zemnieku un valdības sadarbībā

Par īslaicīgu un ilglaicīgu

saimniekošanu

VILNIS EDVĪNS BRESIS, Baltijas Tranzītu bankas prezidentes palīgs, — "Latvijas Vēstnesim"

Vilnis Edvīns

Bresis

Šobrīd Latvijā vairāki tūkstoši zemnieku sevi joprojām dēvē par "Breša zemniekiem". Viņi ar labu vārdu atceras valsts palīdzības programmu individuālās saimniekošanas attīstīšanai un teic, ka bez tās nebūtu izdzīvojuši. Šobrīd klājas grūtāk, un arvien aktuālāks kļūst jautājums par valsts un zemniecības savstarpējo sadarbību, par to, kas būtu jādara, lai lauksaimniecības nozare attīstītos, nevis iznīktu.

Taču vispirms atskats netālā pagātnē — kā radās Breša zemnieki?

— Kolhozu un sovhozu sistēma toreizējā LPSR nebija spējīga tālāk attīstīties. Speciālisti, analizējot situāciju un domājot par turpmāko, secināja, ka jāveic kardinālas reformas. Viens no iespējamiem virzieniem bija zemnieku saimniecību atjaunošana. Tolaik, protams, nevarēja runāt par zemes īpašuma tiesībām, taču arī zemniekiem, tāpat kā kolhoziem, zemi varēja nodot ilgtermiņa lietošanā. To mēs panācām, un astoņdesmito gadu beigās radās šī zemnieku kustība. Tolaik gan domājām, ka zināmā laika posmā kolhozi varētu pārveidoties kooperatīvos, kuru bāze būtu bijusi šīs zemnieku saimniecības. Centrā kā infrastruktūra, kura apgādā šīs saimniecības, būtu palikušas lielās noliktavas, graudu kaltes, fermas, energoapgāde utt.

Pozitīvi bija tas, ka šī kustība radās brīvprātīgi un zemniekos aizgāja paši apņēmīgākie cilvēki, kas zināja, ko viņi var un grib sasniegt. No otras puses — bija ļoti pārdomāta valdības programma (protams, atbilstoši tā laika apstākļiem), kā šiem zemniekiem palīdzēt. Atbalsts tika sniegts gan finansiāli, gan labvēlīga tirgus radīšanā. Tie zemnieki, kuri pārdomāti uzsāka saimniekošanu, ņēma un arī saprātīgi izlietoja valsts piešķirtos lētos kredītus, kā arī ar izdevīgiem noteikumiem iegādājās tehniku (un jau privātīpašumā), savai saimniekošanai radīja pamatīgu starta laukumu. Valsts palīdzēja arī tādējādi, ka bez maksas tika izbūvēti ceļi, pievienoti telefoni, raktas akas, veikta meliorācija. Man ļoti patīkami, ka joprojām pastāv šis termins "Breša zemnieki" un arī viņi paši sevi par tādiem uzskata. Bet laiki mainījās, mainījās spēles noteikumi.

— Cik šo zemnieku bija?

— Aptuveni astoņarpus tūkstoši.

— Jūs tolaik bijāt lauksaimniecības ministrs?

— Jā, analītiskajā periodā. Pēc tam, kad kļuvu par premjeru, bija iespēja ideju iemiesot dzīvē. Gan pēc zināmas pierunāšanas un pārliecināšanas ideju pieņēma arī toreizējais Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Miervaldis Ramāns, vīrs ar ļoti gudru galvu; atbalstīja arī toreizējā valdība.

— Bet, atklāti sakot, tas toreizējos apstākļos bija ļoti viltīgs solis privātīpašuma virzienā…

— Tā kā es savā būtībā esmu tāds minizemnieks vai dārznieks, tad šis saimnieka velliņš man vienmēr sēdējis iekšā. Jāteic, ka nebija aktīvas pretdarbības pat no Centrālās Komitejas puses. Šajā ziņā mēs ļoti veiksmīgi nostrādājām.

— Šie jūsu zemnieki acīmredzot arī vieglāk pārdzīvoja kolhozu sabrukšanas un nereti arī izlaupīšanas laikus, jo bija jau kļuvuši patstāvīgi.

— Es, protams, neesmu no tiem, kuri apgalvo, ka mūsu lauksaimniecības reforma notikusi pareizi un veiksmīgi. Domāju, latvieši rīkojušies ārkārtīgi neracionāli. Latviešu zemniecība ļoti cieta, kad to pēc kara ar varu sadzina kolhozos un tika iznīcinātas Ulmaņlaikā radītās saimniecības. Kārtīgam zemniekam bija viss: klētis, pagrabi, kūtis, šķūņi... Kolhozus dibinot, to sagrāva un centros būvēja no jauna, tikai lielākos apjomos. Tagad, būdami samērā stulbi (cita vārda es te neatrodu), kolhozus likvidējot, visu ar retiem izņēmumiem atkal iznīcināja. Uzskatu, ka šīs būves bija liela materiālā vērtība, nekustamais īpašums pats par sevi, kam nevar piedēvēt nekādu politisku nokrāsu. Tagad nabaga zemnieciņiem atkal viss no jauna jābūvē pie savām mājām. Vienā vietā par miljardiem latu īpašums tika nojaukts un izvazāts, citā tagad par miljardiem jābūvē no jauna. Un mēs sūdzamies, ka nav naudas. Tas taču ir loģiski! Kur tad palika tās kolhozu graudu kaltes? Pēdējos gados kolhozi novāca pa miljonam tonnu graudu, tie tika izkaltēti, uzglabāti. Bija gan ēkas, gan agregāti. Tagad izrādās, kāds ir paķēris motoru, kāds paņēmis jumta šīferi, vēl kāds — ķieģeļus un durvis... Tā ir vēsturiska kļūda, kur acīmredzot nav vainojama tikai valdība. Ir daudzi piemēri, kaut vai bijušais kolhozs "Tērvete", kas netika izpostīts, bet privatizēts kā vienots uzņēmums, un nu ir plaukstoša akciju sabiedrība. Bet mēs nevaram tikai gausties. Jāskatās, kā dzīvosim tālāk. Nevar tā, ka valdība apvaino zemniekus par to, ka viņi nemāk saimniekot, bet zemnieki savukārt valdību par nepareizu lauksaimniecības politiku.

— Un ko jūsuprāt vajag darīt?

— Uzskatu, ka pirmām kārtām jārod sadarbība starp abām pusēm. Arī — spēks sevī pašā. Abiem. Jāsaka atklāti, diezin vai it visi, kas īpašuma maiņas laikā atguva zemi, būs arī spējīgi sekmīgi saimniekot. Mani subjektīvie vērojumi rāda, ka ļoti daudzi pēc tās zemītes aktīvi gāja un to dabūja. Gan vietējie, gan pilsētnieki, gan ārzemēs dzīvojošie. Dažam labam pat nav priekšstata, ko nu ar šo īpašumu iesākt. Bet ir arī gluži citi gadījumi, kad visbēdīgākajos apstākļos, sākot ar Ludzu, Valku, jebkuru Latvijas novadu, rodas tādas kā oāzes — veiksmīgas saimniecības. Tad jādomā — kāpēc šī attīstība tomēr nav vienveidīga, kādēļ tik lielas atšķirības. Pats par sevi rodas secinājums — katram zemniekam, uzņēmējam, kuram ir īpašums, jābūt ļoti paškritiskam: vai es spēšu to apsaimniekot? Daudzi neveiksminieki tagad visās savās nelaimēs vaino valdību, ārējos apstākļus. Taču ir virkne īpašību, kas manuprāt nepieciešamas katram, kurš ķeras pie zemes apsaimniekošanas. Pirmām kārtām vajadzīgas analītiķa spējas, lai novērtētu ekonomisko situāciju valstī un atrastu izdevīgāko savas preces noieta nišu un paredzētu attīstības iespējas. Jābūt ļoti labām profesionālām zināšanām izvēlētajā darbības laukā. Ja zemnieks nodarbojas ar graudkopību, tad viņam perfekti jāpārzina viss process. Turklāt katram kārtīgam zemniekam jābūt arī labām finansista un jurista zināšanām. Citādi nav iespējams nedz slēgt līgumus, nedz prognozēt naudas plūsmu. Treškārt, sekmīga darbība nav iespējama bez kapitāla uzkrājuma. Piemēram, ja zemniekam ir zemesgrāmatā nostiprināts īpašums, kuram ir noteikta vērtība, arī tad kaut kas būtisks ir izdarīts — rīcība jau izpaudusies materiālā izteiksmē. Un, ja rodas vajadzība pēc kredīta saimnieciskās darbības paplašināšanai, tad īpašums ir nodrošinājums šai tālākajai rīcībai. Un visbeidzot — nepieciešama aktivitāte sabiedriskajā un biznesa dzīvē. Tā ir ļoti svarīga īpašība, kuras zemniekiem šobrīd trūkst. Dažs labs mīl paklaigāt, bet tā ir eksplozīva darbība. Apmēram tā — kad man ir pilna sirds, ņemu bomi, iegāžu un tad paliek vieglāk. Taču tā nav pastāvīga, uz priekšu virzoša darbošanās, kas novestu pie vēlamām un prognozējamām sekām. Savā laikā pēc kolhozu sagrāves es aicināju zemniecību domāt par divām lietām — kooperāciju un pašpārvaldes izveidošanu. Bija daudz pretinieku, teica, ka Bresis "velk" atpakaļ uz kolhoziem, un arī pašpārvaldes ideju neizprata. Man ir patīkami, ka tagad, pēc gadiem četriem, sāk par to domāt. Esmu pārliecināts, ka zemniecība pamazām tam nobriest un agri vai vēlu pati lems, kā veidot biznesa vidi, ar ko tirgoties, kā arī izteiks valdībai konkrētus priekšlikumus par lauksaimniecības politikas veidošanu. Ja tā padomā — Latvijā ir tik daudz profesionālu asociāciju, kuras aizstāv savu biedru intereses, bet zemniekiem joprojām vienas īstas nav. Ir vairāk nekā divdesmit biedrību, kas apvieno truškopjus, biškopjus, dzērveņu audzētājus utt., un tām jāveido sava kopīga stipra pārstāvniecība, kam tiktu dotas pilnvaras zemnieku vārdā runāt ar valdību.

— No zemnieka jūs prasāt ļoti daudz. Mūsu apstākļiem pat neticami daudz. Taču ir arī objektīvi apstākļi, kas ar visu šo priekšnosacījumu izpildi neļaus zemniekam tikt pie turības.

— Bankā strādājot, ar gandarījumu vēroju, ka mūsu klientu vidū ir vairāk nekā simt ļoti turīgu lielzemnieku. Protams, tas ir maz.

Lielum lielais vairums lauku ļaužu dzīvo diezgan bēdīgi. Ne visi tikai savas vainas dēļ. Te nākas jautāt — kas darīts no valdības puses, lai lauksaimniecībai nodrošinātu normālu attīstības ceļu? Ja tomēr gribam laukus "uzstutēt", domāju, ka valdībai agri vai vēlu nāksies mazliet praktiskāk pievērsties lauksaimniecības politikas veidošanai. Varbūt pat pakāpties soli atpakaļ no galēji liberālās ekonomiskās politikas un risināt problēmas ar valsts sviru palīdzību. Pirmām kārtām jādomā par lauksaimniecības patiešām valstiskas politikas izveidi. Tās politikas gan uz papīra ir sarakstītas (kā nāk jauns ministrs, tā kaut ko raksta), bet īsti pamatotu programmu neesmu redzējis. Lūk, daži piemēri. Pie mums diezgan veiksmīgi attīstās cukurbiešu audzēšana, kas ir samērā ienesīga kultūra. Latvijā ik gadu patērē aptuveni 100 tūkstošus tonnu cukura, bet no mūsu zemnieku izaudzētajām bietēm var saražot tikai pusi no šī daudzuma. Tātad cukurbiešu audzēšanu varētu dubultot, radot gan darbavietas, gan stabilu ienākumu avotu. Kur ir problēma? Latvijā nav kur šīs cukurbietes pārstrādāt. Tad valdībai varbūt vērts domāt par vienas cukurfabrikas būvēšanu. Sākumā tajā var investēt valsts naudu, vēlāk privatizēt.Var arī aicināt ārzemju investorus īstenot šo projektu. Taču kaut kas ir jādara. Pašreizējo situāciju izmanto ārzemju firmas, kuras, protams, ir ieinteresētas iedabūt mūsu tirgū savu jēlcukuru. Tas taču ir ārkārtīgi izdevīgi, tīra peļņa, kuru mēs aizlaižam garām. Šķiet, līdzīga situācija varētu būt ar rapša audzēšanu, liniem. Vai nav smieklīgi, ka Jelgavas linu fabrika izmanto Baltkrievijas izejvielas? Valdība neizvairīsies no šādu problēmu risināšanas. Subsīdijas nav nekāds glābiņš. Tās var palīdzēt augošajiem, bagātajiem zemniekiem, kas domā par jaunu tehnoloģiju ieviešanu. Bet valstiskā mērogā tas nav atrisinājums. Ja nebūs praktiskas rīcības programmas, ko darīt, lai zemniecību izvestu no pašreizējā strupceļa, nekas nemainīsies.

Tas vēl nav viss. Valstī būtu pamatīgi jācīnās par savā zemē ražotās produkcijas noieta tirgu. Šajā sfērā varētu pārmest pat zināmu patriotisma trūkumu. No vienas puses — Eiropa mūs "spiež" ar eksporta kvotām, taču savu produkciju ved iekšā bez žēlastības. Turklāt daļa šīs produkcijas ražota ar lielām subsīdijām. Es te nemēģinu aģitēt par nestabilo Austrumu tirgu, kas mums kādreiz likās vienīgais glābiņš, bet domāju, ka diplomātiskajiem korpusiem, Zemkopības ministrijai šajā jomā vairāk jāstrādā. It īpaši vajadzētu gādāt par Latvijas piena, gaļas un zivju produktu, kā arī linu noieta tirgu paplašināšanu. Jārūpējas, lai šie produkti iegūtu atbilstošus standartus un izietu pasaules tirgū. Ja pie mums atkal sāks atjaunoties lopkopība un piensaimniecība, tad tiks pieprasīti arī graudi — lopbarībai var patērēt vairāk nekā miljonu tonnu. Bet var uzskatīt, ka šodien mums nav šo nozaru.

— Jā, ziņas no laukiem liecina, ka pašlaik ganāmpulki tiek samazināti. Piena ražošana neatmaksājas, piensaimnieki tur tikai tik daudz govju, lai nenonāktu zaudējumos un kūts nebūtu tukša, bet ziemā iztiek no naudas par pārdotajiem teļiem...

— Pilnīgi pareizi. Normāla piena ražošana varētu sākt veidoties, ja maksātu vismaz 12 — 13 santīmu par litru. Šodienas cenu svārstības nevieš nekādas cerības.

— Latviešu zemniekam ar savu produkciju grūti iekļūt arī iekšējā tirgū...

— Manuprāt valsts ārkārtīgi slikti veic savas funkcijas, aizstāvot lauksaimniecības produkcijas iekšējo tirgu. Mani kaitina informācija, ka nepārtraukti Latvijā tiek ievesta šī nezināmas izcelsmes gaļa. Mums ir tik daudz visādu kontroles organizāciju, robežsargi, muita, veterinārā kontrole utt., un neko mēs gadiem ilgi nevaram padarīt.Tā ir valsts funkcija — ieviest kārtību. Šī nelegālās gaļas ieplūde acīmredzama pat no malas. Ja parādās ziņa, ka vienā dienā no zemniekiem vairs neiepērk cūkas, tas nozīmē, ka ienācis kāds ļoti liels sūtījums. Pārstrādātāji to paklusām uzpērk, ieliek desās, ko reizēm pat kaķi neēd... Dzirdu — dažās rūpnīcās spirtu sākuši ražot no kukurūzas. Kāpēc ne no mūsu graudiem? Kāpēc "Aldaris" neiepērk mūsu miežus? Kāpēc "Aldaris" nevar uzbūvēt iesalnīcu un ražot iesalu tepat Latvijā? Acīmredzot šis uzņēmums jāmudina uz to. Jādomā arī, kā izaudzēt šīs ražotnes prasībām piemērotus graudus. Kā redzam, ir ļoti plašs darbības spektrs, kur valsts nolaidusi rokas, bet kur nekavējoties un izšķirīgi jārīkojas. Man nav pieņemams lozungs, ka saimnieciskā darbība ir tikai privātīpašnieka lieta. Te redzam rezultātu. Domāju, ka agrārpolitika valdībai ļoti stingri jātur savās rokās. Manuprāt agri vai vēlu valdībai būs jāķeras arī pie meliorācijas lietām. Protams, ne tagad, bet tad, kad valsts būs kaut cik turīgāka. Un vēl nedrīkst aizmirst zemnieku izglītības sistēmas uzturēšanu. Šķiet, ka ne lauksaimniecības departamenti, ne konsultāciju dienesti rajonos un pagastos šobrīd nedod pienācīgus rezultātus. Nesen tikos ar vienu no šādiem konsultantiem, kas vienlaikus ir arī vietējās krājaizdevu sabiedrības priekšsēdētājs. Viņš izteica interesantu domu, ka konsultantam vajadzētu būt ne tikai pamācītājam, bet arī tādam kā starpniekam starp ražotāju un produkcijas iepircēju.

Un pēdējais, ja runājam par valsts funkcijām lauksaimniecībā, ir pārstrādes uzņēmumu monopolizācija. Tā man ārkārtīgi nepatīk. Te nav runa tikai par graudiem, bet arī par piena un gaļas pārstrādi. Tā manuprāt ir vēsturiska kļūda, ka zemnieki tika nodalīti no pārstrādes. Viņi paši gan lielā mērā vainīgi, ka nogāja malā no piena pārstrādes uzņēmumu privatizācijas. Monopolu darbība valstij kaut kādā veidā ir jāierobežo. Citādi labs gals nav sagaidāms.

— Interesantas pārmaiņas skārušas arī jūsu dzīvi. Tagad strādājat bankā, zināt visu par kredītu lietām. Latviešu zemnieks ļoti neuzticīgi raugās uz iekļūšanu parādos...

— Viens ir skaidrs — bez kredīta ražošanas tālākvirzība nav iespējama. Tā ir aksioma. Ja uzņēmējs grib ražošanu attīstīt uz uzkrātā kapitāla bāzes, tā ir ekstensīva attīstība. Ļoti gausa virzīšanās uz priekšu. Ja vēlas strauju attīstību, vajadzīgi kredīti. Pats galvenais ir veiksmīgs biznesa plāns, objektīva un pamatota darbības programma, lai neriskētu ar savu mantu, kas kā ķīla jāiegulda bankā. Vispār es uzskatu, ka subsīdijas vajadzētu pakāpeniski samazināt, proporcionāli palielinot tos kredītu apjomus, ko ar atvieglotiem noteikumiem varētu dot zemniekam. Subsīdijas ir laba lieta, bet — tā ir dāvana, biezāka sviesta kārta uz maizītes. Toties, ja banka ir iedevusi kredītu, tad tā seko līdzi biznesa plāna realizācijai un dažreiz pat zemnieku konsultē. Viņš ir spiests domāt par savu attīstību. Tālab uzskatu, ka banka ir labs ražošanas katalizators.

— Taču bankas arī ļoti uzmanīgi izturas pret zemkopības nozari, kurai liels riska faktors. Neražas, graudu iepirkumu cenu svārstības kredītu atmaksāšanu padara nedrošu.

— Jā, piemēram, šogad redzam, ka lauksaimniecības problēmas ir atkarīgas no dabas kaprīzēm, no valdības veiksmīgas vai neveiksmīgas darbības. Tomēr bankas iet uz sadarbību ar zemnieku. Piemēram, mūsu banka ir izveidojusi agrodarījumu kredītu. Ko tas nozīmē? Ir pārstrādes uzņēmums, kuram visam gadam jāiepērk liels daudzums graudu, kartupeļu, linu vai citas produkcijas, bet līdzekļu šim nolūkam nepietiek. Pārstrādātājam izdevīgi šo produkciju tikai uzglabāt, to uzpērkot pa daļām. Savukārt zemniekam jāpārdod saražotais, lai dabūtu naudu, par ko apstrādāt zemi nākamajai ražai. Viņš spiests doties uz banku pēc kredīta. Iznāk, ka zemniekam vienam jācieš zaudējumi un jāmaksā procenti. Bet nebūs arī taisnīgi, ja aizdevumu ņems tikai pārstrādātājs. Mēs piedāvājam slēgt trīspusēju līgumu starp banku, pārstrādātāju un zemnieku un dalīt noteiktos 12 procentus uz pusēm. Ja ņem vērā, ka 9 procentus subsidē valsts, tad zemniekam un pārstrādātājam katram vairs atliek maksāt tikai 1,5 procentus. Vēl mēs zemniekam iesakām atvērt pie mums kontu, bet visu naudu tūdaļ neizņemt, jo par konta atlikumu maksājam 5 procentus gadā. Tādējādi dažos mēnešos iespējams šos 1,5 procentus dzēst. Un pat ar savu naudu pelnīt. Taču nelaime ir tā, ka pastāv monopols, un pat ar šādiem atvieglotiem noteikumiem pārstrādātāji ne vienmēr vēlas ņemt kredītus.

— Vai visi zemnieki to zina? Vai zemnieki vispār zina par iespējamiem atbalsta fondiem, ko viņi varētu izmantot?

— Te nu mēs atgriežamies sarunas sākumā. Par spīti laika trūkumam zemniekam ir jāiet biznesa apritē, jāiesaistās sabiedriskajās organizācijās, lai saņemtu informāciju un varētu piedalīties ar saviem projektiem. Pieņemt lēmumus uz nepārbaudītas un neprecīzas informācijas bāzes ir patiešam riskanti.

— Sarunu noslēdzot, mazliet parunāsim arī par jūsu lauksaimnieka dzīvi. Jums taču arī ir neliela saimniecība?

— Jā, Jelgavā atguvu tēva mājas, kur ir vairāk nekā hektārs zemes. Šā īpašuma sakopšana man arī devusi vērtīgas atziņas un pieredzi. Esmu uzbūvējis pirmo siltumnīcu 140 kvadrātmetru platībā, kurā tagad saimnieko mana sieva kopā ar dēlu un viņa ģimeni. Audzējam tomātus, gurķus, ziedkāpostus. Pagaidām dārzniecība vēl nenes peļņu, bet neizslēdzu, ka nākotnē šis ģimenes uzņēmums varētu būt vērā ņemams ienākumu avots.

— Vēlu jums veiksmi un paldies par sarunu!

Mudīte Luksa, "LV"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"