Andrejs Panteļējevs

Es savu runu mēģināju veidot ne tik daudz kā atskaiti ar daudzu un dažādu faktu uzskaitījumu, bet vairāk kā filozofisku tēžu formulējumu. Turklāt atbildot uz konferences virsrakstā uzdotajiem jautājumiem. Kāda tad ir valsts politika, partiju un sabiedrības intereses privatizācijas procesā? Sākšu ar pēdējo — kādas ir sabiedrības intereses privatizācijas procesā? Atbilde ir vienkārša: lai katrai lietai šeit, Latvijā, uz šīs zemes, būtu savs saimnieks. Jo tikai tas garantē, ka šīs lietas strādā nevis postoši, bet bagātības virzienā. Sabiedrības intereses privatizācijas procesā ir sabiedrības bagātība. Sabiedrības kopuma bagātība. Mani dažreiz pārsteidz mūsu īsā atmiņa. Tagad bieži vien, tiekoties ar vēlētājiem un arī cilvēkiem citās auditorijās, man nākas dzirdēt viedokļus, ka privatizācija ir graujoša, ka nepieciešams atstāt valsts daļu kā valsts un sabiedrības interešu garantu. Bet atcerēsimies — vēl tikai 15 gadus atpakaļ mēs visi dzīvojām sabiedrībā, kurā viss it kā bija valsts un sabiedrības īpašums. Vai mēs toreiz bijām bagāti? Vai toreiz visi uzņēmumi strādāja efektīvi? Vai mēs paši neatceramies, kā tika zagts un laupīts, kā viss pamazām juka un bruka? Ja kāds iedomājas, ka Padomju Savienība vai komunistiskais režīms sāka sabrukt tikai tāpēc, ka baltiešiem modās nacionālā pašapziņa, tad tas bija tikai zibens no pamalēm. Katrā ziņā objektīvais faktors ir cits — ekonomikas neefektivitāte. Tādēļ tagad nedrīkstam iebilst pret privatizāciju kopumā un teikt, ka katrs privātīpašums ir kaut kā nozagšana tautai.

Nākamais — par partiju interesēm. Es pārstāvu liberālu partiju, un viens no liberālo partiju pamatpostulātiem ir — jo vairāk valsts ir atsvešināta no ekonomikas, jo labāk. Jo vairāk saplūdusi ir valsts un ekonomika, jo relatīvāks, neskaidrāks un nosacītāks kļūst konkurences jēdziens, jo subjektīvāki kļūst kritēriji, pēc kuriem tiek noteikts valūtas kurss vai valūtas stabilitāte, un tā sabiedrībā, vientulīgi dzīvojot zināmas teritorijas apstākļos, nākas sastapties ar ļoti rūgtām sekām.

Es domāju, ka privatizācijas, sevišķi lielo stratēģisko uzņēmumu privatizācijas pabeigšana ir tas nepieciešamais, lai beidzot mūsu partijas, kuras sākotnēji veidojās katra pilnīgi savādāk (atcerēsimies — kā veidojās Tautas fronte, kā veidojās "Tēvzemei un brīvībai", "Latvijas ceļš"), šodien beidzot no klanu pārstāvniecības pārvērstos par demokrātisku, sociālu pārstāvniecību. Tā, kā pēc būtības partijām vajadzētu būt un kas tādējādi kļūtu par loģisku, demokrātisku institūtu, kas funkcionē kopā ar sabiedrību.