Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98., nr.240., 20.08.98.,

nr.241/242., 21.08.98., nr.243/244., 25.08.98., nr.245., 26.08.98., nr.246/247., 27.08.98.

"Brīvības pavasaris"

No 12. līdz 17. maijam (25.— 30.V) Rīgā notika Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes sapulce, kas literatūrā vairāk pazīstama kā latviešu strēlnieku 2. kongress, kurā piedalījās 226 delegāti. Sapulce notika lieliniecisma garā, un tās virzību noteica J.Daniševskis, P.Stučka un viņu domubiedri. Strēlnieku nacionālo domu vēlējās izteikt rakstnieks J.Akuraters un pulkvedis K.Goppers, bet viņu runas tika pārtrauktas, lielinieku piekritējiem svilpjot un dauzot kājas.53 Tāpat tika uzņemta un pārtraukta štāba kapteiņa P.Dardzāna runa, kurā starp citu viņš jau tālredzīgi brīdināja, ka revolūcijas dienās "vajadzēja visu labi apsvērt un neaizrauties no jūtām, jo nelaimīga ir tā tauta, kura sevi politiskās lietās liek vadīties no jūtām. No savām ciešanām, no šausmīgā kara mūs izvedīs tikai vesels vīra prāts, tamdēļ katru soli ar apdomu. Katrs nepareizs solis, ko mēs speram, būs lāsts nākamai paaudzei."54

Kongresa pēdējā dienā pieņēma lielinieku izstrādāto rezolūciju, sastāvošu no 12 punktiem, kurā bija izteikta neuzticība Pagaidu valdībai un kura aicināja nodot visu varu "Strādieku, Zaldātu un zemnieku Deputātu Padomei."55

Pēc kongresa lielinieku rokās nonāca arī laikraksta "Brīvais Strēlnieks" vadība. Jau maija beigās tā slejās aizsākās uzbrukumi arī latviešu karogam.56

Strēlnieku 2.kongresa 17. maija rezolūcijas latviešu sabiedrībā, tai skaitā arī daļā strēlnieku, izraisīja apjukumu un neizpratni par strēlnieku nostāšanos lieliniecisma kalpībā. Pilsoniskajā presē sekoja daudzi protesti, kuros nosodīta strēlnieku rīcība. Bija pat aicinājumi turpmāk liegt tautas atbalstu strēlniekiem. Pret lieliniecisko rezolūciju protestēja arī daudzas karaspēka daļas.

Tajā pašā laikā, kad XII armijā ietilpstošos latviešu strēlnieku pulkos arvien vairāk pastiprinājās lieliniecisma ietekme, V armijā esošie latvieši pulcējās savā sanāksmē Daugavpilī. Šīs, no 18. līdz 25. maijam, notiekošās sapulces daudzie dalībnieki bija rotājušies sarkanbaltsarkanās krāsas lentītēm, karodziņiem un lielu nacionālo karogu, kuru greznoja uzšūti sirds, zobens attēli un uzraksts "Dievs, svētī Latviju."57

1917. gada vasarā notika vēl daudzas citas lielākas un mazākas latviešu strēlnieku delegātu sapulces, tomēr vasaras otrajā pusē palielinājās plaisa un nesaskaņas starp latviešu pulku strēlniekiem un virsniekiem. Aizvien noteiktāk iezīmējās arī nepārvarama plaisa un nesaskaņas starp nacionāli noskaņotajiem strēlniekiem un lieliniecisma atbalstītājiem. Pieredzējušo latviešu virsnieku vidū ļoti maz bija tādu, kuri šai laikā spēja pārliecināt latviešu strēlniekus kalpot latviešu tautas nacionālajām interesēm.58

Kā pretspars lieliniecismam, kaut stipri novēlots, latviešu strēlnieku pulkos izveidojās "Latvju kareivju nacionālā savienība"(LKNS), kuras dibināšanas sapulce notika Rīgā 5.(18.) augustā, kad ievēlēja tās pagaidu izpildu komiteju. Tajā līdz ar virsniekiem bija arī strēlnieki.

Par savienības priekšsēdētāju ievēlēja E.Ramatu—Lejgalieti (1886 — 1979) Pēc pāris mēnešiem savienības izpildkomiteju apstiprināja arī XII armijas štābs. Tajā bija ievēlēti A.Kroders, E.Ramats—Lejgalietis, S.Staprāns, N.Strunke, A.Plensners, A.Kociņš, A.Zaure, J.Akuraters, J.Porietis, E.Virza, V.Tone, K.Ubāns, R.Suta, F.Vītoliņš u.c., pavisam 20 cilvēku.59 Tādējādi šīs savienības vadībā bija ievēlēti aktīvi nacionālās idejas un nacionālo krāsu popularizētāji.

LKNS īsā laika sprīdī ieguva ļoti daudz atbalstītāju ne tikai latviešu strēlnieku pulkos, bet arī Krievijā un citviet izkaisītajos latviešu karavīros un citās sabiedrības aprindās. Sekmīgi iesākto darbu pārtrauca krievu armijas sabrukums un XII armijas atkāpšanās no Rīgas frontes. Septembrī Cēsīs ar vietējās sabiedrības atbalstu sāka iznākt LKNS laikraksts "Laika Vēstis".60

Savienības darbu visvairāk traucēja lielinieki, kuri vajāja un pat fiziski izrēķinājās ar tās biedriem, kā arī vairākkārt lika šķēršļus tās laikraksta iznākšanai.61

LKNS vajāšanas pastiprinājās pēc lielinieku nākšanas pie varas 1917. gada oktobrī, tomēr par spīti visam, savienības darbība nelegāli turpinājās gan lielinieku, gan tam sekojošā vācu okupācijas laikā. Tā turpinājās gan Latvijā, gan arī ārpus tās visur, kur atradās latviešu karavīri. Kā atšķirības zīmi, bieži vien apstākļu spiesti, slepus, tie nēsāja pie apģērba sarkanbaltsarkano krāsu lentīti. Pirms Latvijas valsts proklamēšanas savienības biedri uzsāka nākamo bruņoto spēku veidošanu.62

Pirmā pasaules kara laikā, bet īpaši pēc Februāra revolūcijas, Latvijas autonomijas jautājumu iekustināja arī latvieši, kuri dzīvoja ārzemēs. Ar savu darbīgumu izcēlās Šveicē dzīvojošie tautieši, kuriem pēc ilgstošiem savstarpējiem strīdiem izdevās 1916. gada aprīlī nodibināt "Latviešu komiteju Šveicē", kuras vadību uzņēmās dzejnieks Jānis Rainis (1865 — 1929).63

Kaut gan komitejai neizdevās apvienot visus dažādo latviešu politisko uzskatu pārstāvjus, tā tomēr bija pietiekami reprezentatīva, lai piesaistītu daudzus rietumu kultūras un zinātnes darbiniekus latviešu stāvokļa pareizai skaidrošanai Rietumu politiķiem un sabiedrībai. Tas nebija maz, ņemot vērā pret latviešiem vērstās vācu melīgās propagandas milzīgos apmērus. Pēc latviešu komitejas darbības izbeigšanās galvenā nozīme bija Aleksandra Liepiņa—Brendli (1881 — 1931) 1917. gada sākumā Bāzelē izveidotajam Latviešu Informācijas birojam.

Cēsīs dzimušais 1905. gada emigrants A.Liepiņš bija to latviešu patriotu vidū, kuri ar vislielāko aizrautību aizstāvēja latviešu lietu. Viņa darbība vēlākajos gados maz ievērota, lai gan viņš veltījis divdesmit savus mūža gadus Latvijas jautājuma apgaismošanai Šveicē. Pie viņa bieži ciemojās Rainis, kas deva jaunus dzenuļus viņa nacionālajām nosliecēm. Abi nonāca Šveicē pēc Piektā gada revolūcijas, bet Liepiņu mazāk saistīja sociālisms. Kādu laiku viņš studēja Bāzeles universitātē valodas. Aizrāvies ar latviešu lietām, viņš upurēja to labā savus saimnieciskos pasākumus. Par Liepiņa patriotismu liecina vēl tas, ka viņš jau 1917. gadā lika uzšūdināt Latvijas nacionālo karogu, ko izkāra Šveicē.64

1978. gadā, viesojoties Cīrihē, A.Liepiņa meitas Mirdzas un viņas vīra Šveices Federālās Tehniskās augstskolas (ETH) bibliotēkas vadītāja Dr.Alvīna Jēglija Liepiņa (Jaeggli—Leepin) ģimenē, šo karogu skatījis akadēmiķis Jānis Stradiņš. Pēc desmit gadiem, jau "Trešās atmodas" laikā, kad J.Stradiņš izrādīja interesi par šo karogu, viņš no A.Jeglija saņēma 1988. gada 18.jūlijā rakstīto vēstuli, kurā pastāstīts par šī karoga likteni:

"... Un nu esmu ļoti apbēdināts, ka man jāliek Jums pievilties. Esmu "apgriezis apkārt" visu mūsu iedzīvi un nevaru vairs karogu atrast. Kad es Jums to 1978. gadā Jūsu apciemojuma laikā Cīrihē rādīju, mēs vēl dzīvojām pašu mājā, kur daudz vietas. Ap 1980. g. pēc manas pensionēšanās pārcēlāmies uz dzīvokli Frauenfeldē un tādēļ bijām spiesti mūsu iedzīvi reducēt uz pusi. Bet latviešu karogs nāca vēl līdzi uz Frauenfeldi. 1986. g. martā sekoja mūsu otrreizēja pārcelšanās uz Vintertūru vēl mazākā dzīvoklītī. Toreiz mums atkal bija jāšķiras no visa, kas "veciem ļautiņiem" likās pieciešams. Un tad notikās, kaut arī ne mana sieva, ne es sīkumus neatceramies, ka līdz šim glabātā pakete ar karogu izrādījās starp lietām, kas bija jāizdāvina, jāizpārdod vai jāsadedzina. Karogam vajadzētu būt bijušam starp lietām, kuras nolēmām sadedzināt. Jo jau 1980. g. neviens no radiem negribēja uzņemties mūsu vietā tā glabāšanu. Nu es ļoti nožēloju šo zaudējumu priekš Jums. Jums es būtu to labprāt uzdāvinājis. Bet 1978. gadā man tas politiskā ziņā nelikās piedienīgi (opportun) .

Tā nu šis karogs nekad nav bijis Latvijā. Tas radies Bāzelē, kad Aleksandrs Liepiņš pirms pirmā pasaules kara vadīja latviešu sekretariātu, un ir viņa sievas darināts. Tas bija sarkanas kokvilnas gabals, apm. 2 m garš un apm. 1 m augsts, ar šauru baltu svītru vidū, kuram bija pieci misiņa gredzeni, lai to varētu uzkarināt uz stangas. Šai formā to droši vien karināja kongresos, gājienos un pie mājas Bāzelē, kur atradās sekretariāta sēdeklis ( Ahornstrasse 7). Diemžēl man nav attēlu, kas dokumentētu šī karoga lietošanu. Un es arī nezinu tālaika konkrētās norises."65

Tāds bēdīgs gals bija vienam no pirmajiem latviešu nacionālajiem karogiem, kuru darinājusi šveiciete Alvīne Brendlija—Liepiņa (Brāndli).

Jāatzīmē, ka Rainis, atgriežoties 1920. gadā Latvijā no trimdas, pārvedis mazu sarkanbaltsarkanu karodziņu. Par to 1988. gada 24. augustā J.Stradiņam rakstījusi Olga Kliģere (Raiņa "Mēnessmeitiņa"): "Ļoti labi atceros, ka Rainis man parādīja savu no Šveices atvesto mazo sarkanbaltsarkano karodziņu. Atceros arī, ko Rainis tad sacīja: "Šis gan laikam ir pirmais neatkarīgās Latvijas karogs". Kas viņam to bija pagatavojis vai dāvinājis, to man nepateica. Jau 1917. gadā, rakstot lugu "Krauklītis", Rainis min šo karodziņu. Citāts no lugas: "Ienāk Vents, apbruņojies ar sarkanbaltsarkanu karodziņu — mātes mutautiņu.""66

Raiņa devums Latvijas valsts un tās karoga popularizēšanā sevišķi nozīmīgs bija brīvības cīņu laikā 1919. gadā. Arī citu emigrantu darbība Latvijas propagandēšanā ārzemēs turpmākajos gados saglabāja savu nozīmību.

Vasaras un rudens mēneši 1917. gadā Vidzemē bija piesātināti dažādām latviešu savstarpējām politiskajām cīņām, Rīgas krišanu vācu rokās, Krievijas armijas atkāpšanos, lieliniecisma nostiprināšanos. Karā izmocītās Latvijas iedzīvotāju dzīve tika vēl vairāk dezorganizēta. Armijas atkāpšanos un lielinieku nākšanu pie varas pavadīja laupīšanas un terors. Tādēļ nav brīnums, ka sarkanbaltsarkanā karoga lietošanas gadījumi kļuva reti. Iespējams, ka tuvojošās katastrofas un citu notikumu aprakstītājiem daža nacionālā karoga parādīšanās atklātībā palika nepamanīta vai nepieminēta.

Bija jāpaiet vēl sarežģītam un neziņas pilnam gadam, lai sarkanbaltsarkanais karogs atklāti varētu pulcināt cīnītājus par Latvijas valsti.

"Brīvības pavasaris" tomēr parādīja, ka daudzi latvieši diezgan ātri atpazina un par savām pieņēma Atskaņu hronikā minētās krāsas. Spriežot pēc dažādām liecībām, karogi pārsvarā bijuši spilgti sarkani ar dažāda platuma balto svītru. Sarkanās krāsas toņu izvēlē šai laikā noteicošā nozīme bija auduma pieejamībai, tādēļ tie bieži savā sarkanumā līdzinājās ugunīgajiem revolūcijas karogiem. Tā kā līdz tam nebija izveidojušās vispārzināmas noteiktas sarkanbalto krāsu proporciju tradīcijas, tad, kā to liecina fotogrāfijas, karogu darināšanā bija sastopama liela dažādība. Baltās svītras platums svārstījās no pavisam šauras joslas līdz apmēram trešdaļai karoga platuma. Dažkārt nacionālos karogus greznoja uzšūti vai uzkrāsoti, retāk izšūti vai citi simboli un uzraksti. Arī karogu izmēros neizpaudās kādas noteiktas likumsakarības.

Par latviešu centieniem nonākt pie vienveidīga sarkanbaltsarkanā karoga jau 1917. gadā stāstīts šīs grāmatas nākamajās lapaspusēs.

53 Brīvais Strēlnieks. Nr.27.,1917.g. 17.(30.)maijā un Nr.29.,19.maijā (1.jūnijā).

54 Turpat, Nr.28.,1917.g. 18.(31.)maijā.

55 Turpat.

56 Skat. nākamo nodaļu.

57 Cēsu vēstures muzejs. Inv. Nr.11653

58 Bērziņš V. Latviešu strēlnieki - drāma un traģēdija.- R.,1995.-88.lpp.

59 Turpat,91.lpp.

60 Laikraksts sāka iznākt 1.(14.)septembrī Cēsīs, bet ar 25.oktobri to bija spiesti izdot Valkā. Redakcijā strādājuši A.Kociņš, A.Kroders, A.Plensners, E.Ramats-Lejgalietis, J.Akuraters, F.Vītoliņš, R.Lazdiņš.

61 Laikrakstu slēdza ar 1917.g. 4.decembra Iskolata sēdes lēmumu. Pēc tam tas iznāca kā Laika Domas un Laika Balss.

62 Par to nākamajās nodaļās.

63 Šilde Ā. Pirmā Republika. Esejas par Latvijas valsti.-R.,1993., 115.-116.lpp.

64 Turpat,118.lpp.

65 Stradiņš J. Trešā atmoda.-R.,1992.- 176.-177.lpp.

66 Turpat, 179.lpp.

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Polemika presē par latviešu karogu aizsākās, kad pirmie nacionālie karogi bija redzami sarīkojumos un demonstrācijās. Laikraksta "Līdums" slejās šo domu apmaiņu ierosināja jau pieminētā Dr.Voita publikācija "Latvieši, neaizmirstat savas nacionālās krāsas".1

Lai lasītājs pilnvērtīgāk varētu izsekot polemikas gaitai un nepārmestu šī darba autoram atsevišķu faktu izraušanu no konteksta, polemikas materiāli apkopoti vienviet pielikumā grāmatas beigās.

Kā pirmie un gandrīz arī kā vienīgie nopietnākie polemizētāji presē bija rakstnieks Linards Laicens un valodnieks, folklorists Pēteris Šmits. Plašāku aprindu iesaistīšanās domu apmaiņā acīmredzot izskaidrojama ar to, ka daudziem latviešiem jau kopš XIX gadsimta beigām vairāk vai mazāk sarkanbaltās krāsas bija pazīstamas un tādēļ tās tika pieņemtas lietošanā bez lielas apspriešanas. Polemika būtībā bija par krāsu proporcijām un par karoga izveidi adekvātāk Atskaņu hronikā minētajam aprakstam.

9.aprīļa "Līdumā" L.Laicens rakstā "Latvijas karogs" (pielikumā) sākumā jautāja "Kur ir Latvijas karogs? Paceļat Latvijas karogu!" un turpat tālāk centās dot atbildi.2

Viņaprāt nacionālā karoga radīšanai iespējamas vismaz divas metodes — psiholoģiskā un vēsturiskā.

"Pēc psiholoģiskās metodes pētot, pie kam jāpieņem klāt, protams, intuīcija, latviešu nacionālām krāsām vajag būt — oranždzeltenai ar zaļu." Šīs krāsas kā latviešu tautai visraksturīgākās Laicens aicināja izmantot jau gadu iepriekš.3

Pēc Februāra revolūcijas viņš pats par šīm mākslīgi, pēc psiholoģijas metodes radītām nacionālām krāsām sprieda ar zināmu skepsi, kā par revolūcijas laikam nepiemērotām.

1 Skatīt iepriekšējo nodaļu.

2 Līdums.-Nr.80,1917.g.9.(22.)aprīlī.

3 Laicens L. Tautas zīmes.- Dzimtenes Atbalss.- Nr.15, 1916.g.24.februārī.

Folklorists Pēteris Šmits; rakstnieks un dzejnieks Linards Laicens

Aleksandrs Liepiņš–Brendli

Piektās armijas latviešu delegātu sapulces dalībnieki ar karogu Daugavpilī 1917.gada 17.maijā

LATVIJAS KAROGS

Kur ir Latvijas karogs? Paceļat Latvijas karogu!

Bet kāds tad ir Latvijas karogs? Tā jautā katrs, kurš redz citu tautu karogus mītiņos un sapulcēs un kurš dzird, ka tautas tur piedalījušās ar savām nacionālām krāsām. Un vai nav atbildes? Ak ne, atbilde gan būtu, bet vai kāds arī atbildi prasa? Kur ir tie, kas prasa pēc Latvijas karoga? Ak ne, latvieši neprasa nekāda karoga — arī sarkanā revolūcijas karoga ne; viņi ir pilnīgi b e z k r ā s a s tauta!

— Bezkrāsas tauta,— vai tā runājot latvieši nav apvainoti savā patmīlībā? Vai nenāks kāds Latvijas patriots un neizaicinās autoru? Nu, lai viņš nāk, lai parāda savu krāsu, savas tautas krāsu. Tagad katram jārāda sava krāsa: personām, grupām — politiskā un tautām nacionālā krāsa. Jāpaceļ savs karogs un jānoliek priekšā savs vairogs ar savu zīmogu, ar savu emblēmu. Nu tad lai paceļ apvainotais latvietis savu nacionālo karogu! Kur ir viņa karogs?

Kauns ir latviešu karogs — tā būs jāatbild.

Nu tad jāmeklē pēc šā karoga, jāizgudro, jārada šās nacionālās krāsas! Varbūt, ka tas nemaz nav tik grūts uzdevums. Vajaga tikai metodes. Un liekas gan, ka metodes te ir vismaz divas: psiholoģiskā un vēsturiskā. Lai nacionālā patmīlībā apvainotais Latvijas patriots padomā.

Pēc psiholoģiskās metodes pētot, pie kam jāpieņem klāt, protams, intuīcija, latviešu nacionālām krāsām vajaga būt — oranždzeltenai ar zaļu. Pirmkārt: oranždzeltens ar zaļu dod lirisku krāsu saskaņu, kas adekvāta latviešu tautas dvēselei, kura arī ir liriska. Otrkārt: latviešu nacionālos audumos šo divu krāsu variācijas ir ļoti bieži sastopamas, ja ne pilnīgi dominējošas. Treškārt: latviets ļoti mīl sauli un zemi — zelta sauli un zaļu zemi; saule krāsā stilizējas ar oranždzeltenu, bet zemes lauki ar zaļu. Tā tad: ja vajadzētu latviešiem m ā k s l ī g i radīt savas nacionālās krāsas, tad būtu jāpieņem minētās, kā pēc psiholoģiskās metodes vispareizākās.

Bet tas varbūt nebūtu vajadzīgs, jo mākslīgi meklējot būtu jāattīsta dažādas domas un teorijas un ilgi par to jāstrīdas un jādebatē un beidzot jāsauc pat savs "karoga kongress." Tādēļ no šās metodes būtu jāatsakas, bet jāiet pie vēstures un jāuzskata tā par autoritatīvu avotu un spriedēju, kaut arī viņas kronikas vajadzētu kritizēt. Tagad nava laika ne meklēt, ne kritizēt; tagad ir jāiet uz priekšu ar karogu! Tādēļ jāpieņem par pareizu Alnpekes Rīmju kronikas vēstījums, kurš M.Siliņa tulkojumā ir tāds: "Tie smuki gāja turp, ar karogu sarkanā krāsā, baltu strīpu pa vidu pa tagadējai cēsnieku ( wendlichen ) paražai. Bet Cēsīm ( Wenden ), tā sauc pili, kurai tāds karogs, un tā atrodas Latviešu zemē, kur sievietes pa paradumam jāj gluži kā vīri. Tas latviešu karogs; to varam jums patiešām sacīt." Šis kronista vēstījums zīmējas uz zemgaļu Tervetes ķēniņa Nameises iebrukumu Vidzemē. Šo vēstījumu par pareizu atzīst arī vēsturnieki, kā piem., Otto fon Rutenbergs, kurš saka pēc kronikas: "Cēsnieki sekoja savam sarkanam karogam ar baltu šķērsstrīpu." — Profesors Šmidts arī atzīst šās pašas krāsas par vienīgām pareizām vēsturiskām Latvijas krāsām, tikai viņš domā, ka karogs bijis sarkans ar vairākām paralēlām strīpām. Liekas, ka Šmidts tulkojumu būs mazliet pārpratis, jo tiklab Siliņš, kā Rutenbergs saprot tikai vienu strīpu. (Oriģinālam pie rokas neesot, nav iespēja pašlaik to pievest). Ja arī varētu tulkot, ka karogs bijis sarkans un balti strīpots, tad tomēr mūsu laikā tādu vairs nevaram lietot. Noteikti jāpaliek pie sarkana ar baltu samērīga lieluma garenisku strīpu pa vidu. Vairākstrīpu karogs ir Ziemeļ Amerikas Savienotām Valstīm, bet viņš savas joslainības dēļ ir ticis pat par izsmiekla priekšmetu, jo viņš izskatās kā madrača audeklis. Tik lielu bezgaršību nevarētu akceptēt. Bet tas arī nemaz tā nebūs jādara. Tumši sarkana krāsa ar baltu strīpu izskatās ļoti glīti. Latvija atdzims par valsti kara un revolūcijas sarkanajās dienās, tādēļ viņas krāsas simbols pilnīgi sakrīt ar laikmetu. Poļu nacionālās krāsas arī ir balts ar sarkanu; Polijas karogs ir baltsarkans. Latvijas karogs ir sarkanbaltsarkans.

Paceļat sarkanbaltsarkano Latvijas karogu!

L.L. [Linards Laicens]

"Līdums" Nr. 80.,

1917.g. 9. (22.) aprīlī