Pirms 78 gadiem. Top parlaments. Top parlamentāra republika

Rīt, 1. maijā, — Latvijas Republikas Satversmes sapulces sanākšanas diena un Darba svētki

Satversmes sapulces deputāta nozīme, glabājas Latvijas Vēstures muzejā

Kad pirms 78 gadiem, 1920.gada 1.maijā, uz pirmo sēdi sanāca pirmā Latvijas tautas parlamenta — Satversmes sapulces — 150 locekļi, viņu vidū bija arī Zemnieku savienību pārstāvošais pazīstamais politiķis Ādolfs Klīve (1888—1974). Vēlāk viņš bija arī pirmo trīs Saeimu deputāts. 1976.gadā Ņujorkā "Grāmatu drauga" apgāda iznāca viņa atmiņu grāmata "Latvijas neatkarības gadi", kas sarakstīta laikā no 1959.līdz 1964.gadam. Šoreiz publicējam daļu no vēsturisko notikumu aculiecinieka un līdzdalībnieka grāmatas nodaļas, kas saucas "Satversmes sapulces pirmā diena un Prezidija noorganizēšana".

"Satversmes Sapulces svinīgā atklāšanas sēde 1.maijā Rīgā bijušajā bruņniecības namā noritēja gludi un raiti, kā iepriekš paredzēts. Čakste nopietnā un iespaidīgā runā pasludināja Satversmes Sapulces pirmo sēdi par atklātu un deklarēja, ka līdz ar šo dienu visu valsts varu Latvijā savās rokās pārņem visu iedzīvotāju vēlēta Satversmes Sapulce kā neierobežota suverēna iestāde. Čakste novēlēja tai labas sekmes svarīgajā un atbildīgajā valsts satversmes izstrādāšanas darbā un uzaicināja visu Latvijas tautu šo pašu vēlēto augstāko iestādi visādi atbalstīt.

Ministru prezidents Ulmanis savā runā paziņoja, ka tautas padomes 17.novembrī 1918.gadā viņam uzticētais pienākums — novest Latviju līdz Satversmes Sapulces sanākšanai ir izpildīts. To viņš varējis izdarīt, tikai pateicoties visas tautas atbalstam, mūsu varonīgajai armijai, draudzīgo lielvalstu un tuvāko kaimiņu augstu vērtējamam atbalstam. Par to viņš izsaka pateicību armijai un visiem mūsu labvēļiem kā iekšzemē tā ārzemēs. Ar šo dienu viņš tam uzticēto valdības varu nodod Satversmes Sapulces rokās.

Pēc tam runāja F.Menders, sociāldemokratu vārdā paziņodams, ka valdība savā darbā varējusi gan rīkoties labāk.

Satversmes Sapulces prezidija vēlēšanās nekādas grūtības nebija paredzamas, Čakstem bija jātop par priekšsēdi, Rainim par vicepriekšsēdi. Tādu kārtību noteica tas apstāklis, ka Satversmes Sapulces priekšsēdis līdz satversmes izstrādāšanai bija arī augstākais valsts reprezentants. Tādēļ nevarēja pamatoties uz parlamentos tradicionāli pieņemto partiju mērauklu, ka par parlamenta priekšsēdi vēl lielākās partijas pārstāvi, bet bija jāievēro arī vispārējā valsts interešu mēraukla, kā to vēlētājs bija izteicis tikko notikušajās vēlēšanās. Turoties pie tāda slēdziena, priekšsēža vieta pienācās Čakstem, jo Satversmes Sapulcē bija reprezentēti 93 pilsoņu deputāti pret 57 sociāldemokratiem. Arī atskaitot 17 minoritašu pārstāvjus, palika 76 pilsoņu deputāti, tā tad absolūts vairākums.

Satversmes Sapulces priekšsēža amatam tika minēti divi kandidāti: Jānis Čakste un Jānis Rainis–Pliekšans. Polītiskā pieredzē un polītiskā cīņā abi kandidāti bija daudzmaz vienlīdzīgi, bet administratīvi–techniskā pieredzē un polītiski–diplomātiskā reprezentācijā Čakste bija pazīstamāks nekā ilgu gadu emigrants Rainis. Tamdēļ arī deputātu pārrunās bija nogatavojusies doma, ka Čakstem, kā polītiskā vairākuma loceklim, ir jānāk par priekšsēdi un Rainim par vicepriekšsēdi. Par tādu pilsoņu viedokli bija informēti visi vadošie sociāldemokratu līderi. Tādēļ bija pavisam nesaprotami, ka sociāldemokrati arī uz priekšsēža amatu skaidrai caurkrišanai uzstādīja Raiņa kandidatūru.

Balsošanā par Satversmes Sapulces priekšsēdi J.Čaksti ievēlēja ar lielu balsu vairākumu.

Nesaprotamākis bija tas, ka par savu kandidātu, Raini, nebija balsojuši arī visi klātesošie sociāldemokrati un Rainis nebija ieguvis 56 vai 57 balsis, bet tikai 48 balsis. Tādu balsošanu varēja saprast tikai tā, ka sociāldemokrati Raini par kandidātu gan uzstāda, bet savā vairākumā ir pret tā ievēlēšanu. Baidīdamies, ka centra pilsoņi, G.Zemgaļa vadībā, pēdējā brīdī var izšķirties pret LZS kandidātu un nobalsot par Raini, kas Rainim dotu 57 balsis plus 20 demokratu balsis, kopā 77 balsis un Rainis būtu ievēlēts. Lai pret tādu iespējamību nodrošinātos, jāpieņem, ka daži sociāldemokratu deputāti par Raini nebalsoja. Kamdēļ tas tika darīts, ir grūti spriest. — Saprotams, ka par tādu balsošanu Rainis bija ļoti sarūgtināts un demonstratīvi atstāja sēdi. Tas nesolīja neko labu ne sociāldemokratu iekšējā frontē, ne pilsonības un sociāldemokratu savstarpējās attiecībās.

Sociāldemokratu vadītāju vēlākā taisnošanās, ka Rainis nav izvirzīts grūtajā Satversmes Sapulces vicepriekšsēža un pirmās Saeimas priekšsēža amatā, lai netraucētu viņu daudz svarīgākā radošā darbā, nav pārliecinoša. Tieši Satversmes sapulces vicepriekšsēža postenis bija amats, kas prasīja vismazākās pūles. Sevišķi tas sakāms par sadarbību ar J.Čaksti, kurā, Tautas padomē, pēc vadības uzņemšanās 1919.gada vasarā, nevienu reizi sēdes vadību nenodeva toreizējiem vicepriekšsēžiem — G.Zemgalim vai M.Skujeniekam. Tāpat Čakste rīkojās Satversmes Sapulcē. Nevar būt šaubu, ka Satversmes Sapulces reprezentācija priekšsēdim Čakstem kopā ar vicepriekšsēdi Raini būtu bijusi, kā tautā, tā ārzemēs, daudz iespaidīgāka nekā tas bija ar cienījamo, bet maz pazīstamo vicepriekšsēdi Andreju Petrevicu. Arī ceļš uz Nobeļa prēmiju, no Satversmes Sapulces vicepriekšsēža krēsla, tīri cilvēcīgi lēšot, Rainim varētu būt bijis citādāka.

Rainim kā Satversmes Sapulces vicepriekšsēdim nekādas grūtības nebūtu pavairojušās un izcilais stāvoklis būtu pelnīta atmaksa par "Uguni un nakti," "Kalnā kāpēju," "Lauztajām priedēm," u.t.t. Bet nepārprotami tas būtu bijis arī stiprs belziens latviešu sociāldemokratu ideoloģiskajām saitēm ar krievu sociāldemokratiju un Ļeņina rakstīto latviešu sociāldemokratu programmu. Šādu sitienu sociāldemokratu majoritāte acīmredzot nevēlējās pieņemt.

Lai sarūgtinājumu Rainim mazinātu, sociāldemokrati Satversmes Sapulces vicepriekšsēža nozīmi centās visādi mazināt un nostādīt par Rainim nepiemērotu. To neieņēma arī neviens no partijas redzamākajiem līderiem, bet, kā jau minēts, maz pazīstams "lāga vīrs" A.Petrevics. Par Satversmes Sapulces sekretāru ievēlēja sociāldemokratu R.Ivanovu.

Tautas padomes platforma, kas iezīmēja Latvijas pagaidu iekārtu, bija spēkā tikai tautas Padomes darbības laikā. Ar Satversmes Sapulces sanākšanu bija vajadzīgs kāds jauns dokuments, kas apstiprina Latvijas valsts formu un definē tās augstākās iestādes: likumdevējus un valdību.

Satversmes Sapulces starpfrakciju apspriede nolēma publicēt īsu deklarāciju, kas būtu spēkā līdz Satversmes izstrādāšanai. To izstrādāja Satversmes komisija, un plenārsēde 27.maijā to vienbalsīgi pieņēma par likumu. Tā savā pamatā saturēja divus svarīgus punktus: (1) Latvija ir neatkarīga demokratiska republika, un (2) Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.

Šie panti zelta burtiem iespaidīgās plāksnēs tika nostiprināti pie Satversmes Sapulces plenārsēžu zāles priekšējās sienas, katrs savā pusē lielajam valsts ģerbonim. No deklarācijas šie panti arī pārņemti Satversmē.

Deklarācija, kā redzams, ir stipri vienpusīga. Tur nav nekāda formulējuma par valdību, kuras rokās atrodas visa valsts izpildu vara. Arī šeit izpaudās vēlākā Čakstes cīņa ar Ulmani, un sociāldemokratu nenormālā prasība, ka visa vara koncentrējama tikai parlamenta rokās — tā pilnīgi novēršoties no klasiskā demokratiskā principa par valsts varas dalīšanu."

Satversmes sapulces vēlēšanu apakšiecirknis Bolderājā 1920. gada aprīlī.

Satversmes sapulces atklāšanas svētki Rīgā Troņmantnieka (Raiņa) bulvārī 1920. gada 1. maijā Foto no Latvijas Vēstures muzeja fonda. Pirmpublicējumi