Kaimiņu pieredzē ielūkojoties

Jau ierasts, ka, noslēdzoties kārtējam saimniekošanas gadam akciju sabiedrībā, kad aplēsti aizvadītā darba cēliena panākumi un arī zaudējumi, uz kopsanāksmi pulcējas akciju īpašnieki. Dažviet šīs sanākšanas aizrit mierīgi un lietišķi, citur valda piepacelta noskaņa, vēl citviet sapulcējušies izturas kā sociālisma laiku mītiņā, kur vieni pļāpā, bet neviens runātājos neklausās. Tomēr — kas un kāpēc lauž šķēpus akciju turētāju gadskārtējos saietos? Cik stipras zemūdens straumes un atvari ietekmē uzņēmuma attīstību vai pagrimumu? Kādas attiecības valda starp lielajiem akcionāriem, lielākoties arī uzņēmuma vadītājiem, un tiem, kam šo akciju krietni mazāk? Uz šiem un citiem jautājumiem atbildes meklē Lietuvas uzņēmuma "Finansu spektras" finansu analītiķis Vaids Repečka savā rakstā avīzē "Kauno diena" ("Kauņas Diena"), līdzīgām problēmām veltītas publikācijas arī dažos citos Lietuvas preses izdevumos. Starp citu, pašlaik arī laikraksta "Kauno diena" akciju turētāji nav apmierināti ar avīzes poligrāfisko ietērpu un meklē iespējas piesaistīt līdzekļus, lai padarītu izdevumu ārēji pievilcīgāku un drošāk nostiprinātu savas pozīcijas Lietuvas preses izdevumu tirgū.

Akciju īpašnieku dižsanāksmēs parasti vairums sanākušo ir mazie akcionāri, kas vienlaikus paši strādā attiecīgajā uzņēmumā. Cik var spriest pēc šo akciju turētāju noskaņojuma un atklātās valodas: vienīgais viņuprāt interesantais jautājums visā apspriešanas gaitā — dividenžu sadale. Nācies pieredzēt pat dīvainības: gada laikā uzņēmuma akciju vērtība gandrīz vai divkāršojusies, taču akcionāri ilgi nespēj nomierināties par nepiešķirtajām dividendēm, apvainojot akciju sabiedrības vadītājus uzņēmuma izlaupīšanā un citos līdzīga smaguma grēkos. Šķiet, vēl ilgi daudzu prātos valdīs uzskats, ka vienīgi dividendēs izmaksātais jāvērtē kā vispatiesākais guvums, bet ieguldījums, kura akciju vērtība ievērojami augusi, solot bagātīgāku peļņu nākotnē, tāda "manta uz papīra" vien ir. Gadās, ka sīkie akcionāri neizprot uzņēmuma vadību, neizrāda interesi un nevēlas iedziļināties akciju sabiedrības sarežģītajā stāvoklī. Tas ietver sevī bīstamas galējības: vai nu vadītājam tiek maksāts pārlieku maz, lai viņš būtu ieinteresēts vairot akcionāru mantu, vai arī viņš kļūst pavisam nekontrolējams. Pēdējo gadījumu Lietuvā ir ievērojami vairāk. Tomēr, lai pamatīgāk raksturotu akcionāru un uzņēmuma vadītāju savstarpējās attiecības un izdibinātu šo attiecību ietekmi uz akciju sabiedrības panākumiem vai arī neveiksmēm, ir mērķtiecīgi uzņēmumus sagrupēt pēc akciju sabiedrību vadītāja tipa.

Vadītājs — saimnieks. Akciju sabiedrībās tas notiek diezgan bieži: privatizācijas sākumposmā bijušais direktors vai grupa vadītāju iegūst akciju kontrolpaketi (vairāk nekā 50 procentu) vai arī pie tās tiek vēlāk, lēti iepērkot akcijas no sīkajiem akcionāriem. Tādā gadījumā kontrolpaketes turētājs kļūst par visvarenu uzņēmuma saimnieku, un nevienam nav pa spēkam viņu izdabūt no vadītāja krēsla. Tāds stāvoklis reti kad vienlīdz atbilst gan sīko akcionāru, gan arī kontrolpaketes turētāja interesēm.

Viens no cēloņiem šai divējādai attieksmei var būt tas, ka uzņēmuma vadītājs, lai arī vairs neatbilzdams amatam, jo ir mainījušās ekonomiskās prasības, tomēr paliek pie vadības stūres. Ļoti rets vadītājs uzdrošinās atzīt: es nespēju sekot līdzi laika prasībām, un būs labāk, ja manā vietā tiks izraudzīts cits. Un, tā kā akcionāri neko nespēj grozīt, uzņēmums grimst dibenā vadītāja nekompetences un mazspējas dēļ. Akciju īpašnieku kopā sanākšanā vadītājs atrod desmitiem objektīvu iemeslu, kas bijuši par kavēkli ceļā uz ilgi gaidītajiem panākumiem, taču diezin kāpēc konkurentiem tie paši šķēršļi nepavisam nav traucējuši… Tiek arī apgalvots: ja uzņēmuma saimnieks nekļūtu par vadītāju, būtu krietni vairāk riska, ka īpašums tiks sadalīts un izpārdots pa daļām, bet darbinieki — atlaisti. Privatizācijas investīcijas čeku izmantošana Lietuvā tika stipri ierobežota un tie neieguva savu patieso vērtību. Tādēļ bija iespējams lēti nopirkt visu rūpnīcu un, iztirgojot to vai arī ieķīlājot bankā ražošanas iekārtas, labi nopelnīt. Piemēram, rūpnīcas akcijas tiek pārdotas par dažiem simtiem tūkstošu litu (viens lits — Ls 0,149), bet, izpārdodot darbgaldus metāllūžņos, iespējams saņemt pat desmit reizes lielāku summu.

Vadītājs — mazais akcionārs. Gadās, ka uzņēmuma akciju struktūra ir sadrumstalota, veidojot ļoti daudz mazo jeb sīko akcionāru. Vadītājs, vēlēdamies palikt pie vadības grožiem, spiests izdabāt akcionāriem vai ļoti ierobežot akciju turētāju, kas vienlaikus ir arī uzņēmuma darbinieki, tiesības pārdot akcijas. Pēdējais ierobežojums ir pretlikumīgs, taču darbinieki baidās zaudēt darbu, tālab bīstas pārdot arī savas akcijas. Tāds stāvoklis nevar ilgt mūžīgi, jo, uzņēmumam sākot labāk strādāt, par to aug konkurentu vai stabilu investētāju interese. Uzņēmumu akcijas spēj straujāk mainīt īpašniekus, jo akciju cena kļūst tik liela, ka pārmāc bailes zaudēt darbu.

Lietuvā ir dažas akciju sabiedrības, kuru akciju īpašnieku struktūra nav mainījusies līdz pat šim laikam. Galvenokārt tas gan raksturīgs lauksaimniecības sabiedrībām, kur lielākā daļa akciju turētāju ir zemkopji. No vienas puses, lauksaimniecības produkcijas ražotāju akciju kustība ir likumīgi ierobežota, bet pavisam cita lieta, kad uzņēmuma vadītājs nosaka produkcijas uzpirkšanas cenu un, ja vadītāja viedoklis izdabā piegādātājiem, viņš var mierīgi sēdēt savā krēslā. Tā tiek noliegta pati ekonomikas būtība, jo piegādātāji nekļūst par cienīgiem konkurentiem, piegādādami uzņēmumam savu produkciju. Un tālab zaudē abas puses: uzņēmums pārmaksā par izejvielām, bet piegādātāji, strādādami siltumnīcas apstākļos, atpaliek ekonomiskajā attīstībā.

Vadītājs — algots darbinieks. Lietuvā uzkrātā pieredze ļauj secināt, ka tām sabiedrībām, kuras vada algots darbinieks, ir liela nākotne. To apliecina arī uzņēmumu sasniegumi. Piedalīties tāda tipa akciju turētāju kopsapulcēs ir ļoti interesanti un lietderīgi. Lielākā daļa vadītāju ļoti precīzi formulē uzņēmuma mērķus, analizē līdzšinējo darbību, un aiz viņu teiktā visā pilnībā iespējams ieraudzīt uzņēmuma darbības stratēģiju. Ar tādu vadītāju var lepoties tikai bagāti un saprātīgi akcionāri. Jo šajā gadījumā akciju īpašnieki zina, ko grib, bet vadītājs — kā šīs vēlmes īstenot. Žēl, arī šāda tipa uzņēmumi nav ideāli. Viens no īpaši būtiskiem aspektiem — lielāko akcionāru intereses. Ja akciju turētājs diktē vadītājam, ar ko parakstīt produkcijas realizācijas līgumus, no kā pirkt izejvielas, var rasties aizdomas, ka akcionārs cenšas saraust peļņu pa aplinkus ceļu. Taču šis ceļš nav perspektīvs. To nosaka tas, ka lielāko akciju īpašnieku pa apkārtceļiem savāktā peļņa bieži vien ir vairākkārt mazāka par to peļņu, ko viņi varētu iegūt no akciju vērtības palielināšanās.

Kālab pēdējā tipa uzņēmumus var saukt par visperspektīvākajiem? Tos izvirza priekšplānā lielāka uzticība. Šis aspekts ir būtisks investētājam, kam ir svarīgi laikus ieguldīt brīvos līdzekļus un nejaukties uzņēmuma vadīšanā. Darbības atklātums un pārskatāmība ir ļoti nepieciešama, lai notiktu aktīva akciju aprite. Jo nopietnas akciju apgrozības apstākļos akciju cena iegūst patieso vērtību. Savukārt akciju vērtība nosaka arī uzņēmuma vērtību. Tādējādi, pasliktinoties uzņēmuma darījumdarbībai (bet reāli — uzņēmuma vadībai), rodas iespēja uzpirkt vērtību zaudējušas akcijas un (tas jau atkarīgs no investētāja prasībām) mainīt vadību, pievienojot vai pat sagraujot konkurentu. Te nevar līdzēt nekāda akcionāru struktūra. Uzņēmumam ir obligāti jārealizē investīciju politika, ja tas vēlas pastāvēt konkurences cīņā. Taču, ja uzņēmums investīcijām izmanto vienīgi peļņu un kredītu, tas sašaurina savas attīstības iespējas. Un šis stāvoklis, palielinoties konkurencei, var kļūt kritisks. Tieši tādā brīdī bankas pārstāj izsniegt aizdevumus šādiem uzņēmumiem: tās sāk pieprasīt, lai arī akciju īpašnieki uzņemtos lielāku risku. Bet, lai attīstītu būtiskus investīciju projektus, peļņa vai nu nav pietiekama, vai arī pašreizējiem akcionāriem jāziedo sava dividenžu tiesa. Savukārt jauna akciju emisija ir sarežģīta, jo iespējamiem akciju pircējiem nav nekāds noslēpums, kāda bijusi uzņēmuma vadības attieksme pret līdzšinējiem akciju īpašniekiem…

Cita lieta, ja uzņēmumam darbība sekmējas un tas bauda savu akcionāru cieņu. Tad akciju cena būs pietiekami augsta, lai kādam nerastos vēlēšanās sagraut vai pievienot uzņēmumu. Tādas akcijas būs pievilcīgas investētājiem, un uzņēmums varēs lētāk iegūt papildu līdzekļus attīstībai, laizdams pārdošanā jaunas akcijas. Ļoti grūti iedomāties, ka akciju īpašnieki varētu vēlēties mainīt vadītājus, kas patiesi sekmē uzņēmuma darbību.

Ekonomikas burvība ir tā, ka tā necieš mānīgu un neefektīvu darbu. Ir prieks, ka rodas vadītāji, kas izprot šo patiesību. Un tādējādi dod labumu gan sev, gan akciju turētājiem. Visa nelaime ir tā, ka tādas attiecības starp vadītājiem un akciju īpašniekiem vēl nav plašāk izplatītas.

Andris Sproģis, "LV"