Pravieša Jesajas atgriešanās dzimtajā Rīgā

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš:

Augsti godātais vēstnieka kungs, augsti godātais Britu padomes priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi!

Latvijas Zinātņu akadēmijas un visas Latvijas zinātnieku sabiedrības vārdā sirsnīgi pateicos Britu akadēmijai, Britu padomei, Apvienotās Karalistes vēstniekam Džerolda kungam, Stokholmas Ekonomiskajai augstskolai, Latvijas un Vācijas filozofijas biedrībai un visiem organizatoriem, pirmām kārtām mūsu Kembridžas doktorantam Robertam Ķīlim, par šīs nozīmīgās un reizē arī elitārās konferences sarīkošanu Rīgā, sera Jesajas Berlina dzimtajā pilsētā. Par to man patiesi ir ārkārtīgs gandarījums, jo konference ir vēsturiski nozīmīga mūsu multikultūras pilsētas gaisotnes radīšanai un tālākai virzībai. Šis ir vēsturisks notikums, ko varētu dēvēt arī par pravieša atgriešanos, jo Rīga pirmo reizi godina savu izcilo dēlu, gribētos uzsvērt, vienu no saviem visizcilākajiem dēliem XX gadsimtā, cilvēku, ko varētu arī dēvēt par "Rīgas bērnu".

Es lūgtu palūkoties uz šo notikumu plašākā kontekstā. Šonedēļ, visu nedēļu, tepat, netālu, rit starptautiskais kinoforums "Arsenāls", kas veltīts cita izcila rīdzinieka Sergeja Eizenšteina piemiņai viņa 100. dzimšanas gadā. Nupat vakar vakarā man bija gods atklāt starptautisku simpoziju "Jaunas pieejas medicīnas vēsturē", ko atklāja Eiropas medicīnas un veselības vēstures asociācija un attiecīgais norvēģu institūts ar Eiropas Savienības atbalstu Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā, atceroties tur arī izcilo Rīgas dēlu, aseptiskās metodes pamatlicēju ķirurģijā Ernstu Bergmani. Vēl mēs pieminējām fizikālās ķīmijas pamatlicēju Nobela laureātu Vilhelmu Ostvaldu, kas dzimis Rīgā, astronautikas un debesmehānikas celmlaužus Frīdrihu Canderu un Mstislavu Keldišu, arī rīdziniekus. Mēs šonedēļ iedibinājām Raiņa balvas par globālām pieejām, humānismu un nacionālās identitātes saglabāšanu, piešķīrām Tūram Heijerdālam goda doktora grādu. Ar Rīgu saistās arī Herdera un Kanta darbu izdošana, filozofa Hāmaņa darbība, kurus visur piemin arī Jesaja Berlins. Lielo pasaules ideju vēsturē trim minētajiem vārdiem nu līdzās nostāsies arī Berlina vārds.

Jesaja Berlins ir dzimis simts soļus no šīs ēkas, Alberta ielā 2a, namā, ko cēlis Sergeja Eizenšteina tēvs Mihails Eizenšteins. Domāju, ka drīzumā, varbūt nākamgad, tur būs piemiņas plāksne, bet varbūt piemiņas plāksne seram Berlinam jau ir — pati Alberta iela, tās arhitektoniskais veidols, divas sfinksas pie šīs mājas? Pēc Freida teorijas, cilvēka būtība veidojas bērnībā, un pirmajos 12 mūža gados, ko (ar pārtraukumiem) Berlins aizvadījis Rīgā, būs veidojies daudz kas no tā, ko rodam viņa nemirstīgajos darbos. Viņš nāca no bagātu Rīgas ebreju koktirgotāju dzimtas, domāju, ka jaunībā es pazinu viņa tuvu radinieci te, Rīgā.

Jesaja Berlins vēlāk kļuva par Eiropas liberālisma teorijas ciltstēvu, viņš runāja par liberālismu un plurālismu, radīja modernā izpratnē jēdzienu "ideju vēsture". Viņš piedzima 1909. gada 6.jūnijā Rīgā un nomira 1997.gada 5.novembrī Oksfordā. No Latvijas uz Angliju līdz ar vecākiem emigrēja 1921.gadā, kļuva par Oksfordas universitātes profesoru un Volfsona koledžas dibinātāju, 1957.gadā tika godināts ar sera titulu, bija Britu Zinātņu akadēmijas prezidents no 1974.gada līdz 1978.gadam (ar šo akadēmiju mūs saista sadarbības līgums).

Kad 1997.gada pavasarī Latvijas Zinātņu akadēmijas delegācija apmeklēja Apvienoto Karalisti — Britu akadēmiju, Londonas Karalisko biedrību, Oksfordas, Kembridžas un Bredfordas universitātes —, iezīmējās doma ievēlēt dižo novadnieku par LZA ārzemju locekli. Diemžēl ilgstošo birokrātisko vēlēšanu procedūru un varbūt arī mūsu humanitāro zinātņu pārstāvju neatsaucības dēļ šo nodomu nepaguvām īstenot, tāpat kā Berlinam netika piešķirts dzimtās pilsētas Latvijas Universitātes goda doktora grāds. Bet vēsture jau arī māca, ka praviešus visvēlāk atzīst dzimtenē.

Tagad mēs novēloti atdodam goda parādu. Atdodam to Latvijai liktenīgā brīdī, kad izšķiras, vai mūsu valsts ies pa Eiropas tradīciju — demokrātijas, liberālisma, tolerances ceļu, ko savulaik pamatojis Berlins, vai arī iestigs aprobežotībā un izolacionismā un šķielēs uz autoritārismu. Saka, ka Berlins nepietiekami novērtējis nacionālismu (izņemot cionismu), un tā tas varbūt arī ir — viņš bija kosmopolīts. Taču liberālismā, plurālismā ir tik daudz vērtību, ka ignorēt tās nav iespējams un vismaz tuvākajā nākotnē Eiropai, Amerikai un arī Latvijai tam būtu jābūt maģistrālajam attīstības ceļam.

Ir jāpateicas konferences organizētājiem, ka tie izdevuši latviešu tulkojumā sera Berlina pēdējo interviju (še klātesošajam profesoram Stīvenam Lūkam) "Starp filozofiju un ideju vēsturi" — ļoti plašu, 93 lappušu interviju, kurā Berlins dod sava mūža kredo. Es paguvu to pāršķirstīt, un man tā šķiet ārkārtīgi saistoša. Tā ļaus arī latviešu lasītājiem, rīdziniekiem tuvāk iepazīt šī izcilā XX gadsimta filozofa domu pasauli, jo pagaidām Rīgā Berlins vēl nav īpaši populārs. To rāda arī šīs konferences pašaurais, elitārais loks, kurā gan ir izcili lietpratēji no Lielbritānijas, Itālijas, ASV, Kanādas, Izraēlas, Polijas, Ungārijas, Igaunijas, bet samērā maz dalībnieku no Rīgas. Viens no konferences pamatjautājumiem ir politiskā teorija un politikas prakse, ētika politikā, bet plašākā vārda nozīmē — brīvības cena, cena, kas jāmaksā par brīvību un demokrātiju, arī "negatīvā brīvība". Šo cenu ir lēsis sers Berlins, tā ir ļoti, ļoti augsta. Toties brīvība paceļ nāciju augstākā pakāpē, atbrīvo to no kompleksiem. Citā aspektā šo domu ir izcēlis Rainis. Piebildīsim gan, ka no liberālisma viedokļa Berlins Baltijas valstis vērtē samērā atturīgi un viņa simpātijas izpelnās visvairāk Igaunija.

Novēlu konferences dalībniekiem saulainu gaisotni rudenīgajā Rīgā, atceroties, ka par spīti saviem gandrīz 800 gadiem Rīga vēl joprojām ir jauna, ka XXI gadsimtā to gaida vēl spožāka nākotne. Nešaubos, ka tā ģenerēs jaunus Berlinus vēl un vēl, ja pareizi ievirzīsies mūsu pilsētas gaisotne. Šī ir saduru vieta, kur jādzimst jauniem ģēnijiem, kas reformēs cilvēces domāšanu, un mūsu pienākums ir gādāt, lai tas tā būtu.