PĒC CEĻA

Starp Dienvidu pērli un Ziemeļu dzintaru

Vērojumi, pārdomas, atziņas, "Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktoram viesojoties Kataras valstī

Nobeigums. Sākums "LV" 2.04.98., nr.87/88, 22.04.98., nr.107/108, 6.05.98., nr.124/126, 28..05.98., nr.155/156

Katariešiem tūrisms šobrīd nešķiet aktuāla problēma. Man tā arī neizdevās atrast skaidru šādas attieksmes psiholoģisko motivāciju. Vispirms jau katariešiem šī biznesa nozare nešķiet aktuāla — jo valsts ekonomika pilnībā balstīta uz pagaidām bagātīgo naftas un gāzes krājumu izmantošanu. Šķiet arī, ka pagaidām viņi vēl nevēlas saskaldīt — daudzu ekonomikas nozaru vadīšanai un pārvaldīšanai — savus ārkārtīgi ierobežotos cilvēku resursus. Visbeidzot, man likās, ka katarieši, savā mentalitātē pārmantojuši seno beduīnu cilšu pēcteču tieksmi uz noslēgtību, gluži vienkārši nevēlas kaut kādas papildu peļņas vārdā ielaist valstī — kaut uz īsu atpūtas laiku — vēl lielāku skaitu ārzemnieku. Katariešiem, kam gadu simteņiem aktuāla problēma bijusi paglābšanās no svelmainās saules (no šejienes arī tradicionālais vīriešu tērps ar biezu vilnas lakatu), ir vēl pagrūti saprast ziemeļnieku tiekšanos pēc saules stariem un skaista iedeguma. Ne gadījuma pēc Kataras vēstnieks Latvijā Bāders Omars ad Dafa jau savā pirmajā intervijā "Latvijas Vēstnesim" tūdaļ pēc akreditācijas raksta iesniegšanas minēja Latvijas ēnaino dabu un lietaino klimatu kā pievilcīgus elementus katariešu atpūtai.

Taču naftas un gāzes buma atnestais jaunais laikmets katariešus vedina arī uz jaunu domāšanu. Kataras televīzijas sabiedrības sagatavotajā reklāmas filmā "Katara — jauna ēra" visai plaši akcentētas starptautiskā tūrisma iespējas. Par tūrismu kā svarīgu ārvalstu valūtas rezervi intervijās "Latvijas Vēstnesim" runāja arī Kataras tirdzniecības un rūpniecības palātas ģenerāldirektors Dr. Madžeds al Malki. Viņš arī piekrita, ka tālākā nākotnē, kad Kataras pazemes naftas un gāzes krājumi būs izsmelti, tieši tūrisms varētu būt būtisks ienākumu avots valsts labklājības saglabāšanai un vairošanai. Par uzskatāmu piemēru varētu kalpot apjomos Katarai visai līdzīgā Kipra.

Otrs Katars nākotnes garants, pēc Madžeda al Malki domām, varētu būt mērķtiecīgas investīcijas dažādos ārvalstu uzņēmumos — finansu resursu Katarai šobrīd pietiek. Rēķinoties ar to, arī šo rindu autors savā intervijā Kataras lielākajam angļu valodas laikrakstam "Gulf Times" uzsvēra plašās investīciju iespējas Latvijā. Savukārt Kataras tirdzniecības un rūpniecības palātas ģenerāldirektors savā intervijās "Latvijas Vēstnesim" uzsvēra, ka katarieši no Latvijas labprāt importētu kokmateriālus un koka mēbeles. Viņš arī piekrita, ka Latvijā audzēti ekoloģiski tīri dārzeņi, neraugoties uz transporta izdevumiem, varētu būt lētāki nekā tuksneša oāzēs audzētās pašmāju saknes. Galvenais šīs intervijas secinājums bija par abpusējas informācijas nepieciešamību. Un tieši šī joma pagaidām ir vismazāk apgūta. Un laikam gan "Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktors bija pirmais latvietis, kam iznācis būt šajā unikālajā zemē.

Protams, nevar teikt, ka katarieši par Latviju zina daudz. Taču sarunās ar caurmēra cilvēkiem šajā zemē es atkal un atkal pārliecinājos, ka katariešu informētība ir nesalīdzināmi labāka nekā daudzviet citur pasaulē. Piemēram, milzīgajā Indijā, kur man ne reizi vien vaicāja arī, kur atrodas Eiropa — par Latviju jau nemaz nerunājot.

Lielu valsti Latviju pārstāvot

Savdabīgu gaisotni Kataras sarunām piešķīra arī šīs valsts niecīgie apjomi. Pirmo reizi kopš ilgiem laikiem es ārzemēs varēju justies kā daudz lielākas valsts pārstāvis. Un atkal un atkal ar gandarījumu vērot cieņu manu sarunas biedru acīs, kad uz jautājumu, cik Latvija liela, es atbildēju: "Piecreiz lielāka par Kataru. Gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā."

Nākamais jautājums parasti bija: "Vai Latvijā ir nafta?" Latviešu atbilde uz to paaudžu paaudzēs būtu bijusi noliedzoša. Bet kāda tā ir šodien, 1998. gadā, kad divu suverēnu Baltijas valstu — Latvijas un Lietuvas — krastu tuvumā zem jūras atklāti naftas krājumi?

"Jā, teorētiski mums ir nafta, taču mēs neesam izpētījuši tās daudzumu," es atbildēju, un katariešu jautājumu maisam gals nu bija vaļā. Cik ilgi tad mēs šos pētījumus veicot, ar kādiem spēkiem, kādām metodēm?

Kad teicu, kā ir — ka pagaidām vēl šajā jomā nekas konkrēts netiek darīts, jo nav skaidri nosprausta Latvijas un Lietuvas jūras robeža un nav zināms, kurā pusē naftas ir vairāk, katarieši uz mani raudzījās dziļā neizpratnē."Bet tad taču vajag ātrāk šo robežu nospraust. Ja paši to nespējat, dodiet lietu starptautiskā tiesā — tā mēs ar savām naftas ieguvējām kaimiņvalstīm esam atrisinājuši ne vienu vien problemātisku situāciju," man teica Nasirs al Noimi. "Bet vēl prātīgāk ir pirms izpētes darbu sākuma vienoties ar kaimiņvalsti par vienlīdzīgu izdevumu un eventuālās peļņas sadalījumu — tā mēs izmantojam vairākas naftas krātuves kopīgi ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem.

Joprojām neatrisināta problēma katariešiem ir eventuālu naftas krājumu izpēte netālajā Kamielēna salā, ko angļu koloniālā administrācija, šo reģionu atstājot, iekļāva 40 kilometrus attālās minivalsts Bahreinas teritorijā — kaut no Kataras Kamielēna salu atdala tikai pusotrs kilometrs. Kamēr Kataras pussalā nebija atklāta nafta un dabasgāze, Bahreina par savu attālo un tikai pusotru kvadrātkilometru mazo īpašumu nelikās ne zinis. Taču, kad Katarā sākās naftas un gāzes bums, arī niecīgā Bahreina parādīja draudzīgajai kaimiņvalstij muskuļus un nosūtīja uz Kamielēna salu savu robežsargu posteni. (Bahreinas teritorija ir tikai 694 kvadrātkilometri, kaut Bahreinā dzīvo tikpat daudz cilvēku, cik Katarā. Līdz ar to Bahreinā ir laikam gan vislielākais iedzīvotāju blīvums — vidēji 831 cilvēks uz katru kvadrātkilometru) .

Citā situācijā Katara šādai kaimiņvalsts rīcībai nepiegrieztu vērību. Taču aprēķini rāda, ka zem Kamielēna salas varētu būt naftas krājumi, kuru apjoms varbūt sniedzas līdz pat Kataras valsts teritorijai. Tāpēc arī Kataras valdība kategoriski brīdinājusi Bahreinu no pētniecības urbumiem līdz abu citādi draudzīgo valstiņu konflikts būs izlemts starptautiskā tiesā.

Savukārt mūsu valsts situāciju ar zemjūras naftu pie mūsu valsts un Lietuvas krastiem man Katarā nācās skaidrot ne reizi vien. Arī naftas ieguves inženieriem, kuri par šo naftu jau bija lasījuši pirms vairākiem gadiem. "Kāpēc jūs neko vēl neesat darījuši?" vaicāja sudāniešu inženieris un raudzījās uz mani dziļā neizpratnē. "Jums taču turpat netālu ir arī liela naftas eksporta osta. Jau gatava — savā laikā viena no lielākajām naftas eksporta ostām Padomju Savienībā. Vai tad jūs to nemaz neizmantojat?"

"Mēs caur Ventspili sūtām Krievijas naftu un dīzeļdegvielu, kas tranzītā pa cauruļvadiem no Krievijas robežas uz Ventspili plūst cauri Latvijai," es cītīgi skaidroju, bet mana sarunas biedra neizpratne tikai vairojās. "Jums taču ir ideāli apstākļi arī savas naftas eksportam. Un vai ir prātīgi savu ekonomiku tik ļoti pakļaut vienīgi citu valstu tranzīta apkalpošanai? Un vispār — kāds ir jūsu pašu resursu īpatsvars Latvijas energobilancē?"

Atbilde, ka pilnībā esam atkarīgi no importētas naftas un gāzes, manam sarunas biedram lika uz krietnu brīdi apklust. "Un vai tiešām jūs šādā situācijā jau vairākus gadus gaidāt — tā vietā, lai ar steigu nokārtotu robežjautājumu un ķertos pie savas naftas daudzuma izpētes?!" viņš beidzot tādā kā sarūgtinājuma pilnā pārmetumā teica. "Varbūt jums ir tik daudz naftas, ka tā pilnībā var pārmainīt jūsu dzīvi! Un pat relatīvi neliels naftas daudzums jūs varētu padarīt neatkarīgus no naftas importa un līdz ar to arī politiski jūsu stāvoklis kļūtu drošāks!"

Ko es varēju atbildēt uz tik loģiskiem argumentiem? Teikt, ka mūsu politiķi ir aizņemti ar citām, steidzamākām vai svarīgākām problēmām? Reiz es tā arī atteicu, un atkal atbildei saņēmu neizpratnes pilnu pretjautājumu: "Bet kas gan var būt svarīgāks par valsts ekonomisko neatkarību? Un tādu pirmkārt dod nafta. Neatkarību un labklājību."

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Lauksaimniecības skolas laukos: izglītības un izdzīvošanas pamats

Pagājušajā nedēļā Zemkopības ministrijā (ZM) lauksaimniecības mācību iestāžu direktori tikās ar zemkopības ministru Andri Rāviņu, valsts sekretāra vietnieci Irinu Pilveri, Izglītības un zinātnes departamenta direktoru Pēteri Lībieti un citiem ZM speciālistiem. Tikšanās mērķis bija iezīmēt noslēguma posmu lauksaimniecības izglītības reformai, jo četrus gadus ilgusī neziņa par tehnikumu un skolu turpmāko likteni visus ir pietiekami nogurdinājusi.

Šā gada 5. martā ar Ministru prezidenta rīkojumu tika izveidota darba grupa, kas izvērtēja ZM pārziņā esošās profesionālās izglītības iestādes. Darba grupas vadītāja bija ZM valsts sekretāra vietniece Irina Pilvere, un darba grupas sastāvā bija septiņi locekļi no Zemkopības ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Finansu ministrijas, Vides un reģionālās attīstības ministrijas un Pašvaldību savienības. Darba grupai līdz šā gada 1. augustam jāiesniedz Ministru kabinetā normatīvo dokumentu projekti par ZM pārziņā esošajām profesionālās izglītības iestādēm. Tādēļ aizvadītajā mēnesī diezgan intensīvi norisēja lauksaimniecības izglītības mācību iestāžu izvērtēšana.

Darba grupas vadītāja Irina Pilvere lauksaimniecības iestāžu direktoriem teica:

— Vislielākais ieguvums šajā darbā bija tas, ka pie viena galda apsēdās un kopīgi mācību iestāžu likteni lēma visas potenciāli ieinteresētās puses — lauksaimniecības mācību iestāžu, rajonu lauksaimniecības departamentu un pašvaldību pārstāvji. Līdz ar to jautājumus varējām risināt kompleksi. Rezultātā iezīmējās tālāko notikumu gaita — skolas saprata, kādā virzienā turpināt darbus, kā attīstīties. Ja skolā ir aktīva vadība, kas pati meklē izeju no situācijām un negaida tikai norādījumus no augšas, tad daļa smago problēmu jau šobrīd ir atšķetinātas. Gribu pievērst uzmanību to skolu vadītājiem, kurās audzēkņu skaits ir mazs, — šīm skolām finansējums uz vienu audzēkni ir lielāks par ministrijas vidējo finansējumu, un tām turpmāk vajadzētu domāt, kā iztikt ar tiem resursiem, kas viņu rīcībā ir, un saviem spēkiem meklēt iespējas piesaistīt papildu līdzekļus. Taču galvenais ir atrast atbildi uz jautājumu — ko darīt tālāk, kā ar šiem resursiem rīkoties, jo uz šo jautājumu ne vienmēr saņēmām skaidras un pārliecinošas atbildes. Par to bija spiesti domāt arī lauksaimniecības departamenti un pašvaldības. Tajos Latvijas rajonos, kuros pašvaldības ir ieinteresētas skolu pastāvēšanā un vajadzīgu kadru sagatavošanā, darbs risināsies veiksmīgāk.

Tomēr gribu minēt tendenci, ko novēroju, proti, pašvaldības nav gatavas straujām pārmaiņām un nav gatavas uzņemties papildu funkcijas, kas saistītas ar skolām. Turklāt arī pašvaldību reforma pašlaik risinās, un nebūt nav zināms, kāds liktenis gaida vienu vai otru pašvaldību, kāda būs viņu vieta un loma valstī. Tādēļ, iespējams, ir pāragri prasīt, lai pašvaldības finansiāli uzņemtos atbildību par to teritorijā esošajām lauksaimniecības mācību iestādēm. Ka skolām laukos ir jābūt, par to ir pārliecināti un to apgalvo visi, jo skolas līdztekus ir arī sociālo problēmu risinātājas — bērniem nav tālu jābrauc mācīties, rajonos ir darbavietas utt.

Daudz darba gaitā tika runāts arī par to, ka valstī visumā nav sakārtota likumdošana attiecībā uz vispārējo un profesionālo izglītību, nav vienotas modernas mācību bāzes, lai izglītības reformu īstenotu. Tādēļ ir pat viedoklis, ka lauksaimniecības izglītības iestāžu reforma norisinās nedaudz par agru. Tas, protams, ir diskutējams jautājums.

Taču pie risinājuma nonācām, tādēļ jau šodien gribu iepriecināt visu mūsu mācību iestāžu vadītājus (kaut, protams, galavārds nav sakāms ministrijai, bet gan Ministru kabinetam) un teikt, ka visām 30 mūsu pārziņā esošajām mācību iestādēm un, protams, arī astoņiem centriem tuvākos trīs četrus gadus ir jāpaliek Zemkopības ministrijas pārziņā. Ceru, ka tā arī būs, un šāds pavērsiens nenoliedzami dod jums un mums visiem kopā zināmu stabilitāti tālākajam darbam.

Taču šāds risinājums nebūt nenozīmē, ka nav jāmeklē citi ceļi, ka nav jāakumulē jaunas idejas un nu katrs atkal varēs dzīvot tālāk pats par sevi. Jāsaglabā šī saikne starp skolām, lauksaimniecības departamentiem un pašvaldībām un jāturpina kopīgi risināt sarežģījumus. Un, protams, mēs ministrijā vienmēr gaidām katru, kas nāk ar jaunu ierosmi un vēlas ieviest skolā to vai citu jauninājumu. Tāpat kā līdz šim turpināsim strādāt ar katru mācību iestādi individuāli, lai līdz augustam tiktu pilnīgā skaidrībā par valsts īpašuma pārvaldīšanas kārtību, par izglītības programmu finansēšanas kārtību vai pamatdarbības profila maiņu visās mūsu pakļautībā esošajās mācību iestādēs. Tādēļ bez pašu skolu aktīvas līdzdalības reformai nevar būt kvalitatīva rezultāta.

Zemkopības ministrs Andris Rāviņš mācību iestāžu direktoriem teica:

— Jā, katrā ziņā galavārds mācību iestāžu reformas jautājumā tiks teikts valdībā. Taču šāds darbs pie reformas un metodiska situācijas izpēte daudzas lietas dara skaidrākas. Tādēļ paskatīsimies, kāda situācija šodien ir. Mūsu pakļautības mācību iestādēs tikai puse ir lauksaimniecības profila izglītības programmas, otra puse ir daždažādas profesijas, kas nepieciešamas reģionam un rajonam, kurā skola atrodas. Tādēļ esam kopīgi domājuši un strādājuši ar Pašvaldību savienību un nonākuši pie slēdziena, ka pašvaldību interesēs ir saglabāt savā teritorijā skolas. Jo tas ir pamatu pamats laukos un pamats mūsu lauku nākotnei. Un mūsu uzdevums ir saglabāt skolas lauku teritorijās. Un to vislabāk mēs varam izdarīt, tikai strādājot kopā ar pašvaldībām. Ja pašvaldība nebūs ieinteresēta skolas esamībā tās teritorijā, tad nekādi spēki nespēs šo skolu saglabāt.

Norisošā teritoriālā reforma, manuprāt, ir aizgājusi mazliet greizi. Taču to, cik šis reformas modelis ir noturīgs un spējīgs pastāvēt reāli, rādīs un vērtēs pati dzīve. Taču skaidrs ir tas, ka daudzās pašvaldībās situācija nemaz nav tik dramatiska un cilvēki sāk iemācīties saprast un veidot savu dzīvi, kas arī ir galvenais. Ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē galvenie akcenti tiek likti uz reģionālajām pašvaldībām un valsts lēnām zaudē savu ietekmi pār teritorijām. Tādēļ ļoti daudzi uzdevumi tiek nodoti pašvaldību pārziņā, un tas ir normāls process, normāls pasaules modelis. Jo agrāk mēs to sapratīsim un sāksim ātrāk spert soļus šajā virzienā, jo normālāka būs situācija. Tāda ir mana pārliecība.

Neapšaubāmi, pašvaldība var negribēt savā pārziņā ņemt kādu bērnu dārzu vai skolu, kādu pili vai vēl kādu peļņu nenesošu objektu. Jo tā ir papildu problēmu uzņemšanās, papildu rūpes par finansu līdzekļiem. Taču ir bijis Ministru kabineta lēmums, ka tam visam jau sen jābūt izdarītam, tādēļ ir jābrīnās, ka tas visur vēl nav izdarīts un ka tas nav izdarīts arī attiecībā uz dažām lauksaimniecības skolām.

Saprotu, ka skolām varbūt negribas kļūt pilnīgi patstāvīgām, negribas pašām risināt problēmas, meklēt līdzekļus un ņemt kredītus, ko arī nav vienkārši izdarīt. Ir jāmeklē dažādi ceļi, taču ir skolas, kas šos ceļus atradušas. Un situācija finansu, īpaši kredītu, ziņā ir ļoti saspīlēta un bēdīga, jo budžeta iestādes kredītus paņemt nevar. Taču, ja jūs sakāt, ka Izglītības un zinātnes ministrijai nav problēmu, tad es saku tā: jā, Izglītības un zinātnes ministrijai tiešām it kā nav problēmu, jo šī ministrija savā darbā ir tā atpalikusi, ka nespēju iedomāties, kā tā tiks uz priekšu. Un vai mums vajadzētu iet un dzīvot līdzi tajā pašā nesakārtotībā un atpalicībā? Bet vai mēs to gribam? Domāju, ka mēs to negribam. Protams, arī mums ir pietiekami neizdarību un nav smuki tā mētāt akmeņus svešā dārziņā. Taču šajā sfērā tā tas ir. Beidzot arī līdz Saeimai ir nokļuvis profesionālās izglītības likums. Tādēļ mēs paliksim pie savas idejas un meklēsim, kura skola un kura pašvaldība būs ar mieru slēgt savstarpējos līgumus. Jo, kad tikšanās reizēs ar pašvaldību vadītājiem jautājumus detalizēti izanalizējam, tad pašvaldības ir ar mieru šos līgumus slēgt un sadarboties. Un šāds darba stils būtu jāsaglabā arī turpmāk. Domāju, ka līgumos ierakstīsim to, ka mēs saglabāsim skolām paredzēto finansējumu līdz tam brīdim, kamēr Izglītības un zinātnes ministrija tiks galā ar savu profesionālās izglītības finansēšanas normatīvu. Uzskatu, ka šāds programmu finansējums arī nākotnē būs labākais risinājuma modelis. Skolās māca ļoti daudzas un dažādas profesijas, un tāda laika, kad visās 38 mūsu pakļautības skolās visi mācīsies lauksaimniecību, nebūs. Tādēļ ir vajadzīgs programmu finansējums, un skola būs vieta, kur reāli saplūdīs to ministriju finanses, kuru nozarē esošo profesiju skolā māca. Un katram būs jārūpējas par savas nozares jeb, kā tagad modē teikt, sava sociālā partnera interesēm. Tādēļ cītīgi pie likumu izstrādes līdzdarbojas Darba devēju konfederācija, kuras biedri iesniedz savus pieprasījumus pēc nepieciešamo profesiju apmācības. Jo viņiem, darba devējiem, būs vajadzīgi strādnieki. Un tas ir normāls risinājums, saprātīgs ceļš. Tādēļ jārunā ir sociālajiem partneriem, teritoriju pašvaldībām, kurām arī ir savas intereses, par to, kāda būs profesiju un teritoriju attīstība. Un šis ceļš mums jāiet tālāk. Ar tiem partneriem, ar kuriem atradīsim kontaktu, mēģināsim kopīgi veidot pilotprojektus, jo skaidrs ir tas, ka mēs nevaram savas skolas atdot tai sistēmai, kas nav sakārtota. Ja mums visiem būs griba savas skolas sakārtot, tad arī mums kopīgi tas izdosies. Un, jo šī griba stiprāka būs arī pašvaldību vadītājos, jo kopīgais darbs būs kvalitatīvāks un rezultatīvāks.

Lauksaimniecības mācību iestāžu direktori, protams, bija iepriecināti par vēsti, ka vismaz trīs četrus gadus viņi paliks Zemkopības ministrijas sistēmā un ka beidzot ir radusies skaidrība. Taču ne tuvu visi vēl spēj šai ziņai noticēt, jo tā situāciju mainība, kāda lauksaimniecības izglītības reformas gaitā ir bijusi, un savstarpēja nesaprašanās vai nekonsultēšanās pirms radikālu lēmumu pieņemšanas ticību pat uz veidlapas rakstītam un ar zīmogu apstiprinātam vārdam ir mazinājusi. Vēl ir neskaidri un neatbildēti daudzi jautājumi, vissmagākā lieta visās skolās ir finansējums, katrai mācību iestādei ir savi sarežģījumi, taču tie ir risināmi un kopīgi arī atrisināmi jautājumi. Protams, ne jau tādā ceļā, lai rakstītu atklātas vēstules Saeimas opozīcijas deputātiem, ko paši skolu direktori diskusiju gaitā arī atzina kā ne pārāk veiksmīgu pieeju problēmu risināšanai. Taču šādu reakciju bija izraisījusi mokošā neziņa vairāku gadu garumā par savu mācību iestāžu likteni.

Pēc sarunas ar lauksaimniecības mācību iestāžu direktoriem zemkopības ministrs Andris Rāviņš tikās ar rajonu pašvaldību vadītājiem. Viņi atbalstīja iespēju slēgt līgumus ar Zemkopības ministriju par atsevišķu mācību iestāžu pārņemšanu ar nosacījumu, ja ir veikta administratīvi teritoriālā reforma un izstrādāta finansēšanas kārtība.

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības redaktore