Problemas

Turpinājums

no 1.lpp.

Par saimnieciskās pašpārvaldes vietu

Arnis Kalninš, Dr. hab. oec., LZA akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Sadarbības padomes koordinatora amatu vienlaikus pilda Latvijas tranzīta biznesa asociācijas izpilddirektors. Apvienojot savus spēkus, kur būtu pārstāvētas visu asociāciju intereses, ievērojami pieaugs iespējas aizstāvēt visu tranzīta biznesā iesaistīto uzņēmumu intereses. Šajās asociācijās ir pārstāvēts 80 līdz 90 procentu no Latvijas tranzīta un starptautisko pārvadājumu veicējiem. To prioritātes: Latvijas un Krievijas attiecību sakārtošana, jo problēmas, kas rodas ar Latvijas–Krievijas robežas šķērsošanu, vājina Latvijas tranzīta koridora starptautisko konkurētspēju. Diemžēl valstiskā mērogā nepietiekama vērība tiek veltīta Latvijas un Krievijas ekonomisko saišu nostiprināšanai, lietuvieši un igauņi (nerunājot nemaz par somiem) mūs apsteidz un pakāpeniski un klusi aizņem Latvijas agrāk iegūtās tirgus nišas Krievijā. Otrkārt, tiek apsvērta iespēja deleģēt savu pārstāvi Maskavas Starptautiskajā biznesa asociācijā, sadalot iestāšanās maksu starp Sadarbības padomes locekļiem. Treškārt, tiek sekots jaunā muitas likuma ieviešanas gaitai.

Kuģniecības jomā Latvijas kuģu īpašnieku asociācija sadarbībā ar citām ieinteresētajām institūcijām ir izstrādājusi Latvijas kuģniecības nozares koncepciju, kuras viens no galvenajiem iniciatoriem ir Latvijas kuģniecība. Šeit ielikti pamati risinājumiem, kas abpusēji būtu izdevīgi gan kuģu īpašniekiem, gan valstij, lai galu galā atbalstītu un ieinteresētu mūsu uzņēmējsabiedrības braukt ar kuģiem zem Latvijas karoga.

Daudzus gadus jau darbojas Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK), kurā ir ap 700 biedru un kura pārstāv visu tautsaimniecības nozaru Latvijas vadošos uzņēmumus. Tā ir nevalstiska, politiski neitrāla, vispārnacionāla pašpārvaldes organizācija, kuras mērķis ir aizstāvēt uzņēmēju intereses un veicināt uzņēmējdarbības attīstību Latvijā. LTRK noskaidro uzņēmēju viedokli un aizstāv to Saeimā, valdībā un pašvaldībās, piedalās valsts ekonomiskās politikas izstrādē un ekonomisko likumprojektu sagatavošanā, izmantojot LTRK biedru viedokļus un ieteikumus. Tā konsultē par biznesa kontaktu veidošanu, aicina piedalīties izstādēs, gadatirgos, biznesa forumos, izsniedz preču svītrkodus, sniedz šķīrējtiesas pakalpojumus, apmāca uzņēmējus, izsniedz ārējās tirdzniecības dokumentus un tamlīdzīgi. Kamerā izstrādāta stratēģija tuvākajiem pieciem gadiem, tā paredz, ka kamerai nākotnē būtu jākļūst par labi strukturētu organizāciju, kura būtu līdere starp Latvijas uzņēmēju pastāvošajām organizācijām vai nozaru asociācijām. Nesen Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai piešķirts arī starptautiskās kvalitātes vadības sistēmas sertifikāts ISO 9001. Pašreiz ir sagatavota koncepcija speciāla likumprojekta izstrādei par LTRK. Paredzams, ka šādu likumu par LTRK Saeima varētu pieņemt 1998.–1999. gada laikā. LTRK plāno kļūt par organizāciju, kura reģionālajā, valstiskā un starptautiskā līmenī vēl pilnīgāk pārstāvētu un atbalstītu Latvijas uzņēmēju un savu biedru intereses.

Protams, šis uzskaitījums un raksturojums nav pilnīgs. Vēl var minēt Latvijas būvniecības asociāciju ar 154 juridiskiem biedriem tūrisma un viesnīcu lietās, kā arī daudzas citas saimnieciskās pašpārvaldes organizācijas. Tas attiecas arī uz finansu infrastruktūru — dažādām asociācijām, kuras apvieno komercbankas, apdrošināšanas kompānijas, līzinga darījumu veikšanu, operācijas ar nekustamajiem īpašumiem. Nelielo uzņēmumu problēmas risina Latvijas mazo un vidējo uzņēmēju organizāciju apvienība. Veikalnieku intereses aizstāv Latvijas Tirgotāju asociācija.

Dažkārt tiek norādīts, ka nodibināts daudz dažādu asociāciju, ka tām ir neiespējami vienoties. Taču asociācijas pamazām sakārtojas un sadala savas funkcijas, atrodot savu īsto darbības nišu. Un te palīgā var nākt arī likumdošana, kas papildus mērķtiecīgi šo procesu ievirzītu.

Analīze, uzkrātā pieredze ļauj secināt, ka saimnieciskās pašpārvaldes tālāka attīstība ļautu kvalificētāk, operatīvāk atrisināt vairākus tautsaimnieciski nozīmīgus jautājumus.

Pirmkārt,

rast labākus risinājumus savas nozares (apakšnozares, pakalpojumu sfēras) uzņēmēju ražotās produkcijas, sniegto pakalpojumu konkurētspējas paaugstināšanai iekšējā un ārējā tirgū (galvenais — atrast plašāku, labāku un stabilāku realizācijas tirgu), operatīvākai tautsaimniecības nozaru pārstrukturēšanai tirgus situācijas maiņas dēļ. Nepieciešamības gadījumā kooperējoties varētu tikt izveidotas kopējas produkcijas uzglabāšanas, dziļākas apstrādes un eksporta veicināšanas tehniskās un tirgus informācijas dienesti. Šeit var tikt izmantotas dažnedažādas formas. Tikai viens piemērs. Ar Latvijas rūpniecības uzņēmumu pārstāvniecības Hamburgā palīdzību Latvijas rūpniecības uzņēmumi saņem pasūtījumus komplektējošo detaļu un dažādu materiālu izgatavošanai. Raksturīgākais modelis: Latvijas uzņēmums vispirms saņem nelielu pasūtījumu, lai pārbaudītu kvalitāti un izpildes termiņu ievērošanu, nākamā pakāpē jau tiek saņemts lielāks pasūtījums, un, visbeidzot, ārvalstu pasūtītājs, šeit uzstādot savus darbgaldus, tehnoloģiskās līnijas, iekārtojot dažādas laboratorijas, pamazām daļu ražošanas pārvieto uz Latviju, jo Vācijā ir viena no augstākajām ražošanas pašizmaksām. Tā tas, piemēram, ir vāciešu sadarbībā ar akciju sabiedrību "Kvadrāts" gumijas izstrādājumu ražošanā un piegādē.

Kā zināms, pagaidām Latvijas ārējās tridzniecības bilance ir stipri negatīva, imports pieaug straujāk nekā eksports. Imports pārsniedza eksportu 1995. gadā par 271 milj. latu (CIF cenās), 1996. gadā par 483 milj. latu un 1997. gadā par 610 milj. latu jeb par 62 procentiem.

Otrkārt,

rast labākus risinājumus kvalitatīvu iekšzemes un ārvalstu investīciju piesaistei, lai iegādātos jaunu tehniku un tehnoloģiju, kā arī uzsāktu produkcijas ražošanu pēc ārzemju licencēm un patentiem. Piemēram, akciju sabiedrības "Jauda" pēc vācu tehnoloģijas ražotā energoprodukcija (zemsprieguma drošinātāji, elektriskās sadales, tranformatoru apakšstacijas) Eiropā ir konkurētspējīga gan kvalitātes, gan cenu ziņā. Uzņēmuma akciju kontrolpakete pieder akciju sabiedrības vadībai, bet pārējās akcijas — strādājošajiem.

Treškārt,

dot labāku iespēju uzņēmējiem noteiktā ražošanas un pakalpojumu sfērā pamatotāk, vispusīgāk izspriest savas problēmas, formulēt savas ekonomiskās intereses un paust tās valsts likumdevējiem un izpildvarai koncentrētākā veidā, tādējādi radot stingrāku pamatu savu ekonomisko interešu piepildījumam. Saimnieciskās pašpārvaldes organizācijām būtu jādod savi atzinumi par visiem Saeimas sagatavotajiem likumprojektiem (vai izmaiņām esošajos) un Ministru kabineta noteikumu projektiem (vai izmaiņām esošajos) pirms to pieņemšanas vai apstiprināšanas, kas skar attiecīgās nozares attīstības stratēģiju, uzņēmējdarbību, tirgus un nodokļu politiku. Šādu kārtību — procedūru Saeimai vajadzētu iestrādāt attiecīgajos likumdošanas aktos. Vienlaikus šīs saimniekošanas pašpārvaldes organizācijas būtu jāuzaicina piedalīties arī atbilstošu likumu un citu normatīvo aktu izstrādāšanā.

Ceturtkārt,

novērst nevajadzīgo spriedzi, kura reizēm rodas starp valsts varu un dažādu nozaru uzņēmējiem nodokļu politikas, muitas un citu jautājumu risināšanā.

Piektkārt,

rast iespēju daļu no valsts institūciju izpildāmām funkcijām nodot uzņēmēju organizācijām, kuras pēc loģikas būtu tuvākas saimniekošanas pašpārvaldes orgāniem (piemēram, ražotāju konsultāciju dienesti). Iespējams, ka tas zināmā mērā varētu atslogot arī valsts budžetu. Šajā periodā jārēķinās arī ar to, ka ministrijām un citām valsts institūcijām lielākā daļa savas "jaudas" jānovirza jautājumu (likumdošanas, standartu, noteikumu u.c. saskaņošanai, pieņemšanai) risināšanai sakarā ar Latvijas gaidāmo iestāšanos Eiropas Savienībā, un citiem darbiem tāpēc atliek mazāk laika. Vēl vairāk — daži politiskie spēki pat ierosina pēc jaunās Saeimas vēlēšanām veidot jaunas ministrijas dažās tautsaimniecības ražošanas un infrastruktūras sfērās. Tas nav nepieciešams, un to varētu nedarīt, ja tikai sekmēsim saimnieciskās pašpārvaldes attīstību.

Šie saimnieciskās darbības pašpārvaldes lielākie, nozīmīgākie formējumi būtu tiesiski nostiprināmi (tiesības, pienākumi, izveidošanas kārtība, procedūra regulāriem kontaktiem ar likumdevējiem un izpildvaru, finansējuma avoti) ar atbilstošiem Saeimas likumdošanas aktiem. Līdz šim valsts nav pietiekami atbalstījusi nozaru profesionālās organizācijas. Lai gan šis process ir objektīvs un likumsakarīgs. No valsts puses tas būtu jāatbalsta ne tikai organizatoriski, bet arī finansiāli, it sevišķi šo formējumu funkcionēšanas sākotnējā stadijā. Lai gan Latvijā ir precedents šajā ziņā. Vēl Latvijas Republikas Augstākās padomes laikā 1993. gada 2. februārī tika pieņemts Likums par amatniecību, kas nosaka amatniecības organizatoriskos pamatus, amatizglītības pamatnoteikumus un amatnieka kvalifikācijas noteikšanas kārtību. Latvijas Amatniecības kamera ir amatniecības biedrību apvienība, kas izveidota, lai pārstāvētu amatnieku profesionālās un sociālās intereses un veicinātu amatniecības attīstību.

Saimniekošanas pašpārvalde noteikti jāpapildina ar labu darba attiecību veidošanu. Darba attiecību pamatā jābūt sabiedrības demokrātiskās pašpārvaldes konsensa vienprātības principam, kuru panāk sarunu laikā Darba devēju un darba ņēmēju konsultatīvajā padomē starp trim līdztiesīgiem partneriem (sarunu laikā katrai no pusēm ir viena balss) — darba devēju apvienību, darba ņēmēju apvienību un valdību. Nevienu politisku, ne ekonomisku lēmumu, kurš ietekmētu pirmo divu partneru likteni, valstī nedrīkstētu pieņemt pretēji šīs konsultatīvās institūcijas gribai. Praktizējami trīspusēji līgumi — darba devējs, darba ņēmējs un valsts. Pašreiz darbojas Latvijas darba devēju konfederācija (LDDK), kura ir lielākā darba devēju interešu pārstāve Latvijā. Tā apvieno 80 individuālos uzņēmumus un kopuzņēmumus, 18 nozaru un reģionālās asociācijas, aptverot 384 000 strādājošo. Uzklausīt darba devējus un darba ņēmējus jeb arodbiedrības — tā ir stiprināma tradīcija, tā ir mūsu sabiedrības nākotne.

Saimniekošanas sekmīgākai norisei arī valsts pārvaldei jākļūst aizvien kvalitatīvākai. Šajā līmenī, lai virzība uz izsvērstāku un pamatotāku saimniecisko politiku Latvijā būtu konstruktīvāka un raitāka, galvenā problēma ir vēlēšanu sistēmas pilnveidošana, lai iegūtu kvalitātīvu parlamentu — Saeimu, kvalificētu valdību — Ministru kabinetu, tiešās vēlēšanās ievēlētu Valsts prezidentu. Lietderīgi ieviest jaukto vēlēšanu sistēmu (vēlēšanu kampaņu finansējot tikai no valsts budžeta), kā tas notiek Vācija un Lietuvā. Tad vēlētāji zinātu — ir vismaz viens cilvēks, ko viņi ievēlējuši Saeimā. Makropolitiskā ziņā tas būtu labi tāpēc, ka partijām liktu padomāt, kā organizēties visā valstī, un padarītu partijas atbildīgākas savu vēlētāju priekšā. Desmitiem gadu ilga Vācijas pieredze rāda, ka nenotiek "deķa" vilkšana no vienas puses uz otru (no viena reģiona — zemes — uz otru). Tikai partijas ir spiestas rēķināties ar atsevišķiem vēlēšanu apgabaliem.

Lai vēl vairāk racionalizētu Latvijas valsts pārvaldīšanu, izmantojams pozitīvais arī no ASV pārvaldes modeļa. Te, prezidentu ievēlējot vispārējās vēlēšanās, Ministru kabinets tiek pārvērsts par Prezidenta kabinetu (valdību), kuru vada Valsts prezidents (tā samazināsies arī esošais valsts aparāts un tā uzturēšanas izmaksas ), kura izraudzīts un Saeimas apstiprināts viceprezidents pilda prezidenta vietnieka saimniecisko (Finansu, Ekonomikas, Zemkopības, Satiksmes u.c.) ministriju valdības premjerministram līdzīgas funkcijas. Tādējādi tiktu izslēgta esošā nevajadzīgā "rīvēšanās" starp Ministru prezidentu un Valsts prezidentu, kuram pašreizējos apstākļos ir neliela reālā vara. To varētu darīt, iepriekš uzmanīgi izanalizējot šādu valstu praksi un pārdomāti, pakāpeniski izmantojot pie mums.

Visbeidzot, lai valsts varētu sekmīgi attīstīties, pie likumdevējvaras un izpildvaras jābūt profesionāliem padomdevējiem, varbūt pat zināmām padomdevēju institūcijām. Pagaidām tas ne vienmēr ir noticis, ir pieļauta virkne nepārdomātu risinājumu saimniekošanas laukā. Kategoriski noliedzama attaisnojoša argumentācija, ka pieļautās kļūdas bija "skolas nauda" (piemēram, kā to centās izskaidrot banku sektora vadītāji laikā, kad Latvijā bija nopietna banku krīze). ASV pieredze rāda, ka šāda konsultatīvā sistēma, ko likumdevējs šajā valstī izveidojis pie sevis likuma kārtībā, darbojas lietderīgi. Vienlaikus būtu jāatsakās no esošās prakses, ka pārstāvniecību valsts uzņēmumu akcionāru padomēs, tarifu regulācijas padomēs, licencēšanas komisijās, uzraudzības institūcijās un tamlīdzīgi veidotu pēc partiju piederības principa, bet gan ievērojot atbilstošu profesionālo kvalifikāciju.