PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Iekšlietas: Mēs gribam te paši sev likumus lemt

Turpinājums. Sākums "LV" nr. 276/277., 23.09.98.; nr. 278., 24.09.98.;

nr. 280/281., 29.09.98

Alberta Kvieša

(1881—1944) laiks

(19.06.1921.– 26.01.1923.)

No ministra par Valsts prezidentu

Tomēr Alberts Kviesis ne savā pirmajā, nedz otrajā periodā (1933—1936 — R.T.) neiesniedza Saeimai kādu savu izstrādātu likumprojektu, neatsūtīja tai atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai kādu pieņemto likumu, nesasauca pilī pie sevis nevienu Ministru kabineta sēdi (Valsts prezidentam bija šādas tiesības — R.T.). Valsts prezidents A.Kviesis nekādā veidā neizrādīja kādu jaunu kursu Valsts prezidenta amata pildīšanā. Viņš sekoja iepriekšējo prezidentu demokrātiskajām tradīcijām. Ar bezpartejisku objektivitāti viņš pirmajā periodā pildīja savu amatu un cienīgi reprezentēja valsti (..)."

Interesanti atzīmēt, ka Kviesis bija liels mūzikas entuziasts un kora dziesmu cienītājs, jaunībā pat domājis, vai izšķirties par jurista vai mūziķa karjeru. Tālab nav nekāds brīnums, ka viņš rosīgi piedalījās Nacionālās operas organizēšanā un 20. gadu pirmajā pusē bija tās direkcijas loceklis. 1931.gadā, būdams jau valsts vadītāja godā, Kviesis uzņēmās VII Vispārējo dziesmu svētku protektora pienākumus un atklāja svētkus. Šādā pašā goda amatā prezidents bija VIII Vispārējo dziesmu svētku laikā 1933.gadā.

Šajā pašā gadā A.Kviesis no jauna balotējās prezidenta vēlēšanās. Konkurents atkal bija P.Kalniņš. Taču sociāldemokrātu prestižs šajā laikā bija krietni vien krities — jau pirmajā gājienā Kviesis saņēma 52 balsis (vajadzēja ne mazāk kā 51), turpretim pretkandidāts tikai — 25.

1933.gada 11.aprīlī Kviesis svinīgi nolasīja Saeimā zvērestu, kas bija noteikts Latvijas Satversmē: "Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un tās likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās sirdsapziņas."

Svēti vārdi, kuriem diemžēl svītru pārvilka 1934.gada 15.maijs.

Ulmanim — puča organizētājam — laikam tomēr bija zināmas bailes no Valsts prezidenta, tāpēc viņš pat neturēja par vajadzīgu informēt savas partijas biedru (!) Kviesi par gatavojamo akciju. Tikai, kad viss pēc būtības jau bija galā, apvērsuma vadītājs nekautrējās pulksten vienos naktī ierasties prezidenta pilī, ar kuru tālredzīgi bija pārtraukti telefona sakari, un pieprasīt audienci. Valsts prezidents bija notikuša fakta priekšā. Taču tā vēl būtu pusbēda, ja viņš nebūtu samierinājies ar Saeimas darbības apturēšanu un Satversmes absolūtu ignoranci. Kaut gan Kviesis bija armijas augstākais vadītājs, viņš neuzdrošinājās meklēt sakarus ar karaspēka daļām, lai likvidētu puču.

Zvērests bija lauzts, bet par lielu brīnumu Kviesis savu amatu saglabāja. Formāli kā pirmā persona valstī, bet faktiski aiz "vadoņa" muguras.

Šķiet, ka viena no pēdējām reizēm, kad trešais likumīgais Latvijas prezidents ar atklātu sirdi stājās savas tautas priekšā, bija 1935.gada 18.novembrī, atklājot Brīvības pieminekli. "Tauta," viņš teica, "ar pašas labprātīgiem ziedojumiem uzcēlusi šo pieminekli kā granītcietas uzticības apliecinājumu tēvzemei un brīvībai." Un turpināja: "Visas mūsu sirdis un domas, jūtas un prāts, mūsu dzīve un darbs pieder tēvzemei un brīvībai. Vārdiem, kas iekalti piemineklī." Un nobeigumā: "Nododu to kā tautas svētumu un viņas tikumisko spēku paudēju tautas cieņai un godināšanai."

Kad Kvieša otrās prezidentūras laiks arī bija pagājis, Ministru prezidents Ulmanis ļoti vienkārši uz paša 1936.gada 12.maijā izdotā likuma pamata, 11.aprīlī pats pārņēma arī Valsts prezidenta amatu. Nelikumīgi un nedemokrātiski.

Kviesis pensionējās un no lielās politikas aizgāja, lai atgrieztos tajā uz kādu laiku vācu okupācijas periodā. Ja es gribu būt godīgs pret sevi un lasītājiem, tad nevaru nenopelt šādu eksprezidenta rīcību.

1942.gadā Kviesis sāka strādāt par juriskonsultu t.s. pašpārvaldes tieslietu ģenerāldirekcijā, bet 1943.—1944.gadā izpildīja pat ģenerāldirektora pienākumus. Tiesa, viņš uzstājās pret nāves soda ieviešanu par izvairīšanos no iesaukšanas leģionā, miesas sodu pielietošanu dzelzceļniekiem u.tml., taču tas nevar attaisnot kolaboracionismu. Šo rindu autors ir vienisprātis ar profesoru Haraldu Biezo, kas savā 1992.gadā Stokholmā izdotā grāmatā "Latvija kāškrusta varā" vaicā: "Kā tas iespējams, ka brīvās latviešu tautas bijušais prezidents brīvprātīgi kļuva par svešas naidīgas okupācijas varas kalpu?" Un pats atbild: "Viņa kalpošana vācu okupācijas varai ir pazemojums un apvainojums latviešu tautai."

Rūgti, bet patiesi vārdi. Gribas vienīgi cerēt, ka neatkarību atguvušajā Latvijā nevienam prezidentam nebūs vairs jāpiedzīvo Kvieša vai Ulmaņa liktenis.

1944.gada 9.augustā Kviesis ar tuviniekiem uzkāpa uz vācu kuģa, lai dotos trimdā. To viņš darīja nelabprāt, jo uzskatīja, ka viņa pienākums ir palikt Latvijā. Vēl kuģis atradās Daugavā, kad Alberta Kvieša sirds neizturēja un 64 gadu vecumā viņā šķīrās no dzīves. Visi trīs vēlētie Latvijas Valsts prezidenti — Jānis Čakste, Gustavs Zemgals un Alberts Kviesis — palika Meža kapos latvju zemes klēpī.

Ministru kabinets 1934. gada 24. maijā pieņemšanā pie Valsts prezidenta Alberta Kvieša (

pirmajā rindā vidū )

Pētera Berģa

(1882 — ?) laiks

(27.01.1923. – 27.06.1923.)

Ministra krēslā ar divu augstskolu diplomiem

Dzīves ceļu sācis Liezeres pagasta "Filātos". Beidzis Cēsu pilsētas skolu. Ar sešpadsmito dzīves gadu nostājies uz savām kājām. Paša spēkiem, strādādams kā pasta un telegrāfa ierēdnis, ieguvis reālskolas un augstāko izglītību. 1910. gadā ar ekonomisko zinātņu kandidāta grādu beidzis Pēterpils Politehniskā institūta Tautsaimniecības fakultāti. Dažus gadus atrodas valsts darbā Krievijas galvaspilsētā un Kijevā, bet 1913.gadā atgriežas dzimtenē, kur strādā Rīgā, laikraksta "Līdums" redakcijā. Bēgļu gaitas aizvada uz Kazaņu. Tur darbs atrodas kooperācijas instruktora amatā zemstes dienestā. Kazaņā uzcītīgais latviešu jauneklis 1916. gadā beidz otru augstskolu — vietējās universitātes Juridisko fakultāti un uzsāk advokāta darbu. Pēc Februāra revolūcijas viņu ievēlē par Kazaņas guberņas komisāra biedru, šādā amatā paliek līdz lielinieku apvērsumam. 1918.gadā ir viens no Kazaņā iznākošā laikraksta "Brīvais Latvis" redaktoriem. 1919.gada rudenī atgriežas Rīgā, kur iekļauts Latvijas delegācijas sastāvā miera sarunām ar Padomju Krieviju. 1920.gada 11.augustā kopā ar J.Vesmani, A.Buševicu, E.Kalniņu un K.Pauļuku paraksta miera līgumu ar kaimiņvalsti. Ir Latvijas — Lietuvas robežu šķīrējtiesas loceklis.

1922. gadā Berģi — Demokrātiskā centra partijas biedru — ievēlēja 1.Saeimā, kur viņš darbojās Budžeta, Finansu un Lūgumu un sūdzību komisijā. Valsts prezidents J.Čakste uzticēja Berģim sastādīt valdību, taču tas viņam neizdevās. Kāpēc? To Berģis paskaidroja vēstulē Valsts prezidentam, kuru 1923. gada 17.janvārī publicēja lielās dienas avīzes "Jaunākās Ziņas" un "Brīvā Zeme". Saņēmis prezidenta uzticību, viņš esot vienojies ar abām sociāldemokrātu frakcijām un centra grupām par koalīcijas valdības sastādīšanu. Lai gan tikusi parakstīta attiecīga vienošanās, sociāldemokrāti mazinieki pēc dažām dienām esot lauzuši šo līgumu, un Berģim vairs nav bijis iespējams izveidot Ministru kabinetu, kas varētu iegūt vairākumu Saeimā.

Bezpartijiskā inženiera Jāņa Pauļuka vadītā valdība, kuras loceklis bija Berģis, pastāvēja tikai piecus mēnešus. Saprotams, ka tik īsā laikā nekādus kalnus iekšlietu ministrs nevarēja gāzt. Taču dažas lietas tomēr ir atzīmēšanas vērtas.

Lai gan situācija valstī pamazām stabilizējās, miera un drošības nostiprināšanā ne viss vēl bija kārtībā. Tāpēc, turpinot iepriekšējā ministra politiku, Pauļuks un Berģis 1923.gada 1.februārī nolēma kara stāvokli, kas izbeidzās 5.februārī, pagarināt līdz 15.jūnijam 15 verstu garā pierobežas joslā gar Latvijas un Igaunijas robežu no Rīgas — Pleskavas šosejas uz austrumiem līdz Latvijas robežai ar Padomju Krieviju, gar visu Latvijas un Krievijas robežu un uz rietumiem no pēdējās gar Latvijas un Polijas un Latvijas un Lietuvas robežu līdz Svitenes upei. 12.jūnijā tika nolemts pagarināt kara stāvokli vēl uz četriem mēnešiem, bet pārējās valsts daļās pagarināt pastiprinātas apsardzības stāvokli līdz tam pašam laikam, t.i., līdz 15.oktobrim.

Iekšlietu ministrijas (IeM) pārzināšanā atradās arī visi Latvijā pastāvošie kulti un konfesijas. Šim nolūkam izveidotais garīgo lietu departaments uzsāka darbību 1919.gada 1.septembrī, nododot Vidzemes evaņģēliski luteriskās baznīcas pārvaldi reorganizētai Vidzemes konsistorijai, bet Kurzemes ev.–lut. baznīcas pārvaldi reorganizētai Kurzemes konsistorijai, kura darbību galīgi izbeidza jau 1920.gada beigās un arhīvu nodeva Vidzemes konsistorijai. Vēlāk likvidēja arī šo konsistoriju, un tās vietā 1922.gada martā stājās draudžu pārstāvju ievēlēta ev.–lut. baznīcas virsvalde.

1922.gada jūlijā Satversmes sapulce pieņēma likumu par konkordātu ar Romas pāvestu. Pēc šā dokumenta publiskošanas Rīgas Jēkaba baznīcas nodošana katoļiem radīja diezgan asu spriedzi starp ev.–lut. un katoļu draudzēm. Domstarpībām punktu pielika Berģa laikā pieņemtais likums par katedrāļu piešķiršanu Latvijas ev.–lut. bīskapam un katoļu bīskapam Rīgā, kuru Čakste izsludināja 1923.gada 23.aprīlī. Šajā aktā bija sacīts:

"Piešķirt Latvijas ev.–lut. bīskapam lietošanas tiesības uz Rīgas Doma baznīcu līdz ar pie tās piederošām ēkām un laukumiem. Nodot katoļu bīskapa rīcībā Rīgas Jēkaba baznīcu kā katoļu bīskapa katedrāli."

Minēto īpašumu faktiskā nodošana bīskapu rīcībā tika uzdota iekšlietu ministram.

Pēc darba valdībā un 1. Saeimā Berģis strādāja par zvērinātu advokātu. 1927. un 1928.gadā viņš rediģēja sabiedrisku un politisku žurnālu "Tautas Tiesības".

P.Berģis mēģināja atgriezties lielajā politikā pēc Latvijas okupācijas 1940.gada jūnijā, kad viņš kopā ar A.Ķeniņu, V.Zāmuelu, H.Celmiņu, K.Čaksti, J.Balodi u.c. domubiedriem izveidoja Demokrātisko bloku, lai ar savu alternatīvu sarakstu piedalītos iebrucēju organizētajās Saeimas vēlēšanās. Trimdas pazīstamā vēsturnieka prof. Edgara Andersona vērtējumā (Latvijas vēsture. II. — Stokholmā, 480.lpp.) Berģis "kļuva šī nacionālās pretestības centra "dvēsele"". Visvarenā čeka tomēr pārvilka svītru pāri latviešu politiķu plāniem. Arī Berģi 1941.gada 14.jūnijā deportēja uz austrumiem.

Pētera Juraševska

(1872—1945) laiks

(25.05.1924. – 8.12.1924.)

No iekšlietu ministra atkal par tieslietu ministru

Biogrāfiskas ziņas sk. "LV" 30.10.97.

Latvijas sestais iekšlietu ministrs pirms stāšanās augstajā amatā bija jau izgājis teicamu politiķa skolu gan Krievijas Valsts domē, gan Tautas padomē un turpināja mācīties 1. Saeimā — tiesa, ne deputāta, bet valdības locekļa statusā.

Juraševska īsajā darbības laikā iekšlietu resora vadītāja postenī tika pabeigta, ja tā var sacīt, Latvijas apriņķizācija (cerēsim, ka valodnieki piedos šo neveiklo apzīmējumu). Saeima pieņēma un Valsts prezidents J.Čakste 1924. gada 26. jūnijā, savās lauku mājās Emburgas Aučos uzturoties, izsludināja likumu par Latvijas teritorijas iedalīšanu apriņķos. Likuma pirmajos pantos bija noteikts:

1. Apriņķis ir atsevišķa pašvaldības un administratīva vienība. Apriņķa pašvaldības vienībā neietilpst pilsētas.

2. Pagastu starpgabali (strejgabali), kuri pēc apriņķu sadalījuma palikuši kaimiņu apriņķī, pievienojami pie tuvākiem kaimiņu apriņķu pagastiem.

3. Šis likums izvedams dzīvē vēlākais līdz 1925. gada 1. aprīlim.

4. Latvijas teritorija sadalās sekošos apriņķos: 1) Aizputes, 2) Bauskas, 3) Cēsu, 4) Daugavpils, 5) Ilūkstes, 6) Jaunlatgales, 7) Jēkabpils, 8) Jelgavas, 9) Kuldīgas, 10) Liepājas, 11) Ludzas, 12) Madonas, 13) Rēzeknes, 14) Rīgas, 15) Talsu, 16) Tukuma, 17) Valkas, 18) Valmieras, 19) Ventspils.

Bet toreiz pastāvošie 522 pagasti sadalījās pa apriņķiem.

Pagastu un miestu sadalījums pa apriņķiem.

1. Aizputes apriņķis.

1. Alšvangas

2. Aizputes-Klosteres

3. Aizputes-Pils

4. Apriķu

5. Basu

6. Briņķu

7. Cīravas

8. Dunalkas

9. Dzērves

10. Gudenieku

11. Kazdangas

12. Lažas

13. Nīgrandas

14. Pilsberģes

15. Rudbāržu

16. Sakas

17. Sieksātes

18. Tāšu-Padures

19. Ulmāles-Labraga

20. Valtaiķu

21. Ziemupes pagasts

2. Bauskas apriņķis.

1. Bārbeles

2. Bauskas

3. Bornsmindes

4. Bruknas

5. Budbergas

6. Ceraukstes

7. Codes

8. Grienvaldes

9. Iecavas

10. Jaunsaules

11. Kurmenes

12. Mežotnes

13. Misas

14. Rundāles

15. Stelpes

16. Svitenes

17. Šenbergas

18. Vecmuižas

19. Vecsaules

20. Valles pagasts

3. Cēsu apriņķis.

1. Baižkalna

2. Brantu

3. Briņģu

4. Cēsu

5. Cirstu

6. Drabešu

7. Drustu

8. Druvienas

9. Dzērbenes

10. Ērgļu

11. Gatartas

12. Jaunpiebalgas

13. Jaunraunas

14. Jumurdas

15. Kārļu

16. Katrīnas

17. Kosas

18. Lielstraupes

19. Liepas

20. Lenču

21. Līvu

22. Lizuma

23. Mārsnēnu

24. Mazstraupes

25. Nēķenu

26. Ogres

27. Priekuļu

28. Rāmuļu

29. Raiskuma

30. Rankas

31. Raunas

32. Rozbeķu

33. Sērmukšu

34. Skujenes

35. Stalbes

36. Unguru

37. Vecpiebalgas

38. Veismaņu

39. Veļķu

40. Veselauskas pagasts

4. Daugavpils apriņķis.

1. Aiviekstes

2. Asūnes

3. Dagdas

4. Grāveru

5. Izabelinas

6. Izvolta

7. Jāsmuižas

8. Kapiņu

9. Kolupes

10. Krāslavas

11. Krustpils

12. Līksnas

13. Līvānu

14. Maļinovas

15. Mežmuižas

16. Preiļu

17. Piedrujas

18. Pustiņas

19. Rudzātu

20. Ungurmuižas

21. Višķu

22. Vārkavas pagasts

1. Līvānu miests

5. Ilūkstes apriņķis.

1. Aknistes

2. Asares

3. Bebrenes

4. Bornes

5. Borovkas

6. Demenes

7. Dvietas

8. Gārsenes

9. Kalkūnes

10. Kurcuma

11. Lašu

12. Pilskalnes

13. Prodes

14. Rubenes

15. Salanājas

16. Skrudalienas

17. Susējas

18. Stelles

19. Sventes pagasts

6. Jaunlatgales apriņķis.

1. Baltinavas

2. Balvu

3. Bokovas

4. Domopoles

5. Gauru

6. Kačanovas

7. Kokorevas

8. Liepnas

9. Rugāju

10. Tolkovas

11. Viļakas

12. Višgorodas pagasts

7. Jēkabpils apriņķis.

1. Biržu

2. Daudzeses

3. Dignājas

4. Ērberģes

5. Ēķengrāves

6. Elkšņu

7. Mēmeles

8. Neretas

9. Salas

10. Saukas

11. Seces

12. Sēlpils

13. Sērenes

14. Slates

15. Sunākstes

16. Susējas-Kroņa

17. Vārenbrokas

18. Zalvas

19. Zasas pagasts

1. Ēķengrāves miests

8. Jelgavas apriņķis.

1. Auru

2. Bēnes

3. Bērzmuižas

4. Brambergas

5. Bukaišu

6. Dobeles

7. Džūkstes-Pienavas

8. Elējas

9. Emburgas

10. Garozes

11. Īles

12. Jaunauces

13. Jaunsvirlaukas

14. Jēkabnieku

15. Kalnamuižas

16. Kalnciema

17. Kroņa–Vircavas

18. Lielauces

19. Lielplatones

20. Lielvircavas

21. Līvbērzes

22. Mežmuižas

23. Naudītes

24. Ozolnieku

25. Penkules

26. Pēternieku

27. Platones

28. Reņģu

29. Sesavas

30. Sīpeles

31. Sniķeres

32. Svētes

33. Šķibes

34. Tetelmindes

35. Ukru

36. Vadakstes

37. Valguntes

38. Vecauces

39. Vecsvirlaukas

40. Vilces

41. Zaļenieku pagasts

1. Vecauces miests

9. Kuldīgas apriņķis.

1. Brocēnu

2. Cieceres

3. Ezeres

4. Gaiķu

5. Griķu

6. Ivandes

7. Kabiles

8. Kuldīgas

9. Kurmāles

10. Kursīšu

11. Lielrendas

12. Lutriņu

13. Padures

14. Pampaļu

15. Planicas

16. Raņķu

17. Rendas

18. Sātiņu

19. Saldus

20. Skrundas

21. Snēpeles

22. Turlavas

23. Vārmes

24. Zvārdes pagasts

10. Liepājas apriņķis.

1. Aizteres

2. Aizviķu

3. Asītes

4. Bārtas

5. Bātas

6. Bunkas

7. Dunikas

8. Durbes

9. Embūtes

10. Gaviezes

11. Gramzdas

12. Grobiņas

13. Kalētu

14. Krotes

15. Medzes

16. Nīcas

17. Pērkones

18. Priekules

19. Purmsātu

20. Rāvas

21. Rucavas

22. Tadaiķu

23. Talsu

24. Vaiņodes

25. Vērgaļu

26. Vecpils

27. Virgas pagasts

1. Priekules miests

11. Ludzas apriņķis.

1. Eversmuižas

2. Istras

3. Janovoles

4. Kārsavas

5. Landskoronas

6. Michalovas

7. Nirzas

8. Pildas

9. Posiņes

10. Rundēnu

11. Zaļmuižas

12. Zvirgzdenes pagasts

12. Madonas apriņķis.

1. Adulienas

2. Bērzaunes

3. Beļavas

4. Bučauskas

5. Cesvaines

6. Dzelzavas

7. Galgauskas

8. Grostonas

9. Grašu

10. Iršu

11. Iršu kolonijas

12. Jaungulbenes

13. Kārzdabas

14. Kalsnavas

15. Kraukļu

16. Kusas

17. Lazdonas

18. Ļaudonas

19. Ļaudonas–Odzienas

20. Lautera–Viesienas

21. Liepkalna–Ozolu

22. Liezeres

23. Litenes

24. Lubānas

25. Lubejas

26. Mārcienas

27. Mēdzulas

28. Meirānu

29. Oļu–Apeltienas

30. Patkules

31. Praulienas

32. Saikavas

33. Sarkaņu

34. Sausnējas

35. Sāvienas

36. Stāmerienas

37. Tirzas

38. Vējavas

39. Vestienas

40. Vecgulbenes

41. Vietalvas

42. Vietalvas–Odzienas pagasts

1. Madonas

2. Vecgulbenes miests

13. Rēzeknes apriņķis.

1. Andrupenes

2. Atašienes

3. Biržgaļa

4. Bikavas

5. Borkavas

6. Bukumuižas

7. Dricēnu

8. Kaunatas

9. Makašēnu

10. Ozolmuižas

11. Rozenmuižas

12. Rozentavas

13. Ružinas

14. Sakstagala

15. Silajāņu

16. Stirnienas

17. Varakļānu

18. Vidsmuižas

19. Viļēnu pagasts

1. Varakļānu

2. Viļēnu miests

14. Rīgas apriņķis.

1. Aderkašu

2. Ādažu

3. Allažu

4. Aizkraukles

5. Baldones

6. Bebru

7. Bieriņu

8. Bīriņu

9. Doles

10. Dreiliņu

11. Ikšķiles

12. Inčukalna

13. Jaunpils

14. Jumpravas

15. Kastrānes

16. Katlakalna

17. Ķēču

18. Ķeipenes

19. Ķempju

20. Kokneses

21. Krapes

22. Krimuldas

23. Lauberes–Ozolu

24. Lēdmanes

25. Lēdurgas

26. Lielais

27. Lielvārdes

28. Līves–Brambergas

29. Lindes

30. Mālpils

31. Mangaļu

32. Meņģeles

33. Mores

34. Nītaures

35. Nurmižu

36. Ogresgala

37. Olaines

38. Pabažu

39. Paltmanes

40. Piņķu

41. Plāteres

42. Rembates

43. Rikteres

44. Ropažu

45. Salas

46. Salaspils

47. Sējas

48. Siguldas

49. Skrīveru

50. Skultes

51. Slokas

52. Stopiņu

53. Stukmaņu

54. Suntažu

55. Tomes

56. Turaidas

57. Vidrižu

58. Viskaļu pagasts

1. Ķeguma

2. Ogres

3. Pļaviņu miests

15. Talsu apriņķis.

1. Ārlavas

2. Cēres

3. Jaunpagasta

4. Kandavas

5. Lībagu

6. Lubezeres

7. Mērsraga

8. Nogales

9. Nurmuižas

10. Pastendes

11. Spāres

12. Stendes

13. Strazdes

14. Talsu

15. Upesgrīvas

16. Valdgales

17. Valgales

18. Vandzenes

19. Zentenes pagasts

16. Tukuma apriņķis.

1. Annenieku

2. Abavas

3. Aizupes

4. Bikstu

5. Blīdenes

6. Cērkstes

7. Dzirciema

8. Engures

9. Grenču

10. Irlavas

11. Jaunpils

12. Lestenes

13. Matkules

14. Ozolnieku

15. Praviņu

16. Pūres

17. Remtes

18. Reņģes

19. Sēmes

20. Slampes

21. Slokenbekas

22. Struteles

23. Tumes

24. Vānes

25. Vecmoku

26. Zantes

27. Zemītes pagasts

17. Valkas apriņķis.

1. Alsviķa

2. Alūksnes

3. Annas

4. Aumeisteru

5. Bilskas

6. Blomu

7. Bormaņu

8. Dūres

9. Ērģemes

10. Ēveles

11. Gaujienas

12. Grundzāles

13. Ilzenes

14. Jaunlaicenes

15. Jaunrozes

16. Jērcēnu

17. Kalnciema

18. Kārķu

19. Kolberģa

20. Karvas

21. Lāzberģa

22. Lejas

23. Lugažu

24. Mālupes

25. Mēra

26. Omuļu

27. Palsmanes

28. Pedeles

29. Pededzes

30. Plāņu

31. Rauzas

32. Sinoles

33. Smiltenes

34. Trikātas

35. Valkas

36. Veclaicenes

37. Vijciema

38. Zeltiņu

39. Ziemera

40. Zvārtavas pagasts

1. Lejasciema

2. Apes

3. Strenču miests

18. Valmieras apriņķis.

1. Ainažu

2. Arakstu

3. Augstsrozes

4. Bauņu

5. Braslavas

6. Burtnieku

7. Dauguļu

8. Dikļu

9. Duntes

10. Idus

11. Imantas

12. Ipiķu

13. Jaunburtnieku

14. Jaunvāles

15. Jeru

16. Katvaru

17. Kauguru

18. Ķieģeļu

19. Ķirbišu

20. Koku

21. Ķoņu

22. Lādes

23. Liepupes

24. Limbažu

25. Lodes

26. Mūru

27. Nabes

28. Naukšēnu

29. Ozolu

30. Pāles

31. Pociema

32. Puiķeles

33. Rencēnu

34. Rozēnu

35. Rūjienas

36. Salacas

37. Sēļu

38. Skulberģu

39. Stienes

40. Svejciema

41. Ternejas

42. Ungurpils

43. Umurgas–Sārumu

44. Vaidavas

45. Vainižu

46. Valmieras

47. Valtenbergas

48. Vecates

49. Vecbrenguļu

50. Vecmuižas

51. Viļķenes

52. Vilzēnu pagasts

1. Ainažu

2. Mazsalacas

3. Salacgrīvas miests

19. Ventspils apriņķis.

1. Dundagas

2. Ēdoles

3. Piltenes

4. Popes

5. Puzes

6. Sarkanmuižas

7. Ugāles

8. Usmas

9. Užavas

10. Vārves

11. Ziras

12. Zlēku

13. Zuru pagasts

Berģa ministrēšanas pusgadā Saeima pieņēma divus humanitāras ievirzes likumus, par kuru izpildi atbildēja Iekšlietu ministrija. 1924. gada 11. novembrī J.Čakste izsludināja likumu par tirdzniecību ar poligrāfisko iestāžu ražojumiem, par bibliotēkām un lasītavām. Likumā bija noteikts, ka izdevniecības nodibināšana vai poligrāfisko iestāžu ražojumu veikala, bibliotēkas vai lasītavas atvēršana, kā arī nodarbošanās ar grāmatu kolportāžu iepriekš jāpieteic attiecīgam apriņķa priekšniekam vai pilsētas prefektam. Paziņojumu par uzņēmuma pieteikšanu neizsniedz (tas jāizdara divu nedēļu laikā), ja uzņēmuma atbildīgā persona vai kolportieris nevar uzrādīt pastāvīgu dzīves vietu Latvijā, nav sasniedzis 21 gada vecumu un ja uzņēmuma īpašnieks, atbildīgā persona vai kolportieris ar tiesas spriedumu ir aprobežots savās tiesībās. Likums neatļāva glabāt un izplatīt Latvijā aizliegtas grāmatas un citus poligrāfisko iestāžu ražojumus, kuru saraksti bija publicējami "Valdības Vēstnesī".

Šajā pašā dienā — 11. novembrī — Valsts prezidents publiskoja likumu par izrādēm un izrīkojumiem. Par šo pasākumu organizēšanu bija jāiesniedz pieteikums vietējam apriņķa priekšniekam vai pilsētas prefektam pilsētās un miestos, kur dzīvo prefekts, apriņķa priekšnieks vai viņa palīgs, ne vēlāk kā 2 dienas, bet visās pārējās vietās — ne vēlāk kā 5 dienas, pirms izrādes vai izrīkojuma sākuma. Šos pasākumus varēja pārtraukt, ja: pirmkārt, izrādē vai izrīkojumā izceļas nekārtības, otrkārt, pasākums rada briesmas skatītājiem vai izpildītājiem un, treškārt, izrāde vai izrīkojums pieņem noziedzīgu vai piedauzīgu raksturu. Instrukcijas abu aplūkoto likumu robežās bija jāizdod iekšlietu ministram.

No 1925. gada marta līdz decembrim Juraševskis otro reizi sabija tieslietu ministra amatā, bet 1928. gadā sastādīja un vadīja Latvijas trīspadsmito valdību.

Eduarda Kārļa

Osvalda Laimiņa

(1882—1982) laiks

(19.12.1924. – 18.12.1926.;

24.01.1928. – 26.03.1931.)

Iekšlietu ministrs piecās valdībās

Dzimis Trikātas pagasta "Zaltēs" lauksaimnieka ģimenē. Pirmizglītību ieguvis vietējā draudzes skolā. Beidzis Ufas mērnieku skolu (1902), Pēterpils kara topogrāfu skolu (1904) un Nikolaja ģenerālštāba akadēmijas ģeodēzijas nodaļu (1912). Strauji virzījies augšup pa Krievijas armijas karjeras kāpnēm: podporučiks (1904), poručiks (1907), štābkapteinis (1911), kapteinis (1914) un apakšpulkvedis (1916). Topogrāfisko darbu vadītājs Ziemeļrietumu robežjoslā, Vidzemi ieskaitot, Mandžūrijā un Omskas kara apgabalā. 1917.gadā pasniedzējs kara topogrāfu skolā Pēterpilī. 1918.gadā dienējis Sarkanās armijas galvenā štāba topogrāfijas pārvaldē, 1919.gadā — divus mēnešus padomju Latvijas armijā, no kurienes dezertējis. No 1919.gada maija pulkvedis–leitnants nacionālajā armijā. Decembrī paaugstināts par pulkvedi. Austrumu frontes štāba priekšnieks, pēc tam — Kurzemes divīzijas štāba priekšnieks. No 1919.gada apsardzības ministra biedrs. Vienlaikus no 1922. gada LU Inženierzinātņu fakultātes vecākais docents. 1924.gada februārī demobilizējas no armijas.

Pirmais, pats nozīmīgākais dokuments, pie kura vajadzēja strādāt Laimiņam, sākot darbu valdības locekļa statusā, bija likums par Ministru kabineta (MK) iekārtu, kuru pieņēma Saeima un 1925.gada 1.aprīlī izsludināja Valsts prezidents J.Čakste. Tā 1. pantā bija noteikts, ka MK sastāv no Ministru prezidenta un sekošiem viņa aicinātiem ministriem: ārlietu, finansu, iekšlietu, izglītības, kara, zemkopības, satiksmes, tautas labklājības un tieslietu ministriem. Tātad tikai 9 ministri un attiecīgi deviņas ministrijas. Šis skaitlis palika nemainīgs līdz 1937.gadam, kad nodibināja desmito — Sabiedrisko lietu ministriju. Ministru prezidents varēja uzaicināt kabinetā kā pilntiesīgu kabineta locekli arī vienu ministra biedru vai ministru bez portfeļa. Viņš bez saviem tiešajiem pienākumiem varēja uzņemties arī vienas ministrijas pastāvīgu vadību (ne pārāk bieži, bet tas notika).

Tā kā likuma II nodaļa "Ministru kabinets un Saeima" ļoti tieši sasaucas ar mūsdienu parlamentāro praksi, nebūs lieki publicēt to pilnīgā veidā.

"Personai, ku®a uz Valsts prezidenta aicinājumu sastādījusi Ministru kabinetu, par tā sastāvu jāziņo Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam. Pēdējam paziņojums jāceļ priekšā Saeimai tuvākā sēdē.

Ministru kabinets stājas pie amata pienākumu izpildīšanas pēc tam, kad Saeima, noklausījusies ziņojumu par kabineta sastādīšanu un deklarāciju par kabineta nodomātu darbību, izteikusi tam savu uzticību.

Uzticību Ministru kabinetam vai atsevišķam ministrim Saeima izteic ar uzticības formulu vai pārejot uz nākošo dienas kārtības punktu.

Neuzticību Ministru kabinetam vai atsevišķam ministrim Saeima izteic ar: a) pārejas formulu, b) kārtējā budžeta atraidīšanu un c) citiem sevišķiem lēmumiem.

Par Ministru kabineta atkāpšanos Ministru prezidents paziņo Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam. Pēdējam paziņojums jāceļ priekšā Saeimai tuvākā sēdē.

Ministru prezidents vai atsevišķi ministri, ku®i atkāpušies bez Saeimas neuzticības izteikšanas, vai ku®iem izteikta neuzticība, turpina izpildīt savus amata pienākumus, kamēr tos uzņemas viņu amatu pēcnācēji, izņemot gadījumus, kad Saeima lēmusi citādi, nozīmēdama personas, ku®ām tiek uzdota ministru vietas izpildīšana līdz jauna kabineta sastādīšanai.

Ministru prezidents no katra ministra var prasīt atkāpšanos no amata, ja arī Saeima ministrim nav izteikusi neuzticību."

Ja atkāpjas no amata viens vai vairāki ministri, tad Ministru prezidents viņu pienākumus uzņemas pagaidām pats vai uzdod pagaidām citiem ministriem un atkāpušos ministru vietā aicina citas personas, ziņojot par pārmaiņām Ministru kabinetā Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam. Uzaicinātās personas stājas pie ministru pienākumu izpildīšanas tikai tad, kad viņas ir saņēmušas Saeimas uzticību.

Likuma III nodaļa regulēja MK darbību. Tajā bija teikts, ka MK sēdes ir pilntiesīgas, ja tajās piedalās vairāk nekā puse kabineta locekļu. Tās ir slēgtas, bet atsevišķas sēdes var pasludināt par atklātām. Valsts kontrolieris var piedalīties MK sēdēs ar padomdevēja balsstiesībām. MK pieņem lēmumus ar klātesošo kabineta locekļu absolūtu balsu vairākumu. Balsīm līdzīgi sadaloties, balsošana jāatkārto nākošā sēdē. Ja arī tad balsis dalās līdzīgās daļās, iznākumu izšķir Ministru prezidenta vai viņa vietas izpildītāja balss.

Likuma IV nodaļā "Ministru kabineta locekļu pienākumi un to tiesības" cita starpā bija noteikts, ka Ministru prezidenta un ministra amati nav savienojami ar citu atalgojamu amatu valsts, valsts autonomo uzņēmumu vai pašvaldības dienestā, izņemot Saeimas deputāta un mācībspēka amatu izglītības iestādēs. Viņš tāpat nevar ieņemt vietu, nedz piedalīties personīgi vai caur trešajām personām privātos uzņēmumos vai iestādēs, izņemot kooperatīvas sabiedrības, ja minētie uzņēmumi un iestādes saņem no valsts līdzekļus vai atrodas peļņas attiecībās ar valsti.

Apskatīto likumdošanas aktu papildināja un konkretizēja Saeimas pieņemtais likums "Ministriju iekārta", kuru 1928.gada 12.aprīlī izsludināja Valsts prezidents G.Zemgals. Tajā bija noteikts, ka atsevišķās ministrijās, kuru iekārtā tas paredzēts, pastāv ministra biedra amats. Ministrijas galvenās sastāvdaļas ir: pirmkārt, departamenti un, otrkārt, ministrijas sevišķas iestādes, ja tās paredzētas attiecīgas ministrijas iekārtā. Departamentu vada direktors, kurš tieši padots ministram. Departamentā var būt arī vicedirektori. Departamentu iedala nodaļās, kuru priekšgalā atrodas vadītājs.

Likumu papildināja instrukcija par Ministru kabineta iekšējo darbību un kārtību, kuru 1925.gada 23.jūlijā apstiprināja Ministru prezidents H.Celmiņš un Valsts kancelejas direktors D.Rudzītis. Tajā bija noteikts, ka MK sēžu laiku un vietu nosaka Ministru prezidents, bet sasauc Valsts kanceleja. Sēdes vada Ministru prezidents, bet viņa prombūtnē—Ministru prezidenta norādīts kabineta loceklis. Dienas kārtība sēdes dalībniekiem paziņojama vismaz dienu iepriekš, bet apspriežamie likumu, noteikumu un instrukciju projekti — divas dienas iepriekš. Ministru prezidentam ir tiesības dienas kārtību papildināt vai noņemt no dienas kārtības vienu vai otru jautājumu. Debašu kārtību un ilgumu nosaka sēdes vadītājs. Balsošana vienmēr notiek atklāti. Atsevišķas domas jāpieteic sēdē pēc nobalsošanas un jāiesniedz rakstiski divu dienu laikā.

Instrukcija nosacīja, ka visi kabinetā apspriežamie projekti un priekšlikumi, kā arī paskaidrojumi iesniedzami rakstiski ar attiecīgā resora vadītāja parakstu 14 eksemplāros. Pavadrakstā resora vadītājam jānorāda, kādā kārtībā viņš vēlas projektu virzīt tālāk: iesniegt Saeimai vai arī izdot Latvijas Republikas Satversmes 81.panta vai pārvaldes kārtībā. Visi priekšlikumi attiecībā uz budžetu, kredītiem un naudas izmaksām no valsts kases, ciktāl tie izšķirami ar kabineta lēmumiem, bija piesūtāmi finansu ministram, kas tos iesniedz valdībai ar savu atzinumu.

Otrs svarīgs normatīvais akts, kas saistīts ar Laimiņa vārdu, ir Satversmes 81.panta kārtībā izdotie noteikumi par valsts robežu apsardzību, kurus iekšlietu ministrs un premjerministrs parakstīja 1925.gada 29.oktobrī. Pirms runājām par tiem sīkāk, jāatgādina, ka no Latvijas tapšanas līdz 1922.gada sākumam valsts robežas apsargāja karaspēks. Taču atsevišķas robežsargu divīzijas uzturēšana 3 pulku sastāvā prasīja lielus izdevumus. Bez tam, beidzoties karam, nācās domāt arī par karaspēka samazināšanu. Šo iemeslu dēļ MK 1922.gada 2.februārī nolēma izformēt robežsargu divīziju, nododot robežu apsardzību Iekšlietu ministrijai (IeM). Tas deva iespēju ievērojami samazināt izdevumus robežapsardzībai.

29.oktobra aktā bija pateikts, ka valsts robežu apsardzību pārzina Iekšlietu ministrija, pie kuras šī mērķa veikšanai pastāv robežpolicija". Valsts pierobežas teritorija sadalās sekošās joslās: a) robežu joslā, b)divu kilometru joslā, c)15 kilometru joslā un d)muitas joslā. Robežu joslas platumu nosaka attiecīgie robežlīgumi ar kaimiņvalstīm. Šai joslai jābūt brīvai no ēkām, sējumiem un mežiem un brīva kustība pa to atļauta tikai robežpolicijai. Kur robežas josla nav noteikta, tās platums paredzams: 5 metri gar sauszemes robežu un 2 metri gar dabiskām šķirtnēm — upēm un ezeriem. Divu kilometru joslā robežpolicijai vajadzības gadījumā jāizpilda arī visi iekšējās policijas pienākumi. 15 kilometru pierobežas joslā robežpolicijai ir tiesības izdarīt kratīšanas, izņemšanas un aizturēšanas bez policijas vai izmeklēšanas tiesneša klātbūtnes, ja to prasa tiešo dienesta pienākumu izpildīšana. 12 jūras jūdžu ūdens izplatījumu no jūras piekrastes ūdens līnijas sauc par jūras muitas joslu. Visi šai joslā ienākušie kā Latvijas, tā ārvalstu peldošie līdzekļi, izņemot tos, kuri atrodas muitas iestāžu rajonos, padoti robežpolicijas kontrolei.

Noteikumu 2.nodaļā bija fiksēti robežpolicijas pienākumi, iekārta un pārvaldība. Robežpolicija atrodās IeM Administratīvā departamenta pārziņā. Tā apsargā valsts robežu, apkaro kontrabandu un regulē satiksmi pār robežu. Robežpolicija darbojas kā policija uz kriminālprocesu un citu pastāvošo likumu noteikumu un iekšlietu ministra instrukciju pamata.

Noteikumu 3.nodaļā bija nosacīts, ka robežpolicijas sastāvs izraugāms pēc iespējas no atvaļinātiem karavīriem. Rajonu priekšnieku palīgi, rajona priekšnieki un apriņķu priekšnieku palīgi robežapsardzības lietās izraugāmi no rezerves virsniekiem. Robežpolicijas apgādāšanai ar valsts dzīvokļiem IeM būvē valsts ēkas — kordonus, kur tas nepieciešams.

"Noteikumu pēdējā nodaļā "Sevišķi noteikumi" bija regulētas robežpolicijas ierēdņu tiesības lietot ieročus, izpildot dienesta pienākumus. Šādi gadījumi tika noteikti septiņi: lai atsistu bruņotu uzbrukumu vai salauztu bruņotu pretošanos; ja apcietinātais bēg un uz divreizēju saucienu apstāties un brīdinājuma šāvienu gaisā tomēr neapstājas; ja uzbrukumu izdara ar nolūku atsvabināt vedamos apcietinātos vai atņemt ierēdnim viņa dienesta lietas, naudu vai dokumentus u.c. Aktā bija strikti nosacīts, ka "gadījumos, kad iespējams iztikt bez ieroča lietošanas, robežpolicijas ierēdņu pienākums ir to darīt"."

Ka vēl vienmēr ne viss bija kārtībā uz Latvijas robežām liecināja Celmiņa un Laimiņa 1925.gada 3.novembra rīkojums par pastiprinātas apsardzības stāvokļa pagarinājumu pierobežas joslā līdz 1926. gada 15.maijam. Valsts drošības un sabiedriska miera uzturēšanas labā, bija teikts šajā dokumentā, pagarināt uz 6 mēnešiem pastiprinātas apsardzības stāvokli, kas izbeidzas 15.novembrī, 15 km garā pierobežas joslā austrumos no Rīgas —Pleskavas šosejas gar Latvijas—Igaunijas robežu līdz Latvijas robežai ar PSRS, gar visu Latvijas—PSRS robežu un uz rietumiem no pēdējās gar Latvijas—Polijas un Latvijas—Lietuvas robežu līdz Svitenes upei.

Lai sagatavotu augsti kvalificētus darbiniekus kā robežpolicijai, tā iekšējai policijai, Ministru kabinets Satversmes 81.panta kārtībā pieņēma noteikumus par Rīgas policijas skolu, kurus 1926.gada 20. septembrī parakstīja jaunais Ministru prezidents Arturs Alberings un Laimiņš. Šī dokumenta 1.punktā bija nosacīts, ka skolas uzdevums ir "papildināt Rīgas un provinces policijas dienestā stāvošos ierēdņus zināšanās, kuras nepieciešamas kārtīgai dienesta pienākumu izpildīšanai un sagatavot policijas dienestam pilsoņus, kuri vēlas tajā iestāties." Visi policijas ierēdņi mācību laikā saņem algu savās dienesta vietās, bet ierēdņi no provinces arī brīvu uzturu. Skolas audzēkņi dzīvo skolas telpās. Skolas priekšnieku ieceļ iekšlietu ministrs, kas arī apstiprina mācību laiku un lektorus.

Ar robežpolicijas darbu bija cieši saistīts Saeimas pieņemtais likums par ārzemju pasēm, kuru Valsts prezidents J.Čakste izsludināja 1926.gada 30.martā. Tajā bija noteikts, ka ārzemju pases iekšzemē izdod un pagarina IeM, bet ārvalstīs — Latvijas pārstāvniecības. Diplomātiskās un valdības pases izsniedz Ārlietu ministrija. Ja izceļošanai ir valstij nevēlams raksturs, iekšlietu ministram bija tiesības ārzemju pasi neizdot, paziņojot uz lūdzēja pieprasījuma neizdošanas iemeslus. Ārzemju pases izdod uz laiku līdz 3 gadiem. Pēc tam pasi var pagarināt.

Laimiņa ministrēšanas otrajā periodā Satversmes 81.pantā kārtībā tika pieņemti policijas iekārtas noteikumi, kurus 1929.gada 27.oktobrī parakstīja iekšlietu ministrs un Ministru prezidents Celmiņš. To kvintesence bija definēta pirmajos punktos, proti:

1. Policijas uzdevums ir rūpēties par noziedzību novēršanu, pārtraukšanu un vispār apkarošanu, gādāt par sabiedriskas drošības, kārtības, tikumības un miera uzturēšanu, palīdzēt posta un nelaimes gadījumos, kā arī pārzināt sanitāro uzraudzību un izpildīt citus ar attiecīgiem likumiem un noteikumiem uzliktus pienākumus. Viņa darbojas uz Krimināl-, Civīl-, Sodu un citu likumu un noteikumu pamata.

Turpmāk — vēl

 

aa