Adrians Dāvis

Akciju sabiedrībā "Latvijas gāze" ir veikts pirmais privatizācijas posms. Jāatzīst, ka ir atšķirība starp lielo, stratēģiski svarīgo valsts uzņēmumu privatizāciju un atsevišķas ražotnes privatizāciju, kas parasti notiek konkursa kārtībā. To noteic privatizācijas procesa mērķis. "Latvijas gāzes" privatizācijas mērķis bija panākt stabilu gāzes piegādi Latvijai un integrēt "Latvijas gāzes" apgādes sistēmu un tās potenciālās pazemes krātuves Eiropas gāzes apgādes sistēmā, tāpat panākt straujāku uzņēmuma attīstību. Atbilstoši šim mērķim tika noteikti privatizācijas procesa kritēriji. Un tie bija šādi: vienam stratēģiskajam investoram jābūt gāzes piegādātājam. Savukārt otram — jāpārstāv Rietumu gāzes kompānija. Privatizējot tādu stratēģiski svarīgu uzņēmumu kā "Latvijas gāze", risinājums bija ļoti veiksmīgs, jo partneri ir "Gazprom" un Preussen Elektra/ Ruhrgas.

Lai strādātu ar perspektīvu, aktuāls ir jautājums par tehnoloģijas pārstrukturēšanu. Esošajam potenciālam — pazemes krātuvēm — šobrīd ir vairs tikai vēsturiska, nevis lietošanas vērtība. Jāpanāk, lai mēs ar šo Dieva doto dāvanu varētu gūt ekonomisku labumu. Vai tas ir iespējams? Jā, ir iespējams! Ja "Latvijas gāze" joprojām būtu neliels uzņēmums, mums tas nekad nebūtu bijis pa spēkam. Tikai piesaistot stratēģiskos investorus, iegūstot viņu labvēlību un uzticību, pierādot šī virziena pareizību, ir iespējams, ka tuvākā nākotnē tomēr tiks mainīti lielie, globālie projekti, kas saistīti ar Rietumsibīrijas atradnēm Jamalā, Barenca jūras gāzes atradnēm, Štokmana krātuvēm. Ceram, ka mums izdosies panākt, lai šie gāzes vadi tiktu novirzīti uz Latviju un mēs varētu šo potenciālu izmantot.

Parasti šie jautājumi tiek risināti valdību līmenī. Kā zināms, Krievijas valdība prezidenta Jeļcina personā vienojās par to, ka gāzes vads, kam bija jāiet caur Latviju un kas pašlaik tiek būvēts, ies caur Baltkrieviju un Poliju uz Vāciju. Patlaban valdību līmenī ir panākta vienošanās, ka nākamie gāzes vadi varētu tikt būvēti vai nu caur Zviedrijas un Somijas teritoriju, vai arī tie varētu iet pa Baltijas jūru. Bet šobrīd, lai cik bēdīgi tas arī būtu, zinot mūsu potenciālās iespējas, Latvija projekta stadijā tiek apieta. Pilnīgi gan mēs neesam izslēgti no šiem projektiem, vēl ir kāds cerību stariņš. Visām lielajām firmām, kas nodarbojas ar šiem jautājumiem, ir izsūtīta informācija. Mums vienīgi jāizrāda lielāka aktivitāte nekā līdz šim. Lai ar drošu skatienu raudzītos nākotnē, šie jautājumi risināmi arī valdības līmenī.

No Krievijas pagājušajā gadā saņēmām labu priekšlikumu noslēgt starpvaldību vienošanos par sadarbību gāzes apgādes jomā. Ar šo priekšlikumu tika iepazīstinātas valdības struktūras. Šo nolīgumu būtu bijis iespējams parakstīt Viktora Černomirdina viesošanās laikā Rīgā. Diemžēl nepratām novērtēt šā dokumenta nozīmīgumu, nepratām novērtēt arī to, ka bija priekšlikums sadarboties gāzes apgādes jomā arī stratēģiski, un tagad šis dokuments guļ plauktā. Tā ir ne tikai mūsu politiskā tuvredzība, tas ir milzīgs ekonomisks zaudējums Latvijai. Piemēram, ja mēs šogad pārtikas produktu realizācijas zaudējumus lēšam līdz 200 miljonu latu apmērā, tad šis zaudējums ir ievērojami lielāks. To pierādīs stāvoklis jau pēc diviem trim gadiem, kad Lietuva un Igaunija, piemēram, energojautājumu risināšanā, arī attiecībā uz naftas tranzītu, būs pratušas mums aiziet prāvu soli priekšā.

Ko devusi privatizācija?

Mūsu uzņēmumā ir pabeigts privatizācijas pirmais posms. Pirmkārt, ļoti nozīmīgi ir stratēģiskie investori, kas daļēji nosaka arī gāzes apgādes stratēģiju Eiropā. Kad mēs tikšanās reizēs ārvalstīs nosaucam šo firmu vārdus, pret mums izturas savādāk. Otrkārt, ja par garantiem uzstājas "Gazprom" vai abas vācu kompānijas, "Latvijas gāze" var iegūt ļoti labus kredītus ar ļoti izdevīgiem procentiem. Esam uzsākuši aktīvu tehnisko, ekonomisko un finansiālo darbību uzņēmuma attīstības veicināšanai. Mazsvarīgs nav arī faktors, ka 25 miljoni latu, ko ieguvām privatizācijas procesā, deva papildu investīcijas. Uzņēmuma investīciju programma paredz tās novirzīt sistēmas modernizācijai, tās drošības paaugstināšanai, jaunu gāzes vadu būvei, jaunu objektu piesaistīšanai un tādējādi — gāzes realizācijas paplašināšanai. Tas ir pietiekami, lai tuvāko divu līdz trīs gadu laikā šos projektus realizētu. Ja šo līdzekļu nebūtu, vajadzētu izmantot peļņu. Bet to var palielināt, tikai paaugstinot gāzes cenu. Līdz ar to mēs būtu tirgū konkurētnespējīgi.

Mēs pat iedomāties nevarējām, ka "Latvijas gāzes" privatizācijas pirmā kārta būs tik veiksmīga. Daudzi šaubījās, vai nauda tiešām tiks novirzīta uzņēmumam, vai īsā laikā radīsim partneru sapratni, vai mainīsies darbinieku attieksme pret darbu. Varbūt ne viss ir noticis tā, kā mēs vēlējāmies, bet uzņēmumā notikušas lielas pozitīvas pārmaiņas.

Jāteic gan, ka privatizācijas process varēja sākties agrāk. Tāpēc izbrīnu rada Latvijas Privatizācijas aģentūras padomes nesen pieņemtais lēmums, ka valsts kapitāla daļai jāpaliek 51 procentu lielai. No kā baidās sabiedrība? Vai no tā, ka energokompānijas, vai tā būtu "Latvijas gāze", vai "Latvenergo", kur ir privātais kapitāls, paaugstinās energoresursu cenu?

Kaut arī tiekam saukti par monopoluzņēmumu, tomēr mums pieder tikai ražošanas līdzekļu monopols. Mums nav monopola kurināmā tirgū, kur valda ļoti sīva konkurence. Energoapgādes regulēšanas padomei ir uzticēta tiesneša funkcija cenu jomā, un tā nosaka šīs cenas, nevis mēs. "Latvijas gāze" ir noteikusi zemāku cenu par Energoapgādes regulēšanas padomes noteikto gāzes cenu rūpniecības un siltumražošanas uzņēmumiem. Cena iedzīvotājiem gan katru gadu ir jāpaaugstina. Taču iedzīvotāji ir jāaizsargā, un to dara Energoapgādes regulēšanas padome, stingri nosakot siltuma, enerģijas un gāzes cenas.

Vēlreiz gribu uzsvērt, ka lielie, stratēģiski svarīgie uzņēmumi ir jāprivatizē. To, ko mēs neesam paspējuši dažādu apstākļu dēļ izdarīt, vēl ir iespējams labot. Ceru, ka ar sabiedrības atbalstu un valdības pareizu izpratni Latvijā visu lielo uzņēmumu privatizācija šogad tiks pabeigta!