Atis Sausnītis

Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācija ir viena no ekonomiskās reformas svarīgākajām sastāvdaļām.

Visumā Latvijā privatizācijas procesu varētu vērtēt pozitīvi, un tas rit veiksmīgi. Taču es šodien vēlos runāt par divām problēmām, kas manuprāt šobrīd Latvijai ir īpaši aktuālas: cik veiksmīgi mēs protam saimniekot ar privatizācijā iegūtajiem līdzekļiem un par lielāko, stratēģiski svarīgāko privatizējamo uzņēmumu "Latvenergo".

Ir neizbēgami gadījumi, kad privatizēts uzņēmums dažādu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ konkurences apstākļos nav spējīgs izdzīvot. Lai veiksmīgi turpinātu uzņēmējdarbību, šim uzņēmumam ir vajadzīgs finansiāls atbalsts.

Līdzīgas problēmas pastāv visās pārejas ekonomikas valstīs. Tāpēc tiek veidoti valsts īpašuma privatizācijas fondi, kuru mērķis — izmantot līdzekļus savas valsts tautsaimniecības izaugsmei. Arī Latvijā ir šāds fonds. Taču Latvija atšķiras no pārējām valstīm ar to, ka šie privatizācijas procesā iegūtie līdzekļi tiek izlietoti valsts budžeta "caurumu aizlāpīšanai".

Starptautiskā analītiskā grupa "The Project Syndicate" savā speciālajā ziņojumā, kurā tika pētīti ekonomiskie procesi Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs, saistībā ar privatizācijas procesa vērtējumu Latvijā secina: "Ideja izmantot privatizāciju budžeta sabalansēšanai ir bīstams murgs pārejas ekonomikas valsts apstākļos. Ja arī izdotos piepildīt valsts kasi, tas gluži vienkārši pārsūknētu ierobežotus līdzekļus no tā paša privātsektora, ko bija iecerēts izveidot." Šis atzinums tika dots 1996. gadā.

Neņemot to vērā, Latvijā 1998. gadā ir pasaulē vēl nekur nebijis budžets — bezdeficīta budžets ar slēptu deficītu. Šis slēptais deficīts tiek aizpildīts ar privatizācijas fonda līdzekļiem.

Atļaušos atgādināt, ka privatizācijas process ir vienreizējs un arī no šī procesa līdzekļi ir vienreizēji.

Mēs nevaram saprast, kāpēc vēl joprojām valsts neatbalsta savus uzņēmējus, kāpēc vēl arvien nepietiekami daudz līdzekļu tiek novirzīts investīciju programmām un kāpēc cilvēki nesaņem likumā paredzētās kompensācijas par savu lauku apvidus zemi? Tieši tāpēc, ka no 52 miljoniem latu privatizācijas fonda līdzekļu, kas bija paredzēti attīstībai, 50 miljonus latu "apēd" bezdeficīta budžets.

Patiesībā 1998. gada pilnie katli un bagātīgi klātie galdi ir 1999. gada bēru mielasts.

Elektroenerģijas nozīmi ikdienas dzīvē apzinās katrs. Un pārmaiņas "Latvenergo" skars ikvienu no mums. No tā, cik labi un stabili strādā enerģētikas nozare, ir atkarīga mūsu cilvēku dzīves un sadzīves stabilitāte. Enerģētika kā komplicēta infrastruktūras nozare ir pamats gan rūpniecības un lauksaimniecības, gan pakalpojumu sniegšanas nozaru attīstībai.

Tādējādi no mūsu valsts stratēģijas enerģētikā būs tieši atkarīga mūsu valsts ekonomiskā nākotne. Tieši tāpēc nekādā gadījumā nedrīkstētu sasteigt "Latvenergo" privatizācijas procesu. Tieši tādēļ es, būdams ekonomikas ministrs, pievērsu īpašu uzmanību tiem aspektiem privatizācijas pamatnostādņu projektā, kuri var būtiski iespaidot Latvijas energoapgādi un ietekmēt tarifus. Mūsu elektroenerģijas patērētāji ir ieinteresēti saņemt elektroenerģiju nepieciešamā apjomā un kvalitātē par cenu, kuras pieauguma temps ir minimāls.

Galvenie ceļi, kas ejami, lai to panāktu, ir konkurētspējīgas sistēmas izveidošana un izmaksu samazināšana visā elektroenerģijas apgādes sistēmā.

Pasaules pieredze rāda, ka visefektīvāk strādā energokompānijas, kur klientu skaits nav mazāks par vienu miljonu. "Latvenergo" klientu skaits nedaudz pārsniedz vienu miljonu. Šāds uzņēmums visefektīvāk strādā ar vienotu pārvaldes struktūru, kura nodrošina vismazākās ekonomiskās izmaksas.

Neapšaubāmi, privatizācijas procesā ir jāpiesaista investoru kapitāls. Lai atjaunotu un modernizētu Latvijas elektroenerģijas apgādes sistēmu. Lai samazinātu zudumus un tādējādi novērstu nepieciešamību strauji celt tarifus. Taču es domāju, ka šim investoram sākumā jābūt mums pašiem.

Mūsu valstī tik svarīga jautājuma risināšanā nebūtu pareizi paļauties tikai uz ārzemju konsultantu firmas secinājumiem un aprēķiniem, kura (citēju) "nenesīs nekādu atbildību ne par kādiem zaudējumiem, izmaksām, bojājumiem vai saistībām".

Juridiski pareizs privatizācijas process diemžēl ne vienmēr garantē vēlamo ekonomisko efektu. "Latvenergo" privatizācijas gadījumā juridiski pareizs privatizācijas process nedod nekādas garantijas vai pat reālas prognozes elektroenerģijas patērētājam, tas ir, mūsu Latvijas iedzīvotājam.

Vai drīkstam privatizēt uzņēmumu tikai privatizācijas pēc un vai privatizācija drīkst būt pašmērķis? Esmu pārliecināts, ka nē.

Es nesen apmeklēju Itāliju un rūpīgi iepazinos ar Milānas energosistēmu. Pēc elektroenerģijas patērētāju skaita un izmantojamām jaudām to varētu salīdzināt ar Latviju. Kolēģi enerģētiķi no Itālijas, kas jau ilgus gadus sadarbojas ar Latvijas enerģētiķiem, bija patiesi pārsteigti, ka "Latvenergo" grib privatizēt sadalītā veidā.

Itālijā līdzīga uzņēmuma privatizācijas procesa apspriešanā tiek iesaistīta visa sabiedrība. Un privatizācijas pamatnostādņu filozofija ir gluži cita. Pirmajā privatizācijas kārtā ir paredzēts publiskais piedāvājums.

Itālijas enerģētiķi un politiķi, apzinoties šāda uzņēmuma privatizācijas procesa svarīgumu, ierosinājuši savu nostāju iedzīvotājiem izteikt referendumā. Arī Latvijā ir pienācis laiks izdarīt izvēli — kāda būs Latvijas enerģētikas stratēģija.

Vai mēs būsim elektroenerģijas ražotāji un enerģētika kā nozare turpinās pelnīt naudu savai valstij, saviem iedzīvotājiem, vai arī izpārdosim visu, kļūstot pilnīgi atkarīgi no Rietumu un Austrumu energokompānijām.

Arī divdesmit pirmajā gadu simtenī šim uzņēmumam ir jāstrādā, kā rakstīts tā dibināšanas dokumentā "Likumā par Valsts elektrības uzņēmumu "Ķegums"": "Uzņēmums strādā vispārības labā un savā darbībā balstās uz saimnieciskiem pamatnoteikumiem."