uzņēmumi bankrotēja, un tos lēti pārdeva. Tālāk nauda, kas bija paredzēta sanācijai — uzņēmumu atjaunošanai, tika novirzīta citā virzienā — budžetā. Kad nu īpašniekam ir jāsāk ieguldīt naudu uzņēmuma attīstībā, viņš ir apkrauts ar parādiem un netiek ne no vietas. Vislabākais piemērs tam ir Rīgas vagonu rūpnīca, kur notika sāncensība solīšanā. Viens solīja miljonu, bet beigās nevarēja iemaksāt pat kādu daļu no tā, ko bija sasolījis.

Partiju intereses

Daudz ir runāts par to, pie kā noved politizētās uzņēmumu padomes. Es šajā procesā piedalījos. Redzēju, kā notika cīniņi ap padomju locekļu amatiem. Protams, deputātam, politiķim, esot šādas padomes loceklim, ir iespējams saņemt lielāku vai mazāku atalgojumu. Arī likumdošana to atļauj, bet iznākums ir tāds, ka biznesa struktūras, kas stāv aiz partijām, iekļūst šajās padomēs. Sākas bezgalīgi strīdi par to, kā privatizēt dažādus objektus. Bet katram biznesmenim ir tikai viena doma — cik šajā procesā es dabūšu sev. Tur nav ne atklātības, ne godīguma.

Nobeigumā gribu vēlreiz uzsvērt, ka ministru kontrole pār Privatizācijas aģentūru stipri kavē privatizācijas procesu. Ministri nāk un iet, politiskā virsbūve visu laiku mainās, bet Privatizācijas aģentūrai jāstrādā neatkarīgi, atbilstoši likumam. Ja tā būtu, tad šis process tagad jau būtu pabeigts.