savā laikā, iespējās, grūtībās

Pār ekonomikas pārkārtošanu

atbilstoši tirgus prasībām

Dr. oec. MARITA BALTIŅA — "Latvijas Vēstnesim"

Valsts budžets

Vērtējot Latvijas kopbudžeta ieņēmumus faktiskajās cenās, 1996. gadā kopumā tika iekasēti Ls 926,2 milj. Galvenie maksājumi — Ls 505,5 milj. — bija par sociālo nodokli, bet Ls 267,7 milj. tika iekasēti par pievienotās vērtības nodokli, un Ls 157,9 milj. apmērā tika iekasēts iedzīvotāju ienākuma nodoklis.

Apskatot kopbudžeta ieņēmumu struktūru procentos 1996. gadā11, iegūstam šādu ainu: 31% ieņēmumu kopbudžetā veido sociālais nodoklis, 27,1% ieņēmumu — pievienotās vērtības nodokļa maksājumi un 10,4% ieņēmumu — iedzīvotāju ienākuma nodoklis.

Nodokļi

Saeima 1995. gada 2. februārī pieņēma likumu "Par nodokļiem un nodevām". Likums nosaka nodokļu un nodevu veidus un reglamentē nodokļu un nodevu noteikšanas kārtību, to iekasēšanu un piedziņu, nodokļu un nodevu administrācijas tiesības, pienākumus un atbildību, kā arī nodokļu un nodevu jautājumos pieņemto lēmumu pārsūdzēšanas kārtību. Likuma 8. pantā minēti deviņi Latvijā pastāvošie valsts nodokļu veidi, kuri jau tika apskatīti. Likuma ietvaros zināms uzsvars ir likts arī uz nodevu maksājumiem, taču reāli nodevu iekasēšanas mehānisms savu efektivitāti valsts budžetam par labu vēl nav pierādījis.

Atgriežoties pie Latvijas saimniecības vēstures, jāteic, ka 1939./1940. gadā valsts ieņēmumos nodokļi veidoja 57,9%, bet nodevas un pārējie ieņēmumi — 42,1%. Mūsdienās nodevu maksājumi budžetā veido tikai 6,2 %. Augstāk aplūkotā kopbudžeta ieņēmumu struktūra liecina, ka ievērojami samazinājušies maksājumi par peļņas un uzņēmumu ienākuma nodokli. Šāds rādītājs liek aizdomāties par uzņēmumu patieso ražošanas kapacitāti un spēju veikt maksājumus valsts kopbudžetā.

Veiktās analīzes rezultāti rāda, ka valsts budžets un tā robi tiek aizpildīti ar pārmērīgi augstiem fizisko personu nodokļu maksājumiem, bet attiecībā uz vidējiem un lieliem uzņēmumiem jāatzīst, ka smagā parādu nasta, kas saglabājusies no naudas reformas laikiem, kā arī ar likumu "Par nodokļiem un nodevām" ieviestā refinansēšanas likme, soda naudas, pamatparāda palielinājuma un nokavējuma naudas sistēma apzināti grauj lielos uzņēmumus un padara tos nespējīgus izkļūt no uzsāktā sodu cikla.

Saeima ir sākusi darbu pie jauna likumprojekta, kurš vēl vairāk palielinās mūsu nodokļu maksātāju smago nastu, — tas ir likumprojekts "Par ienākuma nodokli". Iecerēts, ka likums varētu stāties spēkā ar 1999. gada 1. janvāri.

Vienā likumā tiek apvienots likums "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" un likums "Par uzņēmuma ienākuma nodokli", papildinot tos ar jaunām normām. Nodokļu maksātājus ir iecerēts iedalīt trijās grupās: iekšzemes nodokļu maksātāji, ārvalstu nodokļu maksātāji un pastāvīgās pārstāvniecības. Tā būs jebkura fiziska persona, mazais uzņēmums vai uzņēmums.

Ar šo likumu tiks noteikti vairāki jauni termini, kuri līdz šim esošajās likumu normās nav atrodami, piemēram, "algots darbs", "atsavināšana", "ar uzņēmumu saistīta persona", kā arī ienākuma termini — "ienākums", "ienākums no intelektuālā īpašuma", "ienākums no saimnieciskās darbības". Paplašināsies ar nodokli apliekamā ienākuma galvenie veidi: ienākums no algota darba, ienākums no saimnieciskās darbības, ienākums no īpašuma, kā arī jebkurš cits ienākums, kas tiks noteikts ar šo likumu. Minētie ienākumu veidi tiks iedalīti arī sīkāk, piemēram, ienākumam no saimnieciskās darbības tiks noteikti aptuveni desmit dažādu apakšveidu.

Likumprojekts paredz nodokļu atlaides maziem uzņēmumiem (līdz 25 strādājošiem, ar neto apgrozījumu 200 000 latu) 20% apmērā no aprēķinātā ienākuma nodokļa, uzņēmumiem, kas veic lauksaimniecisko darbību, uzņēmumiem, kuri kā darbaspēku izmanto notiesātos, kā arī īpašās nodokļu atlaides invalīdu biedrību uzņēmumiem, medicīniska rakstura un labdarības fondiem. Tomēr tās nav lielākas, kā bija līdz šim.

Kopumā likumprojekts pašreiz sastāv no piecpadsmit nodaļām un aptuveni deviņdesmit septiņiem pantiem.

Iemesli, kas kavē uzņēmējdarbības

vides attīstību un uzņēmumu

konkurētspēju

Ņemot vērā Latvijā notiekošos procesus, galvenā uzmanība būtu jāpievērš visbiežāk minētajiem iemesliem, kas ierobežo uzņēmējdarbības vides attīstību un mazina uzņēmumu konkurētspēju. Tie būtu: likumdošanas sistēmas nepilnības, kredīta izmantošanas iespējas, vecie nodokļu parādi, muitas politika, vietējā tirgus neaizsargātība, likumu nestabilitāte, augsti dabīgo monopolu pakalpojumu tarifi.

Pēc ārzemju ekspertu vērtējuma pašreiz Latvijā būtiskākie rūpniecisko ražotņu attīstību traucējošie faktori ir šādi:

— nesakārtotas uzņēmējdarbības vidi regulējošās likumu normas;

— augsti kredītu procenti (augsti riska procenti, vāji attīstīta garantiju sistēma);

— jaunāko tehnoloģiju trūkums;

— uzņēmumu menedžmenta un mārketinga nepietiekama attīstība;

— lielas finansiālas izmaksas NVS un ES valstu tirgus apgūšanai;

— kvalitātes sertifikātu ISO 9000 iegūšanas problēmas;

— nepietiekama uzņēmumu konkurētspējas analīze;

— nepietiekama pakalpojumu tīkla attīstība;

— grūtības finansu līdzekļu piesaistīšanā, līzinga un faktoringa (apgrozāmo līdzekļu kreditēšana pret debitoru parādiem) piemērošanā.

Kā redzams, visbiežāk kā traucējošais faktors tiek minētas nesakārtotas uzņēmējdarbības vidi regulējošās likumu normas un nodokļu jautājuma nesakārtotība. Turklāt neapmierinātību uzņēmumu vadītājos rada ne tik daudz nodokļu likmes, cik nodokļu likumu nestabilitāte un to administrēšanas prakse. Tā kā nodokļi parasti netiek samazināti, to biežā maiņa vājina iespēju prognozēt produkcijas konkurētspēju un slēgt darījumu līgumus ilgam laikam.

Daudziem uzņēmumiem, it sevišķi lielajiem, ļoti svarīga ir to izstrādājumu konkurētspēja tiem tradicionālajā Austrumu tirgū. Starpvalstu attiecību nesakārtotība un lielākās labvēlības režīma trūkums būtiski mazina iespēju noturēties tajā.

Prasība aizsargāt savus ražotājus ir sena. Te gan prasītājiem ne vienmēr var piekrist. Konkurence ir spēcīgs stimuls ražošanas efektivitātes kāpināšanai, un tās ierobežošana nav pieļaujama. Vienā aspektā tomēr ražotāju prasības ir pamatotas, proti: savu ražotāju aizsardzībai jābūt līdzīgai tai, kāda ir valstīs, kuru uzņēmēji konkurē ar mūsējiem.

Uzņēmumi nav apmierināti ar valstī realizēto muitas politiku. Galvenos iebildumus rada pastāvošā prakse pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanā, ievedot izejvielas un iekārtas un veicot līzinga darījumus, kā arī biežā, nesaprotamā un neprognozējamā muitas tarifu maiņa.

Nodokļu politika un

vadošo partiju ietekme pasaulē

Nodokļu politiku pasaulē ietekmē vadošie politiskie spēki. Konservatīvās partijas parasti iestājas par zemiem nodokļiem, turpretī sociālisti un sociāldemokrāti — par augstiem. Nekādas visām zemēm un visām situācijām vienādas nodokļu un nodevu iekasēšanas sistēmas nav. Nodokļu likmēs vienmēr izpaužas politisko spēku samērs un ekonomiskais stāvoklis, konkrētas valdības un konkrētu politiķu izpratne, kā arī tradīcijas. Piemēram, skandināvi ir ar mieru maksāt augstākus nodokļus, bet dzīvot ar pārliecību, ka ir sociāli nodrošināti, turpretī amerikāņi iestājas par zemiem nodokļiem, bet paļaujas galvenokārt paši uz sevi, individuālo risku un veiksmi.

Britu viedoklis par valsts atbildību labklājības nodrošināšanā ir citāds nekā, piemēram, ASV un Nīderlandē. Valsts tiek uzskatīta par ieroci sociālo ļaunumu apkarošanai un minimālā dzīves standarta garantēšanai. Taču ekonomiskais liberālisms ierobežo valsts iejaukšanās iespējas. Valsts nedrīkst aizstāt tirgus mehānismus, bet gan tos tikai papildināt. Spilgts konservatīvas labklājības valsts modelis ir Vācija, kā arī pārējā kontinentālā Eiropa.

Kādu ceļu esam izvēlējušies mēs? Vai neatkārtojam tās kļūdas, kuras tika pieļautas Latvijas tautsaimniecības jaunizbūves un turpmākajā posmā? Salīdzināsim šobrīd valstī notiekošos procesus ar tiem, kas risinājās laikā no 1923. līdz 1929. gadam, bet uz uzdotajiem jautājumiem ļausim atbildēt ievērojamākajiem mūsdienu politiķiem un ekonomistiem.

11 Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. Izd. LR Ekonomikas ministrija. Rīga, 1997. gada jūnijs.