Domas

Turpinājums. Sākums "LV" nr.216., 23.07.1998.,

nr.217/218., 24.07.1998., nr.219/220.,

28.07.1998., nr.221., 29.07.1998.

Dr. Eduards Bruno Deksnis

Eiropas apvienošanās:

integrācija un suverenitāte

III daļa. Eiropas Savienība un Baltija

7. Baltijas valstis kā Eiropas reģions

Baltijas valstīm 1930’jos gados raksturīgais rietumnieciski izglītotais un individuāli domājošais darbaspēks nebija piemērots iekļaušanai padomju tautsaimniecībā. Sabiedrības ekonomiskos pamatus trijās iekarotajās Baltijas teritorijās PSKP bruņotās vienības iznīcināja, vienkārši likvidējot šādu iestāžu vadošos darbiniekus. Aiz patiesi krieviskas nevīžības šo procesu pārdzīvoja zināms skaits cilvēku, kuri pēc atgriešanās PSRS iesaistītajos industriālajos un pakalpojumu uzņēmumos būtībā neietekmēja to darbību. Par daudzajiem veidiem, kā trijās Baltijas republikās tika iznīcināta jebkāda atklāta diskusija par saprātīgu tajās atrodošos uzņēmumu vadības principu ievērošanu, nav vietas šeit izteikties. Faktiski trijām Baltijas valstīm, kas atjaunoja savu neatkarību 1989.—91. gadā, gan tā laika sabiedrības pašorganizēšanās, gan šajās teritorijās esošo vidējo un lielgabarīta tautsaimniecības objektu pārveidošana bija jāuzsāk, kā to atzīst praktiski visi objektīvie procesa novērotāji, no zema līmeņa.

Padomju sistēmas pieķeršanās idejai, ka pilnīgi visiem darbaspējīgiem jāstrādā, neattiecās uz visiem šīs valsts pilsoņiem.53 Jēdziens "sociāli kaitīgs" (kas šodien Krievijas uzticības ekonomiskajās struktūrās Baltijā tiek klusi lietots, lai apzīmētu Krievijas interesēm nelojālu personu), protams, bija institucionalizēta diskriminācija un cilvēka tiesību pārkāpums. Masveida bruņotie uzbrukumi miermīlīgiem Baltijas iedzīvotājiem arī notika pēc selektīvās atlases (līdz pat 1980’to gadu beigām), kurā cilvēka izcelsmei piemita "vainas" sastāvs, kas attaisnoja valstisku savu iedzīvotāju pazemošanu.

Ekonomiskās struktūras Baltijas valstīs pirms PSRS okupācijas bija krietni modernākas un elastīgākas nekā to padomju sistēmas ekvivalenti. Tā savukārt balstījās uz pieņēmumu par dabas bagātību "neizsmeļamību". Baltijā vienkārši nebija tik daudz derīgo izrakteņu, lai uz šādas bagātības izvērstos. Tādas ekonomiskās sistēmas ieviešana Latvijā un Igaunijā sākās ar masveidīgu modernākās tehnoloģijas izlaupīšanu, lai pēc laika tā uzrastos Krievijas reprezentācijas oāzēs — pēc impēriskās domāšanas, perifērijai jābūt pelēcīgākai nekā centram. Laika gaitā visā PSRS notika darbaspēka pārstrukturēšanās. Sevišķi ar 1960’jiem gadiem sākot, darbaspēks nepakļāvās dekrētiem, notika liela pārcelšanās no laukiem uz pilsētām.

Zināmu izejas punktu novērtējumam, kādā ekonomiskajā situācijā atradās trīs Baltijas republikas, sākot ceļu uz neatkarību, var gūt no pārskatiem par ekonomisko stāvokli PSRS 1989. — 91. g. Šeit lietderīgi ieskatīties apbrīnas vērtā optimistiskā pētījumā, kas lepni nes nosaukumu "PSRS 1990’tos gados: stagnācijas pārvarēšana" (redakcijas noslēgums — 1989. gads)54. Pētījumā nav nedz pieļauta, nedz pārrunāta tēze, ka PSRS kā ekonomiska vienība ir pēc savas būtības tik bagāta ar iekšējām ekonomiskām pretrunām, ka tās sadalīšanās pa mazākām apakšvienībām ir tikai laika jautājums. Viena no svarīgākajām pretrunām šinī struktūrā bija patvaļīga enerģijas, izejvielu un transporta cenu reducēšana uz nulli. Pievēršot uzmanību vienīgi tautsaimniecisko procesu politiskai lietderībai, vienlaikus noliedzot ražošanas metožu lietderību, radās gigantiski kolektīvi (ražotnes). Tādos, protams, bija vieglāk uzturēt politisko kontroli. PSRS neveiksmēs saredzama klasiska monopolu deģenerēšanās, proti, šādu uzņēmumu pakāpeniska novecošana, to ražojumu kvalitātes lejupslīde.55

Loģiskais iznākums bija jau citētajā rakstā konstatētais PSRS tautsaimniecības katastrofālais stāvoklis (ārpus militārās rūpniecības industriālā sektora, par kuru, saprotams, šeit nav runa), kas raksturots šādi:

— nesaskaņas augstākajā vadībā;

— kontrasts starp retoriskiem aicinājumiem un reālo reformas mēģinājumu iedarbību, kuru bremzēja vai vienkārši ignorēja vidējais pārvaldes posms, kam nebija pārliecības par to, ka, raugoties uz nesaskaņām vadībā, tam jāņem vērā retoriskie aicinājumi;

— pieturēšanās pie novecojušas cenu politikas nesaskanēja ar iecerēm sadalīt monopolus, resp., pāriet uz uzņēmuma novērtēšanu pēc tā ražotā kvalitātes;

— dzīves līmeņa krišana, kurā vainojama nenopietnā attieksme pret fiskālo politiku un turpināta militāri rūpnieciskā kompleksa lutināšana, padarīja PSRS sabiedrības masas ļoti kūtras uzsākt reformas personīgā līmenī.

PSRS tautsaimniecības un sabiedriskās iekārtas iespējas pašai sarosīties uz nopietnām reformām bija ļoti minimālas. Padomju izglītības sistēmas trūkumi vienkārši saskatāmi, ielūkojoties gan tās pieticīgajā sniegumā zinātnē, gan redzot, cik nabadzīgi dzīvo tauta, kuras pārvaldīšanā ir tik lielas dabas bagātības. Lai sasniegtu tādu stāvokli, nepieciešama īpaši neattapīga izglītības sistēma, kurā uzsvars likts uz šauru specializēšanos, kurā vienīgās diskusijas par tautsaimniecības attīstības problēmām vai par sabiedrības iekšējās spriedzes atrisināšanu sākās un beidzās ar šādu problēmu apskatu ārzemju literatūrā, saprotams, par ārzemju pašu problēmām. Sekojošie faktori izslēdza veiksmīgu reformu iespēju:

— valdošās šķiras (PSKP) personīgā un strukturālā neiecietība pret ideju brīvu apmaiņu (ar ārzemēm), it sevišķi naidīgs noskaņojums pret padoto iespēju apmeklēt ārzemes;

— ārējās tirdzniecības valsts monopols;

— tautsaimniecības sistēmas orientācija uz riska izslēgšanu (labprāt un apzināti pieļaujot zemu darbības apriti);

— iniciatīvas pakļaušana centra diktātam;

— mūžīgās nepilnības izejmateriālu piegādēs un preču nepietiekamība;

— priekšrokas došana liela apjoma uzņēmumiem, arī gadījumos, kad šī pieeja neļauj elastīgi piemēroties patērētāju vēlmju izmaiņām;

— pētniecības pilnīga atdalīšana no attīstības;

— uzsvars uz ražošanas izmaksu samazināšanu, nemaz nepievēršot uzmanību patērētāju interesēm, tajā skaitā piešķirot mazu uzmanību pēcpārdošanas servisam;

— visu tautsaimniecības procesu birokratizācija;

— visos atskaites līmeņos uzsvars uz kvantitatīvo izpildi;

— nepārdomāta finanšu resursu piešķiršanas politika.

Baltijā neapmierinātība ar īpaši nemākulīgo PSRS tautsaimniecības procesu vadību56 bija panākusi gan pamatiedzīvotāju viedokļa saliedēšanos, gan ieceļotāju solidarizēšanos ar tiem, lai vienkārši neapmirtu badā apstākļos, kad viņu lauksaimniecība spēja vairāk nekā sevi pabarot. Maskavas vadība, neraugoties uz finansiāla atbalsta iegūšanu 1980’to gadu beigās, nemācēja nodrošināt Baltijas republikās praktiski neko citu kā tikai savu (Maskavas un Ļeņingradas apkaimes) pašapgādi un Baltijā dislocēto stipri otršķirīgo militāro vienību apgādāšanu ar neierobežotām iespējām iedzīvoties.

PSRS tautsaimniecības procesu pētniekiem būtiskas problēmas radīja PSKP nostāja, ka faktiskais tās attīstības stāvoklis bija valsts noslēpums, toties šķietamajam šī stāvokļa attēlojumam trūka realitātes seguma. Pēcpadomju laikā radusies interese izpētīt, kādi bija faktiskie šīs valsts bojāejas ekonomiskie cēloņi. Konkrēti attiecībā uz Baltijas valstīm šādiem pētījumiem piemīt svarīga pieskaņa, proti, ņemot vērā to, ka lielākā daļa šodien pie varas un noteikšanas esošo izglītojušies un reālās ekonomiskās iemaņas ieguvuši padomju laikā. Šeit varam ieskatīties tikai viena šāda pētījuma secinājumos, proti, attiecībā uz jautājumu, kādā veidā reāli izpaudās industrializācija (un līdz ar to, kādas radās kapitāla izmantošanas iemaņas) Baltijā.57 Vispirms, šis pētījums liecina, ka kara postījumu sekas tika likvidētas Igaunijā ap 1958. gadu, Lietuvā ap 1963. gadu, bet Latvijā tikai ap 1966. gadu. Lejupslīde (tīri ekonomiskā izpratnē) arī iestājusies atšķirīgi: Igaunijā 1978. gadā, Lietuvā 1983. gadā, Latvijā tikai 1986. gadā. Citi secinājumi ir šādi:

— ar viegli pieaugošu tempu, kurā konkrēta lūzuma brīža nav (nepārtraukta laika funkcija, sākot ar 1950. gadu), PSRS investīciju panāktās spējas (kapacitāte) sāka pārsniegt reālo to izmantojamību, sākot ar 1970. gadu (aptuveni sākot ar stagnācijas "iestāšanos"); tikai ap 1987. gadu iestājās kritiens, tajā brīdī kapacitāte bija apmēram 1,5 reizes lielāka nekā tās realizācija; jāteic, ka realizācijas kāpums ir drīzāk lineārs laikam (atbilstoši lineārai svešā darbaspēka ieplūdei), ar nelielu paātrinājumu, sākot ar 1982. gadu;

— 1950’jos gados darba vietas radās, pateicoties masīvām investīcijām, jaunuzstādītā infrastruktūra mehāniski kalpoja labi (kā arī sagaidāms no jaunām iekārtām); līdz 1983. gadam saskatāma kaut cik stabila infrastruktūras izmantošana, tās nomainīšana un darba vietu aizpildīšana apmēram 1:1; no 1983. gada sākās masveidīga darba vietu mākslīgā radīšana (terminam over manning nav latviska ekvivalenta);

— kapitāla investīciju un darbaspēka ieplūdināšanas metodes panāca industrializāciju, kura nebija noturīga bez šīm investīcijām; no pozitīvās puses, izglītības (skološanās, metodikas apgūšanas) ziņā iedzīvotājiem apstākļi bijuši teicami, pārsniedzot to, kas redzams citās industrializētās valstīs (Rietumu Eiropā).58

Neiedziļinoties visos procesa cēloņos, Padomju tautsaimniecības struktūras Baltijā, līdzīgi kā tas bija citur Padomju Savienībā, 1980’to gadu otrajā pusē atradās gandrīz brīvā kritiena stadijā. Trijās Baltijas valstīs notika īpaši strauja stāvokļa pasliktināšanās dažādu iemeslu dēļ. Pašapgāde pārtikas jomā bija teorētiski nodrošināta (praksē milzīgais tās trūkums Baltijas veikalos radās tāpēc, ka arvien lielāku šo republiku lauksaimniecības produkcijas daļu nosūtīja, lai nodrošinātu svarīgās PSRS pilsoņu grupas Maskavas un Ļeņingradas pilsētās un to apkārtnes rajonos). Enerģijas padevi prasīja zemā enerģijas izmantošanas lietderība Baltijas smagajā industrijā. Arī izejvielu, tajā skaitā pusfabrikātu un pat atsevišķu mezglu ievešana bija padarījusi praktiski visu Baltijas industrializāciju par dārgu centrālās varas piesegumu visādu citādu mērķu īstenošanai, tikai ne jau iedzīvotāju apgādei ar kvalitatīvām precēm.

PSRS globālā problemātika ir tikai daļa no mantojuma, ar ko Baltijas valstis uzsāka savu attīstības ceļu pēc neatkarības atgūšanas. Ņemot vērā, ka praktiski tikai ļoti maza daļa šo valstu iedzīvotāju, kas bija pieraduši kaut kādā veidā atrast sev iztiku, ir aizbraukuši, vērts ieskatīties, kāds ir šis mantojums, ar kura negatīvām īpašībām nākas sadurties, veidojot modernu funkcionējošu tautsaimniecības sistēmu, proti:

— industriālais sektors, kas strādā ar zemu lietderības koeficientu, ar pārlieku smagnēju vadību, papildus ar vadības un strādājošo vienotu uzskatu, ka šī sistēma atbilst ražotāju interesēm, tātad neprasās pēc reformām;

— augstākās politiskās vadības prasības pēc reformām, sevišķi pēc tādām, kas reāli apdraud industriālā sektora privilēģijas, vienkārši netiek ņemtas vērā, zinot, ka preču deficīta apstākļos ražotājam ir savas nesagraujamas pozīcijas;

— privātie uzņēmumi (masveidā tādi bija pieļauti piemājas dārziņos un vasarnīcu zemes pleķos) bija ilūzija, daudzi no tiem pakalpojumu sektorā, kas varētu traucēt monopolu intereses, pat bīstami59.

Neatkarības atjaunošana politiskajā un sabiedrības apziņas plānā ritēja paralēli ar ekonomikas lejupslīdes stabilizāciju.

Piemēroti izglītotu speciālistu trūkums (PSRS vairākas reizes no izglītības programmām bija pilnībā izņemti modernās tautsaimniecības principu kursi) nav traucējis visām trim Baltijas valstīm diezgan veiksmīgi tikt galā ar lejupslīdes apturēšanu. Inflācijas apturēšana (diezgan izmisīgā parādība, kad pēdējos padomju rubļus visur tiecās pārvērst kaut kādā mantā) tomēr neizraisīja sabiedrības nemierus. Neapšaubāmi zināma aizvainotības izjūta saglabājusies, it sevišķi pensionāru vidū. Visumā par veiksmīgiem atzītie Baltijas valstu sasniegumi tomēr nav vienādi. Iemeslu ir daudz, to skaitā fakts, ka starta pozīcija nebija gluži identiska visās trijās valstīs.

Kaut Baltijas tautsaimniecības atjaunošana nesākās no fiziskiem postījumiem, tās infrastrukturālais mantojums visumā bija zems. Padomju pēdējais lielais tautsaimnieciskais eksperiments — padomju kooperatīvi — izrādījās iedīglis lielajai zādzībai, kura būtībā tikai pieklājības dēļ apzīmējama par denacionalizāciju salīdzinājumā ar patiesajiem lielajiem procesiem Rietumos. Padomju kooperatīvu sasniegums bija preču zudums — ar šiem politekonomiski pretrunīgajiem pasākumiem tika pavērta iespēja pārvērst PSRS "tintes naudu" materiālās vērtībās, kas, izciklētas caur Rietumiem, nodrošināja īstas naudas ieplūdi PSRS ekonomikā. Inflācija, nekonvertējama valūta, vispārēji nogaidoša sabiedrības darbaspējīgo slāņu attieksme pret šo valstu jauno tautsaimniecības vadību ir parādības, kas Baltijā lielā mērā pārvarētas. Varētu pat lepoties, sakot, ka visas trīs Baltijas valstis apsteigušas Rumāniju un Bulgāriju, sākot no zemāka starta līmeņa (pie tam Baltijai trūkstot šo abu valstu dabas bagātībām un arī šo valstu pieredzei starptautiskās tirdzniecības jomā).

Sākot no atšķirīgām starta pozīcijām, piekopjot atšķirīgas stabilizācijas un tautsaimniecības uzbūves metodes, iznākumi ir krietni atšķirīgi. Kā redzēsim tālāk (8. nodaļā), visu triju valstu sasniegumi ir ievēroti, cik tālu tie ir pozitīvi, un kritizēti tajās jomās, kurās tie atpaliek. Šinī sakarā īpaši izceļami šādi vērtējumi:

— Igaunijā strauja, varētu pat teikt, nežēlīga nerentablo industriālo pasākumu slēgšana, citu sociālisma laikmeta daļējo subvenciju tīklu noārdīšana, kā arī veiksmīgā privatizācija radījusi 1994. gadā privāto sektoru, kas nosedz 56% tautsaimniecības; Igaunijas investīciju piesaistīšanas politika atzīta par attapīgu un veiksmīgu, tās banku krīze tika pārvarēta pilnīgi, kas viesa jau 1994. gadā optimismu par tās stabilu pozitīvo attīstību;

— Latvijā attīstījies līdzīga apjoma privātais sektors (1994. gadā 55%), taču tās industrijas pārsvarā nerentablais un neejošais gals nav privatizēts, tā tālāka pastāvēšana iespējama, vienīgi balstoties uz NVS tirgu (kurā tas konkurē ar zemās pievienotās vērtības tirgus daļu); banku krīze tapa redzama 1994. gadā, valdības konsekvences trūkums pieļāva domu, ka Latvijas tautsaimniecības tālākā attīstībā paredzamas lielas svārstības, kuru amplitūdu un ilgtermiņa nozīmi noteiks ārpus—Latvijas faktori;

— Lietuvas gadījumā visgrūtāk pateikt nākotnes attīstības perspektīvas vairāku iemeslu dēļ: no vienas puses, cerības uz to, ka vecā PSRS industriālā struktūra var tikt pielāgota ES prasībām tikai ar kosmētiskiem vai pat tikai šķietamiem uzlabojumiem, vēl nav izsīkušas, kaut gan realitātes izjūta Lietuvas uzņēmējos šodien pieaug straujā tempā; no otras puses, šī ir etniski diezgan saliedēta tauta, kurai ir par vienu kārtu spējīgāka viņu atbalstītāju grupa ārzemēs60.

Visvienkāršākais matemātiskais modelis, kas, saprotams, neņem vērā dzīlēs atrodošos šādas parādības cēloņus, ļauj secināt, ka viss Baltijā notiek diezgan līdzīgā tempā, tikai ar dažu gadu nobīdi: vispirms Igaunijā, tad Latvijā, tad Lietuvā. Šeit var piesaukt (bez dziļākas izpētes) tādus faktorus kā banku krīzes pārvarēšana, nepilnības valsts īpašuma privatizācijā, arī korupciju. Pirmais no šiem ir ārzemju presē visbiežāk citēts kā Igaunijas relatīvi straujās ekonomiskās izaugsmes iemesls, arī iegansts, kamdēļ Latvija nedaudz atpaliek. Savukārt Lietuvā kuriozais banku darbības stils liek nopietni pārvērtēt šīs sabiedrības gatavību pāriet uz pilnīgu privātās rokās turētu tirgus ekonomiku.61

Banku sektoram paredzēta tāda kā lokomotīves funkcija, it sevišķi apstākļos, kad iekšējo investīciju apjoms pārsniedz indivīdu naudas resursus. Šāda banku darbošanās vēl ir tikai gaidāma kā iespējama nākotnes parādība. Šobrīd Igaunijas, arī Latvijas bankas cenšas tuvoties Rietumu ekvivalentiem, taču investīciju iespēju novērtēšana prasa ilgtermiņa pieredzi, parasti tādu, kas iegūta, apgrozot vispirms visai mazus resursus. Bankas Baltijā nav pilnībā atteikušās no vispārējās tendences pārslogot tautsaimnieciski ejošus uzņēmumus ar darbaspēku. Piemēram, Latvijas bankās (1996. g.) apm. 7% tekošo izdevumu sastādīja personāla izmaksas, Igaunijā — 5%, toties Zviedrijā tikai 1,9%62. Šo parādību nav vienkārši objektīvi konstatēt. Pēc viena kritērija, resp., izmantojot vienīgi oficiālos datus, konstatējams, ka AEVEV izmaiņas IKP nesaskan ar izmaiņām darbaspēka nodarbinātības apjomā63. Arī šeit novērojama secība: Igaunija, Latvija, Lietuva kā pakāpeniski mazāk efektīvas darba resursu izmantošanas ziņā.

53 Latvijā pamanāmā padomju laiku romantizācija aizmirst PSRS kampaņas pret tā dēvētiem "sabiedrības parazītiem", proti, tādiem, kuri nestrādāja valsts darbā. Maz pētīta šī strādāšanas atdarināšanas politiskā nozīme, proti, daudz vieglāk pārbaudīt pilsoņa attieksmi pret sabiedrības pārvaldes struktūrām, ja viņš regulāri ierodas darbā, kur pie tam vēl bija obligāti (kaut to ne vienmēr ievēroja) jāpiedalās sapulcēs par politisko stāvokli, — šajā laikā sabiedrības "attiecību pētnieki" — VDK uzticības personas vieglāk spēja veikt savu darbu, nekā ja cilvēku nostāja būtu jākonstatē, apmeklējot izkaisītās dzīvesvietas.

54 Pētījums publicēts sērijā Economic Prospects Series , kura izdevējs Economist Intelligence Unit atrodas Londonā: M. Ellman, The USSR in the 1990’ties, struggling out of stagnation, Special Report 1152, February 1989; ieceres, kas šeit ieskicētas, sasaucas ar Latvijā lielu popularitāti ieguvušiem tautsaimniecības attīstības pareģotājiem, kuru idejas varētu raksturot kā atgriešanos Krievijas integrētā ekonomiskajā telpā pēc tam, kad Rietumu investori būs uzcēluši Latvijas infrastruktūru tik tālu, ka Krievijas interesēs kļūs atļaut šai noklīdušai nācijas daļai atgriezties "mājās".

55 Šodien tik bieži citētā VDK loma ekonomiskās noziedzības apkarošanā bija sava veida monopols (noliedzot iespēju mobilizēt sabiedrību, jo tas pamodinātu kritizēšanas tieksmes, kuras varēja pārsviesties uz politisko jomu); samērā reti VDK izdevās atklāt ekonomisko neveiksmju patiesos cēloņus, jo to autori stāvēja pāri pat šīs iestādes sniedzamībai (kamēr tie atradās varas pozīcijās).

56 Tā neapšaubāmi atradās de iure tikai un vienīgi Maskavā, bet tikai šodien savu iestāžu nosaukumos beidzot atzīstot reālo, padomju laikā slēpto faktu, ka šīs vadības grupas un tās atbalstošie institūti ir Krievijas interešu viennozīmīgi veidojumi.

57 Skatīt: M. Peter van der Hoek, H von Miltenburg, The Baltic Republics: an economic review in retrospect and in prospect, no rakstu krājuma: M. Peter van der Hoek (red), Conditions for Direct Foreign Investment in the Baltic States, Avebury, Aldershot, 1996.

58 Šinīs secinājumos nav konstatēta kaut cik nozīmīga atšķirība triju Baltijas republiku starpā (pēc industrializācijas iznākuma), kas neapšaubāmi atspoguļo vienota PSRS centrālo iestāžu ģenerālplāna īstenošanu Baltijas republikās; Igaunija izceļas vienīgi ar to, ka tajā panākts maksimālais efekts ar relatīvi minimālāko investīciju apjomu.

59 Atskaitē fiksēti gadījumi, kas pēcsociālisma laikā kļuvuši par daļu no Krievijas biznesa ētikas, tā dēvēto Krievijas mafiozo struktūru raksturīgo daļu.

60 Bieži vien tiek pārvērtēta Igaunijas priekšrocība šinī jomā: tiešām somi ir igauņiem radnieciska tauta, taču Somijas iespējas sniegt palīdzību nelīdzinās tam potenciālam, kas paveras ASV mītošiem etniskiem lietuviešiem, kas reizē visnotaļ apzinās savu pienākumu pret Lietuvu un savas iespējas kā ASV pilsoņiem; ja lietuviešu kopības izjūta pēc zināma ar aizdomām un savstarpēju neuzticību iezīmēta pārejas laika šodien parādās, tad latvieši atrodas visneapskaužamākā stāvoklī: šķiet, ka latvieši nav spējīgi pārvarēt tieksmi saskatīt jebkuru nelatvieti tuvāku par jebkuru latvieti, kas savukārt neizsakāmi atvieglo sveštautiešiem iespējas ienākt un nostiprināt savas noteicošās pozīcijas Latvijā.

61 Šķiet, ka krāpšanas uzplūdi, kas piemeklē praktiski ikvienu bijušo sociālistisko valsti, kura nopietni cenšas pāriet uz tirgus saimniecību, dod trīs mācības: vienu — ka tādas bankas vai naudas ieguldījumu paņēmieni ir neizbēgamas pārejas procesa parādības; otru — ka šādas krīzes sekas nākas izciest praktiski visiem apkrāptajiem, jo nauda pazūd; un trešo — jo robustāk valsts struktūras reaģē, jo lielākas cerības samazināt ļaunās sekas (skatīt, piemēram: A. Fleming etal, Baltic Banking Crises Obseved, 1996).

62 Arī Zviedrijas bankās šis nodarbināto skaits ir samērā augsts (sk.: R. Handberg, Latvian banking: future challenges, World Bank, 1997).

63 Ziņu avots: UN Economic Commission for Europe, Economic Survey of Europe in 1996–1997, UNECE (May, 1997) .

Turpmāk — vēl