Dr. habil. hist. Indulis Ronis:

Turpinājums.

Sākumu sk. "LV" 216. nr., 23.07.98.; 217/218. nr. , 24.07.98.; 219/220. nr. 28.07.98.;

222.nr. 30.07.98.

Lavrentijam Berijam

[221.]

Iekšlietu Tautas Komisāram

no V.N.Muntera

1940. gada 25. augusts

Valteri — vācieši, divi brāļi; viens — apgabaltiesas tiesnesis, palika ložā līdz tās slēgšanai; otrs — vācu skolas direktors, bija spiests no ložas izstāties. Abi repatriējās.

Kaktiņš — latvietis, pazīstams operdziedonis. Palika 3. pakāpē, jo bija karsts nacionālists un teica — pie vāciešiem nebraukšu (t.i., uz Kēnigsbergu). [244.]

Grote — latvietis, senators, piederēja pie korporācijas "Letonija", un viņam bija jāiztur uzbrukumi par piederību masoniem. Liekas, "Letonija" pat pieņēma lēmumu par visu to filistru izslēgšanu, kuri sastāv masonu organizācijā (tas attiecas uz profesoru Balodi, zvērināto advokātu Krastkalnu (miris) un 2 — 3 citiem, kuru uzvārdus nevaru atcerēties).

Klumbergs — zvērināts advokāts (tas pats, par kuru es jau rakstīju citā zīmītē). Atzīmēšu, ka arī šai vidē pret viņu nejuta simpātijas.

Hafelbergs — sietuves īpašnieks, vācietis, repatriējies.

Šteinerts — būvuzņēmējs un koktirgotājs. Daudzkārtīgs miljonārs, bet cietsirdīgs un alkatīgs. Vācietis, repatriējās. Ja nekļūdos, tad nomira ceļā vai arī tūlīt pēc aizbraukšanas galā. Viņa dēls nerepatriējās.

Lonfelds — latvietis, kapteinis un kuģu īpašnieks; kādu laiku atradās valsts dienestā, bet tika atbrīvots kā nederīgs.

Strickis — vācietis; alusdarītavas īpašnieks; īpaši negatīvi atsaucās par hitlerismu, tomēr repatriējās.

Erčs (Urch) — "Times" korespondents Rīgā; visā savā darbībā naidīgs PSRS, 1938. vai 1939.g. sākumā tika pārcelts uz Varšavu, bet pēc Polijas sagrāves aizbrauca uz Somiju. Viņa tālākais liktenis man nav zināms.

Konradi — vācietis, senators. Repatriējies.

Citus nevaru atcerēties, bet tie rekrutējās no sīkiem ekspeditoriem, grāmatvežiem u.tml. Rīgā Sabiedrisko lietu ministrijā jābūt sarakstam.

Bez masoniem vēl es darbojos šādās biedrībās: tuvināšanās biedrības: latviešu — padomju, latviešu — igauņu, latviešu — lietuviešu, latviešu — zviedru; Latviešu biedrībā (neesmu bijis nevienā sanāksmē), Sabiedriskais klubs (neesmu bijis nevienā sanāksmē), Rotari klubs (no 1934.gada esmu bijis ne vairāk par 3 reizēm, liekas, skaitos izslēgts), Ķīmijas biedrība (pēdējos gadus esmu bijis, varbūt reizes trīs), Nāciju līgas veicināšanas biedrība (pēdējos gadus esmu bijis ne vairāk kā trīs reizes), Slēpotāju klubs, Reitera koris (goda biedrs).

Piezīmes nodaļai par masonismu

No Rīgas ložas nosauktajiem biedriem sekojošiem bija augstākas pakāpes nekā trešā, t.i., viņi bija bijuši Kēnigsbergā, lai iegūtu atbilstošās pakāpes: Jakšs, viens no Valteriem (tiesnesis), Klumbergs, Hafelbergs, Šteinerts, Lonfelds, Strickis, Konradi. Par Groti īsti nezinu. Kaktiņam, Erčam un otrajam Valteram bija trešā pakāpe (meistars), iegūta Rīgā.

V.Munters

Latvijas sūtņi ārzemēs

Sūtnis Tallinā Šūmanis. Lēnīgs un neizlēmīgs cilvēks. Visas simpātijas pieder sabiedrotajiem, īpaši Francijai. Vāciešus nemīl. Uz Padomju Savienību skatās kā uz kādu milzīgu, nesaprotamu un nepatīkamu lietu. Viņš bija pirmais, kurš neatgriezās, jo pēc valdības maiņas iesniedza atlūgumu un aizbrauca uz Somiju.

Sūtnis Kauņā Sēja agrāk pieslējās demokrātiskam centram. Liels "anglofīls", bet bez politiskas zemstrāvas. Tāpat simpatizē franču kultūrai, pats kādreiz bijis franču valodas pasniedzējs. Agrāk bija sūtnis ASV un ārlietu ministrs. Labi nostādījis savus saimnieciskos darījumus, namīpašnieks Rīgā. Bija ļoti populārs lietuviešu un diplomātiskajās aprindās, zināja visas pļāpas un tenkas. Kad Tubelis vēl bija premjers, daudz rakstīja par māsu Hodakovsku, Smetonas un Tubeļa sievu lomu. Klīda valodas par ļoti draudzīgām šo ģimeņu attiecībām ar pilnvaroto pārstāvi Karski. Runāja, ka pilnvarotais pārstāvis tīšām paspēlējis lielas summas Smetanas sievai, kura kaislīgi aizrāvās ar pokeru. Vispār Lietuvas valdošo aprindu morāle bija diezgan koruptīva, valdīja bezkaunīgs nepotisms un radu būšana. Tie, kuri mācēja pielīst un pakalpot valdošajām "ģimenēm", taisīja veiksmīgu karjeru un ātri kļuva bagāti. Viens no pašiem veiklākajiem darboņiem bija Norkaitis, kurš savās rokās turēja visu ārējās tirdzniecības tīklu un bija kaut kas līdzīgs diktatoram saimnieciskajā ziņā. Neņemot vērā to, ka ar viņu saistījās ne viena vien šaubīga lieta, no viņa nevarēja tikt vaļā, jo viņš "pārāk daudz zināja", jā, varbūt arī negribēja, jo viņš patiesi bija ļoti veikls cilvēks.

Sūtnis Ženēvā Feldmanis — karjerists pēc dabas. Viņa "protežētājs" bija Klīve. Feldmanis uzskatīja sevi par smalku franču politikas pazinēju un cerēja uz sūtņa vietu Parīzē. Viņam bija zināmas dotības informācijas ievākšanā, taču viņš mācēja iekarot tikai nedaudzu "šaubīgu" personu uzticību. Viņam tāpat kā Sējam bija saimniecisks ķēriens, un viņš modri aizsargāja savas intereses. Vienmēr viņš sūtīja kaudzēm visādu informāciju bez jebkādas atlases un teica: "Tas ir jūsu pienākums zināt, kas Jums der un kā vērtēt to vai citu informāciju." Nāciju līgu viņš sauca par "bodīti" un nekādu nākotni tai neparedzēja.

Sūtnis Beļģijā Valters — nekur pret viņu nejuta simpātijas. Par savu karjeru viņam jāpateicas Ulmanim, jo viņš bija bijis tā studiju biedrs emigrācijā, 1904./05.g., simtprocentīgs frankofīls. Aizbrauca ar valdību [nesalasāmi] un par viņu pēdējā laikā nebija nekādu ziņu. Man stāstīja daži vecākās paaudzes darbinieki (sūtnis Zariņš un, liekas, advokāts Antons un vēl citi, kuru vārdus neatceros), ka Valters [246.] 1918.gadā jeb varbūt pat agrāk — skaitījies vācu izlūkdienesta sarakstos. Ja tas arī tā būtu bijis, tad vēlāk viņš krasi bija mainījies un kļuvis par izteiktu ģermanofobu.

Sūtnis Tepfers Helsingforsā — politiskā ziņā bija "balts plankums". Ja arī viņam bija kādas simpātijas, tad tās vērsās Vācijas virzienā. Padomju Savienības un Somijas karadarbības laikā viņš ļoti baidījās par savu dzīvību un sabojāja nervus. Viņš no paša sākuma uzskatīja, ka šī lieta somiem ir zaudēta un neticēja ne zviedru, ne angļu palīdzībai. Viņš tāpat kā viss diplomātiskais korpuss bija sašutis par somu Ārlietu ministrijas izturēšanos, kura nesniedza nekādas ziņas.

Tepferam vairāki brāļi. No tiem pazīstami: ģenerālis Tepfers — kara tiesas vecākais prokurors, aprobežots cilvēks, pieslējies demokrātiskā centra aprindām; pulkvedis Tepfers — bijušais kara atašejs Igaunijā, pēdējā laikā kļuvis slavens ar savu koruptīvo darbību Armijas ekonomiskajā veikalā. Tur viņu iekārtoja ģenerālis Balodis, lai viņam palīdzētu (jau kuro reizi) "nostāties uz kājām" finansu ziņā. Kad viņu atbrīvoja no pienākumiem, izrādījās, ka viņš pelnījis pietiekoši, lai spētu patstāvīgi atvērt manufaktūras veikalu.

Sūtnis Salnais Stokholmā. Meņševiks. Piedalījies 1905.gada revolūcijā. Bija izsūtīts uz Sibīriju, kur nodzīvoja 5 vai 6 gadus kopā ar sievu (visnotaļ enerģisku un politiski aktīvu) un pēc tam bēga uz ASV. Kad sašķēlās Latvijas soc.dem. partija, pieslējās Skujenieka partijai. Bija ārlietu ministra palīgs, darba ministrs un ārlietu ministrs. Vadīja arī Statistikas pārvaldi. Simpatizēja Anglijai. Pretvāciski noskaņots, padomju kārtību zināja pietiekami labi, bet bija komunistiskās mācības un sociālistiskās iekārtas pretinieks. Zviedrijā nokļuva, pateicoties ģenerāļa Baloža protekcijai. Tāpat kā Skujenieks, Salnais skaitījas gudrs, bet slinks. Zviedru politiku viņš uzskatīja par bailīgu un stulbu. Paši zviedri izlutinājušies un tiem ir pārāk slavena vēsture, kas savukārt traucē tiem veidot tādu politiku, kas atbilstu mūsdienu apstākļiem. Zviedriem piemita neitralitātes "mānija", un viņi uzskatīja, ka šis burvju vārds tos apdrošina pret visām briesmām. Tā saucamās "ziemeļu politikas" bankrotā gan dāņi, gan somi vainoja zviedrus. Pašlaik Zviedrija peld vāciešu ķīļūdenī, jo no tā brīža, kad Angliju izslēdza no skandināvu sfēras, zviedri redz tikai vienas briesmas — padomju. Taču šīs viņu bailes atkal sakņojas vēsturiskā augsnē; krievi bija — Erbfeind. Šī psiholoģija atrada atbalstu Somijā un sāka iesakņoties arī Igaunijā. Latvija un Lietuva no rusofobijas bija brīvas.

[247.] No sūtņiem, kuri ieņēma posteņus Latvijā, izcilu karjeru taisīja anglis Načbulls–Judžesens [ Knatchbull–Hugessen ], (kurš vēlāk pabija kā sūtnis Irānā, pēc tam — Ķīnā un tagad — Turcijā) un itālis Mameli (no Rīgas pārgāja uz Lisabonu un pēc tam uz Belgradu).

Načbulls–Judžesens vispirms jau apbūra ar savu dzīvīgo un enerģisko personību. Viņs jūtami atšķīrās no ierastā, tradicionālā angļu diplomāta tipa, un tas varēja būt viņa panākumu galvenais cēlonis. Pret PSRS viņš attiecās pilnīgi indiferenti. Frančus nemīlēja un uzskatīja, ka Anglijai jāvienojas ar Vāciju. Pēdējo reizi ar viņu tikos Londonā pirms viņa aizbraukšanas uz Turciju (liekas, 1938.gadā), un toreiz viņš vēl cieši ticēja vienošanās iespējai ar Vāciju.

Mameli ilgu laiku bija Musolini kabineta šefs un akli viņam padevīgs. Viņa sieva angliete nonāca nepatīkamā situācijā sankciju perioda laikā, kad Angliju uzskaitīja par Itālijas ienaidnieku numur 1. Viņa izglābās ar to, ka lamāja Angliju, cik vien iespējams. Mameli bija ļoti nozīmīga loma spāņu pilsoņu kara laikā, kad bija postenī Portugālē. Attieksmē pret PSRS indiferents, taču ass komunisma pretinieks.

V.Munters

[248.] Pašreizējos apstākļos un bez intereses var atcerēties sera Roberta Vansitarta atsauksmi par Lavālu, kas bija franču valdības priekšgalā 1935. (?) gadā. Vansitarts nosauca viņu par savtīgu un nelojālu. Viņš uzskatīja to par Anglijas ienaidnieku, turklāt uzpērkamu, un lika saprast, ka vācieši to ir izmantojuši. Pašam Vansitartam bija jāatstāj savs postenis nesaskaņu dēļ vāciešu jautājumā. Viņš bija pret vienošanās mēģinājumiem ar Vāciju un tur saskatīja Anglijas vājuma izpausmi.

Ārlietu ministrs Bonē savukārt atradās stiprā amerikāņu iespaidā. Tas nebija patstāvīgs cilvēks; bailīgs, vienmēr skatījās apkārt, meklējot atbalstu un padomu. Satiekoties ar viņu Ženēvā, radās iespaids, ka viņam vispār savu domu, viedokļu un plānu nav. Par angļu–franču–padomju sarunām viņš izteicās miglaini, ar redzamu riebumu, tā kā likās, ka visa šī lieta viņam ir pretīga. Dažas reizes visai vārgā formā viņš mēģināja izzināt, kāpēc poļi un rumāņi ar tādu neuzticību izturas pret Padomju Savienību. "Nu, es vēl saprotu, ielaist padomju karaspēku — tas, protams, nepatīk nevienam, jo viņi taču pēc tam projām neaizies," — teica Bonē, "bet runa ir tikai par garantijām, par principiālu apdrošināšanos. Kāpēc gan tam nepiekrist?"

Īdens savulaik aizstāvēja enerģisku pretitālijas politiku (Abesīnijas jautājumā), vēlāk arī līdzīgi pret Vāciju. Par angļu politikas kardinālu kļūdu viņš uzskatīja paziņojumu par to, ka pret Itāliju netiks lietotas sankcijas kara veidā. "Bet ko jūs vēlaties," — viņš man teica, "pirmkārt, mēs neesam gatavi, otrkārt, franči negrib." Viņš ļoti cienīja Beku un pilnībā pieņēma viņa uzskatus poļu jautājumā. Savā laikā lielu iespaidu uz viņu bija atstājis brauciens uz Maskavu. Viņa konstatējumi bija zināmi, un viņš apmēram tādā formā izteicās pats, ka "mums ar PSRS ir dažas kopējas intereses, mūs nešķir nekādas pretrunas politiskajās problēmās, bet ar savām iekšējām lietām viņi tur būs aizņemti vēl 50 gadus un vairāk."

V.Munters

[249.] Visā manā darba laikā Ārlietu ministrijā, jeb, pareizāk sakot, pēdējos 15 gados, ne ārzemēs, ne no ārzemju pārstāvjiem nekad man nav nācies dzirdēt domu, pat mājienu veidā, par intervenci PSRS. Vienīgais izņēmums ir Vācija, kur vēl pirms nacionālsociālistu nākšanas pie varas pastāvēja plaši slāņi, kas par vienīgo pareizo politiku uzskatīja kaut vai Padomju Savienības daļas iekarošanu. Šīs aprindas galvenokārt rekrutējās no prūšu konservatoriem un tām bija domubiedri armijā, bet īpaši t.s. brīvkorpusu organizācijās, pirmā imperiālistiskā kara bijušo dalībnieku savienībās. Daudzi Vācijas saimnieciskie darbinieki, atšķirībā no tīri militāriem plāniem, loloja cerības par mierīgu penetrāciju un pēc 1925.gada līguma domāja, ka vācu tehnikai un vācu organizatoriem pakāpeniski izdosies ieņemt neaizstājamas pozīcijas PSRS ekonomikā, kas tādā gadījumā atradīsies saimnieciskā atkarībā no Vācijas. Sākot ar 1933.gadu, pie Vācijas politikas oficiālajām tēzēm pieder ekspansija uz Austrumiem. Interesanti atzīmēt, kā man teica Nefs, pats Hitlers ar Austrumiem pirmām kārtām saprata Austriju, Čehoslovākiju un Donavas valstis. Padomju Savienība Hitleram bija tikai komunisma dzimtene, bet ne Macht (varas — tulk.) politikas plānu objekts. Tomēr aprindas, kas cerēja iedzīvoties uz PSRS bagātību rēķina (par kurām visi vācieši runāja ar kādu ekstāzisku iekāri), sajuta pamatu zem kājām un turpināja vēl intensīvāk izstrādāt savus plānus. Brestļitovskas līguma robežas tika uzskatītas par sasniedzamo panākumu minimumu un, protams, režīma maiņa. Attiecībā par pēdējo daudz sprieda arī citās Rietumeiropas zemēs un atzīmēja it kā notiekošo nacionālā elementa pastiprināšanos, vārdu "dzimtene", "tēvzeme", "krievu" utt., lietošanu, uzskatīja, ka PSRS jau atkal pakāpeniski atjaunojas autoritārs un despotisks režīms, zināms jauns carisma veidojums. Vispār jāteic, ka attiecībā uz Padomju Savienības iekšējo iekārtu un attīstības gaitu valdīja pilnīga ignorance. Bija atsevišķi "speci", kas, labi zinot PSRS likumdošanu un statistiku, rūpīgā darbā reģistrēja visādas detaļas, bet neprata saskatīt galvenās politiskās, sociālās un ekonomiskās līnijas un novirzes un nesaprata PSRS notiekošā kolosālā procesa apjomus. PSRS simpatizējošu vai pat tikai objektīvu attieksmi pret PSRS, Vācijas, Francijas vai Anglijas vadošajos politiķos es nesastapu. Labākajā gadījumā runāja, ka PSRS notiek kaut kas nesaprotams, aziātisks, kas pēc simt gadiem varbūt var dot arī rezultātus. Bet tad arī citiem būs tās pašas sociālās un citas priekšrocības un iekarojumi, par kuriem PSRS tagad tikai runā. Nožēloja, īpaši angļu aprindās, ka tāds milzīgs ekonomisks organisms kā PSRS nepiedalās pasaules ekonomikā un, pasvītroju, ka ar to nākas samierināties. [250.] Mums bija zināms, ka Vācijai ir konkrēti plāni Polijas un Baltijas valstu okupācijai. 1939. gada sākumā zv/ērinātais/ advokāts/ Šēlers [ Schoeler ] (vecs Baltijas politiskais darbinieks, ilggadējs Saeimas loceklis, demokrātiski noskaņots un ne īpaši simpatizējošs hitlerismam, kaut ar visu krūti aizstāvēja "Vokstum’ u" [tautas kopību — tulk.] viņš līdz pat pēdējam laikam paliks Latvijā kaut kādas likvidējamas vācu fabrikas sastāvā), teica: "Kēnigsbergā jau esot nākamās okupācijas administrācijas personālsaraksti un ģenerālštābs jau izstrādājis kaujas plānu." "Skaidrs", turpināja Šēlers, "tas neaprobežosies tikai ar Baltijas valstīm vien. Mēs saprotam, ka mēs, Baltijas vācieši, neesam "fīreram" tik ārkārtīgi svarīgs elements, lai viņš mūsu dēļ karotu ar jums, un jūsu valstis pašas par sevi arī nav interesants objekts. Šī lieta, protams, ir iecerēta daudz plašāka. Vācija ievedīs kārtību Krievijā un tad arī jums, latviešiem, tur pavērsies plašas iespējas." Kad es viņam atbildēju — lai arī kādas perspektīvas vācieši latviešiem netēlotu, latvieši aizstāvēs savu valsti, viņš teica: "Es to zinu, tas ir ļoti muļķīgi; pie jums daudz ļaužu pat no vienkāršās tautas atceres tos zelta laikus, kad bija iespēja izvirzīties Krievijā. Nu ko, ja tas tā notiks, tad mūsu kopīgā dzimtene vēlreiz smagi cietīs."

Kā zināms, tad, kad Vācija sāka karu ar Poliju, patiešām izrādījās, ka administratīvais aparāts bija pilnā gatavībā un sekoja pa pēdām karaspēkam. Nav šaubu, ka arī attiecībā uz Baltijas valstīm bija izdarīti šādi sagatavošanās darbi.

Fon Kotces priekštecis Rīgā sūtnis fon Šaks bija tieši tādu konservatīvo aprindu pārstāvis, kuru plānos bija agresīvas ieceres attiecībā uz Baltiju. Viņš, starp citu, pirmā kara laikā bija ASV un iekrita ar kaut kādiem dokumentiem, kas bija domāti fon Papena izlūka darbībai. Par to viņš amerikāņu cietumā nosēdēja dažus gadus. Nacionālsociālistus viņš nicināja, tie savukārt neieredzēja viņu un darbojās pret viņu, cenšoties panākt viņa nomaiņu. Fon Kotces, kurš arī nebija īpaši krasts nacionālsociālistu režīma piekritējs, iecelšana tika sagaidīta ar vilšanos. Mūsu sūtnis Belīnē man teica, ka iecelšana parāda to, cik spēcīgas vēl ir vecās prūšu aprindas.

V.Munters

[251.] Latvijas armijā bija ļoti labs cilvēku materiāls. Latviešu karavīri un jaunākie virsnieki atstāja vislabāko iespaidu gan fiziskajā, gan garīgajā ziņā. Daudz pūļu tika veltīts tam, lai uzlabotu sadzīves un kultūras apstākļus armijas dzīvē. Tas prasīja arī ievērojamus līdzekļus, tāpēc tieši apbruņojums bija arhaiskā stāvoklī. Pašu kara rūpniecības, izņemot patronu fabriku un arsenālu, Latvijā nebija. Visu bruņojumu ieveda no ārzemēm. Ilgus gadus šis imports aprobežojās ar pašu nepieciešamāko un mums nebija ne kaut cik derīgas artilērijas, zenītartilērijas un prettanku artilērijas, ne aeroplānu, ne tanku. Tas, ko ļāva iegādāties skopie budžeta līdzekļi, nāca no Anglijas.

Ar 1934. gadu armijas bruņojumam sāka pievērst pastiprinātu uzmanību, taču līdzekļu trūkums vienmēr lika sevi manīt. Pēdējo gadu laikā tika iegādāti prettanku (vieglie) ieroči, pasūtīti Austrijā [nesalasāmi]. Pēc Austrijas pievienošanas Vācijas valdība atļāva pabeigt vēl neizpildītos pasūtījumus. Vieglo zenītartilēriju mēs gribējām pasūtīt Zviedrijā pie Bofora, taču izrādījās, ka šajā rūpnīcā angļu un dienvidamerikāņu pasūtījumi bija tādā vairumā, ka mūsu pasūtījumus nevarēja pieņemt. Bofors mums ieteica zenītartilēriju pasūtīt viņa filiālē Ungārijā (liekas, "Mavay"), turklāt izpildi garantēja pats Bofors. Tā mēs arī rīkojāmies, taču pēc notikumiem Čehoslovākijā ungāri, aizbildinoties ar dažādiem ieganstiem, atteicās pasūtījumu izpildīt, tā kā mēs saņēmām tikai pusi (?) no pasūtītajiem ieročiem.

Smago zenītartilēriju (ļoti ierobežotā apjomā, liekas, tikai vienu bateriju) mēs pasūtījām Anglijā un nesaņēmām. Ļoti svarīgas bija lauku haubices (105 m/m — ?), kuras mēs arī gribējām pasūtīt Anglijā, kur Vikers no sākuma it kā piekrita, taču pēc tam angļu pavēlniecība uzlika veto. Tā mēs zaudējām dārgo laiku. Ģen/erālis/ Balodis un artilērijas speci par katru cenu gribēja iegūt Šneidera haubices Francijā, bet Ulmanis šai ziņā stipri šaubījās, jo bija zināms, ka pasūtījumi Francijā vienmēr saistīti ar kukuļu došanu virsniekiem, kuri nodod pasūtījumus un pieņem ieročus. Turklāt bija zināms, ka ģen/erāļa/ Baloža personisks draugs pulk/vedis/ Silenieks, jau agrāk plaši pazīstams Ķīnas un Spānijas notikumu laikā, sakarā ar tumšām lietām ieroču piegādē aizkulisēs interesējās par pasūtījumiem Francijā. Tomēr Kara ministrija palika pie sava, taču izrādījās, ka arī Francija artilērijas piegādi neatļauj. Tad es prezidenta uzdevumā griezos pie padomju pilnvarotā pārstāvja Zotova ar jautājumu, vai nebūtu iespējams haubices iepirkt PSRS. Jautājumam sekoja atteikums. Tad Kara ministrija griezās pie vācu firmas "Rheinmetall" un negaidīti saņēma piekrišanu. Daļa šo ieroču tika saņemti.

Mazliet labāka situācija bija ar lidmašīnām, ko saņēma, liekas, daļu no Beļģijas un daļu no Anglijas.

[252.] Kad bija noslēgts savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, Ulmanis pastāvēja uz to, lai nekavējoties izmantotu paragrāfu par ieroču piegādi mums. Ģen/erālis/ Balodis un militāristi pret to izturējās ar neuzticību un aizspriedumiem. Ulmanis tomēr neatkāpās no šīs lietas un to īstenoja.

Tātad šajā jomā armijas materiālais stāvoklis nebūt nebija spožs, bet otrs lielākais trūkums bija augstākais komandējošais sastāvs. Tas izskaidrojams ar to, ka visi virsnieki ģenerāļa pakāpē un lielākā daļa pulkvežu nāca no cara armijas un pirmā kara beigās bija, labākajā gadījumā, kapteiņa dienesta pakāpē. Tādā kārtā viņi bija bez augstākā komandējošā sastāva stāža un bez izglītības. Atsevišķos gadījumos virsniekus sūtīja uz ārzemju kara akadēmijām, galvenokārt uz Franciju, Čehoslovākiju, liekas, arī uz Beļģiju. Franču akadēmiju no vecākajiem virsniekiem beidza ģen/erālis/ Hartmanis, čehoslovāku — ģen/erālis/ Rozenšteins. Viņš skaitījās pats enerģiskākais un apdāvinātākais no bijušajiem virsniekiem. Ģen/erālim/ Balodim nebija nekādas augstākās izglītības, viņš pat neizgāja Latvijas štāba papildkursus, jo atstāja aktīvo dienestu neilgi pēc 1920. gada. Augstākās militārās izglītības nebija arī ģen/erālim/ Berķim, taču viņš skaitījās drosmīgs ierindnieks, kamēr Balodi vienmēr sauca par "Kunktatoru". Ar Rozenšteinu un Berķi ģen/erālim/ Balodim nebija draudzīgu attiecību. Ar pirmo tāpēc, ka viņš atļāvās runāt pretī Balodim, tā rezultātā tika uz laiku atstādināts no aktīvas darbības un nozīmēts par augstāko militāro kursu priekšnieku. Turklāt Balodis juta neuzticību pret Rozenšteina sievu, vācieti pēc izcelsmes. Saspringtās attiecības ar Berķi izskaidrojamas ar piederību dažādām nometnēm atbrīvošanās cīņu laikā: Balodis bija "dienvidnieks", Berķis — "ziemeļnieks". Pirmie pieprasīja sev visus nopelnus par Latvijas neatkarības nosargāšanu, otrie uzskatīja, ka bez vāciešu palīdzības "dienvidnieki" toreiz maz ko būtu panākuši. "Dienvidnieku" organizācija bija daudz spēcīgāka, un "ziemeļnieki" atkāpās otrā plānā.

Attiecības ar Igaunijas armiju nebija visai draudzīgas, īpaši, ja ņem vērā "nopelniem bagāto" vecāko paaudzi. Laidoners uzskatīja sevi par pirmo ģen/erāl/štābistu Baltijā, pūlējās spēlēt politisku lomu, iejaucās ārpolitikā, par ko man sūdzējās visi ārlietu ministri: Akels, Selters un Pīps. Viņš atdarināja Mannerheimu un bija izteikti orientēts angļu virzienā. Latvijas kara atašejus Tallinā noniecināja, jebkurā gadījumā dodot priekšroku somiem. Īpaši naidīgi pret Latviju bija noskaņots 2. daļas priekš/nieks/, vēlāk ģenerālštāba priekšnieka vietnieks pulkvedis Māsings. Kamēr viņš atradās šajā postenī, attiecības starp armijām bija gandrīz vai naidīgas. Viņam bija tīra vācu orientācija, un mūsu sūtnis man teica, ka tad, kad pēc pakta ar PSRS noslēgšanas Māsingam bija sava vieta jāatstāj, viņam it kā piedāvāts postenis Vācijas ģenerālštābā, vai it kā viņš patiešām aizbraucis uz Berlīni.

Skaidrs, ka tādos apstākļos par kaut kādu militāru sadarbību nevarēja būt ne runas. Samazinājās pat parastākā informācijas apmaiņa, jo mūsu armijnieki [253.] baidījās, ka ziņas tiks nodotas Berlīnei, bet igauņi savas darīšanas ar vāciešiem turēja stingrā slepenībā un mēs par tām kaut ko uzzinājām drīzāk no somu, poļu vai pat vācu avotiem.

Vienīgais mēģinājums radīt zināmu militāru sadarbību ar Lietuvu notika pēc nu jau mirušā Lietuvas sūtņa Vileiša personiskas iniciatīvas 1935. gadā. Toreiz viņš griezās pie manis ar jautājumu, kā mūsu valdība skatītos uz konkrētāku kontaktu starp abām armijām. Pozitīvas attieksmes gadījumā viņš gribēja likt priekšā šo jautājumu savai valdībai. Es toreiz atbildēju, ka, pat nekontaktējoties ar valdību, varu atzīmēt, ka viņa iniciatīvu neuzskatu par noderīgu. Es neredzēju iespēju iet tālāk par tīri draudzīgu kontaktu, jo Igaunijas orientācija ir tāda, ka pat ar Latviju nav nekādas savstarpējas uzticības. "Bet ja būtu runa tikai par Lietuvu un Latviju," jautāja Vileišis. Atbildēju, ka arī tad neredzu nekādu konkrētu pasākumu iespējamību. Slēgt jaunu aizsadzības savienību nebūtu vietā — šis solis tiktu iztulkots kā vērsts pret Vāciju, un pat tādā gadījumā, ja spētu to ietērpt visnevainīgākajā formā, tas rada tādus stratēģiska rakstura jautājumus, kas praktiski nav atrisināmi. Tā arī šī lieta tika nodota aizmirstībai.

Pēc pakta noslēgšanas ar PSRS daudz tika runāts par nepieciešamību Baltijas valstu starpā veidot ciešākas savstarpējās attiecības. Igauņi pasvītroja, ka viņu somu orientācija cietusi sagrāvi un ka viņi atzīst agrākās kļūdas, un tagad ar visiem spēkiem centīsies veicināt sadarbību Baltijā. Militārā līmenī šī sadarbība aprobežojās ar dažām vizītēm un divām tikšanās reizēm triju valstu pārstāvjiem, kuri sprieda par apgādi un citiem jautājumiem, saistītiem ar padomju garnizonu klātbūtni mūsu valstīs. Bet arī tas tika darīts ar piesardzību un atskatīšanos pār plecu, tāpēc ka nebija pārliecināti par padomju valdības attieksmi pret tādu tikšanos.

V.Munters

[254.] Latvijas Valsts bankas un Latvijas valdības zelta rezerves agrāk atradās Londonā, atskaitot nenozīmīgu daudzumu, deponētu Parīzē, Bāzelē un Federālās rezerves bankā (Ņujorkā vai Vašingtonā). Situācijai Eiropā saasinoties, Ārlietu ministrija ieteica bankai un Finansu ministrijai pārvest zelta krājumu uz Zviedriju vai Ameriku. Mūsu padomu sākumā neņēma vērā, bet neilgi pirms kara sākuma Valsts banka tomēr atrada par iespējamu tam sekot. Ņemot vērā to, ka zelta transports izmaksā ļoti dārgi, banka izlēma to pārvest banku operāciju ceļā. Tas izrādījās iespējams vienīgi ar Federālo rezerves banku, un uz turieni pakāpeniski tika pārvests zelts no Londonas. Līdz pēdējam laikam apmēram puse Valsts bankas zelta rezervju bija pārvesta, turklāt nācās ciest zināmus zaudējumus kursa dēļ. Valsts banka rīkojās ļoti uzmanīgi, lai nemodinātu aizdomas "Bank of England" /Anglijas bankā — tulk./, taču pašā beidzamajā laikā pārvedumi bija stipri apgrūtināti. Finansu ministrija, liekas, nepaspēja pārvest neko. Vienu laiku prezidents un Klīve domāja par to, lai banku /operāciju/ ceļā pārvestu zeltu no Londonas uz Maskavu, taču nezināja, kā uz to skatīsies padomju valdība un ko teiks finansu ministrs un Valsts bankas padome. Tā šis jautājums palika karājoties gaisā.

V.Munters