Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Kauties es neiešu!" Trīs soļi pret "melno algu" Prezidents un likumdošana Kaiminvalsts nota Latvijai. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 31.07.1998., Nr. 223/224 (1284/1285) https://vestnesis.lv/ta/id/51443

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Konkursi

Vēl šajā numurā

31.07.1998., Nr. 223/224 (1284/1285)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS VISI BALTIJĀ

IGAUNIJA.JPG (28241 BYTES)

Igaunijas

Republikā

LIETUVA.JPG (28755 BYTES)

Lietuvas

Republikā

"Kauties es neiešu!"

Par Arnoldu Rītelu — Arnolds Rītels

Visu dzīvi Arnoldu Rītelu ir pavadījis tēva padoms: "Skaties, mans dēls, lai tu nesāktu kauties, tas nav vīra darbs." Šis Igaunijā populārais vīrs nesen nosvinējis 70. dzimšanas dienu.

"Maaloeht" ("Lauku Avīze")(M):

— No kurienes jūs esat cēlies?

Arnolds Rītels (A.R.)

— Mani vecāki bija sāmsalieši un saimnieki. Tēva mājas Tomā, kur esmu dzimis un uzaudzis, atrodas Laimjalas pagasta Pahavallas ciemā. Mātes māte ir cēlusies no Kērkveres un mātes tēvs no tā paša ciema Matsimihkli sētas.

Tomā bija 30 hektāri zemes un desmit hektāri lauku, ko vecais tēvs bija ieguvis, kultivējot ganības. Šajā ciemā bija arī mātes vecāku sēta. Kad mātes vecāki kļuva veci, mēs ar savu ģimeni palīdzējām arī viņiem saimniekot.

M.:

Kā tēvs un māte audzināja bērnus?

A.R.:

— Pret bērniem viņi bija prasīgi, var pat teikt — bargi. Tika prasīts izpildīt tos noteikumus, kas bija izveidojušies vairākās paaudzēs. Katram saimē bija savi pienākumi. Man un māsai vajadzēja rītos izdzīt lopus ganībās un atvest mājās zirgus. Pa dienu strādājām dārzā. Ar ciema zēniem spēlēties laika daudz neatlika.

Kopā ar māsu apmeklējām vecotēvu un piedalījāmies ciema sapulcēs, jo vecaistēvs bija ciema vecākais. Dzirdēju, kādas ir cilvēku rūpes un raizes.

Tajā laikā pagasta nabagos uzturēja saimnieki. Vecaistēvs un vecāmāte paņēma aprūpē vīru, kas ugunsgrēkā bija pazaudējis mantu un apdedzinājis gan rokas, gan seju. Invalīda vienīgā bagātība bija grāmatas. Viņš stāstīja par pasaules lietām, un es lasīju viņa dotās grāmatas. Tā bija mana pirmā izglītība.

M.:

— Kādas dzīves gudrības mācīja tēvs?

A.R.:

— Tēvs teica, ka vajadzēs daudz strādāt. Viņš manī redzēja sava veikuma turpinātāju un jau kā bērnam mācīja man kalēja darbu, virves vīšanu un dažādu rīku labošanu, kā arī ņēma līdzi lopu kaušanas reizēs.

Mani vecāki nekad nepiedalījās ciema strīdos. Tēvs allaž teica: "Skaties, dēls, lai tu neietu kauties, tas nav vīra darbs." Šī ir mācība visam mūžam. Neesmu kāvies ne ar ciema puikām, ne skolā, ne arī vēlāk dzīvē neesmu palaidņojies. Parasti piecēlos un izgāju laukā, pirms izcēlās kautiņš.

M.:

— Kā veicās skolā, vai bijāt kārtīgs skolēns?

A.R.:

— Pamatskolu beidzu ar četriniekiem un pieciniekiem un tālāk devos uz Koljalas lauksaimniecības skolu. Kurp gan citur Sāremā zēnam bija doties? Skološanos pārtrauca karš, pēc kara iestājos Jenedas lauksaimniecības tehnikumā. Biju priekšzīmīgs, mani ievēlēja par skolēnu komitejas priekšsēdētāju. Direktoram, Krievijas igaunim, es lāgā nepatiku, jo, viņaprāt, biju politiski neattīstīts. Direktors sarīkoja jaunas slepenas vēlēšanas, lai mani izbalsotu, bet skolasbiedri tomēr atkal ievēlēja mani.

Skolēnu komitejai un tās priekšsēdētājam bija liela atbildība. Kad skolasbiedri izdarīja kādu pārkāpumu un es sāku viņus aizstāvēt, direktors no skolas padzina nevis pārkāpējus, bet gan mani. Devos uz Vanaveidu tehnikumu. Bet tur mācījos īsu laiku, jo mana bijusī klases audzinātāja, ļoti godīgā un cienījamā igauņu valodas skolotāja un rakstniece Vēra Sāra aicināja mani atpakaļ. Viņa bija spējusi skolotāju padomei ieskaidrot, ka Rītela padzīšana esot netaisnīga. Galaeksāmenus noliku uz pieciniekiem, bet pēc direktora pieprasījuma divas atzīmes samazināja uz četrinieku. Tas nozīmēja, ka nevarēju uzreiz bez eksāmeniem startēt uz augstskolu.

M.:

— Vai jūs iestājāties komjaunatnē?

A.R.:

— Partija atsūtīja uz Jenedas tehnikumu aktīvistu, kuram bija jāizveido komjaunatnes organizācija. Audzēkņiem izdalīja baltas lapas un bija jāraksta iesniegums. Visiem vēl dzīvā atmiņā bija 1949.gada represijas, un visi uzrakstīja, ko vajadzēja.

M.:

— Uz augstskolu jūs devāties apgūt agronoma specialitāti?

A.R.:

— Tēvs gribēja, lai es kļūtu par agronomu. Mani interesēja arī arhitektūra un vispār māksla, bērnībā veidoju pat skulptūras. Bet par savām vēlmēm neizteicos un iestājos Tartu universitātes Lauksaimniecības fakultātē. Studijas palika nepabeigtas, jo iesauca armijā.

M.:

— Kādas nozares karavīrs jūs bijāt?

A.R.:

— Sākumā kājniekos — vienkāršs kareivis. Mūs aizsūtīja uz Karēliju meža darbos. Tad atklāja, ka man ir vidējā izglītība, un mani aizsūtīja uz Donavas kuģniecību. Tur mana nozare bija zemessprieguma elektroiekārtas. Guvu labas zināšanas, kuras vēlāk lieti noderēja. Kad biju Tartu paraugsovhoza direktors, ierīkojām modernu dispečerdienestu. Paraugkūtī ierīkojām diagnostikas aparatūru, ar kuras palīdzību varēja pētīt lopu organisma fizioloģiju. Par to bija liela interese, pat PSRS mērogā.

M.:

— Kad jūs iestājāties kompartijā?

A.R.:

— Iestājos 1964.gadā. Studēju neklātienē Igaunijas Lauksaimniecības akadēmijā agronomiju un strādāju lopu audzēšanas institūtā par direktora vietnieku. Tolaik modē bija izmēģinājumu saimniecības. Institūtam pievienoja vēl vienu saimniecību — Ilmatsalu sovhozu, un direktors Ilmars Melders ieteica mani par direktoru. Bet sovhoza direktoram vajadzēja būt partijas biedram, un tālab arī iestājos partijā.

M.:

Kā iepazināties ar nākamo dzīvesbiedri?

A.R.:

— Strādāju lopaudzēšanas institūtā un biju ILA neklātienes students. Kādā akadēmijas ballē iepazinos ar Tartu universitātes studenti Ingrīdu. Viņa bija pievērsusies tautas mūzikas un tautas kultūras pētniecībai, tagad ir zinātņu doktore šajā jomā. Arī mani interesēja mūzika. Jaunībā spēlēju harmonikas un akordeonu, piedalījos pamatskolas stīgu orķestrī. Sapņoju par savu akordeonu. Tēvs tam vienmēr pēc lopu pārdošanas iedeva nedaudz naudas. Bet tad naudas reforma pārvilka svītru visam krājumam.

M.:

Vai tēvamājās mīlēja mūziku?

A.R.:

— Mājās mums bija mandolīna un ģitāra, vakaros pēc darba dienas tēvs parasti teica: "Nu, bērni, spēlējiet!" Mēs ar māsu spēlējām, un vecāki klausījās. Muzikalitāte ir no tēva, tēva radinieks Aleksandrs Roms bija labs dziedātājs. Kad mūs apciemoja, viņš dziedāja, un mēs ar māsu pavadījām.

M.:

Kas pēc profesijas ir jūsu māsa?

A.R.:

— Māsa Mēri Rēslere pašlaik ir pensionāre. Visu mūžu viņa bijusi skolotāja, beigās bija kādas Tartu skolas direktore.

M.:

Vai, iepazīstoties ar Ingrīdu, zinājāt, ka viņas tēvs 1940.—1941.gadā bijis padomju darbinieks?

A.R.:

— Ingrīda savu tēvu Nēmi Rūsi atceras ļoti maz, jo tolaik bija mazs bērns, kad tēvs krievu laikos aktīvi darbojās un vācu laikā tika nošauts. Pēc Ingrīdas mātes stāstītā, Rūss bijis sociāldemokrāts, kurš apvienojies ar komunistiem, cerēdams, ka cēlās idejas īstenosies. Viņam neuzticējās, un, nākot vāciešiem, citus padomju darbiniekus evakuēja, bet nevēlamos atstāja Igaunijā, jo zināja, ka vācieši viņus tik un tā nošaus.

M.:

— Ar ko nodarbojas jūsu bērni?

A.R.:

— Mums ir divas meitas. Abām ir savas ģimenes, un mums ir pieci mazbērni. Vecākā meita ir gleznotāja, jaunākā igauņu filoloģe. Vecākās meitas dēls jau mācās augstskolā.

M.:

Kādi ir jūsu vaļasprieki?

A.R.:

— Visvairāk dabas aizsardzība, ainavas saglabāšana, nekad nav zudusi arī interse par arhitektūru.

M.:

Kāda ir jūsu mājas dzīve, jo dzīvojat taču divās pilsētās?

A.R.:

— Tartu pašlaik dzīvo vecākās meitas dēls, kas Lauksaimniecības akadēmijā studē mežkopību. Tur saimnieko viņš. Es iegriežos Tartu pāris reizes mēnesī. Ingrīda, protams, biežāk, jo viņa daļēji strādā Rakstniecības muzejā. Tallinā dzīvojam kopā ar jaunākās meitas ģimeni. Esam ar Ingrīdu tik aizņemti, ka mājas dzīvei gandrīz nemaz neatliek laika.

M.:

Vai jums ir kāds iemīļots ēdiens?

A.R.:

— Ēdienu gatavotājs es neesmu, un arī dzīvesbiedrei tam neatliek daudz laika. Bet ēdiena ziņā neesmu izvēlīgs, tā galā tiekam gluži labi.

M.:

Jums joprojām ir daudz amatu.

A.R.:

— Līdztekus darbam parlamentā pašlaik daudz darba ir Igaunijas Lauku partijas vadīšanā un valdības koalīcijas sarunās, jo esmu valdības koalīcijas valdes priekšsēdētājs. Vēl esmu Forsela biedrības un Zaļā krusta priekšsēdētājs, arī Tautību attīstības un sadarbības institūta sabiedriskais direktors. Šis institūts pētī nacionālās attīstības faktorus. Darbojos arī Baltijas asamblejā.

M.:

Kā jūs izlietojāt jums kā eksprezidentam no valsts budžeta kompensācijas piešķirtās 400 000 kronas?

A.R.:

— Iepriekšējā gadā atvēlētā summa bija paredzēta darba telpu īrei un iekārtošanai, padomnieka un sekretāres algošanai un transporta izdevumiem. Tagad šī summa ir ievērojami mazāka. Daļa naudas aiziet Nacionālās attīstības institūta atbalstam, daļa — maniem braucieniem un sakaru dienesta pakalpojumu kompensēšanai.

M.:

Dzīvē esat ticies ar ļoti daudziem cilvēkiem. Kurš visvairāk palicis atmiņā?

A.R.:

— Kad es par to domāju, vienmēr acu priekšā ir tas invalīds — pagasta nabagais, kas, spītēdams savai nelaimei, bija dzīvi apliecinošs cilvēks. Arī es cenšos būt optimists, nebēdājot par grūtībām, kas gaida ikvienu no mums.

 

Trīs soļi pret "melno algu"

Par godīgumu, peļņu un bailēm mūsdienu Igaunijā

Tāpat kā citur pasaulē arī Igaunijā, t.s. aplokšņu alga ir būtiska problēma, un valstij ir jāveic liels darbs, lai "melnās algas" īpatsvaru mazinātu. Nevis tādēļ, lai valstij būtu vairāk līdzekļu pārdalei un patēriņam, bet tādēļ, ka šīs algas ir trieciens godīgiem uzņēmējiem.

Igaunijas biznesa avīze "Äripäev" piedāvā trīs soļus, kā varētu sākt cīņu pret aplokšņu algām un ēnu ekonomiku. Tie ir godīgums, peļņa un bailes.

Ar bailēm mēs saprotam bargākus sodus par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Ja ir pierādījumi par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, pēc tam ir jāsaņem bargs sods.

Peļņa nozīmē to, ka valstij ir jāpadara aplokšņu alga par neizdevīgu tās saņēmējam. Tas liks darba ņēmējam vērsties pie darba devēja, lai tas algu maksātu likumīgi un nomaksātu arī visus nodokļus.

Viena iespēja ir pēc iespējas ātrāk pabeigt pensiju reformu un saistīt pensiju ar katra cilvēka darba algu. Tie, kas saņem lielāku algu, saņems lielāku pensiju.

Otra iespēja ir celt cilvēku apzinīgumu un vairot zināšanas. Tādēļ budžetam būtu jākļūst caurspīdīgam, turklāt nepieciešams būtiski pārveidot valsts naudas apgrozījumu. Ja cilvēks redzēs, ka valsts nodokļu maksātāju naudu izlieto pareizi un lietderīgi, tas mazinātu vēlmi izvairīties no nodokļu maksāšanas.

Trešais pamats — godīgums — nozīmē to, ka sabiedrība pret nodokļu nemaksātājiem izturas negatīvi. Šajā jomā situācija Igaunijā pēdējos gados ir mainījusies uz labo pusi. Pirms dažiem gadiem par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas runāja pat ar zināmu lepnumu, turpretī tagad situācija ir mainījusies, un tas jau ir negatīvs temats. Bet darāmā vēl ir daudz.

Pat tādā nedēļas laikrakstā kā "Eesti Ekspress" ("Igaunijas Ekspresis") ir raksts, kurā autors kopā ar Tartu universitātes ekonomikas profesoru Raulu Erametsu secina, ka cīņa pret aplokšņu algu un ēnu ekonomiku Igaunijā var novest pie sociālās katastrofas. Tik bargu nodokļu politiku var atļauties bāgātā Zviedrija, bet ne nabadzīgā Igaunija, norāda nedēļas laikraksts. Žēl, ka tādu viedokli pauž Tartu universitātes mācību spēks, kas audzina nākamos uzņēmējus.

Avīze secina, ka no aplokšņu algām cieš godīgie uzņēmēji, jo viņu konkurences spēja un peļņa samazinās. Tādēļ "Äripäev" piedāvā trīs balstus, lai galu galā cīņa pret ēnu ekonomiku varētu pastiprināties.

Vairākiem ierēdņiem un biznesmeņiem uzdots jautājums: "Kā cīnīties pret ēnu algām?"

Kalevs Jervelills,

nodokļu dienesta ģenerāldirektors:

— No nodokļu maksātāju viedokļa aplokšņu algas ir pilnīgi nosodāmas. Visiem būtu jāpilda nodokļu maksāšanas likumi.

Strādājošiem jābūt ieinteresētiem, lai viņu alga būtu oficiāli fiksēta. Tas būtu pirmais solis, ko varētu darīt, un tas ir jālemj politiķiem.

Daudz ir runāts par pensiju un veselības apdrošināšanas reformām. No nodokļu dienesta viedokļa es to negribētu komentēt, jo mēs savācam nodokļus. 100 procentu apmērā.

Ivo Kallo,

akciju sabiedrības "Feer" padomes priekšsēdētājs:

— Grūti spriest par to, ar ko nekad neesmu nodarbojies. Manuprāt, cīņa ir vienkārša un gandrīz jau uzvarēta, tāpēc ka sociālie un veselības apdrošināšanas nodokļi tiek sadalīti starp darba devēju un darba ņēmēju.

Solīdos un lielos uzņēmumos aplokšņu algas nav iespējamas. Varbūt tiem cilvēkiem, kas strādā mazos uzņēmumos, kaut kur ir kādi skaidras naudas uzkrājumi, ko izmaksā aplokšņu algā. Viņiem būtu sava darbavieta jāizvēlas tā, lai būtu nodrošināta viņu nākotne. Acīmredzot tad aplokšņu algas uzņēmumos sāksies liels kadru trūmums.

Jānis Kallass,

akciju sabiedrības "Tartu Tirdzniecības nams" valdes priekšsēdētājs:

— Visvienkāršākais cīņas līdzeklis pret aplokšņu algām jau ilgāku laiku netiek lietots. Parlamentā tas ir pensiju likums, kurā noteikts, ka reāli fiksētas algu izmaksas atspoguļojas turpmākajā dzīvē izmaksātajā pensijā un tās lielumā. Bet nu jau divus gadus šis likums tiek viļāts kā karsts kartupelis. Tā būtu visvienkāršākā un ātrākā iespēja, kas ļautu cilvēkiem izprast aplokšņu algas ļaunumu.

Otrs aspekts ir tas, kas attiecas uz nodokļu samazināšanu. Arī tas stimulētu uzņēmējus pāriet no aplokšņu algām uz normālu algu izmaksām.

Var jau klauvēt pie sirdsapziņas, bet tas ir bez panākumiem, jo neviens labprāt šīs durvis neatvērs. Likumdevējs var motivēt tos, kuri izdara aprēķinus un izmaksas.

Alari Purju,

Tallinas Tehniskās universitātes Ekonomikas fakultātes dekāns:

— Vispirms man liekas, ka ēnu algu skaits ir samazinājies vai samazinās. Ar pliku moralizēšanu var iegūt ļoti maz vai nemaz. Būtiskākā tomēr ir sociālās nodrošināšanas sistēmas individualizēšana.

Sociālajiem nodokļiem, kas saistīti gan ar veselības apdrošināšanu, gan ar pensijām, ir jābūt fiksētiem un individuāliem. Tas ir visbūtiskākais faktors, kas tiešām liks cilvēkiem sākt domāt un arī izvirzīt prasības darba devējiem.

Arī nodokļu dienesta spēks aug no gada gadā. Cik lielā mērā tā sankcijas ietekmē uzņēmējus, kuri maksā aplokšņu algu, tik uzņēmējs jūt, ka tas viņu skar ekonomiski. Bet es gan vēl līdz šim nezinu nevienu, kurš tādā veidā būtu bargi sodīts...

Prezidents un likumdošana

Par starptautisku tieslietu konferenci Lietuvā

Viļņā notika starptautiska konference "Konstitucionālā justīcija — tagadne un nākotne". Visvairāk priekšlikumu, kā pārkārtot un uzlabot Lietuvas tieslietu stāvokli, šajā konferencē izteica Lietuvas prezidents Valds Adamkus.

Viņš ierosināja padomāt par to, vai, radot iespēju ikvienam Lietuvas pilsonim tieši vērsties pie Konstitucionālās tiesas, nebūtu iespējams stabilizēt valsts juridiskos pamatus. Prezidents bilda, ka šādas tiesības ir pilsoņiem daļā Eiropas valstu, piemēram, Vācijā un Austrijā. Lietuvā saskaņā ar valsts Konstitūciju Konstitucionālajā tiesā tieši var vērsties Valsts prezidents, valdība, apmēram piektdaļa Seima locekļu, kā arī tiesas. Ja šādas tiesības tiktu dotas arī pilsoņiem, nāktos izdarīt grozījumus pašā Konstitūcijā.

V. Adamkus izteica nožēlu, ka juridisko aktu lielāko daļu pašlaik veido dažādu likumu labojumi un papildinājumi. Pēc viņa domām, tas ir galvenais tieslietu darbības sajukuma cēlonis.

Prezidents ierosināja arī pārdomāt iespēju pasludināt moratoriju atsevišķu likumu labojumiem un papildinājumiem. Ja likumu labojumi uz laiku tiktu iesaldēti, būtu izveidoti apstākļi nostiprināties jau esošām juridiskajām normām, turklāt būtu vieglāk konstatēt pašreizējās likumdošanas trūkumus, domā prezidents.

V. Adamkus uzskata, ka, tiecoties pilnveidot likumdošanu, vajadzētu izveidot speciālu valsts dienestu, kas analizētu un izvērtētu likumprojektus, pirms to iesniegšanas apspriešanai Seimā. Šajā dienestā vajadzētu darboties gan tieslietu ekspertiem, gan arī dažādu nozaru speciālistiem. Citādi bieži vien ir tā, ka par ekspertu jābūt prezidentam, teica V. Adamkus, apliecinādams gatavību izteikt savu viedokli par likumprojektiem pirms to iesniegšanas Seimam. Prezidents uzskata, ka veto tiesības viņš varētu izmantot tikai izņēmuma gadījumos.

Kaiminvalsts nota Latvijai

Par "zaļo" protesta akciju Rīgā no lietuviešu redzespunkta

Trešdien, 22. jūlijā, Latvijas vēstnieks Lietuvā Atis Sjanītis bija uzaicināts ierasties Lietuvas Ārlietu ministrijā, lai sniegtu paskaidrojumu par otrdien Rīgā "zaļo" protesta akcijas laikā izdarītajiem huligāniskajiem izlēcieniem.

ĀM Politiskā departamenta direktors Vīgands Ušacks A.Sjanītim iesniedza oficiālu notu, kurā izteiktas dziļas bažas par 21. jūlijā Rīgā pie Lietuvas vēstniecības notikušo incidentu, kura laikā tikusi apgānīta Lietuvas valsts simbolika — ar melnu krāsu notriepts valsts karogs un no īpašu ogļu dedzināšanas ar sodrējiem pārklājusies vēstniecības ēka.

Lietuvas vēstnieks Latvijā Rimants Karazija šādu latviešu rīcību nosaucis par neglītu. Viņš ir sašutis gan par to, ka vēstniecības darbinieki par šo protesta akciju nav tikuši iepriekš brīdināti, gan arī par to, ka (ne pirmo reizi) ir ticis apgānīts Lietuvas valsts karogs. Taču R.Karazija norādīja, ka pēc incidenta uz vēstniecību ir zvanījuši daudzi Latvijas iedzīvotāji un atvainojušies par savu tautiešu izdarībām.

Latvijas vēstnieks Lietuvā A.Sjanītis gan Lietuvas Ārlietu ministrijas, gan Lietuvas preses pārstāvjus informēja par to, ka Latvijas Ārlietu ministrija norobežojas no šādas rīcības, un izteica nožēlu, ka protesta akcijā izmantots Lietuvas karogs. Zaļā krāsa tajā nozīmē dabu, bet jaunbūvējamais termināls tās stāvokli var tikai pasliktināt, norādīja A.Sjanītis. Latvijas vēstnieks teica: "Mēs protam sabojāt garastāvokli sīkumu dēļ, bet to taču patiesībā negribam ne mēs, ne jūs." Taču Būtiņģes problēma Latvijas un Lietuvas savstarpējās attiecībās saglabājas. A.Sjanītis uzskata, ka Latvijas prasības šai jautājumā ir konkrētas, loģiskas un pamatotas. Viņš atgādināja, ka Latvija visus ar Būtiņģes naftas terminālu saistītos jautājumus — vides aizsardzību, iespējamo kaitējumu atlīdzināšanu, visa tur notiekošā procesa kontroli — gribētu noregulēt starptautisku līgumu ceļā.

Lietuvas vides aizsardzības viceministrs Artūrs Daubars, komentējot ELTA Rīgā notiekošās protesta akcijas, paziņojis, ka šīs akcijas ir politiskas un to mērķis ir — pasargāt Ventspils ostu no nevēlamas konkurences. Viceministrs atgādināja Latvijas plānus: rekonstruēt Ventspils ostas terminālus tā, lai tajos varētu tikt pārkrautas līdz 50 milj. tonnu naftas gadā. Būtiņģes naftas termināla apgrozījums tiek plānots 9–12 milj. tonnu gadā. Kurš no šiem objektiem no vides aizsardzības viedokļa būs bīstamāks? — retoriski jautāja A.Daubars. Viņš arī apstiprināja to, ka Būtiņģes naftas termināls tiek būvēts, ievērojot pasaules standartus, starptautiskās normas un prasības, kādas tiek izvirzītas šādiem objektiem, tajā tiks lietoti jauni inženieriski un tehniski risinājumi, vismodernākās tehnoloģijas.

Materiāli "Latvijas Vēstnesim:

par Lietuvu — Evija Liparte,

par Igauniju — Katrīna Ducmane

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!