Saeimas deputāti:

— vakar, 29. oktobrī, ekspresintervijās "Latvijas Vēstnesim"

1. Kā jūs vērtējat savu personisko veikumu 6. Saeimā

un arī 6. Saeimas darbu kopumā?

2.

Ko jūs novēlētu 7. Saeimai?

3.

Vai turpināsit politisko darbību?

Gundars Valdmanis:

Turpinājums no 1.lpp.

Es aizvien esmu uzskatījis Latviju par daļu no savas ģimenes, un to, ka apzog savu tautu, man ir ļoti sāpīgi izjust. Varbūt tomēr jāatgriežas pie domas, ka mūsu tauta ir mūsu zelts. Turpināšu vairot šo zeltu, mācot jauno paaudzi. Esmu audzināts uzupurēties tautas labā. To esmu darījis, arī dzīvojot trimdā. Tagad man jāpārdomā, cik vērti ir bijuši mani uzbrukumi tā saucamajiem ekonomikas kapteiņiem, Šķēlem, un citiem, kas daudz ko piesavinājušies.

Tas, ka tauta vēlēšanās noraidīja manu cīnīšanos tās labā, ko bija grūti neievērot, manī izraisa nožēlu. Žēl, ja esmu nepareizi rīkojies, kaitinādams tautu, stāstot tai, kā tai tiek darīts pāri.

Tā vissāpīgākā cīņa paliks septītajai Saeimai, proti, attiecībā uz "Latvenergo" privatizāciju. Bet tā cīņa vairs nav mana, es esmu atbrīvots no tās. Būdams Saeimā un veidodams tautas kopu "Brīvība", esmu zaudējis veselību un agrākās bagātības, esmu attālinājies no saviem dēliem, esmu daudz ko ziedojis. Tagad esmu nolēmis nodoties mūsu jaunatnes pilnveidošanai, lasot lekcijas augstskolā.

2.

Es novēlētu septītās Saeimas deputātiem apzināties, ka viņiem tagad būs nodrošināta viņu nākotne, ka viņiem nav jāpakļaujas tautai nelabvēlīgiem lēmumiem. Mēs esam pasargājuši deputātus no tā, ka viņi nevar tikt izslēgti no frakcijas, nepaklausot tās vairākumam. Es novēlu septītās Saeimas deputātiem nebūt gļēviem un sākt sargāt tautas intereses.

3.

Es negribētu turpināt piedalīties politiskajā dzīvē, bet es nevaru izvēlēties. Daudzi gudri cilvēki saka: "Valdmani, tev ir jānāk uz turieni, kur mēs pulcēsimies." Es nekad neesmu gribējis būt partijas vadītājs. Es māku finansu un ekonomiskos jautājumus risināt. Ja mani kāds aicinās iesaistīties politiskajā darbībā un ja es jutīšu, ka varu ko labu darīt, es iešu un darīšu. Bet es pats vairs nebūvēšu politisku organizāciju, tas būs citiem jādara. Es viņiem varētu būt padomdevējs ekonomiskajos jautājumos.

Pauls Kļaviņš, Darba partijas, Kristīgi demokrātiskās savienības un Latvijas Zaļās partijas apvienības frakcija, Nacionālās drošības komisijas sekretārs:

1.

Sestās Saeimas darbu tomēr vērtēju nevis ar gandarījumu, bet ar zināmu neapmierinātību. Varētu jau sacīt, ka kaut kas ir paveikts. Būtu netaisni teikt, ka nekas nav veikts. Bet pieticīgi gan. Nav tikts galā ar vienu ļoti svarīgu lietu. Mums nav izdevies tiktāl nostiprināt tiesību sistēmu, ka nu varētu sacīt — mums ir tiesiska valsts jau tādā līmenī, ka varētu sagaidīt saimniecisku uzplaukumu. Pie mums tiesībām joprojām nav īstā spēka. Tā ir mūsu nelaime. Esam mēģinājuši šo jautājumu tajā vai citā kontekstā risināt. Piemēram, arī es iestājos par to, ka tiesnešiem un prokuriem vajadzīgas lielākas algas. Šie papildu līdzekļi, kas tiktu piešķirti no budžeta, ar uzviju nāktu atpakaļ. Tiesību sistēmas finansiāla nostiprināšana noteikti atmaksāsies. Jo mēs pastāvīgi ciešam no liela mēroga noziegumiem. Mani, darbojoties Seaimā, neapmierināja tas, ka mēs neatrodam lielo zaudējumu pamatcēloņus. Ar šādu stāvokli nevar samierināties. Vai nu likuma nav, vai nu īstās personas nav savā postenī. Nevar teikt, ka viss ir kārtībā ar likumu un personām, nevaram atrast te 3 miljonus, te 10 miljonus. Līdz ar to ir neapmierinātība ar parlamentā veikto darbu.

Runājot par savu personisko veikumu, atgādināšu, ka biju nelielā frakcijā. Mēs, kristīgie demokrāti, Saeimā bijām tikai pieci. Koalīcijā ar Zemnieku savienības deputātiem mēģinājām veikt konstruktīvu darbu. Bet, kas ir bijis tieši mūsu mazās frakcijas sasniegums, to ir pagrūti uzrādīt. Mēs to kuģi nestūrējām, bet airējām citiem līdzi. Man personiski likās svarīgi, ka 1996.gada 22.augusta deklarācijā par Latvijas okupāciju tika iekļauts viens manis uzrakstīts teikums — ka Latvijā pēc Otrā pasaules kara desmit gadus bija bruņota pretestība. Tas, lūk, ir mans nopelns — ka šī frāze tika iebalsota deklarācijā.

2.

Nākamajai Saeimai novēlu pirmām kārtām sasniegumus tiesību sistēmas nostiprināšanā. Lai cilvēks ir drošs par savu dzīvību, mantu un tiesībām.

3.

Mana iesaistīšanās politiskajā dzīvē turpmāk būs atkarīga no tā, vai es atradīšu domubiedrus tajā kristīgo demokrātu politikas līmenī, kur es visu laiku esmu bijis. Ja tur būs domubiedri, savu iespēju robežās es piedalīšos.

Vladilens Dozorcevs, Tautas saskaņas partijas frakcija:

1.

Vērtējot savu un visas sestās Saeimas darbību aizvadītajos trijos gados, nav ne vilšanās, ne gandarījuma. Tas nav pirmais parlaments, kura deputāts esmu bijis. Tāpēc varu apgalvot, ka likumdošanas process ir ļoti smags darbs. Es uzskatu, ka šajā Saeimā mans ieguldījums ir bijis aptuveni tāds — aktīva līdzdalība divu likumu sagatavošanā un pieņemšanā. Viens no tiem faktiski ir pamatlikums — Satversmes otrā sadaļa par cilvēktiesībām. Es uzskatu, ka tas ir galvenais, kas izdarīts sestās Saeimas darbības laikā tajā laukā, kur es strādāju, būdams Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas loceklis. Nozīmīguma ziņā otrajā vietā, manuprāt, liekami grozījumi Pilsonības likumā.

Runājot par neveiksmēm, uzskatu, ka vispār nevajadzēja izskatīt likumu par Valsts valodu pašreizējā veidā. Paldies Dievam, ka mēs to nepieņēmām. Varbūt septītajai Saeimai būs gudrāka pieeja tam. Man liekas, ka pašreizējais likumprojekts ir ļoti bīstams, jo mums ir jārūpējas nevis par piespiedu integrāciju, bet par brīvprātīgu un dabisku integrāciju.

2.

Septītai Saeimai es novēlu centriskumu. Lai nebūtu visādas galējības, kas bija vērojamas sestajā Saeimā.

3.

Politiskajā dzīvē neturpināšu darboties. Es taču atteicos balotēties savas partijas sarakstā principiālu iemeslu dēļ. Bet es neaizgāju no Tautas saskaņas partijas. Ja partija atjaunosies tādā veidā, kādā mēs ar Jurkānu to savulaik uzbūvējām, es atgriezīšos pie aktīvas politiskās darbības. Ja tā nenotiks, ja partija nemainīsies un neattīstīsies, pagaidām turpināšu tajā līdzdarboties pasīvi. Tagad strādāšu citā nozarē. Esmu nolēmis izveidot jaunu žurnālu.

Ēriks Zunda, Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcija:

1.

Man sestās Saeimas darbības laikā ir nācies strādāt gan kā tās deputātam, gan kā valsts ministram pašvaldību lietās. Man daudz labāk patīk tas, ko esmu paveicis, būdams valsts ministrs. Atklāti runājot, man liekas, ka man ne visai piemērots ir bijis parlamenta deputāta darbs, ņemot vērā manu raksturu un būtību. Jo Saeimā bieži vien diezgan pacietīgi ir jāsēž gluži kā skolas solā, bez tam nereti ir jāiet runāt, kad nemaz negribas to darīt. Tas stils, kas šeit, Saeimā, valda, laikam gan nav atbilstīgs manam dzīves stilam. Es gribētu aktīvāk darboties, uzņemties atbildību, virzīt lietas uz priekšu. Tāpēc man ministra amats patika labāk nekā deputāta pienākumi un iespējas. Droši vien es Saeimā nebiju no tiem labākajiem deputātiem un no manis parlaments nesagaidīja to, ko vajadzētu sagaidīt. Līdz ar to visai kritiski vērtēju savu Saeimas deputāta darbu. Bet esmu gandarīts par to, ka man bija iespēja būt arī ministra postenī, kur es daudz labāk jutos un izjutu daudz lielāku gandarījumu par paveikto. Protams, darbs Saeimā un darbs valdībā lielā mērā ir saistīts kopā. Kā deputāts es centos ietekmēt arī valdības darbu, īpaši pašvaldību lietās.

Vērtējot Saeimas darbu kopumā, jāsaka, ka pirmajā brīdī es pat jutos vīlies. Bet tad es sapratu, ka šeit notiekošajam ir objektīvs raksturs, ka Saeimas darbs nemaz nevar būt citāds. Jo šeit sanāk visdažādāko uzskatu cilvēki, kas pārstāv visdažādākās sabiedrības intereses. Un tas ir jāuztver kā normāla parādība. Līdz ar to nevar viss notikt idejiskā vienprātībā.

Mazliet biju pārsteigts arī par deputātu nodrošinājumu — nevis materiālajā, bet tieši viņu darba organizācijas ziņā. Diemžēl deputātam, ja vien viņš nav kādas komisijas priekšsēdētājs, priekšsēdētāja biedrs vai sekretārs, nav pat sava rakstāmgalda, pie kā apsēsties, par savu datoru pat nerunājot. Deputātam nav kur pieņemt cilvēkus, kas pie viņa ieradušies. Tā nu viņi klīst ar savu portfelīti no vienas telpas uz citu, staigā pāri ielai, lai varētu kārtot savas lietas. Būtībā deputātam nav kur palikt. Dažkārt ir kauns ievest ārzemju viesus mūsu komisiju telpās. Jāņem taču vērā arī tas, ka deputātiem galvenais darbs notiek nevis reizi nedēļā lielajā plenārsēžu zālē, bet gan komisijās un frakcijās. Tiesa, šo pamatdarbu valsts iedzīvotāji neredz un nedzird. Turpretī plenārsēdēs daudzi likumdošanā mazražīgi deputāti gluži vienkārši balamutējas — tikai tāpēc, ka tā ir darba redzamā un dzirdamā, bet nepavisam ne nozīmīgākā daļa. Plenārsēdēs taču izpaužas tikai galarezultāts. Jo rūpīgāks un intensīvāks ir bijis iepriekšējais darbs komisijās un frakcijās, jo mazāk nevajadzīgu diskusiju plenārsēdē. Tiklīdz nav bijis kvalitatīva darba komisijās un frakcijās, nekvalitatīvs iznāk arī Saeimā pieņemtais likums, neraugoties uz pļāpāšanu plenārsēdē. Daudzās valstīs uz plenārsēdi atnāk tikai viens deputāts, lai nobalsotu par visu frakciju, jo viss jau ir skaidrs un iepriekš izlemts.

2.

Septītās Saeimas deputātiem novēlu daudz rūpīgāk strādāt ārpus plenārsēdēm, lai tajās atspoguļotos viņu pacietīgais un intensīvais darbs Saeimas komisijās un frakcijās.

3.

Septītās Saeimas vēlēšanās es nebiju deputāta kandidāts. Tā es biju izlēmis, jo man deputāta darbs neiet pie sirds, turklāt jūtu, ka tas man nav īsti piemērots. Esmu nolēmis būt politiski samērā rāms un kluss. Esmu iecerējis saistīt savu turpmāko darbu ar lietām, ko es diezgan labi pārzinu. Tas ir saistīts ar pašvaldībām. Gribu likt lietā tās zināšanas un to pieredzi, kas man ir tieši šajā jomā.

Pauls Putniņš, Latvijas Zemnieku savienības frakcija, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja biedrs:

 

1.

Personisko veikumu es nekādi nevaru novērtēt, jo mans darbs acīmredzot ir jāskata kontekstā ar tām divām komisijām, kurās es strādāju, arī ar Pieprasījumu komisiju. Protams, šajā darbā parādītos arī manas partijas — Zemnieku savienības — centieni. Mēs ļoti daudz, manuprāt, esam darījuši, iestājoties par laucinieku interesēm.

Es šajos gados, darbodamies piektajā un sestajā Saeimā, esmu pilnīgi izpratis šo loģiku, proti, ka mums ir jāiegūst lielāka pārstāvība un jāņem vara, lai realizētu savus mērķus. Sestajai Saeimai uzsākot darbu, tajā bija tikai trīs Zemnieku savienības pārstāvji. Tagad valdībā ir trīs ministri no Zemnieku savienības, divas Saeimas komisijas vada Zemnieku savienības deputāts. Tātad Saeimā bijām izcīnījuši zināmu politisko ietekmi, bet tā ir nepietiekama, lai mēs savus lielos darbus varētu paveikt. Viens neko nevar paveikt. Ir jau cilvēki, kas kļuvuši par Saeimas deputātu, iedomājas kalnus gāzt. Tā ir ilūzija. Saeimas darbs ir politisks un organizatorisks komandu darbs.

Kopumā vērtējot, sestā Saeima ir paveikusi milzīgu darbu, pieņemot likumus, izdarot tajos grozījumus un tos papildinot. Darba apjoms ir desmitiem reižu lielāks nekā jebkurā attīstītas demokrātijas valstī Rietumeiropā. Kad pie mums atbrauc ārvalstu parlamentu deputāti, viņi brīnās par to, ka tik neilgā laikā padarīts tik milzīgs darbs. Bet ja šis darba apjoms ir tik liels, jāsaprot arī, ka gadās kļūdas un nepilnības, ka kvantitāte dažkārt kaitē kvalitātei.

2.

Septītajai Saeimai novēlu to, lai deputāti nekalpotu finansiālajiem grupējumiem un savas finansiālo grupējumu lietas nekārtotu šeit, Saeimā, bet lai patiešām kalpotu mūsu valstij un sabiedrībai. Tam piekļaujas arī likums par Saeimas deputātu nodrošinājumu, kas ir ārkārtīgi svarīgs. Jo vajadzētu panākt, lai Saeimā pulcējas politiski aktīvi, jauni, gudri un godīgi cilvēki. Jārada tāda sistēma, lai Saeimas deputāti netiktu vienkārši izsviesti uz ielas. Pretestība šim likumam būtu kaitīga Latvijas valstij. Laikam gan Latvija ir vienīgā, kas nav radījusi tādu likumu. Jāpanāk tāda situācija, lai politiski aktīvie, gudrie un godīgie cilvēki nāktu kalpot četrus gadus Saeimā.

3.

Esmu saistīts ar Zemnieku savienību, un mums būs jāizvērtē viss notikušais. Bet es katrā ziņā, pamatojoties uz savu pieredzi un pārliecību, darbošos arī publicistikā. Protams, mēģināšu arī atjaunināties savā pamatdarbā, kas ir saistībā ar teātri. Lai gan tagad ir tieksme norobežoties no nacionālās dramaturģijas.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktors