Uzņēmējdarbība videi — draudzīga un saudzīga

Par Latvijas ekonomiskās un ekoloģiskās attīstības koncepciju

Lai pārvarētu pašreizējo tautsaimniecisko krīzi un pavērtu ceļu Latvijas ekonomikas atdzimšanai un turpmākai attīstībai, līdzās ekonomiskajām reformām nepieciešams izstrādāt valsts ekonomiskās un sociālās attīstības koncepciju.

Šajā koncepcijā jānosaka ne tikai rūpniecības, transporta, lauksaimniecības, enerģētikas, tūrisma un citi tautsaimniecības nozaru veidošanās pamatvirzieni, bet arī principi un kritēriji, kas ņemami vērā uzņēmējdarbības regulējumā no dabas vides kvalitātes un sociālās stabilitātes nodrošinājuma viedokļa. To prasa Latvijas Republikas parakstītie un ratificētie starptautiskie dokumenti un valsts sabiedrības dzīves kvalitātes saglabāšanas un uzlabošanas (veselības aizsardzības, tautas dabiskā pieauguma veicināšanas) intereses.

Latvijas Republika ir ANO locekle un Eiropas Savienības asociatīvā locekle, kurai jāpilda šo starptautisko organizāciju prasības. Latvijai ir jāievēro ANO 1992. gada Riodežaneiro vides aizsardzības konferences lēmumi un konvencijas, proti, deklarācija par vidi un attīstību, konvencija par klimata pārmaiņām, konvencija par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Šie dokumenti nosaka, ka valstu ekonomiskā un sociālā attīstība ir jāsaista ar dabasvides kvalitātes saglabāšanu un nodrošināšanu, ar turpmāko nevēlamo klimata izmaiņu (siltumnīcas efekta rezultātā) novēršanu, kā arī ar esošo augu un dzīvnieku sugu saglabāšanu ikvienā valstī un teritorijā. Šie uzdevumi ir saistīti ar sabiedrības ilgspējīgu un līdzsvarotu attīstību, ko būtiski var traucēt degradēta dabasvide.

ANO institūciju (Starptautiskās vides aizsardzības komitejas u.c.) pētījumi liecina, ka vides postījumi, kas nav laikus novērsti, palielina zaudējumus ekonomikai — ik piecus gadus divkārt. It sevišķi tas jāņem vērā tādai vēl nabadzīgai valstij kā Latvija, kas nedrīkst pieļaut dabasvides degradāciju, piemēram, ar pieaugošo patvaļīgo mežu ciršanu, īpaši privātajās mežu platībās. No 3604 reģistrētiem pārkāpumiem 1996. gadā tā pieaugusi līdz 4120 pārkāpumiem 1997. gadā, videi nodarot zaudējumus par 3,1 miljonu latu.

Trauksmi rada apstāklis, ka daudzviet nelikumīgā meža izciršanā ir iesaistīti paši meža īpašnieki. Viņi arī bieži vien nerūpējas par izcirsto meža platību apstādīšanu un meža atjaunošanu. Šāda prakse var novest pie vides degradācijas un mikroklimata izmaiņām attiecīgajā teritorijā, pie lauksaimniecības zemju mitruma režīma pasliktināšanās, pie augsnes erozijas utt. Meži ir viens no svarīgākajiem vides faktoriem, kas nodrošina arī klimata stabilitāti un biloģisko daudzveidību.

No ekoloģiskā viedokļa optimālas proporcijas nodrošināšana starp apmežotām un neapmežotām zemēm ir viens no vides aizsardzības pamatuzdevumiem, kas jāatrisina ar ekoloģiskās likumdošanas un valsts pārvaldes institūciju palīdzību, kuras kontrolē šīs likumdošanas ievērošanu.

Diemžēl Latvijas meža likumdošana pašlaik nepietiekami regulē meža īpašnieku pienākumus un atbildību par savu mežu saglabāšanu, apsaimniekošanu un izmantošanu. Ir nepieciešams jauns meža likums, kas risinātu tiesiskos jautājumus jaunajos apstākļos, kad zemes reformas rezultātā uz mežiem blakus valsts un pašvaldību īpašumiem ir izveidojies arī fizisko un juridisko personu privātais īpašums. Meža privātīpašnieka tiesības ir jākonkretizē speciālajā likumdošanā, kā to paredz arī Latvijas Civillikums. Pretējā gadījumā Latvijas meža kā vienas no lielākajām valsts dabas bagātībām izsaimniekošana netiks novērsta.

Pilnveidojama arī meža valsts pārvalde. Valsts meža dienestam būtu jāpāriet Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) strukturā, ņemot vērā, ka šī ministrija veic galvenās funkcijas vides kvalitātes saglabāšanā un aizsardzībā, un tai ir iespējams arī efektīvāk veikt meža likumdošanas ievērošanas kontroli. Vides valsts inspekcija pastāv šīs ministrijas struktūrā, un tai būtu jāuztic arī mežu kontrole. Meži aizņem ap 43 procentus no valsts teritorijas, un VARAM var ar teritoriālo plānošanu un citiem pasākumiem būtiski ietekmēt turpmāko Latvijas mežsaimniecību. Tas dotu iespēju arī samazināt valsts pārvaldes izdevumus, koncentrējot vienā valsts institūcijā funckijas, kas pašlaik tiek dublētas vairākās institūcijās: Zemkopības ministrijā, Labklājības ministrijā, Valsts zemes dienestā.

Iepriekš minētie pasākumi likumdošanas pilnveidošanā un valsts racionalizācijā dotu iespēju arī stimulēt uzņēmējdarbību, jo precīza un stabila likumdošana, kā arī valsts pārvaldes funkciju koncentrēšana palīdzētu izvairīties no nevajadzīgiem birokrātiskiem šķēršļiem uzņēmumu projektēšanā, to darbības ekoloģiskajā ekspertīzē (auditā), veicinātu investīcijas. Tas saskanētu arī ar Eiropas līgumu (Saeima to ratificējusi 1995. g. 31. augustā) un Eiropas Savienības (ES) Baltās grāmatas prasībām. Baltajā grāmatā noteikti pamatpasākumi katrā iekšējā tirgus nozarē un ierosināta secība, kādā veicama likumdošanas tuvināšana. Tomēr ar formālu likumu pārņemšanu vien būs par maz, lai nodrošinātu ES iekšējā tirgus veiksmīgu funkcinēšanu pēc tā paplašināšanas. Grāmatā uzsvērts, ka tikpat liela nozīme ir to struktūru izveidei, kas likumus ieviesīs un īstenos, un tas var izrādīties vēl grūtāks uzdevums. Iekļaujot likumdošanā konkurences, sociālās politikas un vides aizsardzības normas, kam ir svarīga nozīme iekšējā tirgus funkcionēšanā, tiks nodrošināta pakāpenība ES paplašināšanā.

Minētie ES kritēriji ir paši svarīgākie, Latvijai virzoties uz dalībvalsts statūtu Eiropas Savienībā. Protams, svarīgi ir arī sociālās integrācijas jautājumi, arī pilsonības pretendentu loka paplašināšana, sociālās apdrošināšanas uzlabošana, noziedzības apkarošanas sekmes.

Latvija, līdzīgi kā citas ES asociētās valstis, nosaka savas prioritātes un metodes, kā sekmīgāk risināt ekonomiskos un sociālos jautājumus ceļā uz Eiropu. Tas prasa likumdevēju, valsts ierēdņu, kā arī uzņēmēju profesionālismu un konkrētāku atbildību par savu darbu un rezultātiem, kas bieži vien ir neapmierinošā līmenī.

Latvijas likumdošanas par uzņēmējdarbību sistematizācija un koodifikācija ir viens no pamatjautājumiem, kas saistīts ar uzņēmējdarbības valstisko sekmēšanu likumdevēju un valsts pārvaldes institūciju darbību. Mūsdienīgas likumdošanas par uzņēmējdarbību izstrādāšanas un pieņemšanas darbs Latvijā ir bijis visai aktīvs, sākot no 1990. gada līdz mūsu dienām. Vairāki desmiti jaunpieņemto likumu regulē uzņēmējdarbības tiesiskos pamatus un formas tautsaimniecības pamatnozarēs — rūpniecībā, lauksaimniecībā, transportā, finansu saimniecībā, tūrismā utt. Tomēr mūs neapmierina sasniegtie rezultāti īpaši mazo un vidējo uzņēmumu attīstībā, kuriem nākotnē būtu jāveido Latvijas ekonomikas kodols.

Biežie bankroti un maksātnespēja liecina, ka minēto uzņēmumu dibināšanā un saimnieciskajā darbībā ir būtiski trūkumi, kas saistāmi ar nepietiekamu pamatkapitālu (investīcijām), neprasmi darboties brīvā tirgus apstākļos, nekvalitatīviem un nereāliem biznesa plāniem, negodīgu konkurenci un citiem faktoriem. Arī likumdošanas nestabilitāte (biežie grozījumi) un nesakārtotība (atsevišķi likumdošanas akti nav savstarpēji saskaņoti un izvirza atšķirīgas prasības) nelabvēlīgi ietekmē uzņēmējdarbību.

Minētie trūkumi var tikt novērsti un pakāpeniski likvidēti ar likumdošanas sistematizācijas un koodifikācijas palīdzību. Sistematizēta un koodificēta likumdošana ne tikai novērš pretrunas starp likumiem, bet arī padara likumdošanu stabilāku, pārskatāmāku un praksē vieglāk piemērojamu.

Diemžēl praksē bieži tiek ignorēti svarīgi līgumattiecību un citu tiesisko attiecību pamatprincipi — godīguma, labas ticības un savstarpējas uzticības principi. To ievērošanu prasa ne tikai Latvijas Civillikums (1. un 5. pants), bet arī ES Baltā grāmata, kurā uzsvērts, ka godīga un atklāta konkurence uzņēmēju starpā, kas savukārt atkarīga no skaidru un saprotamu konkurences likumu ieviešanas un to kopīgas struktūras Eiropas kopienā, ir nepieciešams priekšnoteikums sekmīgai ES tirgus darbībai.

Atzinīgi vērtējama Latvijas Komerclikuma projekta izstrādāšana. Šis projekts sistematizē un apvieno ne tikai svarīgākos uzņēmējdarbības likumus, kas pašlaik ir spēkā, bet dod iespēju atrisināt arī iepriekš minētos jautājumus. Šeit jāņem vērā, ka komercdarbība aptver plašu uzņēmējdarbības loku, kas saistīts ar preču ražošanu, realizēšanu un pakalpojumu sniegšanu visdažādākajās nozarēs. Var teikt, ka Komerclikums ir uzņēmējdarbības likumdošanas koodifikācijas akts, kas lielā mērā "uzdod toni" visai uzņēmējdarbībai un tās turpmākajai attīstībai. Tādēļ ir svarīgi šajā likumā iekļaut iepriekš iztirzātos pamatprincipus par vides aizsardzību, sociālo stabilitāti, godīgumu un savstarpējo uzticību, veicot komercdarbības dažādās sfērās, it īpaši lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, kurās šo principu ignorēšana var izraisīt sevišķi smagas sekas (ekonomiskās, ekoloģiskās un sociālās). Tas būtu jāņem vērā, apspriežot Komerclikuma projektuvaldībā (ieplānots 1998. gadā).

Likumprojektu izstrādāšana tiktu sekmēta, ja to koncentrētu Tieslietu ministrijā, kas vadītu un koordinētu projektu izstrādes grupu darbību, kā arī organizētu izstrādāto projektu ekspertīzi. Tieslietu ministrijai jāuzņemas arī ielāka loma likumdošanas sistematizācijā, kas Latvijā ir neapmierinošā līmenī. Piemēram, Krimināllikuma un Komerclikuma projekti tika publicēti jau 1995. gadā, bet vēl līdz šim nav pieņemti. Jāteic, ka patlaban nevienā nozarē Latvijas likumdošana nav pieteikami sakārtota un sistematizēta. 1998. gadā, kad pagājuši jau astoņi gadi kopš neatkarīgās Latvijas Republikas atjaunošanas, vairs nevar aizbildināties ar pārejas perioda grūtībām likumdošanas izveidē, jāprasa tikai Saeimas un valdības profesionālāka darbība. Apstāklis, ka Saeima nevar vai negrib pieņemt Satversmes otro daļu par pilsoņu un iedzīvotāju tiesībām un pienākumiem, kaut gan tā apspriesta vairākus gadus, liecina, ka likumdevējs ar savu darbu netiek galā. Ja valsts konstitūcija nav kārtībā, tas atspoguļojas arī pārējos likumos, to skaitā arī uzņēmējdarbību regulējošos likumos.

Latvijas vides likumdošanas sakārtošana arī ir saistīta ar uzņēmējdarbības veicināšanu. Jebkura uzņēmējdarbība notiek konkrētā vidē, un šajā darbībā vairāk vai mazāk tiek izmantoti dabas resursi un ietekmēta vides kvalitāte. Šī kvalitāte visvairāk ir cietusi attīstītākās valstīs — ASV, Japānā, VFR u.c., kā arī visnabadzīgākajās valstīs, kas ilgus gadus bijušas koloniālvalstu pakļautībā (Āfrikas un Āzijas valstīs) un tām atdevušas savus vērtīgākos dabas resursus. Latvija patlaban vēl iekļauta ANO sastādītajā nabadzīgāko valstu sarakstā (1995.g. 8. oktobrī) sava mazā nacionālā ienākuma rezultātā. 696 – 2785 ASV dolāri uz vienu iedzīvotāju gadā ir ANO kritērijs valstu ieskaitīšanai valstu grupā ar vidēji maziem ienākumiem. Piemēram, Igaunija ir ieskaitīta valstu grupā ar vidēji lieliem ienākumiem, jo tās nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju ir lielāks par 2786 dolāriem.

Tomēr šajā situācijā jāņem vērā, ka Latvijas dabas bagātības ir saglabājušās samērā labā stāvoklī — meži, ar ķīmiju nepiesārņotas lauksaimniecības zemes, tīri apakšzemes ūdeņi, bieži sastopami derīgie izrakteņi, savvaļas dzīvnieki un resursi, unikāla ainava utt. Mūsdienu uzdevums ir šos dabas resursus racionāli izmantot uzņēmējdarbībā un iedzīvotāju veselības aizsardzībā, rekreācijā u.c. veidos, saglabājot dabasvides kvalitāti. Parasti šo kvalitāti mūsdienās visvairāk apdraud virszemes ūdeņu un atmosfēras gaisa pārmērīga (virs noteiktām sanitārajām normām un limitiem) piesārņošana, kā arī skaistas ainavas degradācija ar pastiprinātu meža ciršanu un nekvalitatīvu celtniecību.

Tas jāņem vērā uzņēmējdarbībā, ko šajā ziņā regulē un aprobežo vides (ekoloģiskā) likumdošana. Tā sastāv no zemes, ūdeņu, zemes dzīļu, meža, savvaļas dzīvnieku, atmosfēras gaisa izmantošanas un aizsardzības regulējošiem likumiem. Pie ekoloģiskās likumdošanas pieskaitāmi arī likumi un normatīvie akti, kas regulē atkritumu saimniecību, īpaši aizsargājamo dabas objektu izveidošanu un izmantošanu, ozona slāņa aizsardzību un valstu sadarbību vides aizsardzībā.

Neatkarīgas Latvijas apstākļos ir jāizstrādā jauni likumi, kas regulē vides resursu izmantošanu un vides aizsardzību, ņemot vērā, ka vidi veidojošie objekti — zeme, ūdeņi, meži — ir valsts, pašvaldību un privātais īpašums. Šis faktors jāatspoguļo iepriekš minētos likumos, kuriem būtiski jāatšķiras no padomju laikā pieņemtajiem likumiem, kuros tika deklarēts, ka zeme, tās dzīles, ūdeņi, meži, savvaļas dzīvnieki u.c. dabas objekti ir tikai valsts īpašumā (ekskluzīvs valsts īpašums uz dabas objektiem, izņemot atmosfēras gaisu).

Tagad, kad pastāv arī privātīpašums uz zemi, ūdeņiem, mežiem un citiem dabas objektiem, rodas jautājums, vai privātā īpašnieka tiesības uz minētajiem objektiem ir absolūtas vai aprobežotas. Romiešu civiltiesībās un vēl Napoleona Civilkodeksā XIX gs. sākumā šīs tiesības tika traktētas kā absolūtas, tās tika nedaudz aprobežotas tikai ar servitūtiem kaimiņu zemes īpašnieku un nomnieku interesēs. Arī Latvijas Civillikuma 1042. un 1043. pants nosaka, ka zemes īpašniekam pieder ne tikai tās virsa, bet arī gaisa telpa virs tās, kā arī zemes slāņi zem tās un visi izrakteņi, kas tajos atrodas. Zemes īpašnieks var pēc sava ieskata rīkoties ar šiem objektiem, ja vien viņš ar to neskar svešas robežas. Būtībā minētie panti paredz absolūtas īpašuma tiesības pēc romiešu civiltiesību parauga.

Taču mūsu dienās nevienā civilizētā valstī vairs nepastāv absolūtas zemes īpašuma tiesības, un tās laika gaitā arvien vairāk tiek aprobežotas sabiedrības attīstības un vides aizsardzības interesēs. Piemēram, kad sāka attīstīties gaisa transports, vajadzēja aprobežot īpašuma tiesības uz gaisa stabu virs zemes, jo citādi būtu jāprasa katra zemes īpašnieka atļauja pārlidot viņa teritoriju. Arī zemesdzīļu izmantošanā arvien lielākas tiesības sāka iegūt valsts vara (regāliju princips), lai straujāk attīstītu kalnrūpniecību un derīgo izrakteņu ieguvi, nodrošinātu iedzīvotāju apgādi ar dzeramo ūdeni no pazemes avotiem utt. Vajadzēja pastiprināt zemes ūdeņu un atmosfēras gaisa aizsardzību pret piesārņošanu, ierobežot mežu izciršanu un risināt citas dabasvides problēmas.

Rezultātā izveidojās ekoloģiskās tiesības, kam ir publisks raksturs un kas arvien vairāk aprobežo privātās tiesības (arī īpašuma tiesības) visas sabiedrības interesēs.

Valstij, ņemot vērā konkrētos apstākļus, jāregulē dabasvides izmantošana un aizsardzība, jo kvalitatīva dabasvide jāpieskaita pie vislielākajām nacionālajām bagātībām, kas būtiski ietekmē valsts attīstību un sabiedrības dzīves apstākļus.

Latvijai ceļā uz Eiropas kopienu viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir — atjaunot savu ekoloģisko likumdošanu un to saskaņot ar ES prasībām. Šīs prasības ir ietvertas Eiropas līguma 83. pantā, kas paredz, ka Latvijas Republika attīsta un nostiprina savu darbību ar ES vides un cilvēku veselības aizsardzībā. Šajā sakarībā jo sevišķi ir jāņem vērā sekojošais: piesārņotības līmeņa efektīva uzraudzīšana; cīņa ar vietējo, reģionālo un starpvalstu gaisa un ūdens piesārņošanu; efektīva, saprātīga un tīra enerģijas ražošana un patērēšana un attiecīgo uzņēmumu drošība (ieskaitot kodolenerģijas ražošanas stacijas); ķimikāliju klasifikācija un droša apiešanās ar tām; ūdeņu kvalitāte (Baltijas jūras aizsardzība pret piesārņošanu no kuģiem, mākslīgām salām, platformām u.c. avotiem); atkritumu samazināšana, pārstrāde un droša glabāšana (Bāzeles konvencijas ieviešana); saprātīga neatjaunojamo dabas resursu izmantošana (derīgo izrakteņu izmantošana); lauksaimniecības ietekme uz vidi (augsnes erozija, piesārņošana ar ķimikālijām, ūdens eitrofikācija); meža, floras un faunas aizsardzība; bioloģiskās daudzveidības saglabāšana; aizsargājamās jomas (īpaši aizsargājamās dabas teritoijas); zemes izmantošanas plānošana, ieskaitot celtniecību un pilsētplānošanu; sabiedriskā transporta uzlabošana, jo sevišķi pilsētās; ekonomisko un fiskālo instrumentu izmantošana vides aizsardzībā; piekrastes uzraudzīšana un jūras piesārņošanas novēršana; cīņa pret globālām klimata izmaiņām; piesārņoto rajonu sanācija; cilvēku veselības aizsardzība pret kaitīgiem vides faktoriem (piesārņošana, kvalitatīva dzeramā ūdens trūkums u.tml.).

Eiropas līgumā paredzēta arī valstu cieša sabarbība informācijas un ekspertu apmaiņā, vides aizsardzības tehnoloģijas un pieredzes nodošanā otrai valstij, likumu tuvināšanā (Eiropas kopienas standartiem) un vides speciālistu mācībās.

Saskaņā ar Eiropas līgumu pašlaik Latvijas ekoloģiskās likumdošanas pilnveidošanas priekšlikumus izstrādā ar Zviedrijas speciālistus (ekspertu) piedalīšanos, un šo darbu paredzēts pabeigt 1998. gadā, iesniedzot attiecīgu projektu valdībai apspriešanai. Šajā procesā paredzēts pilnveidot arī valsts pārvaldi un kontroli vides jautājumos, ņemot vērā Somijas, Zviedrijas un citu valstu pieredzi. Vides problēmu risināšanā turpmākajā uzņēmējdarbībā jāakcentē sekojošais.

Risinot uzņēmējdarbības attīstību ekonomiskos un tiesiskos jautājumus, jāņem vērā, ka pieaugs prasības šīs darbības saskaņot ar vides aizsardzības interesēm. Starptautiskajos dokumentos un valstu nacionālajā likumdošanā tiek nostiprināts princips par ekoloģisko interešu prioritāti, salīdzinot ar ekonomiskajām interesēm, jo vides aizsardzības jautājumiem ir ilglaicīgāks raksturs. Tās aptver gadu desmitus un simtus konkrētās sabiedrības dzīvē — sabiedrības izdzīvošanas apstākļu nodrošināšanā. Ekonomiskās intereses saistītas ar īsāku periodu un tirgus konjuktūru, kas var samērā strauji mainīties.

Ekoloģiskajā likumdošanā arvien plašāk tiek ieviests princips — piesārņotājam (domāts vides piesārņotājs) jāmaksā.

Minētie principi ir nostiprināti arī Latvijas likumdošanā un praksē tiek realizēti, piemērojot nodokļu politiku (dabas resursu nodoklis) un civiltiesisko atbildību par videi nodarītajiem kaitējumiem. Arvien lielāka likumdevēja vērība jāveltī uzņēmējdarbības ekoloģiskajam riskam, tā ierobežošanai un novēršanai jau uzņēmuma projektēšanas laikā ar ekoloģiskās ekspertīzes (ekoloģiskā audita) palīdzību.

Bankas, piešķirot kredītus uzņēmējdarbības vajadzībām, plaši piemēro ekoloģisko skrīningu, pirms kredīta piešķiršanas izvērtējot biznesa plānu arī no vides aizsardzības viedokļa. Tas notiek kredīta nodrošinājuma interesēs, jo banku praksē nereti ir situācijas, ka kredīta saņēmējs nav spējīgs kredītu atmaksāt, viņa uzņēmējdarbības rezultātā videi nodarīti tik lieli zaudējumi, kurus viņam nav pa spēkam atlīdzināt. Tie noved uzņēmumu pie maksātnespējas un bankrota. Līdz ar to banku kredīts netiek atmaksāts.

Ņemot vērā iepriekš teikto, Latvijas apstākļos uzņēmējdarbība jāplāno kā videi draudzīga un saudzējoša. Jāizmanto valsts dabasvides īpatnības un īpašības (skaista ainava, ūdens un mežu bagātības, daudzveidīgie izrakteņi, kas noder būvmateriālu ražošanai un enerģētikai; ekoloģiski tīras lauksaimniecības produktu ražošanas iespējas u.tml.).

Minēto faktoru izvērtēšana un izmantošana ir viens no sekmīgas uzņēmējdarbības nosacījumiem nākotnē. Tā saistīta ar Latvijas arvien ciešāku iekļaušanos Eiropas tirgū un brīvajā darbspēku apritē. Jāpaaugstina arī mūsu iedzīvotāju profesionālā sagatavotība un konkurētspēja šo jautājumu risināšanā ar izglītības, profesionālās apmācības un citiem pasākumiem. Tas palīdzēs arī sekmīgāk risināt sociālos jautājumus, kas saistīti ar darvietu nodrošināšanu, darba attiecību stabilitāti, sociālās apdrošināšanas pilnveidošanu un veselības aprūpi.

Tikai kompleksa šajā rakstā skarto un analizēto jautājumu atrisināšana dos reālas iespējas Latvijas Republikai tuvākajā nākotnē kļūt par pilntiesīgu Eiropas Savienības locekli un nostāties uz straujākas ekonomiskās attīstības ceļa.