Projekti. Koncepcijas. Plāni

Projekts

Latvijas stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā

Saeimas dok.nr.4813

Ministru kabineta 1998.gada 20.oktobra sēdē akceptēts (prot.nr. 57, 39.§)

un 27.oktobrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

1. LATVIJAS NOSTĀJA PAR DALĪBU EIROPAS SAVIENĪBĀ

Latvijas stratēģiskais mērķis ir nodrošināt valsts neatkarību un drošību, kā arī sabiedrības drošību un labklājību. Latvijas centieni kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti izriet no valsts un sabiedrības pamatinteresēm, jo dalība ES sekmēs politisko stabilitāti, ilgtspējīgu un līdzsvarotu ekonomisko izaugsmi, sociālo aizsardzību un panāks dzīves standartu kāpumu.

1995.gada 27.oktobrī Latvija iesniedz pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā. 1995.gada oktobrī visas Latvijas Republikas Saeimā pārstāvētās partijas to apstiprināja kopējā deklarācijā.

Valsts nacionālās intereses izriet no tādām Latvijas sabiedrībai svarīgām pamatvērtībām kā valsts neatkarības neatgriezeniskums, kultūras identitātes nodrošināšana, latviešu valodas saglabāšana, valsts, sabiedrības un indivīdu drošība un labklājības pieaugums. Eiropas Savienības dalībvalsts kritēriju izpilde un iestāšanās Eiropas Savienībā ir Latvijas nacionālo interešu centrā. Vienlaikus valdība arī atzīst, ka integrācijas procesa laikā Latvijai var rasties arī tādas sektorāla rakstura nacionālās intereses, kas ir pretrunā ar iestāšanās ES atsevišķiem nosacījumiem. Latvijas valdība pastāvīgi identificēs šādas intereses un nodrošinās to maksimālu aizstāvību.

Pieaugošā globālā un reģionālā sadarbība un integrācija ir mūsdienu pasaules un Eiropas attīstības pazīme, kas ietekmē arī Latviju. ES ir viens no pasaules ietekmīgākajiem reģionālajiem politiskajiem un ekonomiskajiem grupējumiem. ES uzbūves pamatos ir likti principi, kas garantē mazo valstu līdztiesību Savienības kopīgo jautājumu risināšanā. Latvija apzinās sevi kā vienotas Eiropas sastāvdaļu un atzīst vērtību sistēmu, uz kuru balstās Eiropas Savienība.

Dalība ES ir iespēja Latvijai dot savu ieguldījumu Eiropas stabilitātes nostiprināšanā, t.i., no vienas puses, īstenojot divpusēju un daudzpusēju sadarbību ar reģiona valstīm, un, no otras puses, sekmējot konsekventas un kvalitatīvas demokrātijas un tirgus ekonomikas reformas valstī un līdz ar to tālāk nostiprinot iekšpolitisko stabilitāti.

Latvijas ārpolitikas koncepcija nosaka, ka valsts pilntiesīga dalība Eiropas Savienībā ir viens no svarīgākajiem ārpolitiskajiem mērķiem. Ar iestāšanos Eiropas Savienībā Latvija vēlas īstenot svarīgus ārpolitiskus uzdevumus:

— sekmēt Latvijas kā mieru mīlošas valsts starptautisko identitāti, kura atbalsta integrācijas procesus Eiropā un pasaulē;

— nodrošināt Latvijas pozīcijas nostiprināšanos Eiropā un pasaulē, tās starptautisko reputāciju;

— paplašināt un padziļināt Latvijas politisko un ekonomisko sadarbību ar ES dalībvalstīm.

Iestāšanās ES dos ne tikai ieguvumus un priekšrocības, bet uzliks arī pienākumus un radīs izmaksas.

Ja Latvija vēlas kļūt par modernu, ekonomiski attīstītu un sociāli labi organizētu valsti, tad tai jebkurā gadījumā ir jāīsteno pārveide. Latvijas valdība apzinās, ka ieguldījumi, kas nepieciešami Latvijas integrācijai ES, ir ieguldījumi Latvijas attīstībā.

 

2. INTEGRĀCIJAS PRASĪBAS, STRATĒĢIJAS UZDEVUMI UN DARBĪBAS VIRZIENI

ES integrācijas prasības.

Dalība ES ir visaptverošs process un prasa nozīmīgus institucionālus, politiskās un ekonomiskās sistēmas pārkārtojumus, kā arī politisku gribu to īstenošanai un paātrināšanai.

Lai iestātos Eiropas Savienībā Latvijai ir jāatbilst šādiem kritērijiem:

— stabila institucionālā sistēma, kas garantētu demokrātiju, likuma varu, cilvēktiesību un minoritāšu tiesību ievērošanu;

— tirgus ekonomikas funkcionēšana un spēja izturēt Eiropas Savienības tirgus spēku konkurences spiedienu;

— spēja uzņemties dalībvalsts pienākumus, tai skaitā politiskās, Ekonomiskās un Monetārās savienības mērķus.

ES integrācijas process var būt sekmīgs tikai tad, ja Latvijas sabiedrības vairākums un viņu pārstāvošie politiskie spēki atbalstīs to kā kopīgu mērķi. Parlamenta un valdības sadarbība ir integrācijas procesa kvalitātes un demokrātiskuma priekšnoteikums. Dialogs ar sabiedrību par ES integrācijas jautājumiem, informācijas un izpratnes pieaugums ir sabiedrības atbalsta priekšnoteikums.

Stratēģijas integrācijai Eiropas Savienībā uzdevums

ir nodrošināt integrācijas optimālu plānošanu, organizāciju un īstenošanu atbilstoši gan ES prasībām, gan arī Latvijas nacionālajām interesēm, ņemot vērā politiskos, drošības, ekonomiskos, sociālos u.c. aspektus.

Stratēģijas īstenošana veido vienotu pamatu Latvijas turpmākai sagatavošanai dalībai Eiropas Savienībā; sekmē vienotu stratēģisku integrācijas procesa plānošanu; piedāvā darbības vadlīnijas valdībai un citām institūcijām integrācijas procesā; piedāvā pamatu jaunu sektorālu integrācijas programmu formulēšanai un integrācijas laika ietvara nospraušanai; paredz, ka fiskālā politika un valsts budžeta plānošana ir jāsaskaņo ar integrācijas procesa prasībām.

Latvijas stratēģija integrācijai ES ietver šādus darbības virzienus :

* Politisko kritēriju izpildi dalībai Eiropas Savienībā.

* Ekonomiskās integrācijas politikas īstenošanu.

* Latvijas tiesību normu harmonizāciju saskaņā ar acquis (ES tiesību normu kopumu).

* ES III pīlāra, t.i., sadarbības iekšlietās un tieslietās, prasību izpildi.

* Priekšnosacījumu izpildi valsts integrācijai kopējā ārlietu un drošības politikā.

* Valsts administrācijas spēju nostiprināšanu ar mērķi kāpināt tās kompetenci.

* Sabiedrības informēšanu par ES un iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā.

* Kultūras un izglītības politiku.

Stratēģija tiek īstenota trīs posmos : posms līdz iestāšanās sarunu uzsākšanai; iestāšanās sarunu posms; posms pēc iestāšanās sarunu pabeigšanas līdz ratifikācijas procesa pabeigšanai LR Saeimā un ES dalībvalstīs. Stratēģija uzskatāma par izpildītu, Latvijai kļūstot par ES dalībvalsti.

Stratēģija ir atvērta, tādēļ regulāri jāizvērtē prioritātes atsevišķos sektoros un valstī kopumā. Jānodrošina, lai sektorālās prioritātes atbilstu integrācijai ES.

Laika posmā līdz ratifikācijas procesa pabeigšanai būs nepieciešama jaunas stratēģijas izstrāde ar mērķi nodrošināt Latvijas kā dalībvalsts kvalitatīvu līdzdalību ES starpinstitucionālajā un starpvalstu sadarbībā, LR starptautiskās identitātes nostiprināšanos un nacionālo interešu kvalitatīvu pārstāvniecību.

 

3. POLITISKIE KRITĒRIJI LATVIJAS DALĪBAI EIROPAS SAVIENĪBĀ

Latvijas centienu pamatā pievienoties Eiropas Savienībai ir sevis kā Eiropas valsts apzināšanās un vēlme pievienoties tiem ideāliem un vērtību sistēmai, uz kuriem balstās ES. Šīs vērtību sistēmas pamatu veido demokrātija, likuma vara un cilvēktiesības. Amsterdamas līgums (1997.) nosaka, ka brīvība, demokrātija, cilvēktiesību un pamatbrīvību atzīšana, kā arī likuma vara ir pamatprincipi, uz kuriem balstās Eiropas Savienība.

Dalība ES dos iespēju Latvijai piedalīties demokrātiskas Eiropas veidošanā, kā arī uzliks pienākumu rūpēties, lai tās iekšpolitiskie standarti atbilstu ES izvirzītajiem kritērijiem. Demokrātija, likuma vara un cilvēktiesības prasīs pastāvīgu uzmanību. Valsts institūciju pienākums ir veicināt sabiedrības izpratnes pieaugumu, kā arī sadarboties ar nevalstiskajām organizācijām, lai nodrošinātu atgriezenisko saikni starp valsti un sabiedrību. ES pieņemtajiem demokrātiskajiem principiem ir svarīga loma gan kā integrācijas priekšnoteikumiem, gan arī kā Latvijas iekšējās attīstības faktoriem.

Latvija pievērsīs uzmanību demokrātijai un cilvēktiesību jautājumiem, jo uzskata, ka tas ir vienīgais veids kā nodrošināt valsts iekšpolitisko stabilitāti, līdz ar to paaugstinot ārpolitisko drošību, garantējot valstiskās neatkarības saglabāšanu, kas savukārt ir ekonomiskā uzplaukuma un iedzīvotāju labklājības priekšnoteikums.

Vidējā un ilgākā termiņā jāpilnveido valsts institūciju sistēma tā, lai tā būtu stabila un labi funkcionējoša un nodrošinātu likuma un cilvēktiesību ievērošanu; jāizveido institūciju un savstarpēji saskaņotu normatīvo aktu sistēma, kas garantētu sabiedrības integrācijas procesa kontinuitāti un stabilitāti; jāpilnveido valsts un sabiedrības dialoga mehānisms, lai nodrošinātu sabiedrības ietekmes pieaugumu uz likumu un lēmumu pieņemšanu, kā arī uz izpildvaras darbību.

Demokrātija un likuma vara

. Latvija no iepriekšējās sistēmas ir mantojusi atsvešinātību starp valsti un sabiedrību. Pašlaik ir būtiski mazināt atsvešinātību starp sabiedrību un valsti, uzlabojot civildienesta darbību, nodrošinot atgriezenisko saikni starp valsts institūcijām un iedzīvotājiem, un būtiski stiprinot NVO un pilsonisko sabiedrību, un pastiprinot cīņu ar korupciju visos valsts struktūru līmeņos.

Cilvēktiesību aizsardzība.

Valdībai jānostiprina Valsts cilvēktiesību biroja loma un prestižs, jārealizē pasākumi sieviešu diskriminācijas novēršanai.

Sabiedrības integrācijai

ir jāietver trīs savstarpēji saistīti procesi: pilsoņu un valsts atsvešinātības pārvarēšana; mazākumtautību iekļaušanās valsts politiskajā, ekonomiskajā un kultūras dzīvē un nepilsoņu naturalizācija. Jāturpina valsts atbalsts etnisko minoritāšu kultūras un izglītības aktivitātēm, veicinot etnisko minoritāšu pašiniciatīvas izpausmes. Jāturpina naturalizācijas procesa pilnveidošana, galvenokārt veicot izskaidrošanas darbu un īstenojot pastāvīgu naturalizācijas procesa izpēti.

 

4. EKONOMISKĀS INTEGRĀCIJAS POLITIKA

Kopenhāgenas kritēriju īstenošana (labi funkcionējoša tirgus izveide un spēja izturēt ES valstu ražotāju konkurences spiedienu) ir galvenais priekšnosacījums Latvijas ekonomiskajai integrācijai ES.

Latvijas ekonomiskās politikas svarīgākais mērķis vidēja termiņa perspektīvā ir panākt stabilu, sabalansētu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi (IKP pieaugums 5—6% gadā), līdz ar to radot pamatu iedzīvotāju labklājības pieaugumam.

1998. gada 24. martā MK tika apstiprināta Vidēja termiņa ekonomiskā stratēģija pievienošanās Eiropas Savienībai kontekstā. Šī stratēģija ir ņemama par pamatu, nosakot Latvijas valsts stratēģiskās darbības virzienus ekonomikas un finansu sektorā.

Lai veicinātu ekonomikas augšupeju, valdībai jāveic reformas vairākos virzienos:

— Makroekonomiskās vides stabilitātes nodrošināšanā valdības galvenais uzdevums ir atbilstošas makroekonomiskās politikas realizācija. Tālākai inflācijas līmeņa samazināšanai līdz apmēram 4% 2003. gadā jāturpina pašreizējā monetārā un fiskālā politika.

— Ekonomikas augšupejas nodrošināšanai un konkurētspējas paaugstināšanai ir nepieciešams pabeigt privatizācijas procesu, īpašumtiesību nostiprināšanu, kā arī turpināt ārējā tirdzniecības režīma liberalizāciju.

— Valsts lomai ekonomikā jābūt ierobežotai. Valsts izdevumu politika ir jāveido atbilstoši valsts definētajai lomai ekonomikā, kā arī valsts pārvaldes reformas principiem.

— Jāizveido ekonomiskā vide, kas veicinātu privātā sektora attīstību. Ir jāveicina tautsaimniecības pārstrukturizācija un privātā sektora attīstība. Jāturpina pensiju reforma, kas sekmēs finansu tirgus attīstību.

— Valdības ekonomiskajā politikā jāparedz bezdarba līmeņa samazināšanas mehānisms. Ir nepieciešams veikt mērķtiecīgu valsts politiku, lai celtu sabiedrības labklājību: atbalstīt depresīvos reģionus, paaugstināt izglītības un veselības aizsardzības sistēmas efektivitāti, kā arī racionalizēt sociālās apdrošināšanas sistēmu.

Monetārās un valūtas kursa politikas

stratēģiskais mērķis ir uzturēt uzticību nacionālajai valūtai un nodrošināt cenu stabilitāti. Šāds mērķis ir pamats Latvijas nākotnes dalībai Eiropas Monetārajā savienībā (EMS) un vienotās valūtas zonā. Sakarā ar EMS izveidi un eiro ieviešanu Latvijas Bankai ir jāanalizē nepieciešamība mainīt nacionālās valūtas piesaisti SDR.

Fiskālās politikas

galvenais mērķis arī turpmāk nodrošināt sabalansēta kopbudžeta izveidi un radīt stabilus makroekonomiskos priekšnosacījumus ekonomikas izaugsmei. Fiskālā politika ir jāveido ārējā parāda samazināšanās virzienā. Vidējā termiņā ir jāveic pasākumi, kas palielinātu investīcijas no valsts budžeta, nodrošinātu veicamo ekonomisko reformu finansēšanu, paaugstinātu algas budžeta iestāžu darbiniekiem, vienlaikus veicot budžeta iestāžu darba racionalizāciju.

Investīciju klimata uzlabošanai un ilglaicīgu ārvalstu investīciju piesaistīšanai būtiska ir nodokļu sistēmas stabilitāte, kā arī nodokļu starptautisko jautājumu sakārtošana . Vienlaikus ar nodokļu likumdošanas pilnveidošanu ir jānodrošina nodokļu administrēšanas un muitas darbības uzlabošana.

Valsts izdevumu politikas

mērķis ir racionāla valsts līdzekļu izmantošana atbilstoši izvirzītajām ekonomiskās un sociālās attīstības prioritātēm, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi un realizētu strukturālās reformas.

Sociālā apdrošināšanas politika.

Latvijas ekonomikas reālā konverģence ir tieši saistīta ar labklājības paaugstināšanu — ienākumu līmeņa izlīdzināšanu, nabadzības samazināšanu un pensiju palielināšanu, ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju sastāva progresējošo novecošanos. Galvenais mērķis ir pabeigt pensiju sistēmas reformu, izveidojot otro — valsts fondēto pensiju sistēmas līmeni — papildus tradicionālajai ("paaudžu solidaritātes" vai Pay As You Go ) pensiju sistēmai un privāto pensiju fondu sistēmai.

Jāpilnveido sociālais dialogs starp valsts institūcijām, darba devēju organizācijām un darbinieku arodbiedrībām, kā arī jāveicina sociālo partneru divpusējā sadarbība.

Ārējās tirdzniecības politikas

mērķi ir Latvijas konkurētspējas veicināšana, Latvijai labvēlīgu eksporta un importa proporciju stimulēšana un Latvijas tālāka iekļaušanās starptautiskajā tirdzniecības apritē, tajā skaitā Latvijas integrācija ES un iestāšanās PTO.

Ārējās tirdzniecības tālākā liberalizācija saistīta ar brīvās tirdzniecības līgumu noslēgšanu atbilstoši Latvijas integrācijas procesam Eiropas Savienībā un ES ārējai politikai pret trešajām valstīm, Baltijas valstu reģionālās integrācijas padziļināšanu, tirdzniecības attiecību līgumtiesiskās bāzes tālāku pilnveidošanu ar Krieviju, Ukrainu un citām NVS valstīm, iekļaušanos Eiropas Savienības kopējā tirgū līdz ar pilntiesīgas ES dalībvalsts statusa iegūšanu.

Jānosaka mērķi un prioritātes eksporta veicināšanas politikas jomā, kā arī galvenie pasākumi izvirzīto mērķu sasniegšanai un noteikts atbildības sadalījums starp dažādām institūcijām. Jāturpina darbs kvalitātes standartu ieviešanā un ievērošanā.

Cenas, konkurence, valsts atbalsts.

Svarīgs funkcionējošas tirgus ekonomikas izveides priekšnoteikums ir tirgus ekonomikas prasībām atbilstoša liberāla cenu sistēma. Ņemot vērā to, ka konkurences aizsardzības un valsts atbalsta kontroles sistēmas faktiski jau tagad atbilst ES prasībām, svarīgākais uzdevums nākamajiem gadiem ir nodrošināt efektīvu pakalpojumu cenu (tarifu) regulēšanas mehānismu tajās nozarēs, kurās darbojas dabīgie monopoli, kā arī tālāku netirgojamo preču cenu liberalizāciju.

Efektīvas dabīgo monopolu pakalpojumu cenu regulēšanas sistēmas izveidē galvenie mērķi ir monopolnozaru efektivitātes veicināšana, patērētāju interešu aizsardzība, nodrošinot tos ar kvalitatīviem pakalpojumiem par pamatotiem tarifiem, un investoru aizsardzība no valdības sociāli orientētiem lēmumiem.

Darba tirgus un ienākumu politikas

jomā stratēģiskais darba virziens ir veicināt nodarbinātību un samazināt bezdarbu. Nodarbinātības politika jārealizē kopsakarā ar citiem ekonomiskās politikas pasākumiem. Radīt jaunas darba vietas un samazināt bezdarbu var, vienlaikus veicot pasākumus tādās sfērās kā privatizācija, mazo un vidējo uzņēmumu attīstība, eksporta stimulēšana, reģionālās attīstības izlīdzināšana u.tml.

Jārada mehānisms, kas nodrošinātu darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā ar garantiju institūcijas starpniecību.

Jāsakārto darba likumdošana atbilstoši tirgus ekonomikas apstākļiem.

Privātā sektora attīstības un tautsaimniecības pārstrukturizācijas politika.

Galvenie darbības uzdevumi ir privātā sektora īpatsvara iekšzemes kopproduktā (IKP) palielināšana, pabeidzot lielo uzņēmumu privatizāciju, licencēšanas kārtības pilnveidošana, kā arī programmas izstrādāšana pārēju uzņēmējdarbības šķēršļu novēršanai, īpašu uzmanību pievēršot birokrātiska rakstura problēmām, ar kurām sastopas gan ārvalstu, gan vietējie investori, Komerclikuma pieņemšana un īstenošana.

Stabila un konkurētspējīga mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) sektora izveide un tā labvēlīgas, uzņēmējdarbību veicinošas vides radīšana visā Latvijas teritorijā ir viens no galvenajiem uzdevumiem pašreizējā valsts attīstības stadijā. Ir jānodrošina Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālās programmas īstenošana.

Reģionālās attīstības politikā

izvirzīti mērķi: radīt priekšnosacījumus labvēlīgu un līdzvērtīgu vides, dzīvošanas un darba apstākļu veidošanai visos Latvijas reģionos; samazināt un novērst nevēlamās reģionālās atšķirības; sekmēt teritoriālo reformu īstenošanu Latvijā. Uzmanība jāvelta nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības veicināšanai lauku apvidos.

Vides aizsardzība.

Atbilstoši ES dokumentos "Agenda—2000" un Pievienošanās Partnerības noteiktajām prioritātēm un lai īstenotu minētos uzdevumus līdzās intensīvam tiesību normu saskaņošanas un institūciju stiprināšanas darbam, nepieciešamas būtiskas investīcijas vides aizsardzībā, it īpaši tādos sektoros kā dzeramais ūdens, notekūdeņu attīrīšana, atkritumu apsaimniekošana un rūpnieciskā piesārņojuma ierobežošana. Nepieciešams priekšnoteikums ir valsts investīciju programmas attīstība vides aizsardzības jomā, vienlaikus attīstot ES, bilaterālās palīdzības, kā arī kredītresursu piesaisti. Atbilstoši ES nosacījumiem, nepieciešams veicināt privātā sektora iesaisti vides investīciju un videi draudzīgu tehnoloģiju izveidē. Jāveicina valsts atbalsts privātajam sektoram vides aizsardzības pasākumu veikšanai, izmantojot jaunus finansu mehānismus — kā vides investīciju fondi. Tā tiek veicināta lētu kredītresursu piesaiste privātajam sektoram vides jautājumu risināšanai. Atbalsts lauksaimniecībai jāsaista ar videi draudzīgas lauksaimniecības prakses izmantošanu.

Plaša sabiedrības iesaistīšana vides aizsardzības jautājumu risināšanā ir principiāli svarīgs priekšnoteikums virzībai uz ES. Tas nozīmē būtiski uzlabot vides informācijas kvalitāti, kā arī likumdošanas ceļā paredzēt plašākas tiesības iedzīvotājiem apspriest dažādus projektus, kā arī piesārņojumu atļauju izsniegšanu.

Finansu sektorā

jāturpina darbs pie investoru, noguldītāju un apdrošināto personu interešu līmeņa paaugstināšanas atbilstoši ES prasībām, t.sk. pakāpeniski jāpalielina depozītu garantiju līmenis, jāizveido apdrošināto personu interešu aizsardzības fonds, jāpieņem atbilstoša likumdošana investoru aizsardzībai. Jāizveido vienotā finansu tirgus uzraudzības institūcija, tādējādi uzlabojot dažādu finansu struktūru uzraudzības iespējas.

Galvenais kapitāla tirgus politikas mērķis ir attīstīt likvīdu un efektīvu kapitāla tirgu, kas ļautu uzņēmumiem piesaistīt kapitālu, emitējot akcijas vai parādzīmes, un veicinātu gan iekšējās, gan ārvalstu investīcijas.

Nebanku finansu institūciju

vidū liela loma ir Latvijas apdrošināšanas tirgum. Valdības politikas mērķis attiecībā uz apdrošināšanas sektoru ir saskaņot likumdošanu ar ES prasībām, uzlabojot apdrošināšanas sektora stabilitāti un drošību un veicinot iedzīvotāju uzticību tam.

Nozaru attīstība.

Latvijas ekonomiskās politikas mērķu un Kopenhāgenas kritēriju izpilde ir iespējama tikai tad, ja tiks veicināta tautsaimniecības nozaru konkurētspēja un stabila attīstība.

Atbilstoši kopējai ekonomiskās attīstības stratēģijai tautsaimniecības attīstību nosaka šādi faktori:

— ģeogrāfiskais izvietojums;

— izejvielu krājumi;

— relatīvi zems darba algas līmenis un kvalitatīvs darbaspēks;

— investīcijas infrastruktūrā;

— stabila un konkurētspējīga mazo un vidējo uzņēmumu sektora radīšana;

— inovatīvās darbības veicināšana, tirgus apstākļiem atbilstošu speciālistu sagatavošana, menedžmenta uzlabošana rūpniecības uzņēmumos, jauno moderno ražotņu radīšana, sortimenta mainīšana;

— privatizācijas programmas pabeigšana, samazinot valsts sektora īpatsvaru zem 10% 1999.gadā;

— stabila makroekonomiskā vide un likumdošana.

Latvijas rūpniecības attīstības mērķis ir nodrošināt tās produkcijas apjoma stabilu pieaugumu un jaunu darba vietu radīšanu. Rūpniecības stabilu pieaugumu nodrošinās uzkrāto investīciju kumulatīvā atdeve, modernas infrastruktūras izveide, inovatīvās darbības ekonomiskais efekts.

Valsts lauksaimniecības nozares politikas galvenais mērķis ir izveidot šo nozari par tādu, kura spētu integrēties Eiropas Kopējā tirgū un ražotu pasaules tirgus prasībām atbilstošu produkciju, konkurējot ar citu valstu ražojumiem kvalitātes un ražošanas izmaksu jomā. Attīstāma valsts atbalsta sistēma lauksaimniecībā, galvenokārt to izmantojot konkurētspējīgu saimniecību attīstības priekšnoteikumu radīšanai, kā arī lauksaimniecības pārstrādes rūpniecībā—eksportspējīgas produkcijas ražošanai.

Mērķi transporta jomā ir, izmantojot Latvijas salīdzinošās priekšrocības, veicināt transporta pakalpojumu stabilu pieaugumu, uzlabot pakalpojumu eksporta kvalitāti un konkurētspēju, attīstīt multimodālā transporta sektoru, pilnveidot transporta tiesību sistēmu atbilstoši tirgus ekonomikas principiem un ES tiesību aktu prasībām. Telekomunikāciju politikas jomā nepieciešams panākt vienošanos par Latvijas un ES telekomunikāciju politikas un likumtiesiskās bāzes savietojamību.

Enerģētikas

sektora attīstības mērķis ir nodrošināt tautsaimniecību un iedzīvotājus ar nepieciešamajiem enerģijas veidiem pieprasītajā daudzumā un kvalitātē ar iespējami zemākām izmaksām.

 

5. NORMATĪVO AKTU SASKAŅOŠANA

Latvijas tiesību sistēmas saknes meklējamas Eiropas kopējās tiesību tradīcijās. Latvija uzskata acquis pārņemšanu par līdzekli modernas sabiedrības izveidošanai, nevis pašmērķi. Latvijas valstij un sabiedrībai ir nepieciešama moderna tiesību sistēma, kas nodrošinātu brīvu ekonomikas attīstību, brīvu konkurenci, cieņu pret personu, tās pamattiesībām un brīvībām.

Uz Eiropas līguma prasībām balstītajam tiesību normu saskaņošanas procesam ir divi savstarpēji saistīti mērķi: radīt modernas un atvērtas sabiedrības attīstībai piemērotu juridisko bāzi un, to realizējot, sagatavot valsti integrācijai Eiropas Savienībā. Lai izveidotu funkcionējošu tiesību sistēmu, ir nepieciešams nostiprināt valsts tiesībsargājošās institūcijas, īpašu uzmanību pievēršot tiesu sistēmas attīstībai un pilnveidošanai. Tiesību normu saskaņošanas procesu būtiski ietekmējošs faktors ir valsts pārvaldes spēja sagatavot plašu tiesību normu saskaņošanas programmu, radīt sistemātisku un mērķtiecīgu tiesību normu procedūru uzlabošanu, kā arī izveidot un nodrošināt institūcijas, kas ir atbildīgas par ieviešanu un īstenošanu. Valdības un parlamenta savstarpēja sadarbība, konsultācijas un informācijas apmaiņa ir tiesību normu saskaņošanas kvalitātes un procesa demokrātiskuma priekšnoteikums.

Valdība apzinās, ka Latvijai kā potenciālai ES dalībvalstij būs jāuzņemas visas no acquis communautaire izrietošās saistības. Tiesību normu saskaņošanas kvalitātes un savlaicīguma kontrole tiek pastāvīgi veikta ar izveidotās institucionālās sistēmas starpniecību. Lai nodrošinātu patiesi kvalitatīvu tiesību normu saskaņošanas darbu, nepieciešams cieši koordinēt procesu, ņemot vērā dabisko saikni un savstarpējo atkarību, kas pastāv starp dažādām acquis communautaire daļām.

 

6. STRATĒĢISKĀS DARBĪBAS VIRZIENI III PĪLĀRA JOMĀ

Trešais pīlārs aptver tiesiskos un iekšlietu jautājumus, un tā galvenais uzdevums pilnībā sakrīt ar Latvijas valdības izvirzītajiem mērķiem — nodrošināt tiesiskas un demokrātiskas valsts attīstību. LR integrāciju iekšlietu politikas jautājumos starp Latviju un ES regulē Asociācijas līgums, Pievienošanās Partnerība, Māstrihtas līgums, Eiropas Konference un Pirmsiestāšanās pakts par organizēto noziedzību ar Centrāleiropas un Austrumeiropas kandidātvalstīm un Kipru.

"Latvijas stratēģija III pīlāra jautājumos’’ paredz šādus kritērijus, lai LR izpildītu tai izvirzītās prasības III pīlāra jomā:

Efektīvas robežkontroles sistēmas izveidošana,

atsevišķi izdalot v alsts austrumu robežas nostiprināšanu, Robežsardzes kvalifikācijas uzlabošanu un robežkontroles reģionālo un institucionālo sadarbību.

Cīņai ar organizēto noziedzību

galvenais mērķis ir panākt tādu sabiedrībai bīstamu parādību kā narkotiku nelegālās tirdzniecības un izplatības, korupcijas un nelegālā ceļā iegūto materiālo vērtību legalizēšanas samazināšanu. Sekmīgai cīņai ar organizēto noziedzību nepieciešams vienlaikus veikt plašu pasākumu kompleksu, kas vērsti uz iepriekšminēto darbību apkarošanu, īpašu uzmanību veltot sabiedrības informēšanai un izglītošanai, kā arī policijas sadarbības ar citām valsts tiesību aizsardzības institūcijām pilnveidošanai.

Tiesu sistēmas uzlabošanas

galvenais mērķis ir panākt efektīvu tiesu darbību . Lai to panāktu, nepieciešams uzlabot starptautisko un starpinstitucionālo sadarbību, tiesnešu profesionalitāti un darba apstākļus, kā arī veikt sprieduma izpildes sistēmas reformu.

Valsts politikas attiecībā uz bēgļiem un patvēruma meklētājiem

mērķis ir ieviest Latvijā starptautiskajiem standartiem atbilstošu valsts politiku attiecībā uz bēgļiem un patvēruma meklētājiem. Mērķa sasniegšanai nepieciešams: uzlabot patvēruma meklētāju pieteikumu izskatīšanas procedūru; personu, kurām atteikta bēgļa statusa piešķiršana, efektīva izraidīšana, kā arī bēgļu statusu ieguvušo personu integrācija Latvijas sabiedrībā.

Cietumu sistēmas stāvokļa uzlabošana

sevī iekļauj cietumu rekonstrukcijas turpināšanu, darbinieku apmācību un profesionalizāciju, Ieslodzījumu vietu pārvaldes pāreju Tieslietu ministrijas pārraudzībā.

 

7. ĀRPOLITIKAS IEKĻAUŠANĀS ES KOPĒJĀ ĀRĒJĀ UN DROŠĪBAS POLITIKĀ

Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijai būs jāiekļaujas arī ES kopējā ārlietu un drošības politikā. Māstrihtas līguma V sadaļa nosaka, ka KĀDP ir šādi mērķi: nosargāt Eiropas Savienības kopīgās vērtības, pamatintereses un neatkarību; visos veidos stiprināt Eiropas Savienības un tās dalībvalstu drošību; saglabāt mieru un stiprināt starptautisko drošību; veicināt starptautisko sadarbību; attīstīt un konsolidēt demokrātiju un likuma varu, ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības.

LR ārpolitiskās intereses balstās uz šādām pamatvērtībām: Latvijas sabiedrības drošību un mieru, valsts teritoriālo integritāti un suverenitāti, demokrātisku stabilu valsts iekārtu un likuma varu, cilvēktiesību ievērošanu, sabiedrības un indivīdu labklājību. Saskaņā ar LR Ārpolitikas koncepciju galvenie Latvijas ārpolitiskās darbības virzieni ir: stabilas un labas attiecības ar kaimiņvalstīm, iestāšanās Eiropas Savienībā, iestāšanās NATO un RES, aktīva darbība ANO, EDSO, iestāšanās PTO, ESAO (OECD), cieša trīspusēja Baltijas valstu sadarbība, Baltijas jūras reģiona sadarbība, BJVP, Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbība, sadarbība ar CEBTA un EBTA, ekonomiskās sadarbības sekmēšana.

Lai praktiski nostiprinātu Latvijas apņemšanos pildīt Māstrihtas līguma V sadaļā minētās saistības, nepieciešams turpināt Latvijas ārpolitikas veidošanu saskaņā ar Latvijas ārpolitikas koncepciju. Latvijas valdība turpinās aktīvi atbalstīt stabilitātes un drošības stiprināšanu un dot savu ieguldījumu reģionālajā stabilitātē, aktīvi iesaistoties Baltijas jūras reģiona sadarbībā, it īpaši BJVP un Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbības organizāciju darbā.

Dalība Eiropas Savienībā paplašinās jautājumu loku, ar kuriem būs jānodarbojas Latvijai un jāieņem noteikta nostāja. Tādējādi pieaugs prasības pret ārlietu resoru, tā reaģēšanas spēju uz izmaiņām starptautiskajā sistēmā, kā arī prasmi koordinēt ES II pīlāra jautājumu risināšanu ES ietvaros. Vidējā termiņā ir nepieciešams: pielāgot Ārlietu ministrijas struktūru, piemērojot prasībām, ko izvirzīs dalība KĀDP, savlaicīgi gatavot personālu, kas nodarbosies ar KĀDP jautājumu koordināciju ES, paaugstināt ārpolitiskās darbības koordināciju ar ES dalībvalstīm un kandidātvalstīm, it īpaši reģiona valstīm, veicināt akadēmiskos pētījumus ārējās un drošības politikas jomā, lai radītu pamatu ilglaicīgu nacionālo interešu formulēšanai.

 

8. KULTŪRAS UN IZGLĪTĪBAS POLITIKA

Kultūras politika.

Ar Māstrihtas līguma spēkā stāšanos iezīmējās jauna Eiropas integrācijas procesa pakāpe, kas padziļināja Eiropas Savienības iedzīvotāju solidaritāri, respektējot dažādo ES dalībvalstu vēsturi, kultūru un tradīcijas.

Māstrihtas līgums nosprauž trīs galvenos mērķus kultūras sadarbības jomā: veicināt dalībvalstu kultūru uzplaukumu, ņemot vērā to nacionālās un reģionālās atšķirības, tai pašā laikā ņemot klāt kopējo kultūras mantojumu; veicināt mūsdienu kultūras veidošanos; veicināt sadarbību kultūras jomā ES dalībvalstu starpā, attiecībās ar trešajām valstīm un attiecīgām starptautiskajām organizācijām.

ES jaunā attieksme, kas balstīta uz efektīvākām, redzamākām un atklātākām Kopienas aktivitātēm kultūras jomā, ir nepieciešama, lai izveidotu atklātu Eiropas kultūras telpu, kura nodrošinātu Eiropas kultūras atšķirību atspoguļojumu.

ES neregulē dalībvalstu kultūrpolitiku izstrādi ar normatīvajiem aktiem, tādējādi dodot iespējas katrai dalībvalstij saglabāt un attīstīt savu kultūrpolitiku.

Latvijas kultūrpolitikas stratēģiskie mērķi ir — saglabāt un popularizēt latviešu kultūras mantojumu kā nacionālās identitātes izteiksmes veidu; nodrošināt demokrātisku un decentralizētu kultūras pasākumu attīstību Latvijā; turpināt dažādu kultūras institūciju attīstīšanu, veidot jaunus kultūras centrus un organizācijas, iesaistot visas ieinteresētās sabiedrības grupas un indivīdus; veicināt jebkuras personas kultūras interešu apmierināšanu.

Valsts izglītības politikas izglītības satura, izglītības valodas un sistēmas organizācijas jautājumi ir katras ES dalībvalsts kompetencē, tomēr Māstrihtas līguma 126. un 127.pants iezīmē ES dalībvalstu galvenos sadarbības virzienus izglītības kvalitātes uzlabošanā un profesionālās izglītības politikas attīstībā.

Eiropas dimensija izglītības kvalitātes jautājumos realizējama šādos virzienos: izglītības satura papildināšana ar Eiropas valodu mācīšanu, studentu un pasniedzēju mobilitātes palielināšana, cita starpā panākot studiju laika un diplomu savstarpēju atzīšanu, pieredzes un informācijas apmaiņas stimulēšana par jautājumiem, kas kopīgi dalībvalstu izglītības sistēmām, tālmācības attīstīšana.

Lai Latvija spētu pilnvērtīgi izmantot sava ģeopolitiskā stāvokļa priekšrocības un perspektīvā ieviest — brīvu personu kustību un spēju konkurēt ES darba tirgū, izglītībai jākļūst par vienu no valdības politikas prioritātēm, nodrošinot izglītības satura un mācību metožu modernizāciju, kā arī izglītības pieejamības, nodrošinājuma un kvalitātes uzlabošanu.

Lai sekmētu izglītības caurspīdīgumu un salīdzināmību , profesionālo kvalifikāciju un akadēmiskās izglītības starptautisku atzīšanu ES, jānodrošina Latvijas izglītības likumu un normatīvo aktu harmonizācija ar ES dalībvalstu izglītības programmu un izglītības pakāpju klasifikatoriem un profesionālo kvalifikāciju līmeņiem. Lai izglītības sistēma kļūtu spējīga pašattīstīties un pašspējīga pastāvēt finansiāli, jāmaina profesionālās un augstākās izglītības finansēšanas modeļi.

Māstrihtas līguma 127.pants, un jo sevišķi Amsterdamas līgums, uzsver sadarbības nepieciešamību ES valstu starpā integrētas jauniešu un profesionālās tālākizglītības un nodarbinātības politikas veidošanā.

Valsts stratēģijai profesionālās pamata un tālākizglītības modernizācijā jārealizē profesionālās izglītības piemērošana ekonomikas izmaiņām, profesionālās pamata un tālākizglītības pilnveide kvalifikācijas ieguves un paaugstināšanas jomā, atvieglojot darbaspēka iekļaušanos mainīgajā darba tirgū, profesionālās izglītības pieejamības palielināšana, veicinot jauniešu un pedagogu mobilitāti, sadarbības stiprināšana starp mācību iestādēm un darba devējiem, informācijas un pieredzes apmaiņas pastiprināšana ES dalībvalstu profesionālās izglītības sistēmas jautājumos.

Tam atbilstoši jāturpina reformas vairākos virzienos :

— Institucionālajā stiprināšanā . Izglītības politikas, stratēģijas, finansēšanas un kontroles centralizācija. Vadības un pārvaldes decentralizācija, skolu autonomijas palielināšana. Metodiskā atbalsta struktūru stiprināšana. Skolu tīklu optimizācija, reģionālo apmācības un eksaminācijas centru veidošana.

— Kvalitātes paaugstināšanā. Mācību bāzes modernizācija. Izglītības informācijas tīkla izveide. Kompleksu investīciju plāna izstrāde.

— Izglītības pieejamības palielināšana . Augstākās profesionālās izglītības reforma — koledžas līmeņa izglītības ieviešana. Profesionālās tālākizglītības attīstīšana. Izglītības racionalizācija reģionos.

— Sadarbības stiprināšanā ar sociālajiem partneriem. Iesaistīšana profesionālās izglītības politikas veidošanā un realizācijā, satura noteikšanā, kvalitātes kontrolē, kā arī finansēšanā.

 

9. ES INTEGRĀCIJAS PROCESA VADĪŠANA UN VALSTS PĀRVALDES SPĒJU NOSTIPRINĀŠANA

Orientācija uz mērķi ir viens no principiem, kas tiek likts Latvijas integrācijas Eiropas Savienībā politikas pamatā, un tas kalpo par atskaites punktu integrācijas procesa koordinācijā un vadībā. Tas nozīmē, ka visu valsts pārvaldes institūciju darbs tiek virzīts vienotu mērķu sasniegšanai Latvijas integrācijā Eiropas Savienībā.

Parlamenta un valdības sadarbība ir īpaši svarīgs integrācijas procesa kvalitātes un demokrātiskuma priekšnoteikums. Latvijas institucionālajai struktūrai jānodrošina gan vertikāla, t.i., sektorāla koordinācija, gan horizontāla, kā arī starpinstitūciju sadarbība integrācijas procesā. Tādēļ viens no integrācijas procesa vadības un koordinācijas principiem ir aktīva sadarbība un aktivitāšu saskaņošana dažādu valsts pārvaldes institūciju starpā.

Dažādu darba devēju un darba ņēmēju institūciju, kā arī vietējo pašvaldību iesaistīšana integrācijas procesa plānošanā un organizācijā ir princips, kam visām valsts pārvaldes institūcijām jāpievērš īpaša uzmanība. Ir nepieciešama atbalsta sniegšana, lai sagatavotu NVO dalībai attiecīgās ES institūcijās.

Viens no svarīgākajiem principiem, kura īstenošana jānodrošina valsts pārvaldes darbībā kopumā un integrācijas procesa vadībā, ir maksimāla atklātība un caurskatāmība , sniedzot regulāru un sabiedrībai pieejamu informāciju par integrācijas procesa norisi un valsts pārvaldes darbību.

Lai iegūtu maksimālus rezultātus no sagatavošanās iestāšanās sarunām ar ES, Latvijai jāizveido vadības un koordinācijas sistēma, kas nodrošinātu lēmumu saskaņošanas un pieņemšanas paātrināšanu. Koordinācijas un vadīšanas sistēmas pilnveidošanas nepieciešamie nosacījumi: efektīva informācijas vadīšanas (informācijas izplatīšanas, izmantošanas un pārstrādes) sistēma, skaidra atbildības un kompetences sadale, darbinieku profesionalitāte ekspertu un komunikēšanās līmenī, vienotie darbības principi, saistību ievērošanas kultūra. Ļoti svarīga loma ir koordinācijas centram — politiskajā līmenī EIP, bet administratīvajā līmenī — VAS. Lai nodrošinātu pilnvērtīgu informācijas apriti, jāpastāv gan vertikālai, gan horizontālai saiknei starp Latvijas pārstāvniecību Briselē, Ārlietu ministriju, EIB, VPRB (koordinē institūciju nostiprināšanas programmu), Finansu ministriju (tehniskās palīdzības koordinācija), nozaru ministrijām un darba grupām.

Integrācijas procesa aptvērums ir tik plašs, ka ikviena valsts pārvaldes institūcija ir integrācijas procesa dalībniece. Tomēr ir svarīgi nodrošināt, lai visos integrācijas procesa vadības un koordinācijas līmeņos būtu institūcijas, kas ir tieši atbildīgas par integrācijas procesa vadību un koordināciju.

Latvijas valdība uzskata, ka vidējā laika periodā ES pirmsstruktuālo fondu, bet nākotnē — arī ES Strukturālo fondu izmantošana ir iespēja integrācijas procesa paātrināšanai. Šim atbalstam jādarbojas papildinoši Latvijas finansu resursu ieguldījumiem. No tā izriet, ka sagatavošanās Struktūrfondu izmantošanai ir svarīga Latvijas valdības rīcības īstermiņa prioritāte.

Integrācijas process, kā arī Eiropas veidošanās balstās uz pastāvīgu sarunu procesu, tādēļ īpašu nozīmi iegūst sarunu vešanas prasme un situācijas pārzināšana Briselē un dalībvalstīs.

Lai izveidotu līdzsvarotu mācību shēmu, nepieciešams noteikt galvenos principus, uz kuriem jābalstās mācību procesa organizācijai. Tie ir šādi:

* Decentralizācija — katra integrācijas procesā iesaistītā institūcija savas kompetences ietvaros atbild par mācību īstenošanu;

* Vienots institucionālais ietvars — to panāk, nodrošinot visu Eiropas Savienības mācību organizēšanā iesaistīto valsts institūciju sadarbību. Šeit svarīgu lomu spēlēs mācību koordinācijas mehānisma izstrāde, kam turpmāk jāpievērš uzmanība;

* Caurskatāmība — vienotas datu bāzes izveidošana ar mērķi apkopot informāciju par potenciālajiem sarunās iesaistāmajiem Latvijas pārstāvjiem;

* Pārmantojamība — to panāk integrācijas procesā aktīvi iesaistītajām personām pastāvīgi nododot tālāk darbā ar EK tiesību normu ieviešanu, kā arī saskarsmē ar ES komisiju un dalībvalstīm jau uzkrāto pieredzi.

 

10. SABIEDRĪBAS INFORMĒŠANA PAR ES UN IESAISTĪŠANA LĒMUMU PIEŅEMŠANĀ

Integrācijai Eiropas Savienībā ir jāgūst arī sabiedrības atbalsts. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem tuvāko gadu laikā ir palīdzēt cilvēkiem iegūt informāciju un iepazīstināt tos ar iespējamajām izmaiņām pēc pievienošanās Eiropas Savienībai. It īpaši jāievēro tas, ka tāds process kā integrācija Eiropas Savienībā agrāk vai vēlāk ietekmēs katru Latvijas iedzīvotāju, un to nevar īstenot bez plaša sabiedrības atbalsta.

Svarīgākais pamatprincips sabiedrības iepazīstināšanā ar Eiropas Savienību ir tas, lai sabiedrība saņemtu objektīvu un pamatotu informāciju par Eiropas Savienību un ar integrācijas procesu saistītajiem notikumiem valstī. To realizējot, jācenšas palielināt informācijas plūsmu par šiem jautājumiem, jānodrošina tās precizitāte un atbilstība situācijai, kā arī jānodrošina šis informācijas pieejamība.Veicot sabiedrības informēšanu par jautājumiem, kas saistīti ar ES, jānodrošina ne tikai vienvirziena plūsma valdība — sabiedrība, bet arī jāpanāk atgriezeniskās saiknes sabiedrība — valdība funkcionēšana, dodot iespēju sabiedrībai paust savus uzskatus, iesniegt priekšlikumus par jautājumiem, kas saistīti ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Sabiedrības informēšana par ES ir Eiropas integrācijas biroja kompetencē. Plānojot sabiedrības informēšanu, jāņem vērā tās ilgstošais raksturs un ar iestāšanos saistīto laika posmu īpatnības. Sākotnējās iepazīstināšanas periodā līdz 1999. gadam, kad Latvijas iedzīvotāji ir jāiepazīstina ar ES pievienošanās koncepciju, jādod visplašākā informācija par Eiropas Savienību un Latvijas attiecībām ar to. Pirmssarunu periodā — pirms formālo sarunu uzsākšanas — vajadzēs pastāvīgi aktivizēt un precizēt informāciju, veicināt diskusijas par Eiropas Savienību sabiedrībā. Sarunu periodā no noslēguma sarunu uzsākšanas līdz referendumam jāpastiprina informācijas sniegšanas aktivitāte un jāgatavojas kritiskajai (taču relatīvi īsajai) pirmsreferenduma fāzei. Tieši pirms referenduma iestāsies intensīvākā izskaidrošanas darba periods, ņemot vērā prognozējamo sabiedrības intereses pieaugumu tieši pirms lēmuma pieņemšanas. Periodā pēc referenduma, kad Latvija ir iestājusies ES (pieņemot, ka balsojuma rezultāts ir pozitīvs), sabiedrības informēšana ir jāturpina, lai nodrošinātu augstu sabiedrības informētības līmeni par ES un pozitīvas attieksmes saglabāšanu sabiedrībā. Katrai sabiedrības informēšanas fāzei ir jāizstrādā detalizēts pasākumu plāns noteiktam laika periodam.

 

Pielikums

1. LATVIJAS NOSTĀJA PAR DALĪBU EIROPAS SAVIENĪBĀ

1.1. Latvijas vispārējie politiskie mērķi

Latvijas stratēģiskais mērķis ir nodrošināt valsts neatkarību, drošību un sabiedrības labklājību. Latvijas centieni kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti izriet no valsts un sabiedrības pamatinteresēm, jo dalība ES ir nepieciešama, lai sekmētu politisko stabilitāti, ilgtspējīgu un līdzsvarotu ekonomisko izaugsmi, sociālo aizsardzību un panāktu dzīves līmeņa kvalitatīvu kāpumu.

Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas 1991. gadā savā ekonomiskajā un politiskajā attīstībā, parakstot un ratificējot Asociācijas līgumu, Latvija ir skaidri demonstrējusi, ka tā pievienojas Eiropas Savienības mērķiem, vērtībām un principiem, kā arī vidējā termiņā ir spējīga uzņemties dalībvalsts saistības.

1995. gada 27. oktobrī Latvija iesniedza pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā. 1995. gada oktobrī visas Latvijas Republikas Saeimā pārstāvētās partijas to apstiprināja kopējā deklarācijā, kurā tās atbalstīja šo valdības lēmumu. 1998. gada 4. martā LR Eiropas Integrācijas Padome pieņēma lēmumu, kas nosaka, ka Latvijai ES izvirzītie dalībvalsts kritēriji jāizpilda līdz 2002. gadam

Lēmums kļūt par ES dalībvalsti balstās uz pārliecību, ka Latvijas integrācija ES ir process, kas ir kā Latvijas Republikas, tā arī Eiropas Savienības dalībvalstu interesēs.

1.2. Latvijas dalības ES nacionālās intereses

Pieaugoša globālā un reģionālā sadarbība un integrācija ir mūsdienu pasaules un Eiropas attīstības pazīme, kas ietekmē arī Latviju. ES ir viens no pasaules ietekmīgākajiem reģionālajiem politiskajiem un ekonomiskajiem grupējumiem.

Svarīgas ir arī valsts drošības politikas intereses. Latvija uzskata, ka tā visoptimālāk var risināt savas valsts drošības un aizsardzības intereses NATO un Eiropas Savienības ietvaros.

Latvijas valdība uzskata, ka integrācija Eiropas Savienībā būs veiksmīga tad, ja tā sekmēs Latvijas valsts pamatmērķu īstenošanu un ievēros Latvijas tautas svarīgākās intereses. Valsts nacionālās intereses izriet no tādām Latvijas sabiedrībai svarīgām pamatvērtībām kā valsts neatkarības neatgriezeniskums, kultūras identitātes nodrošināšana, latviešu valodas saglabāšana, valsts, sabiedrības un indivīdu drošība, labklājības pieaugums. Eiropas Savienības dalībvalsts kritēriju izpilde un iestāšanās Eiropas Savienībā ir Latvijas nacionālo interešu centrā. Vienlaikus valdība arī atzīst, ka integrācijas procesa laikā Latvijai var rasties arī tādas sektorāla rakstura nacionālās intereses, kas ir pretrunā ar iestāšanās ES atsevišķiem nosacījumiem. Latvijas valdība pastāvīgi identificēs šādas intereses un nodrošinās to maksimālu aizstāvību. Tai jābūt arī gatavai izmantot iespējas, ko dod pilntiesīgas dalībvalsts statuss. Iestāšanās Eiropas Savienībā ir būtisks tautas izdzīvošanas un Latvijas valsts saglabāšanas priekšnosacījums, kas dos iespēju Latvijai attīstīties par modernu, atvērtu, demokrātisku, drošu un ekonomiski spēcīgu Eiropas valsti.

Latvijas sabiedrībai svarīgas pamatvērtības — valsts neatkarības neatgriezeniskums, valsts, sabiedrības un indivīdu drošība, labklājības pieaugums — un pasākumu kopums, kas garantē to saglabāšanu un aizsardzību, nosaka valsts nacionālās intereses. Tas ir kultūras identitātes nostiprināšana, sabiedrības integrācija, ekonomikas modernizācija un konkurētspējas palielināšana, optimāla esošā tautsaimniecības potenciāla izmantošana, pieeja jauniem preču un pakalpojumu noieta tirgiem, LR ģeogrāfiskā stāvokļa salīdzināmo priekšrocību izmantošana, patērētāju tiesību aizsardzība, vides aizsardzības principu ievērošana, privātas iniciatīvas sekmēšana, līdzsvarota Latvijas reģionu attīstība, cilvēku resursu un zinātniski tehniskā potenciāla izmantošana.

1.3. Latvijas dalības ES ārpolitiskās intereses

Latvijas vēlme iestāties Eiropas Savienībā balstās uz tās gadsimtiem ilgo, ciešo politisko, kultūras, ekonomisko sadarbību ar šodienas Eiropas Savienības valstīm, uz to, ka tā apzinās sevi kā vienotas Eiropas sastāvdaļu un atzīst vērtības, uz kurām balstās Eiropas Savienība.

Latvijas interesēs ir starptautiskā stabilitāte. Starptautiskā vide, kas ir izveidojusies Eiropā pēc aukstā kara beigām, ir labvēlīga Latvijas ārpolitisko mērķu realizācijai. Tās spēka centrs ir Eiropas Savienība. ES uzbūves pamatos ir likti principi, kas garantē mazo valstu līdztiesību Savienības kopējo jautājumu risināšanā.

Dalība ES dod iespēju Latvijai dot savu ieguldījumu Eiropas stabilitātes nostiprināšanā, t.i., no vienas puses, īstenojot divpusēju un daudzpusēju sadarbību ar reģiona valstīm, un, no otras puses, sekmējot konsekventas un kvalitatīvas demokrātijas un tirgus ekonomikas reformas valstī un līdz ar to tālāk nostiprinot iekšpolitisko stabilitāti. Viens no Latvijas ārpolitikas uzdevumiem ir nodrošināt priekšnoteikumus sekmīgai valsts iekšpolitiskajai attīstībai, paaugstināt valsts starptautisko prestižu, tādējādi dalība Eiropas Savienībā veido Latvijas reformu procesu mērķa orientāciju un motivāciju.

Ar iestāšanos Eiropas Savienībā Latvija vēlas īstenot tādus svarīgus ārpolitiskus uzdevumus, kā:

— sekmēt Latvijas kā mieru mīlošas valsts starptautisko identitāti, kura atbalsta integrācijas procesus Eiropā un pasaulē;

— nodrošināt Latvijas pozīcijas nostiprināšanos Eiropā un caur to arī pasaulē, tās starptautisko reputāciju;

— paplašināt un padziļināt Latvijas politisko un ekonomisko sadarbību ar ES dalībvalstīm.

1.4. Integrācijas procesa izmaksas un ieguvumi

Ja Latvija vēlas kļūt par modernu, ekonomiski attīstītu un sociāli labi organizētu valsti, tad tai jebkurā gadījumā ir jāīsteno pārveide. Latvijas valdība apzinās, ka ieguldījumi, kas nepieciešami Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā, ir ieguldījumi Latvijas attīstībā.

Iestāšanās ES, nenoliedzami, dos ne tikai ieguvumus un priekšrocības, bet uzliks pienākumus un radīs problēmas un grūtības. Latvijas integrācijas Eiropas Savienībā politikai ir jābūt vērstai uz to, lai maksimāli izmantotu priekšrocības un mazinātu iespējamo negatīvo faktoru ietekmi.

ES integrācijas procesam ir savas izmaksas, un Latvijas valdība radīs iespējas šo izmaksu segšanai. Latvijas valdība secina, ka Eiropas integrācijas process nerada valstij papildu finansiālus izdevumus, jo tie pēc savas būtības ir investīcijas sabiedrības un valsts attīstībā.

Pirmsiestāšanās periodā ir jāveic pasākumu svarīguma pakāpes izvērtēšana. Tas dos iespēju novirzīt pieejamo finansējumu svarīgākajām darbībām, kas ir obligātie iestāšanās ES priekšnosacījumi, kā arī piesaistīt papildu finansējumu pārējiem pasākumiem. Latvijas valdība uzskata, ka tuvākā un vidējā laika periodā nozīmīgu daļu no nepieciešamā finansējuma varēs iegūt no ES Pirmsstrukturālajiem fondiem, bet nākotnē — arī no ES Strukturālajiem fondiem un citām programmām.

Ir jānodrošina līdzekļu racionāla izmantošana. Regulāra līdzekļu pieprasījuma analīze, iespējamo avotu precizēšana, resursu izlietojuma analīze ļautu izslēgt dažādu projektu pārklāšanos un neefektīvu līdzekļu izmantošanu.

 

2. INTEGRĀCIJAS ES PRASĪBAS, STRATĒĢIJAS UZDEVUMI UN DARBĪBAS VIRZIENI

2.1. Latvijas integrācijas ES prasības:

Latvijas stratēģija integrācijai ES ņem vērā

: esošās divpusējās līgumtiesiskās attiecības (Eiropas līgumu) starp ES un Latviju un no tām izrietošās saistības, ES Komisijas un dalībvalstu pieņemtos dokumentus ES paplašināšanās procesa sakarā un tajos noteiktās prasības, kā arī Latvijas nacionālās intereses un LR pieņemtos stratēģiskos dokumentus, kas saistīti ar integrāciju ES.

Latvijas integrācijas padziļināšanās, iestāšanās sarunu tuvošanās prasa skaidru Latvijas valdības, sabiedrības nostāju par Latvijas kā Eiropas Savienības dalībvalsti un tās nākotni. Formulējot Latvijas nostāju ir jāņem vērā, ka:

* Dalība Eiropas Savienībā ir visaptverošs process un prasa nozīmīgus institucionālus, politiskās un ekonomiskās sistēmas pārkārtojumus, kā arī politisku gribu to īstenošanai un paātrināšanai. Integrācijas procesa plānošana un vienota darbības "ietvara" izveide sekmēs tos.

* ES integrācijas stratēģijas īstenošana var būt sekmīga vienīgi tad, ja Latvijas sabiedrības vairākums un viņu pārstāvošie politiskie spēki atbalstīs to kā kopīgu mērķi. Tādēļ ir nepieciešams nodrošināt procesa pārskatāmību un elastīgumu.

* Integrācijas vadības pamatā ir jābūt valsts pārvaldes pārmantojamībai un stabilitātei.

* Parlamenta un valdības savstarpēja sadarbība ir integrācijas procesa kvalitātes un demokrātiskuma priekšnoteikums.

* Dialogs ar sabiedrību par ES integrācijas jautājumiem, informācijas un izpratnes pieaugums ir sabiedrības atbalsta priekšnoteikumi.

* Valsts budžeta līdzekļu, "Phare" programmas, eventuāli starptautisko finansu institūciju un privāto finansu līdzekļu efektīvu izmantošanu nodrošinās to saskaņošana ar prioritāriem mērķiem un pasākumiem.

* Ir jānodrošina ES noteikto kritēriju izpilde:

3 Kopenhāgenas kritēriji

ir šādi: kandidātvalstī jābūt stabilām valsts institūcijām, kas garantē demokrātijas, likuma varas, cilvēku tiesību ievērošanu un minoritāšu aizsardzību; kandidātvalstī jāpastāv reāli funkcionējošai tirgus ekonomikai, tai jāspēj pretoties Eiropas Savienības konkurējošam tirgus spiedienam; kandidātvalstij jāspēj uzņemties ar iestāju saistītos pienākumus, ieskaitot pievienošanos politiskiem, ekonomiskiem un Monetārās ūnijas mērķiem.

Madrides Eiropas Savienības Padome papildināja šos noteikumus ar prasību, ka kandidātvalstīm jāpiemēro to administratīvās struktūras ES kritērijiem, lai garantētu harmonisku sadarbību pēc pievienošanās starp Latviju un ES institūcijām un dalībvalstīm.

Luksemburgā tika uzsvērts, ka acquis ir ne tikai jāievieš, bet arī jānodrošina tā darbība.

* No kandidātvalsts sagaida Asociācijas līguma saistību izpildi. Asociācijas līgums starp ES un Latviju, kurš stājās spēkā 1998. gada 1. februārī regulē Latvijas un Eiropas Savienības divpusējās attiecības, gan nodrošinot politisko dialogu, gan arī sadarbību uzņēmējdarbības, investīciju, transporta, iekšlietu, tieslietu un citās jomās, kā arī veido institucionālu pamatu divpusējai sadarbībai un piedāvā iespēju atklātu jautājumu risināšanai.

* Saskaņā ar 1995. gada Eiropas Savienības Padomes Madrides sanāksmes līgumu, Eiropas Komisija (EK) izstrādāja un 1997. gadā nāca klajā ar dokumentu "Agenda 2000". Tas piedāvā pirmsiestāšanās stratēģiju pastiprināšanu. Tā ir virzīta uz ES tiesību normu kopuma (acquis) pieņemšanu, ekonomiskās politikas prioritāšu kopīgu novērtēšanu.

ES paredz arī kopēju darbību "Paktā par organizētās noziedzības apkarošanu" un iekšējā tirgus ceļa kartes (izstrādātas Eiropas Komisijas XV Ģenerāldirektorātā specifisku iekšējā tirgus sektoru saskaņošanai, lai norādītu vadlīnijas Latvijas pilnīgai dalībai iekšējā tirgū, kas ietver 4 stratēģiskus mērķus: vienotā tirgus tiesību normu saskaņošanu, vienotā tirgus noteikumu ieviešanu; administratīvās sadarbības uzlabošanu; vienotā tirgus gala patērētāju iesaisti). Tas dod iespēju virzīt palīdzību uz kandidātvalsts problēmjautājumu atrisināšanu, uz kurām norādīts "Viedoklī" un palīdz pārņemt acquis pirms valsts iestāšanās ES.

* Pievienošanās partnerība (turpmāk tekstā PP) ir pirmsiestāšanās stratēģijas galvenais elements. Tā kandidātvalstij norāda uz darbības prioritātēm saskaņā ar Eiropas Komisijas "Viedokli" un paredz pieejamo ES finansiālo līdzekļu piesaisti, kā arī nosaka palīdzības izmantošanas noteikumus. PP uzdevums ir palīdzēt Latvijai sagatavoties iestājai ES vidējā termiņā. PP nosaka, ka Latvijai būs jārisina visi jautājumi, kas noteikti "Viedoklī", nosakot īstermiņa un vidēja termiņa prioritātes.

* Iestāšanās sarunas noteiks nosacījumus, pēc kuriem Latvija kļūs par ES dalībvalsti.

2.2. Stratēģijas uzdevumi

ES integrācijas uzdevumi, kas jāveic valdībai, kā arī vajadzības, lai tos atrisinātu, ar katru dienu pieaug. Palielinās arī integrācijas procesā iesaistīto institūciju skaits. Ir izstrādāta un pieņemta virkne stratēģiska rakstura dokumentu, kas apskata atsevišķus integrācijas aspektus. No tā izriet nepieciešamība pēc vienotas, saskaņotas un koordinētas pieejas.

Ir nepieciešams visaptverošs integrācijas procesa vadlīniju dokuments jeb stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā. Tās uzdevums ir nodrošināt integrācijas procesa optimālu plānošanu, organizāciju un īstenošanu atbilstoši gan ES prasībām, gan arī Latvijas nacionālajām interesēm, vērā ņemot politiskos, drošības, ekonomiskos, sociālos, kultūras, zinātniski tehniskos u.c. aspektus . Tās īstenošana:

— veido vienotu pamatu jeb platformu Latvijas turpmākai sagatavošanai dalībai Eiropas Savienībā;

— sekmē vienotu stratēģisku integrācijas procesa plānošanu;

— piedāvā darbības vadlīnijas valdībai, ministrijām, Eiropas integrācijas birojam un citām institūcijām integrācijas procesā;

— piedāvā pamatu jaunu nozaru integrācijas programmu formulēšanai un integrācijas laika ietvara nospraušanai;

— paredz, ka fiskālā politika un valsts budžeta plānošana ir jāsaskaņo ar integrācijas procesa prasībām;

— paredz valsts pārvaldes atbilstību, lai varētu izpildīt ES dalībvalsts prasības.

Kā svarīgs priekšnosacījums ir atsevišķu nozaru integrācijas programmu izstrādāšana un īstenošana, kā arī ar Eiropas Savienību un Latvijas integrācijas procesu saistīto pētījumu intensifikācija.

2.3. Latvijas stratēģijas

integrācijai Eiropas Savienībā darbības virzieni

Stratēģija ietver šādus darbības virzienus:

1. Politisko kritēriju izpilde dalībai Eiropas Savienībā.

2. Ekonomiskās integrācijas politikas īstenošana.

3. Latvijas tiesību normu harmonizācija saskaņā ar acquis (ES tiesību normu kopumu).

4. ES III pīlāra, t.i., sadarbības iekšlietās un tieslietās, prasību izpilde.

5. Priekšnosacījumu izpilde valsts integrācijai kopējā ārlietu un drošības politikā.

6. Kultūras un izglītības politika.

7. Valsts administrācijas spēju nostiprināšana ar mērķi kāpināt tās kompetenci.

8. Sabiedrības informēšana par ES un iesaistīšana lēmumu pieņemšanā.

2.4. Stratēģijas īstenošanas posmi

Stratēģija ir uzskatāma par izpildītu, Latvijai kļūstot par ES dalībvalsti. Tās īstenošanā ir trīs posmi

:

— posms līdz iestāšanās sarunu uzsākšanai , kur galvenā uzmanība pievēršama ES izvirzīto prasību izpildei, it īpaši "Viedoklī" un "Pievienošanās Partnerībā" minēto problemātisko jautājumu atrisināšanai, Eiropas līguma jeb Asociācijas līguma saistību izpildei, tiesību normu harmonizācijai, tajā skaitā screening , ārpolitiskiem pasākumiem ar mērķi sekmēt iestāšanās sarunu uzsākšanu un iestāšanās sarunu mandāta projekta sagatavošanai, vērā ņemot līdzšinējo dalībvalstu iestāšanās pieredzi u.tml;

— iestāšanās sarunu posms , kur galvenā uzmanība pievēršama visu dalībvalsts kritēriju izpildei, ņemot vērā valsts nacionālās intereses, kā arī specifisku sektoru intereses, valsts pārvaldes atbilstības nodrošināšanai dalībvalsts saistību izpildei, sabiedrības informēšanai;

— pēc iestāšanās sarunu pabeigšanas līdz ratifikācijas procesa pabeigšanai LR Saeimā un ES dalībvalstīs . Tajā īpaša nozīme ir kā Latvijas sabiedrības, tā arī ES dalībvalstu atbalsta nodrošināšana ratifikācijas procesā, administratīvās kvalitātes nodrošināšana dalībvalsts saistību izpildei un Latvijas interešu pārstāvniecībai Eiropas Savienības institūcijās un dalībvalstīs. Šajā laika posmā būs nepieciešama jaunas stratēģijas izstrāde ar mērķi nodrošināt Latvijas kā dalībvalsts kvalitatīvu līdzdalību ES starpinstitucionālajā un starpvalstu sadarbībā, LR starptautiskās identitātes nostiprināšanos un nacionālo interešu pārstāvniecību.

Stratēģija ir atvērta, tādēļ regulāri jāizvērtē prioritātes atsevišķos sektoros un valstī kopumā. Jānodrošina, lai sektorālās prioritātes atbilstu integrācijas ES mērķim.

Integrācijas procesa mērķtiecīga virzība nav iedomājama bez prioritāšu noteikšanas konkrētos tās posmos. Tādēļ ir:

— regulāri jāprecizē prioritātes konkrētos sektoros un jānodrošina to īstenošana;

— jāizstrādā vidēja un ilgtermiņa uzdevumu rīcības plāna izstrāde un jāpārrauga tā izpilde.

Iepriekšminētais izvērtējums nodrošinātu integrācijas procesa stratēģisku plānošanu un ļautu skaidri pārredzēt procesa virzību uz noteiktiem mērķiem kontekstā ar konkrētiem pasākumiem atsevišķos sektoros, ņemot vērā pieejamos finansu resursus.

 

3. POLITISKIE KRITĒRIJI LATVIJAS DALĪBAI EIROPAS SAVIENĪBĀ

3.1. Politisko kritēriju saturs

Latvijas centienu pamatā pievienoties Eiropas Savienībai ir tas, ka tā apzinās sevi kā Eiropas valsti un pievienojas tiem ideāliem un vērtību sistēmai, uz kuriem balstās ES. Šīs vērtību sistēmas pamatu veido demokrātija, likuma vara un cilvēktiesības, un tā atbilst ANO Statūtos un Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā pasludinātajiem principiem.

1992. gadā noslēgtā "Māstrihtas līguma" F(2) pants, kas nosaka, ka Savienība atzīst pamattiesības, kuras garantē 1950. gadā Romā noslēgtā "Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencija", jo tās izriet no dalībvalstu konstitucionālajiem principiem, pārvērta Kopienu no galvenokārt ekonomiskas organizācijas politiskā organizācijā.

"Māstrihtas līguma" principi tika attīstīti Amsterdamas līgumā (1997), kas noteica, ka brīvība, demokrātija, cilvēktiesību un pamatbrīvību atzīšana, kā arī likuma vara ir pamatprincipi, uz kuriem balstās Eiropas Savienība. Turklāt Amsterdamas līgums paredz arī sankcijas gadījumā, ja kāda dalībvalsts pārkāpj politiskos principus, uz kuriem balstās ES. Eiropas Savienības Padome var apturēt dažas no šīs valsts tiesībām Savienībā, tajā skaitā arī tiesības balsot. Eiropas tiesai ir piešķirtas pilnvaras kontrolēt, kā pamattiesības ievēro ES institūcijas. Tādējādi demokrātija un cilvēka pamattiesības un pamatbrīvības veido ne tikai ES dalībvalstu konstitucionālās uzbūves pamatu, bet ir arī Kopējās ārējās un drošības politikas sastāvdaļa.

1993. gadā Eiropas Savienības Padome, lai izvērtētu Centrālās un Austrumeiropas valstu spēju kļūt par Eiropas Savienības dalībvalstīm, kā vienu no pamatnosacījumiem izvirzīja to institūciju stabilitāti, kuras garantē demokrātiju, likuma varu, cilvēktiesības, kā arī cieņu pret minoritātēm un minoritāšu tiesību aizsardzību .

Kopenhāgenas kritēriji attiecas uz jomām, kuras ir pastāvīgi pilnveidojamas. Darbs šajās jomās būs jāturpina arī pēc iestāšanās ES. Demokrātija, likuma vara, cilvēktiesības prasa pastāvīgu uzmanību.

Svarīga ir sabiedrības informēšana un izglītošana. Tieši informācijas trūkuma dēļ sabiedrība neapzinās daudzu problēmu pastāvēšanu vai risināšanas nepieciešamību. Valsts institūciju pienākums ir veicināt sabiedrības izpratnes pieaugumu, kā arī sadarboties ar nevalstiskajām organizācijām, lai nodrošinātu atgriezenisko saikni starp valsti un sabiedrību.

Dalība ES dos iespēju Latvijai piedalīties demokrātiskas Eiropas veidošanā, kā arī uzliks pienākumu rūpēties, lai tās iekšpolitiskie standarti atbilstu ES izvirzītajiem kritērijiem. Tajā pašā laikā Latvijai ir pamats cerēt, ka tās apņēmību pilnveidot savus demokrātijas un cilvēktiesību standartus ES atbalstīs praktiski, finansiāli un politiski.

Atbilstība ES pieņemtajiem demokrātiskajiem principiem ir svarīga gan kā integrācijas priekšnoteikums, gan arī kā Latvijas iekšējās attīstības faktors. Latvija pievērsīs uzmanību demokrātijai un cilvēktiesību jautājumiem, jo uzskata, ka tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt valsts iekšpolitisko stabilitāti, līdz ar to paaugstināt tās ārpolitisko drošību, garantēt valstiskās neatkarības saglabāšanu, kas savukārt ir ekonomiskā uzplaukuma un iedzīvotāju labklājības priekšnoteikums.

3.2. Valdības politikas pamatprincipi

Eiropas Komisijas atzinumā par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā ir norādīts, ka Latvijai piemīt demokrātiskai valstij raksturīgās pazīmes un tai ir stabilas institūcijas, kas garantē likuma varu un cilvēktiesības .

Ir jāturpina darbs pie atsevišķām nepilnībām, liekot uzsvaru uz nepieciešamību uzlabot tiesu sistēmas darbu, intensificēt korupcijas apkarošanu, paātrināt nepilsoņu naturalizācijas procedūras, radīt apstākļus, lai nepilsoņiem būtu iespējams labāk integrēties Latvijas sabiedrībā, kā arī nodrošināt nepilsoņiem vienādas tiesības ar pilsoņiem, it īpaši attiecībā uz iespējām izvēlēties profesiju. Vienlaikus tika norādīts uz specifiskām problēmām atsevišķos sektoros, uz kuriem attiecas politiskie kritēriji (piemēram, disciplīnas problēmas armijā, stāvoklis slēgtā tipa iestādēs — cietumos, psihiatriskajās slimnīcās utt.).

Latvija kopš Eiropas Komisijas atzinuma publicēšanas ir panākusi būtisku progresu īstermiņa un vidējā termiņa mērķu sasniegšanā. Visi šie dokumenti, Latvijas Republikas valdības memorands par "Agenda 2000" — Komisijas atzinumu par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā; Latvijas Republikas valdības rīcības plāns Latvijas integrācijas Eiropas Savienībā intensificēšanai un III Latvijas Nacionālā Programma integrācijai Eiropas Savienībā ir vērsti pirmām kārtām uz to, lai novērstu galvenos šķēršļus ceļā uz Eiropas Savienību un panāktu pēc iespējas ātrāku Latvijas iekļaušanos pirmsiestāšanās sarunās; tie ir vērsti uz īstermiņa (1998.g.) un vidēja termiņa mērķu realizāciju. Šajos pasākumos uzsvars galvenokārt tiek likts uz trim prioritārajiem virzieniem: tieslietu reformas turpināšanu; naturalizācijas procesa atvieglošanu un nepilsoņu integrāciju; pastiprinātu latviešu valodas mācīšanu latviski nerunājošajiem.

Tajā pašā laikā atsevišķi jautājumi jāatrisina vidējā un ilgākā termiņā. Pamatuzdevumi, kas Latvijai ir jāatrisina ilgākā laika posmā, ir šādi:

— Nepieciešams pilnveidot valsts institūciju sistēmu tā, lai tā būtu stabila un labi funkcionējoša un nodrošinātu likuma un cilvēktiesību ievērošanu.

— Jāizveido institūcija un savstarpēji saskaņota normatīvo aktu sistēma, kas garantētu sabiedrības integrācijas procesa kontinuitāti un stabilitāti. Integrācijas procesa mērķis ir konsolidēta sabiedrība.

— Jāpilnveido valsts un sabiedrības dialoga mehānisms, lai nodrošinātu sabiedrības ietekmes pieaugumu uz likumu un lēmumu pieņemšanu, kā arī uz izpildvaras darbību. To var panākt, stiprinot valsts pārvaldes un vietējās pārvaldes institūcijas.

No šiem pamatuzdevumiem izriet konkrēti darbības virzieni un uzdevumi, kas ir jāatrisina laika posmā līdz Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā.

3.3. Darbības virzieni un uzdevumi

Viens no uzdevumiem, kas jārisina, lai nodrošinātu demokrātiju un likuma varu , ir no jauna izstrādāto normatīvo aktu saskaņošana ar Eiropas Savienības tiesību normām.

Būtiski ir mazināt atsvešinātību starp sabiedrību un valsti, ko Latvija ir mantojusi no iepriekšējās sistēmas. No šī viedokļa svarīgi ir turpināt uzlabot civildienesta darbību un tā kvalitāti. Šis uzdevums ir jārisina arī, lai padarītu efektīvāku integrāciju ES. Jānodrošina atgriezeniskā saikne starp valsts institūcijām un iedzīvotājiem, būtiski stiprinot nevalstiskās organizācijas un pilsonisko sabiedrību un pastiprinot cīņu pret korupciju visos valsts struktūru (likumdevējvaras, izpildvaras, tiesu varas) līmeņos.

Demokrātiskas sabiedrības svarīga pazīme ir civilā kontrole pār bruņotajiem spēkiem un citām militarizētām struktūrām. Lai gan Latvijā šāda kontrole notiek (Satversmes XXX pants), amatpersonām ne vienmēr ir pietiekama izpratne par viņu funkcijām un politiskās varas prerogatīvām. Ir jāpanāk, lai civilā kontrole pār bruņotajiem spēkiem tiktu konsekventi realizēta.

Tiesu reforma pamatos ir īstenota, taču ir nepieciešams to pabeigt, kā arī veicināt tiesu varas prestiža pieaugumu. To var nodrošināt galvenokārt efektīva tiesu spriedumu izpilde, kā arī tiesnešu izglītības līmeņa, atalgojuma un līdz ar to arī darba kvalitātes un prestiža paaugstināšana.

Jāveicina visu iedzīvotāju informētības pieaugums par tiesu varas darbības principiem. Jāizdara izmaiņas tiesību normās, kas dotu iespējas tiesām, iedzīvotājiem un nevalstiskām organizācijām ierosināt lietas Satversmes tiesā.

Svarīgi turpināt sabiedrības diskusijas par nāvessoda atcelšanu. Pēc Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. Papildprotokola ratifikācijas tiktu izdarītas attiecīgas izmaiņas Latvijas tiesību normās.

Cilvēktiesību aizsardzības

jomā Latvija ir ratificējusi galvenos starptautiskos dokumentus.

Būtiska nozīme iedzīvotāju pamattiesību nodrošināšanā ir Valsts cilvēktiesību birojam. Valdībai jāveic pasākumi, lai nostiprinātu biroja lomu un prestižu.

Jārealizē pasākumi sieviešu diskriminācijas novēršanai. Ir paredzēts Ministru kabinetā apstiprināt dzimumu līdztiesības nacionālo koncepciju. Vidēja un ilgtermiņa perspektīvā ir nepieciešams realizēt praktiskos pasākumus, kas izriet no šīs koncepcijas.

Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību pilnīgākai nodrošināšanai ir jārisina šādi jautājumi:

— sadzīves un ārstēšanas apstākļu uzlabošana slēgtā tipa iestādēs: armijā, bērnu namos un patversmēs, bēgļu nometnēs, cietumos, psihiatriskajās slimnīcās;

— jāveido valdības programmas, kas būtu vērstas uz invalīdu ekonomisko un izglītības iespēju veicināšanu un sociālo rehabilitāciju;

— jāuzlabo mātes un bērna veselības aprūpe un bērnu ar medicīniskām, pedagoģiskām, psiholoģiskām un sociālām problēmām sekmīgu integrāciju sabiedrībā, kā arī jāveicina invalīdu ekonomiskās, izglītības un veselības aprūpes iespējas, un sociālā rehabilitācija;

— jāizstrādā mehānisms garīgi slimo personu tiesību nodrošināšanai un sociālās rehabilitācijas iespēju palielināšanai;

— no visas sabiedrības interešu viedokļa svarīga problēma ir ieslodzīto sociālās rehabilitācijas programmu izstrādāšana cietumos, kuru sastāvdaļa ir ieslodzīto iesaistīšana izglītības programmās, t.sk. arī latviešu valodas apguves programmās nelatviešiem, nodarbinātības paaugstināšana cietumos, kā arī sociālais un psiholoģiskais atbalsts pēc soda izciešanas;

— jāpiemēro "Bērnu tiesību aizsardzības likums"; praktiski jānodrošina trūcīgo un no sociāli nelabvēlīgajām ģimenēm nākušo bērnu iespējas īstenot savas tiesības uz izglītību, kā arī no vardarbības cietušo bērnu rehabilitācijas iespējas.

Sabiedrības integrācija

ietver sevī trīs savstarpēji saistītus procesus:

— pilsoņu un valsts atsvešinātības novēršanu;

— mazākumtautību pilnvērtīgāku iekļaušanos valsts politiskajā, ekonomiskajā un kultūras dzīvē;

— nepilsoņu naturalizāciju.

Lai atrisinātu šos uzdevumus, ir nepieciešams īstenot "Nacionālo sabiedrības integrācijas programmu", kā arī izveidot valsts institūciju (Ministru prezidentam pakļautu padomi), kas nodarbotos ar nacionālās integrācijas programmas īstenošanu. Nepieciešams izveidot arī nevalstisku integrācijas fondu.

Jāturpina naturalizācijas procesa pilnveidošana, galvenokārt veicot izskaidrošanas darbu un īstenojot pastāvīgu naturalizācijas procesa izpēti.

Izglītības politikai ir jākļūst par sabiedrības integrācijas centrālo elementu. Tādēļ ir jāveic izglītības reforma, lai radītu tādu izglītības sistēmu, kas nodrošinātu nelatviešu integrāciju Latvijas valstī; pie Izglītības ministrijas jāizveido struktūrvienība, kas risinātu mazākumtautību izglītības jautājumus. Viens no svarīgākajiem izglītības politikas elementiem ir latviešu valodas apgūšana, lai nelatvieši varētu pilnvērtīgi iekļauties Latvijas politiskajā, sabiedriskajā un ekonomiskajā dzīvē.

Vienlaicīgi ir jāturpina valsts atbalsts etnisko minoritāšu kultūras un izglītības aktivitātēm, veicinot etnisko minoritāšu pašiniciatīvas izpausmes.

 

4. EKONOMISKĀS INTEGRĀCIJAS POLITIKA

4.1. Politikas virzieni un attīstības mērķi

Kopenhāgenas kritēriju īstenošana (labi funkcionējoša tirgus izveide un spēja izturēt ES valstu ražotāju konkurences spiedienu) ir galvenais priekšnosacījums Latvijas ekonomiskajai integrācijai ES. EK atzinumā par Latvijas pieteikumu iestāties ES ("Agenda 2000") ir izskatīta Latvijas ekonomikas atbilstība šiem kritērijiem un progress to īstenošanā, kā arī problēmas un veicamie uzdevumi. Prioritārie uzdevumi ekonomiskās politikas un reformu jomā, kas veicami dažādos laika posmos (īsā un vidējā termiņā), tika precizēti dokumentā Pievienošanās Partnerība.

1998. gada 24. martā MK tika apstiprināta vidēja termiņa ekonomiskā stratēģija pievienošanās Eiropas Savienībai kontekstā. Šī stratēģija ir ņemama par pamatu, nosakot Latvijas valsts stratēģiskās darbības virzienus ekonomikas un finansu sektorā. 1998. gada 15. septembrī Ministru kabinetā tika konceptuāli atbalstīts Eiropas Komisijas — Latvijas valdības kopējais paziņojums par ekonomiskās politikas prioritātēm.

Ņemot vērā ekonomisko situāciju, tautsaimniecības attīstības iespējas, priekšrocības un ierobežojumus, Latvijas ekonomiskās politikas svarīgākais mērķis vidēja termiņa perspektīvā ir panākt stabilu, sabalansētu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi (IKP pieaugums 5—6% gadā) , līdz ar to radot pamatu iedzīvotāju labklājības pieaugumam.

Ir jāveicina augsti pieauguma tempi privāto pakalpojumu sektorā (ap 7% gadā). Konkurētspēju veicinošie pasākumi, privatizācijas pabeigšana un investīcijas nodrošinās rūpniecības ražošanas apjoma pieaugumu par 5—6% gadā.

Eksporta pieaugums ir galvenais izaugsmi nosakošais faktors. Ir jāveicina eksporta attīstība, lai panāktu tā pieauguma tempu ap 8—9% gadā. Paredzams, ka infrastruktūras un pakalpojumu sektora modernizācija veicinās preču un pakalpojumu eksporta pieaugumu. Rūpniecības modernizācijas un stratēģisko investoru ieguldījumu rezultātā sagaidāms, ka mainīsies preču eksporta struktūra un palielināsies preču īpatsvars ar augstu pievienoto vērtību.

Jānodrošina ārvalstu investoriem labvēlīga vide, lai tekošā konta deficīts tiktu finansēts galvenokārt ar ārvalstu tiešajām investīcijām. Monetārā un valūtas kursa politika ir jāveido tā, lai novērstu potenciāli iespējamo makroekonomisko nesabalansētību.

Lai veicinātu ekonomikas augšupeju, valdībai jāveic reformas vairākos virzienos :

— Makroekonomiskās vides stabilitātes nodrošināšanā valdības galvenais uzdevums ir atbilstošas makroekonomiskās politikas realizācija. Tālākai inflācijas līmeņa samazināšanai līdz apmēram 4% 2003. gadā jāturpina pašreizējā monetārā un fiskālā politika.

— Ekonomikas augšupejas nodrošināšanai un konkurētspējas paaugstināšanai ir nepieciešams pabeigt privatizācijas procesu, īpašumtiesību nostiprināšanu, kā arī turpināt ārējā tirdzniecības režīma liberalizāciju.

— Valsts lomai ekonomikā jābūt ierobežotai. Valsts izdevumu politika ir jāveido atbilstoši valsts definētajai lomai ekonomikā, kā arī valsts pārvaldes reformas principiem.

— Jāizveido ekonomiskā vide, kas veicinātu privātā sektora attīstību. Ir jāveicina tautsaimniecības pārstrukturizācija un privātā sektora attīstība. Jāturpina pensiju reforma, kas sekmēs finansu tirgus attīstību.

— Valdības ekonomiskajā politikā jāparedz bezdarba līmeņa samazināšanas mehānisms. Ir nepieciešams veikt mērķtiecīgu valsts politiku, lai celtu sabiedrības labklājību: atbalstīt depresīvos reģionus, paaugstināt izglītības un veselības aizsardzības sistēmas efektivitāti, kā arī racionalizēt sociālās apdrošināšanas sistēmu.

4.2. Monetārā un valūtas kursa politika

Monetārās un valūtas kursa politikas stratēģiskais mērķis ir uzturēt uzticību nacionālajai valūtai un nodrošināt cenu stabilitāti.

Šāds mērķis ir arī pamats tam, lai Latvija nākotnē piedalītos Eiropas Monetārajā savienībā (EMS) un vienotās valūtas zonā.

Viens no prioritārajiem pasākumiem ceļā uz EMS ir skaidrs aizliegums Latvijas Bankas tiešajiem aizdevumiem valdībai. Atbilstoši likumam "Par Latvijas Banku", kredīti valdībai nedrīkst pārsniegt 1/12 no budžeta ienākumiem tekošajā gadā. Valdība pēdējo divu gadu laikā nav aizņēmusies no Latvijas Bankas, taču, lai harmonizētu likumu "Par Latvijas Banku" ar Māstrihtas līguma prasībām, ir jāpieņem attiecīgie likuma grozījumi Saeimā.

Sakarā ar EMS izveidi un eiro ieviešanu Latvijas Bankai ir jāanalizē nepieciešamība mainīt nacionālās valūtas piesaisti SDR.

Līdz ar vienotas eiro zonas nodibināšanos Latvijas komercbankām radīsies pieeja vienotam, lielam un likvīdam finansu tirgum Eiropā. Svarīga būs Latvijas banku sekmīga sadarbība ar lielo maksājumu sistēmām (TARGET, APACS, EBA Euro Clearing System ), kuras kalpos par pamatu Eiropas vienotā naudas tirgus funkcionēšanai. Bankām jau no 1999. gada 1. janvāra jābūt spējīgām piedāvāt ar eiro saistītus pakalpojumus.

4.3. Fiskālā politika, nodokļi, budžets

Fiskālās politikas

galvenais mērķis ir arī turpmāk nodrošināt sabalansēta kopbudžeta izveidi un radīt stabilus makroekonomiskos priekšnosacījumus ekonomikas izaugsmei. Kopbudžeta fiskālais deficīts vidējā termiņā nedrīkst pārsniegt 0,5% no IKP.

Ņemot vērā to, ka esošās nodokļu likmes ir samērā augstas, lielāka uzmanība jāpievērš nodokļu administrācijas darba uzlabošanai, lai novērstu tādas problēmas kā izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, nodokļu parādi un ar to saistītā konkurences izkropļošana. Tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt valdību ar papildu resursiem, nepalielinot nodokļu slogu.

Vidējā termiņā ir jāveic pasākumi, kas palielinātu investīcijas no valsts budžeta, nodrošinātu veicamo ekonomisko reformu finansēšanu, paaugstinātu algas budžeta iestāžu darbiniekiem. Lai nodrošinātu budžeta politikas ilgtspēju, liela uzmanība jāvelta budžeta izdevumu racionalizācijai civildienesta reformas ietvaros. Tā kā izdevumi jāpalielina prioritārajos sektoros, tad izdevumu reformai jāpalīdz novērst neproduktīvo izdevumu un funkciju dublēšanos. Ir jāapsver, kā atbrīvot resursus prioritārajiem sektoriem, piem., nodot noteiktas aktivitātes privātajam sektoram, kuras tas spēj veikt efektīvāk. Tā dēļ kārtējiem izdevumiem būtu jāsamazinās no 43% no IKP 1997. gadā līdz 34,7% no IKP 2003. gadā.

Fiskālā politika ir jāveido valsts ārējā parāda samazināšanas virzienā, paredzot iekšējā un ārējā parāda proporciju izmaiņas. 1997.gadā ārējais parāds bija 56% no kopējās parāda summas, laika periodā līdz 2003.gadam ir paredzēts šī īpatsvara kritums līdz 36%. Tādas pārmaiņas ir paredzētas sakarā ar to, ka valdība aizņemsies nepieciešamos līdzekļus iekšējā tirgū, tādējādi veicinot Latvijas finansu tirgus attīstību.

Investīciju klimata uzlabošanai un ilglaicīgu ārvalstu investīciju piesaistīšanai būtiska ir nodokļu sistēmas stabilitāte , kā arī nodokļu starptautisko jautājumu sakārtošana. Uz 1998. gada 1. februāri ir parakstītas nodokļu konvencijas ar 22 valstīm, tajā skaitā ar 9 Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tuvāko divu, triju gadu laikā starptautiskie nodokļu jautājumi starp Latviju un Eiropas Savienības dalībvalstīm jāsakārto saskaņā ar attiecīgo divpusējo starpvalstu līgumu noteikumiem.

Vienlaikus ar tiesību normu nodokļu jomā pilnveidošanu ir jānodrošina nodokļu administrēšanas un muitas darbības uzlabošana .

Lai uzlabotu muitas darbību īstermiņā un vidējā termiņā, ir jāturpina 1996. gadā uzsāktā muitas modernizācijas programma, t.sk. ASYCUDA ++ datu apstrādes sistēmas ieviešana, Austrumu robežas nostiprināšana u.c. Jāpabeidz darbs pie jaunā Muitas likuma normu praktiskās ieviešanas, jāsagatavojas pievienoties ES Kopējā tranzīta konvencijai.

Valsts izdevumu politikas

mērķis ir racionāla valsts līdzekļu izmantošana atbilstoši izvirzītajām ekonomiskās un sociālās attīstības prioritātēm, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi un realizētu strukturālās reformas. Jāievēro arī Nacionālajā programmā Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā paredzēto prioritāro pasākumu izpilde, kas prasa ievērojamus līdzekļus. Budžeta likuma apspriedes gaitā būtu jāizvērtē šie pasākumi un jāmeklē prioritāro, neatliekamo pasākumu realizēšanas iespējas, vienlaikus nodrošinot valsts pamatfunkciju izpildi un līdz ar to arī ekonomikas augšupeju.

4.4. Sociālā drošība

Latvijas ekonomikas reālā konverģence ir tieši saistīta ar visu vecumu grupu iedzīvotāju labklājības paaugstināšanu — ienākumu līmeņa izlīdzināšanu, nabadzības samazināšanu un pensiju palielināšanu, ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju sastāva progresējošo novecošanos.

Galvenais mērķis ir pabeigt pensiju sistēmas reformu, izveidojot otro — valsts fondēto pensiju sistēmas līmeni — papildus tradicionālajai ("paaudžu solidaritātes" vai Pay As You Go ) pensiju sistēmai un privāto pensiju fondu sistēmai. Pensiju reformas pilnīga īstenošana ir vidēja termiņa uzdevums. Uzkrājumu veidošana valsts fondētajā pensiju shēmā sekmēs ne tikai Latvijas kapitāla tirgus straujāku attīstību, bet pozitīvi ietekmēs finansu sistēmu kopumā un līdz ar to valsts ekonomikas un iedzīvotāju labklājības līmeņa paaugstināšanos.

Ir jāpilnveido sociālais dialogs starp valsts institūcijām, darba devēju organizācijām un darbinieku arodbiedrībām, jā arī jāveicina sociālo partneru divpusējā sadarbība.

Nepieciešams turpināt attīstīt iedzīvotāju vecuma nodrošinājuma politiku.

Nepieciešams turpināt starpvalstu līgumu noslēgšanas procesu sociālās drošības jomā, kas reāli nodrošina iegūto un iegūstamo sociālās drošības tiesību saglabāšanu, pārvietojoties līgumslēdzēju pušu teritorijā.

Jāattīsta efektīvi funkcionējošs sociālās palīdzības modelis pilnvērtīgai palīdzības saņēmēju integrācijai sabiedrībā.

4.5. Ārējās tirdzniecības politika

Liberālas tirdzniecības politikas izvēle izriet no Latvijas stratēģiskā novietojuma Austrumu un Rietumu galveno tirdzniecības ceļu krustpunktā un ārējās tirdzniecības ievērojamā īpatsvara iekšzemes kopproduktā. To pamato gan Latvijas ekonomiskās intereses (eksporta palielināšanās, investīciju piesaiste, jaunu darba vietu radīšana, finansu stabilitāte un kopējās ekonomiskās situācijas uzlabošanās valstī), gan arī starptautiskās saistības un pienākumi.

Latvijas ārējās tirdzniecības politikas mērķi ir:

* Latvijai labvēlīgu eksporta un importa proporciju stimulēšana un Latvijas konkurētspējas veicināšana;

* Latvijas tālāka iekļaušanās starptautiskajā tirdzniecības apritē, tai skaitā Latvijas integrācija ES un iestāšanās PTO. Latvija 1998.gada 14.oktobrī tika uzņemta PTO, līdz ar to ir pabeigts iestāšanās process.

Ārējās tirdzniecības tālākā liberalizācija ir saistīta ar šādiem politikas virzieniem:

* brīvās tirdzniecības līgumu noslēgšanu atbilstoši Latvijas integrācijas procesiem Eiropas Savienībā un ES ārējai politikai pret trešajām valstīm;

* Baltijas valstu reģionālās integrācijas padziļināšanu (vienotas ekonomiskās telpas izveidošanu — brīvu preču, pakalpojumu, kapitāla un darbaspēka kustību);

* tirdzniecības attiecību tālāku pilnveidošanu ar Krieviju, Ukrainu un citām NVS valstīm, izmantojot divpusējos līgumos paredzētās sadarbības formas un daudzpusējo starptautiskās attiecības regulējošo mehānismu PTO ietvaros;

* iekļaušanos Eiropas Savienības kopējā tirgū līdz ar pilntiesīgas ES dalībvalsts statusa iegūšanu (iestāšanās muitas savienībā, kas paredz kopīgu ārējās tirdzniecības politiku).

Jāizstrādā eksporta veicināšanas programma, kurā tiks noteikti mērķi un prioritātes eksporta veicināšanas jomā, kā arī aprakstīti galvenie pasākumi izvirzīto mērķu sasniegšanai un noteikts atbildības sadalījums starp dažādām institūcijām.

Līdz 1998. gada beigām jāpieņem likums par valsts atbalstu eksporta kreditēšanā un garantēšanā. Izstrādājot šo likumu, jāņem vērā OECD noteikumi par oficiāli atbalstītiem eksporta kredītiem un ES prasības eksporta kredītu garantēšanas un apdrošināšanas jomā.

Kvalitātes standartu ieviešana un ievērošana

ir svarīga ražotāju konkurētspējas nodrošināšanai iekšējā un ārējā tirgū, kā arī nepieciešama eksporta tehnisko ierobežojumu pārvarēšanai. Tā pamatu veido Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma, tirgus uzraudzības programma un standartizācijas programma. Latvijas valdība atbalstīs šajā programmā definētos stratēģiskās darbības virzienus.

Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas ietvaros ir sagatavoti priekšlikumi likumu grozījumiem, lai nodrošinātu Latvijas tiesību aktu tehnisko aspektu atbilstību ES prasībām kvalitātes jautājumos. Standartizācijas programma paredz pieņemt Eiropas standartus.

4.6. Cenas, konkurence, valsts atbalsts

Svarīgs funkcionējošas tirgus ekonomikas izveides priekšnoteikums ir tirgus ekonomikas prasībām atbilstoša liberāla cenu sistēma. Svarīgākais uzdevums nākamajiem gadiem ir nodrošināt efektīvu pakalpojumu cenu (tarifu) regulēšanas mehānismu tajās nozarēs, kurās darbojas dabīgie monopoli, kā arī tālāku netirgojamo preču cenu liberalizāciju.

Latvijā pastāv vairākas dabīgo monopolu nozares, kurās ir ierobežotas konkurences iespējas, jo sniegto pakalpojumu realizēšanai ir nepieciešama sarežģīta infrastruktūra. Šāda situācija ir energoapgādē, telekomunikāciju un dzelzceļa pakalpojumu, ūdens apgādes un kanalizācijas jomā, daļēji — arī pasta pakalpojumu un atkritumu apsaimniekošanas jomā.

Efektīvas dabīgo monopolu pakalpojumu cenu regulēšanas sistēmas izveidē galvenie mērķi ir monopolnozaru efektivitātes veicināšana, patērētāju interešu aizsardzība, nodrošinot tos ar kvalitatīviem pakalpojumiem par pamatotiem tarifiem un investoru aizsardzība no valdības sociāli orientētiem lēmumiem.

Brīvas konkurences nodrošināšana ir galvenais priekšnoteikums Latvijas iekļaušanai un veiksmīgai darbībai Eiropas kopējā tirgū.

Jāņem vērā, ka līdz iestāšanās sarunu sākšanai būs nepieciešama Konkurences likuma pilnveidošana, vēl vairāk tuvinot tā normas ES tiesību normu konkurences jomā prasībām.

Ne mazāk svarīgs uzdevums ir Konkurences padomes darbības publicitāte un uzņēmēju izglītošana konkurences jautājumos.

Arī 1998. gada 26. februārī pieņemtais likums "Par uzņēmējdarbībai sniegtā valsts un pašvaldību atbalsta kontroli" ierobežo konkurences izkropļošanas iespējas, valstij vai pašvaldībām sniedzot finansiālu atbalstu konkrētai uzņēmējdarbībai.

Valdībai jānodrošina pietiekama atklātība valsts atbalsta politikas jautājumos attiecībās ar Latvijas tirdzniecības partneriem.

4.7. Darba tirgus un ienākumu politika

Reālā konverģence būs sasniegta tikai tad, kad izlīdzināsies nodarbinātības līmenis Latvijā un ES valstīs. Stratēģiskais darba virziens ir veicināt nodarbinātību un samazināt bezdarbu.

Nodarbinātības politika jārealizē kopsakarā ar citiem ekonomiskās politikas pasākumiem. Radīt jaunas darba vietas un samazināt bezdarbu var, vienlaicīgi veicot pasākumus tādās sfērās kā privatizācija, mazo un vidējo uzņēmumu attīstība, uzņēmējdarbības veicināšana, eksporta stimulēšana, reģionālās attīstības izlīdzināšana u.tml.

Jāpilnveido jaunais Darba likuma projekts, kas dos iespēju sakārtot tiesību normas darba jomā atbilstoši tirgus ekonomikas apstākļiem, samazināt atšķirības darba attiecību noteikšanā valsts un privātajā sektorā, harmonizēt darba tiesību normas ar Starptautiskās darba organizācijas konvencijām un Eiropas Savienības tiesību normām, tālāk attīstīt darba drošības un darba aizsardzības sistēmu.

Jārada mehānisms, kas nodrošinātu darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā ar garantiju institūcijas starpniecību.

Ienākumu politikas ietvaros jāveic regulāri pasākumi minimālās algas pārskatīšanai un palielināšanai, ņemot vērā inflācijas un produktivitātes izmaiņas, kā arī rēķinoties ar budžeta reālajām iespējām.

Jāņem vērā darba tirgus specifika, jāparedz darba vietu radīšana, mazo un vidējo uzņēmumu attīstība un darbaspēka mobilitāte.

 

4.8. Privātā sektora attīstība un tautsaimniecības pārstrukturizācija

Privātā sektora

īpatsvars iekšzemes kopproduktā (IKP) ir 62% un tas turpina pieaugt. Ņemot vērā Eiropas Komisijas, kā arī citu starptautisko institūciju rekomendācijas, ir jāpabeidz lielo uzņēmumu privatizācija.

Jāturpina licencēšanas kārtības pilnveidošana, samazinot licencējamo darbību skaitu un nodrošinot šīs sistēmas atbilstību ES un PTO prasībām.

Uzņēmējdarbību regulējošo likumu jomā īpaša nozīme jāveltī Komerclikuma pieņemšanai un īstenošanai. Jāsakārto līdzšinējās uzņēmējdarbību regulējošās normas, novēršot pretrunas tajās, ieviešot vienotu terminoloģiju un teorētiskos principus, vienlaikus saskaņojot to ar ES uzņēmējdarbības direktīvām. Nepieciešams sakārtot un vienkāršot uzņēmējdarbības noformēšanas procedūras, izveidojot integrētu reģistru sistēmu.

Ārvalstu tiešo investīciju veicināšana

. Viens no galvenajiem parametriem, kas raksturo reālās konverģences tempus, ir ārvalstu tiešo investīciju apjoms un dinamika. Ārvalstu tiešās investīcijas var papildināt nepietiekamos iekšējos uzkrājumus, nodrošināt globāli efektīvu ražotņu izvietošanu, pieeju jaunām tehnoloģijām un know—how , atvieglot pieeju ārzemju tirgiem utt.

Valdības politikai jānodrošina vienādi nosacījumi ārvalstu un vietējiem uzņēmējiem (nacionālo režīmu). Jānovērš problēmas ārvalstu investoriem Latvijā. Ir jāizstrādā rīcības programma uzņēmējdarbības šķēršļu novēršanai.

Mazo un vidējo uzņēmumu attīstība

. Pēdējo gadu laikā Latvijā ir izveidojies plašs mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) sektors. MVU skaits ir aptuveni 99% no visiem uzņēmumiem, un tajos nodarbināti 62% strādājošo. Tāpēc stabila un konkurētspējīga mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) sektora izveide un tā labvēlīgas, uzņēmējdarbību veicinošas vides radīšana visā Latvijas teritorijā ir viens no galvenajiem uzdevumiem pašreizējā valsts attīstības stadijā.

Ir jānodrošina Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālās programmas īstenošana, kura nosaka šādus uzdevumus MVU attīstības veicināšanai:

* MVU atbalsta infrastruktūras izveidošanu;

* MVU darbībai labvēlīgas tiesību normu vides veidošanu;

* MVU attīstības projektu sagatavošana un realizāciju;

* attīstīto tehnoloģiju lietošanas un inovatīvās darbības atbalstu;

* uzņēmēju apmācības programmu pilnveidošanu.

4.9. Reģionālā politika un vides aizsardzība

Lai nodrošinātu ekonomiskās izaugsmes stimulus reģionos un novērstu esošās disproporcijas nodarbinātības, ienākumu, darba apstākļu, infrastruktūras attīstības līmeņa, investīciju piesaistes un citās jomās, nacionālajā reģionālās attīstības politikā tiek izvirzīti šādi mērķi:

* Radīt priekšnoteikumus labvēlīgu un līdzvērtīgu vides, dzīves un darba apstākļu nodrošināšanai visos Latvijas reģionos;

* Samazināt un novērst nelabvēlīgās reģionālās atšķirības;

* Nodrošināt ilgtspējīgu un līdzsvarotu attīstību Latvijā un tās reģionos, saskaņot saimniecisko darbību ar dabas un kultūras mantojuma saglabāšanu;

* Radīt priekšnoteikumus Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā un tās reģionālās attīstības procesos.

Šai nolūkā nepieciešams veikt virkni pasākumu valsts, reģionālajā un vietējā līmenī. Valdībai veicamie svarīgākie pasākumi reģionālās attīstības politikas īstenošanai ir:

* Latvijas reģionālās attīstības nacionālās programmas izstrādāšana, tai skaitā pierobežas, pilsētu tīkla un piekrastes attīstības programmas.

* Saeimā akceptētās Lauku attīstības programmas īstenošana, izstrādājot tajā paredzētās rīcības programmas, tai skaitā īpaši pievēršoties:

— lauku apvidus iedzīvotāju nodarbinātības dažādošanai, paredzot daudzveidīgas aktivitātes un alternatīvas;

— apdzīvoto vietu (ciemu un mazpilsētu) atjaunošanai un attīstībai, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai un atjaunošanai;

— apmežošanas veicināšanai un ūdens resursu apsaimniekošanai, reģionālo un vietējo teritorijas izmantošanas plānu ietvaros;

— MVU atbalstīšanai;

— lauku infrastruktūras attīstībai.

* Administratīvi teritoriālās reformas īstenošana Latvijā, radot rīcībspējīgas pašvaldības, kas aktīvi darbotos reģionālās attīstības politikas īstenošanas procesos, ieskaitot reģionālo plānošanu un uzņēmējdarbības atbalstīšanu.

* Pārvaldes funkciju un finansu resursu decentralizācija, kas sekmē pašvaldību spējas līdzvērtīgi piedalīties reģionālās attīstības procesos.

* Izveidotā Reģionālā fonda uzdevumu realizēšana un atbilstoša finansējumu nodrošināšana, lai palielinātu tā ietekmi atbalstāmo reģionu uzņēmējdarbības veicināšanai, mācībai un vietējās infrastruktūrai uzlabošanai.

* Tāda Pirmsstrukturālo fondu izmantošanas mehānismu radīšana, kas sekmētu reģionālo struktūru veidošanos, atbilstoši ES kritērijiem un kuras būtu spējīgas īstenot reģionālās attīstības projektus un pasākumus.

* Iekļaušanās Eiropas Teritorijas attīstības perspektīvas (European Spatial Development Perspective — ESDP) izstrādāšanas un īstenošanas procesā, tai skatā nodrošinot teritorijas plānošanu valsts, reģionālajā un vietējā līmenī. Valsts līmenī izveidot Teritorijas attīstības plānošanas centru un turpināt izstrādāt Latvijas nacionālo plānojumu. Reģionālajā līmenī izveidot spēcīgus attīstības plānošanas centrus, kas varētu veicināt integrētas attīstības plānošanas aktivitātes vietējā līmenī un iekļautos pārrobežas sadarbības un Interreg IIC teritorijas plānošanas projektos.

* Visu līmeņu administratīvo struktūru sagatavošana dalībai ES Strukturālo, Kohēzijas un Sociālo fondu programmās.

Vides aizsardzība

. Eiropas līgums prasa, lai Latvija piekoptu tādu attīstības politiku, kurā valda ilgtspējīgas attīstības princips un kurā visā pilnībā iestrādāti ekoloģiskie apsvērumi. Tāpat šajā līgumā teikts, ka vide ir viena no jomām, kurā jāīsteno divpusēja sadarbība, kā arī likumu tuvināšana Kopienas likumiem.

Atbilstoši ES dokumentos "Agenda—2000" un Pievienošanās Partnerības noteiktajām prioritātēm un lai īstenotu minētos uzdevumus līdzās intensīvam tiesību normu saskaņošanas un institūciju stiprināšanas darbam, nepieciešamas būtiskas investīcijas vides aizsardzībā, it īpaši tādos sektoros kā dzeramais ūdens, notekūdeņu attīrīšana, atkritumu apsaimniekošana un rūpnieciskā piesārņojuma ierobežošana. Nepieciešams priekšnoteikums ir valsts investīciju programmas attīstība vides aizsardzības jomā, vienlaikus attīstot ES, bilateriālās palīdzības kā arī kredītresursu piesaisti. Atbilstoši ES nosacījumiem, nepieciešams veicināt privātā sektora iesaisti vides investīciju un videi draudzīgu tehnoloģiju izveidē. Jāveicina valsts atbalsts privātajam sektoram vides aizsardzības pasākumu veikšanai, izmantojot jaunus finansu mehānismus kā vides investīciju fondi. Tā tiek veicināta lētu kredītresursu piesaiste privātajam sektoram vides jautājumu risināšanai. Atbalsts lauksaimniecībai jāsaista ar videi draudzīgas lauksaimniecības prakses izmantošanu.

Integrējoties ES, īpaša vērība jāpievērš Latvijas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un aizsargājamo teritoriju tīkla attīstībai.

Nepieciešams veicināt un attīstīt principa "piesārņotājs maksā" pielietošanu, izmantojot un attīstot dabas resursu nodokļa piemērošanu. Vides politikai jābūt arvien lielākā mērā balstītai uz ekonomiskajiem mehānismiem. Vides aizsardzības jautājumus nepieciešams integrēt citu nozaru attīstības programmās. Ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai nepieciešams izveidot starpministriju ilgtspējīgas attīstības komiteju.

Plaša sabiedrības iesaistīšana vides aizsardzības jautājumu risināšanā ir principiāli svarīgs priekšnoteikums virzībai uz ES. Tas nozīmē būtiski uzlabot vides informācijas kvalitāti, kā arī likumdošanas ceļā paredzēt plašākas tiesības iedzīvotājiem apspriest dažādus projektus kā arī piesārņojumu atļauju izsniegšanu.

4.10. Finansu sektora reformas

Galvenais mērķis ir attīstīt banku sektoru tā, lai tas ar efektīvu līdzekļu pārdali veicinātu ekonomikas izaugsmi, un nodrošināt efektīvu banku uzraudzību. Banku sektoram jābūt gatavam ievērot ES noteikumus, nodrošinot pakalpojumus un garantijas atbilstoši ES efektivitātes līmenim.

Centrālā banka darbojas kā banku sistēmas uzraudzības iestāde (Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvalde). Latvijas banku darbības juridiskajā ietvarā (Kredītiestāžu likumā un Latvijas Bankas noteikumos) ir iekļautas visas galvenās ES direktīvu prasības.

Jāizveido vienotā finansu tirgus uzraudzības institūcija, tādējādi uzlabojot dažādu finansu struktūru uzraudzības iespējas.

Latvijas banku sektora galvenās problēmas ir samērā mazās bankas, zems banku aizdevumu īpatsvars Latvijas tautsaimniecībā, liels banku sistēmas nestrādājošo aizdevumu skaits. Šādu problēmu risināšana ir uzskatāma par vienu no Latvijas valdības un LB prioritātēm. Bankām, kuras neatbilst sākotnējā kapitāla prasībai, jāpalielina savu pašu kapitāls saskaņā ar noteikto grafiku. Vēl aizvien turpinās un turpināsies banku sektora konsolidācija, taču šo procesu nedrīkstētu mākslīgi pasteidzināt. Tiesību normu saskaņošana ar ES prasībām banku sektorā jāpabeidz 1999. gadā.

Galvenais kapitāla tirgus politikas mērķis ir attīstīt likvīdu un efektīvu kapitāla tirgu, kas ļautu uzņēmumiem piesaistīt kapitālu, emitējot akcijas vai parādzīmes, un veicinātu gan iekšējās, gan ārvalstu investīcijas.

Ņemot vērā nelielo Latvijas, Igaunijas un Lietuvas kapitāla tirgu lielumu, vienīgā iespēja Baltijas valstīm piesaistīt lielas starptautiskās investīciju kompānijas ir izveidot harmonizētu un vēlāk — vienotu Baltijas vērtspapīru tirgu, kā arī integrēties Ziemeļeiropas finansu tirgū. Ilgtermiņa skatījumā svarīgi ir integrēt Latvijas kapitāla tirgu ES kapitāla tirgū.

Nebanku finansu institūciju

vidū liela loma ir Latvijas apdrošināšanas tirgum, kaut gan tā lielums joprojām ir relatīvi mazs — 1,5% no IKP 1996.gadā, salīdzinot ar 5 — 6% attīstītajās valstīs. Galvenais valdības politikas mērķis attiecībā uz apdrošināšanas sektoru ir izveidot tiesiskus priekšnoteikumus veiksmīgai sektora attīstībai, saskaņojot tiesību normas ar ES prasībām, uzlabojot apdrošināšanas sektora stabilitāti un drošību un veicinot iedzīvotāju uzticību tam.

1998.gadā jāpabeidz privāto pensiju fondu un ieguldījumu sabiedrību darbību reglamentējošo normatīvo aktu paketes izstrādāšana. Līdz 1999. gada beigām jāievieš Latvijas likumdošanā ES Direktīvu par investīciju pakalpojumiem. Līdz 2000. gadam jāievieš arī ES 1997. gada direktīvas prasības par investoru aizsardzību, izņemot prasību attiecībā uz garantiju minimālo lielumu (20 000 ECU).

4.11. Nozaru attīstība

Latvijas ekonomiskās politikas mērķu un Kopenhāgenas kritēriju izpilde ir iespējama tikai tad, ja tiks veicināta tautsaimniecības nozaru konkurētspēja un stabila attīstība.

Latvijas tautsaimniecības

attīstības mērķis ir nodrošināt tās produkcijas apjoma stabilu pieaugumu un jaunu darba vietu radīšanu.

Atbilstoši kopējai ekonomiskās attīstības stratēģijai tautsaimniecības attīstību vidēja termiņa periodā nosaka šādi faktori :

* ģeogrāfiskais izvietojums (rūpniecības eksporta veicināšana);

* izejvielu krājumi;

* kvalitatīvs darbaspēks;

* investīcijas infrastruktūrā;

* stabila un konkurētspējīga mazo un vidējo uzņēmumu sektora radīšana;

* rūpniecības reģionālā izvietojuma uzlabošana;

* inovatīvās darbības veicināšana, tirgus apstākļiem atbilstošo speciālistu sagatavošana, menedžmenta uzlabošana rūpniecības uzņēmumos, jauno moderno ražotņu radīšana, sortimenta mainīšana;

* privatizācijas programmas pabeigšana, samazinot valsts sektora īpatsvaru zem 10% 1999.gadā;

* stabila makroekonomiskā vide un juridiskā bāze.

Rūpniecības attīstību ilgtermiņa periodā nosaka inovatīvie faktori

. Rūpniecības stabilu pieaugumu nodrošinās uzkrāto investīciju kumulatīvā atdeve, modernas infrastruktūras izveide, inovatīvās darbības ekonomiskais efekts. Inovatīvās darbības veicināšana ir viena no galvenajām valdības ekonomiskās politikas prioritātēm.

Valsts lauksaimniecības nozares politikas galvenais mērķis ir izveidot šo nozari par tādu, kura spētu integrēties Eiropas Koptirgū un ražotu pasaules tirgus prasībām atbilstošu produkciju, konkurējot ar citu valstu ražojumiem kvalitātes un ražošanas izmaksu jomā.

Jāattīsta valsts atbalsta sistēma lauksaimniecībā, galvenokārt to izmantojot konkurētspējīgu saimniecību attīstības priekšnoteikumu radīšanai, kā arī lauksaimniecības pārstrādes rūpniecībā — eksportspējīgas produkcijas ražošanai. Subsīdijas izmantojamas konkrētu programmu realizācijai un noteiktu mērķu sasniegšanai. Subsīdiju sistēmai jābūt ilglaicīgai, dodot iespēju pieņemt saimnieciski pamatotus darbības lēmumus. Investīcijas lauksaimniecībā novirzāmas ražošanas infrastruktūras attīstīšanai.

Mērķi transporta jomā

ir:

* veicināt transporta pakalpojumu stabilu pieaugumu, uzlabot pakalpojumu eksporta kvalitāti un konkurētspēju;

* attīstīt multimodālā transporta sektoru;

* pilnveidot transporta tiesību sistēmu atbilstoši tirgus ekonomikas principiem un ES tiesību aktu prasībām.

ES paredz telekomunikāciju politiku, kura ir orientēta uz globālo telekomunikāciju tirgus jaunajām iespējām. Šī politika nozīmē nacionālo monopolu liberalizāciju un atklātas starpsavienošanas un brīvas pieejas principus. Tā kā Latvijā pastāv īpaši nosacījumi sakarā ar telekomunikāciju modernizācijas programmu, ir nepieciešams panākt saprašanos par to, kā Latvijas un ES telekomunikāciju politiku var savienot.

Enerģētikas sektora

attīstības mērķis ir nodrošināt tautsaimniecību un iedzīvotājus ar nepieciešamajiem enerģijas veidiem pieprasītajā daudzumā un kvalitātē ar iespējami zemākām izmaksām. Galvenie uzdevumi šī mērķa sasniegšanai ir: energoefektivitātes un konkurences paaugstināšana, energosistēmu sakārtošana un rekonstrukcija, ievērojot vides aizsardzības prasības, investīciju (tajā skaitā valsts un pašvaldību investīciju) piesaistīšana enerģētikas sektora uzņēmumu atjaunošanai un modernizācijai, ES energoefektivitātes standartu adaptācija, ES standartu ieviešana energoapgādes uzņēmumos, Latvijas Enerģētikas nacionālās programmas apakšprogrammas "Alternatīvo un atjaunojamo resursu izmantošana" izstrādāšana, u.c.

Īpaši svarīga nozīme ir savlaicīgai sektorālo interešu definēšanai.

 

5. TIESĪBU NORMU SASKAŅOŠANA

Latvijas valstij un sabiedrībai ir nepieciešama moderna tiesību sistēma, kas nodrošinātu brīvu ekonomikas attīstību, brīvu konkurenci, cieņu pret personu, tās pamattiesībām un brīvībām.

Eiropas tiesību filozofija un tradīcijas un Eiropas Kopienas tiesības kā to konkrēta izpausme nodrošina cieņu pret šīm pamatvērtībām, tādējādi nodrošinot valstu sabalansētu attīstību.

Latvijas tiesību sistēmas saknes meklējamas Eiropas kopīgajās tiesību tradīcijās. Šādā nozīmē Latvijas likumu pieskaņošanas process EK tiesību normām ir pēdējo dekāžu laikā mākslīgi radītās plaisas pārvarēšana.

Latvija uzskata acquis pārņemšanu par līdzekli modernas sabiedrības izveidošanai, nevis par pašmērķi. III Nacionālā programma integrācijai Eiropas Savienībā ietver arī detalizētu prioritāšu un to realizācijai nepieciešamo pasākumu izklāstu, kā arī laika grafiku un finansiālos aprēķinus.

Eiropas līgums, kas veido Latvijas un Eiropas Savienības attiecību tiesisko bāzi, nosaka, ka Latvijas tiesību normu pakāpeniska tuvināšana Kopienas tiesību normām ir svarīgs savstarpējas ekonomiskās integrācijas priekšnosacījums.

Saskaņā ar pastiprināto pirmspievienošanās stratēģiju, kuras integrāla sastāvdaļa ir arī jau 1993.gadā formulētie Kopenhāgenas kritēriji, kandidātvalstīm jābūt spējīgām uzņemties ar iestāšanos ES saistītos pienākumus. Tā kā šie pienākumi ir definēti acquis , trešā Kopenhāgenas kritērija izpilde būtībā prasa EK tiesību pārņemšanu un ieviešanu Latvijā.

Latvijas valdība skaidri apzinās saikni, kas pastāv starp tiesiskās bāzes un ekonomikas attīstību. Dalība Eiropas Savienībā var pavērt valstij jaunas, dinamiskas attīstības iespējas. Lai tās pilnībā izmantotu, ir svarīgi jau pirmspievienošanās procesā veikt adekvātus sagatavošanās pasākumus, arī tiesību normu izstrādes un ieviešanas kontekstā. No Latvijas spējas ieviest acquis būs izšķiroši atkarīga tās spēja sekmīgi darboties Eiropas Savienībā brīva tirgus un konkurences apstākļos. Tādējādi uz Eiropas līguma prasībām balstītajam tiesību normu saskaņošanas procesam ir trīs savstarpēji saistīti mērķi: veicināt ekonomisko attīstību, radīt modernas un atvērtas sabiedrības attīstībai piemērotu juridisko bāzi un, to realizējot, sagatavot valsti integrācijai Eiropas Savienībā. Viss tas tiek atspoguļots III Latvijas Nacionālajā programmā integrācijai Eiropas Savienībā (Nacionālā programma Acquis pārņemšanai), definējot Nacionālās programmas četras stratēģiskās prioritātes:

* veicināt Latvijas sabiedrības integrācijas procesu;

* attīstīt ekonomiku, lai spētu izturēt konkurences spiedienu;

* tuvināt Latvijas likumus ES acquis ;

* uzlabot valsts pārvaldes spējas.

Tiesību normu saskaņošanas process nav vienīgi mehānisku pasākumu kopums. Šim darbam ir reāla nozīme vienīgi tad, ja pieņemtās tiesību normas tiek īstenotas dzīvē. Šim nolūkam tuvākā nākotnē īpaša uzmanība veltāma tieši likumu īstenošanai, nepieciešamo institūciju izveidošanai un nostiprināšanai.

Lai izveidotu funkcionējošu tiesību sistēmu, ir nepieciešams nostiprināt valsts tiesībsargājošās institūcijas, īpašu uzmanību pievēršot tiesu sistēmas attīstībai un pilnveidošanai.

Tiesību normu saskaņošanas procesu būtiski ietekmējošs faktors ir arī valsts administrācijas reforma. Profesionālas, atklāti darbojošās, uz mērķa sasniegšanu orientētas administrācijas izveide nodrošinās integrācijas procesa un, konkrēti, acquis pārņemšanas un ieviešanas paātrināšanu un kvalitatīvu pilnveidošanu.

Valdības un parlamenta savstarpēja sadarbība, konsultācijas un informācijas apmaiņa ir priekšnoteikums tiesību normu saskaņošanas kvalitātei un procesa demokrātiskumam — gan stratēģiskā nozīmē, nosakot valstij īpaši aktuālos sektorus, gan arī caur ievēlētiem tautas priekšstāvjiem informējot sabiedrību par konkrētu normu un pasākumu pamatojumu un nozīmi.

Ir svarīgi noteikt tiesību normu saskaņošanas procesa prioritātes. Vēsturiski kā prioritātes identificējošs dokuments ir izmantota Eiropas Komisijas Baltā grāmata. Neskatoties uz tā juridiski nesaistošo statusu, šim dokumentam ir bijusi un joprojām ir svarīga loma izpratnes veidošanā par acquis communautaire uzbūvi un principiem, kā arī saskaņošanas procesa plānošanas loģikā. Eiropas Komisijas izstrādātā Road Map tiesību normu saskaņošanas procesa turpināšanai, tiks izmantota arī kā metodoloģiska palīdzība šī procesa plānošanā un organizācijā.

Tomēr tiesību normu saskaņošanas procesam attīstoties gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā nozīmē, Latvijas valdībai jāizvēlas savam attīstības modelim atbilstošas tiesību normu saskaņošanas prioritātes, protams, ņemot vērā Pievienošanās Partnerības dokumentu. Šāda pieeja izpaudās jau darbā pie III Nacionālās programmas un tiks tālāk attīstīta ikgadējos programmas atjaunošanas ciklos, kuros tiks precizēts tālākais acquis ieviešanas process. Turpmāk nepieciešams veltīt pastiprinātu uzmanību tiesību normu saskaņošanas seku analīzei, lai iespējami skaidri prognozētu šī procesa ekonomisko un sociālo ietekmi. Šādai analīzei jābūt par pamatu Nacionālās programmas integrācijai Eiropas Savienībā paplašināšanai ar mērķi pakāpeniski tuvoties ES sistēmai visos acquis communautaire sektoros.

Prioritāšu izvēli konkrētajiem laika posmiem ietekmēs arī pieejamie finansu resursi — pilna acquis pārņemšana resursu ietilpīgajos sektoros kā vide, transports, lauksaimniecība, lauku attīstība, sociālā sfēra — varēs tikt realizēta tikai ar pirmsstrukturālo fondu atbalstītu projektu starpniecību. Arī straujais nacionālā kopprodukta pieaugums Latvijā nākotnē ļaus investēt lielākus finansu līdzekļus Eiropas integrācijas procesā.

Prioritāšu izvēlē liela loma ir Eiropas līgumam, kas īpaši akcentē tādas tiesību normu saskaņošanas jomas kā iekšējais tirgus, konkurence, darbaspēka aizsardzība, vides aizsardzība un patērētāju aizsardzība.

Tomēr valdība apzinās, ka Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij būs jāuzņemas visas no acquis communautaire izrietošās saistības, kas uzliek administrācijai pienākumu veltīt īpašu uzmanību ne tikai pārņemto tiesību normu apjomam, bet arī tiesību normu saskaņošanas kvalitātei. Tiesību normu saskaņošanas kvalitātes un savlaicīguma kontrole tiek pastāvīgi veikta ar izveidotās institucionālās sistēmas starpniecību. Šis darbs tiks konsekventi turpināts un padziļināts, nodrošinot resursu piesaisti identificēto problēmu risināšanai.

Lai nodrošinātu patiesi kvalitatīvu tiesību normu saskaņošanas darbu, nepieciešams cieši koordinēt procesu, ņemot vērā dabisko saikni un savstarpējo atkarību, kas pastāv starp dažādām acquis communautaire daļām.

Būtiska un perspektīvā aizvien lielāka uzmanība tiks pievērsta konsultācijām ar sociālajiem partneriem un nevalstiskajām organizācijām, lai tiesību normu izstrādes procesā izvēlētos Latvijas sabiedrībai vispiemērotākos risinājumus, tādējādi arī attīstot plašāku izpratni par Eiropas integrācijas procesa būtību, tā ietekmi uz sabiedrības dzīvi.

Nepieciešams nodrošināt tiesību normu saskaņošanas procesa caurspīdīgumu un elastību. Tas attiecas uz dažādiem komunikācijas līmeņiem — gan iekšējo valdības, gan valdība un parlaments, valdība un sabiedrība, valdība un Eiropas Komisija. Šāda situācija tiks panākta, ieviešot dzīvē vienoto Eiropas Integrācijas informācijas sistēmu.

 

6. STRATĒĢISKĀS DARBĪBAS VIRZIENI III PĪLĀRA JOMĀ

Trešais pīlārs aptver tiesiskos un iekšlietu jautājumus, un tā galvenais uzdevums pilnībā sakrīt ar Latvijas valdības izvirzītajiem mērķim — nodrošināt tiesiskas un demokrātiskas valsts attīstību. Latvijas integrācijai Eiropas Savienības III pīlāra jomā ir praktiski un stratēģiski svarīga ne tikai Latvijai — tā nozīmē likuma varas un cilvēktiesību nostiprināšanu arī visā reģionā.

Eiropai paplašinoties, par pārnacionālām kļūst imigrācijas, bēgļu, starptautiskās noziedzības un narkotiku izplatības problēmas. Ir jāuzlabo tiesībsargājošo institūciju darbs un jāpaplašina sadarbība.

Tiesību normu (acquis) tieslietu un iekšlietu jomā pamatā ir Māstrihtas un Amsterdamas līgumi.

"Latvijas stratēģija III pīlāra jautājumos’’ formulē Latvijas prioritātes integrācijai ES iekšlietu un tieslietu jomā. Kā svarīgākie stratēģiskās darbības virzieni ir minēti:

1. Efektīvas robežkontroles sistēmas izveidošana , atsevišķi izdalot valsts austrumu robežas nostiprināšanu, Robežsardzes kvalifikācijas uzlabošanu un robežkontroles reģionālo un institucionālo sadarbību.

2. Cīņa ar organizēto noziedzību , īpašu uzmanību pievēršot narkotiku nelegālās tirdzniecības un izplatības, korupcijas un nelikumīgā ceļā iegūto materiālo vērtību legalizēšanas apkarošanai, policijas sadarbības pilnveidošanai.

3. Tiesu sistēmas uzlabošana , sekmējot starptautisko un starpinstitucionālo sadarbību, tiesnešu profesionalitāti un darba apstākļus, kā arī veicot sprieduma izpildes sistēmas reformu.

4. Valsts politikas attiecībā uz bēgļiem un patvēruma meklētājiem sekmīga realizācija , padarot efektīvāku patvēruma meklētāju pieteikumu izskatīšanas procedūru, personām, kurām atteikta bēgļa statusa piešķiršana, efektīva izraidīšana, kā arī bēgļu integrācija Latvijas sabiedrībā.

5. Cietumu sistēmas stāvokļa uzlabošana , turpinot cietumu rekonstrukciju, darbinieku mācību un profesionalizāciju, ieslodzījumu vietu pārvaldes pāreju Tieslietu ministrijas pārraudzībā.

Jaunu pieeju tiesisko un iekšlietu jautājumu risināšanā ienesīs Šengenas līguma stāšanās spēkā. Cieša sadarbība ar Šengenas līguma dalībvalstīm pirmspievienošanās periodā dos pozitīvu ietekmi uz Latvijas centieniem cīnīties ar nelegālām aktivitātēm, kas saistītas ar cilvēku brīvu pārvietošanos, nodrošinās imigrācijas un vīzu politikas pārņemšanu un sekmēs robežas kontroles sistēmas harmonizāciju.

6.1 Efektīvas robežkontroles sistēmas izveidošana

Latvijas valdība valsts robežas iekārtošanu un tās apsardzības pilnveidošanu turpinās veikt šādos galvenajos virzienos — valsts robežas starptautiski tiesiskā statusa atjaunošana; valsts austrumu robežas nostiprināšana; Robežsardzes profesionalizācija un sadarbības uzlabošana ar pārējo Baltijas valstu robežapsardzības dienestiem.

Valsts austrumu robežas nostiprināšana

. Valsts austrumu robežas nostiprināšana ietver austrumu robežas iekārtošanu, tiesību normu sakārtošanu, inženiertehnisko un citu pasākumu kompleksu robežkontroles pastiprināšanai. Jāturpina darbs pie valsts austrumu robežas kontroles sistēmas izveidošanas, īstenojot konkursa "Par robežas tehniskās apsardzības un kontroles sistēmas izveidošanu" līguma darba izpildi. Jāpabeidz darbs pie robežas sakārtošanas ar Baltkrievijas Republiku, Krievijas Federāciju un Lietuvas Republiku.

Robežsardzes kvalifikācijas paaugstināšana

. Svarīgs aspekts Robežsardzes tālākā profesionalizācijā ir kvalifikācijas paaugstināšana, izmantojot esošo mācību infrastruktūru. Nepieciešams panākt nepārtrauktu šo iestāžu personāla un mācību iekārtu kvalitātes paaugstināšanu. Jāpaplašina un jāturpina izmantot starptautisko organizāciju palīdzība.

Robežkontroles reģionālā un institucionālā sadarbība

. Jāturpina darbs pie kopējo robežkontroles punktu veidošanas starp Baltijas valstīm, Robežsardzes un Muitas sadarbības un tās darba uzlabošanas, kā arī informācijas apmaiņas uzlabošanas starp šiem dienestiem. Valdība apņemas līdz 2001.gadam uz visas valsts robežas izveidot vienotu informācijas bāzi un sakaru sistēmu.

 

6.2 Cīņa ar organizēto noziedzību

Sekmīgai cīņai ar organizēto noziedzību nepieciešams vienlaicīgi veikt plašu pasākumu kompleksu, īpašu uzmanību veltot sabiedrības informēšanai un izglītošanai, kā arī novēršot Iekšlietu ministrijas un tās sistēmā esošo struktūrvienības pieredzējušā personāla trūkumu. Pastiprināta uzmanība jāpievērš aizvien pieaugošajai nepilngadīgo noziedzībai un prostitūcijai. Vadoties no pašreizējās situācijas, galvenie akcenti likti uz cīņu ar narkotiku tirdzniecību un izplatību, korupcijas un nelikumīgā ceļā iegūto materiālo vērtību legalizēšanas novēršanu, kā arī aktīvu policijas sadarbību ar citām valsts tiesību aizsardzības institūcijām.

Vidējā termiņā jāveic: Valsts policijas speciālo struktūru darba organizācija, kadru mācība un materiālās bāzes uzlabošana, Organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas biroja, kura kompetences sfērā ir organizētās noziedzības un korupcijas noziegumi, tai skaitā starptautiska rakstura noziegumi, darba pilnveidošana.

Korupcijas novēršana

. Jāīsteno Korupcijas novēršanas programma, kura vērsta uz korupcijas novēršanu kā preventīvu darbību, apkarošanu un sabiedrības izglītošanu. Korupcijas novēršanas padomes, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta konsultatīvās padomes un Kontroles dienesta efektīva sadarbības nodrošināšana u.c.

Cīņa ar narkotiku tirdzniecību un izplatību Latvijā

. Jāturpina darbs pie Nacionālās narkotiku apkarošanas programmas realizācijas, kura vērsta uz narkomānijas apkarošanas pasākumiem: profilaksi, narkomānu ārstēšanu, sociālo un veselības rehabilitācijas pasākumu uzlabošanu, spēkā esošo normatīvo aktu pilnveidošanu, narkomānijas apkarošanā iesaistīto valsts institūciju sadarbības uzlabošanu, kā arī sabiedrības informēšanu. Īstermiņa periodā jāpabeidz darbs pie Nacionālā narkotiku apkarošanas stratēģiskā plāna, kura darbībai būs vērsta uz narkotiku pieprasījuma un piedāvājuma samazināšanu.

Policijas sadarbība

. Jāuzlabo tiesībsargājošo institūciju sadarbība, informācijas apmaiņa un tās aizsardzība, ieskaitot Valsts policijas un pašvaldību policiju sadarbību, kā arī sadarbību ar masu informācijas līdzekļiem. Jāpaplašina sabiedrības informēšana un izglītošana. Jāizveido un jāattīsta sadarbību starp Latvijas policiju un attiecīgajām struktūrvienībām ES dalībvalstīs un Eiropol.

Nelikumīgā ceļā iegūto materiālo vērtību legalizēšanas apkarošana

. Ir izveidots kontroles dienests Ģenerālprokuratūras pārziņā. Ir jāturpina Latvijas Krimināllikuma un citu normatīvo aktu papildināšana sakarā ar minētā likuma pieņemšanu.

6.3 Tiesu sistēmas uzlabošana

Institucionālās reformas ietvaros sevišķa uzmanība pievēršama likuma izpildes procesam un harmonizācijai atbilstoši ES standartiem. Jāveic tiesu darba kvalitātes paaugstināšana, ieskaitot juridiskās sadarbības paplašināšanu un uzlabošanu civillietās un krimināllietās.

Starptautiskā un starpinstitucionālā sadarbība

. Turpinot pievienošanos III pīlāra acquis , jāizveido atsevišķa starptautiskās tiesu sadarbības struktūrvienības. Turpinot sadarbības procesu, nepieciešams pastiprināt tiesnešu mācību šajā jomā.

Sprieduma izpildes sistēmas reforma

. Jāturpina tiesu izpildītāju profesionālās organizācijas reforma. Saskaņā ar Ministru kabineta apstiprināto "Tiesu izpildītāju reformas koncepciju", tiesu izpildītāji jāreformē par brīvās juridiskās profesijas pārstāvjiem ar savu autonomu pašpārvaldi. Jāizstrādā zvērināto tiesu izpildītāju likuma projekts, kurā jāparedz tiesu izpildītāju organizācijas strukturālā sistēma, atbildība, kā arī Tieslietu minis trijas un tiesu pilnvaras to kontrolē un uzraudzībā. Jāveic Civilprocesa tiesību reforma, izveidojot sprieduma izpildes tiesības, kā atsevišķu tiesību nozari.

Tiesnešu profesionalitātes un darba apstākļu uzlabošana

. Jāturpina tiesnešu mācība, īpašu uzmanību veltot jauno likumu piemērošanai, kā arī tādām tiesību nozarēm kā ES tiesības, starptautiskās tiesības, cilvēktiesības, patērētāju tiesību aizsardzība, starptautiskā sadarbība un III pīlāra jautājumi. Jāpastiprina tiesnešu disciplinārā atbildība. Jāpiešķir papildus līdzekļi tiesu materiāltehniskā aprīkojuma uzlabošanai.

6.4 Bēgļu un patvēruma meklētāju politikas realizācija

Lai nodrošinātu efektīvu un starptautiskajiem standartiem atbilstošu bēgļu politiku ir jāizveido efektīvu patvēruma meklētāju pieteikumu izskatīšanas procedūra; personām, kurām piešķirts bēgļa statuss, nodrošināt konvencijā noteikto prasību ievērošanu Latvijā; personām, kurām atteikta bēgļa statusa piešķiršana, efektīva izraidīšana, kā arī koncepcijas izstrādāšana veiksmīgai bēgļu integrācijai Latvijas sabiedrībā.

Jāturpina darbs pie Imigrācijas policijas pārvaldes darba uzlabošanas, kuras galvenais uzdevums ir ierobežot ārvalstnieku un bezvalstnieku nelikumīgu ierašanos Latvijā, kā arī jānodrošina ārvalstnieku un bezvalstnieku izraidīšanu no valsts, ja viņi šeit ieradušies un uzturas nelikumīgi. Imigrācijas policijai jāuzlabo un jāpaplašina sadarbība ar radniecīgiem dienestiem tuvākajās kaimiņvalstīs Eiropā, kā arī ar ANO komisāru bēgļu lietās.

Jāizveido datu pārraides sistēmu par bēgļiem un patvēruma meklētājiem, kas padarītu efektīvāku sadarbību starp atbildīgajām institūcijām, kā arī pašu patvēruma procedūru.

Ir nepieciešams nodrošināt pagaidu patvērumu Latvijā personām, kuras neatbilst Ženēvas Konvencijā noteiktajiem kritērijiem bēgļa statusa saņemšanai.

Veicināt un uzlabot Bēgļu lietu apelācijas padomes darbību.

Jāsekmē valsts institūciju sadarbība ar nevalstiskām organizācijām, jāveic bēgļa statusu ieguvušo personu efektīva integrācija Latvijas sabiedrībā.

6.5 Cietuma sistēmas stāvokļa uzlabošana

Jāsakārto gan juridiskā bāze, gan arī ieslodzījumu vietu stāvoklis. Īpaša uzmanība jāveltī pirmstiesas izmeklēšanas cietumu un ieslodzīto medicīniskās aprūpes uzlabošanas darbam. Latvijas valdība, plāno līdz 2000.gadam būtiski uzlabot notiesāto un apcietināto turēšanas nosacījumus, veicot šādus pasākumus:

Cietumu rekonstrukcijas turpināšana

. Jāturpina Centrālcietuma un citu valsts cietumu rekonstrukcija.

Darbinieku mācība un profesionalizācija

. Nepieciešams palielināt cietumu sistēmas personāla štatu un veikt regulāru personāla izglītošanu. Jāturpina pāreja uz profesionālu apsardzi Latvijas cietumos.

Ieslodzījumu vietu pārvaldes pāreja Tieslietu ministrijas pārraudzībā

. Jānodrošina ieslodzījumu vietu pārvaldes pāreju Tieslietu ministrijas pārraudzībā, saglabājot pārvaldes darbinieku sociālās garantijas.

 

7. ĀRPOLITIKAS IEKĻAUŠANĀS ES KOPĒJĀ ĀRLIETU UN DROŠĪBAS POLITIKĀ

Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijai būs jāiekļaujas arī ES Kopējā ārlietu un drošības politikā. ES Kopējās ārlietu un drošības politikas (KĀDP) mērķi un noteikumi ir atspoguļoti Māstrihtas līguma V sadaļā. KĀDP ir šādi mērķi:

* nosargāt Eiropas Savienības kopīgās vērtības, pamatintereses un neatkarību;

* visos veidos stiprināt Eiropas Savienības un tās dalībvalstu drošību;

* saglabāt mieru un stiprināt starptautisko drošību saskaņā ar ANO statūtos, kā arī Helsinku Nobeiguma dokumentā un Parīzes statūtos minētajiem principiem;

* veicināt starptautisko sadarbību;

* attīstīt un konsolidēt demokrātiju un likuma varu, ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības.

Paziņojumā, kas pievienots pieteikumam iestāties Eiropas Savienībā, Latvija apliecina, ka tā ir gatava un spējīga pilnīgi un aktīvi piedalīties KĀDP, ņemot vērā to, ka dalībvalstīm jāatturas no jebkuras rīcības, kas ir pretrunā ar Savienības interesēm, vai kuras varētu mazināt Savienības kā vienotā spēka efektivitāti starptautiskajās attiecībās.

7.1. LR ārpolitikas darbības virzieni

LR ārpolitiskās intereses balstās uz šādām pamatvērtībām:

* Latvijas sabiedrības drošību un mieru;

* valsts teritoriālo integritāti un suverenitāti;

* demokrātisku, stabilu valsts iekārtu un likuma varu;

* cilvēktiesību ievērošanu;

* sabiedrības un indivīdu labklājību.

Saskaņā ar LR Ārpolitikas koncepciju galvenie Latvijas ārpolitiskās darbības virzieni ir:

1) stabilas un labas attiecības ar kaimiņvalstīm;

2) iestāšanās Eiropas Savienībā;

3) iestāšanās NATO un RES;

4) aktīva darbība ANO, EDSO;

5) iestāšanās PTO, ESAO (OECD);

6) cieša trīspusēja Baltijas valstu sadarbība;

7) Baltijas jūras reģiona sadarbība, BJVP, Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbība;

8) sadarbība ar CEBTA un EBTA;

9) ekonomiskās sadarbības sekmēšana.

Lai praktiski nostiprinātu Latvijas apņemšanos pildīt Māstrihtas līguma V sadaļā minētās saistības, nepieciešams turpināt Latvijas ārpolitikas veidošanu saskaņā ar Latvijas ārpolitikas koncepciju.

Latvija ir ANO, EDSO, Eiropas Padomes locekle, RES asociētā partnere, piedalās Ziemeļatlantijas sadarbības padomē un programmā "Partnerattiecības mieram". LR mērķis ir kļūt par NATO un RES locekli.

Latvijas valdība turpinās aktīvi atbalstīt stabilitātes un drošības stiprināšanu un dot savu ieguldījumu reģionālajā stabilitātē, aktīvi iesaistoties Baltijas jūras reģiona sadarbībā.

Baltijas reģiona valstu sadarbība un ES paplašināšanās ir paralēli un savstarpēji papildinoši procesi. ES integrācijas modelis arī turpmāk kalpos par paraugu Baltijas valstu savstarpējai sadarbībai. Kā secīgi soļi brīvai preču kustībai ir jāturpina brīvas pakalpojumu un brīvas personu kustības izveide.

Ņemot vērā nepieciešamību dot ieguldījumu starptautiskā miera uzturēšanā un saglabāšanā, pieaugošo sadarbību starp ES, RES un NATO šajā jomā, Latvijas armijas daļas ir piedalījušās NATO vadītajos IFOR/SFOR spēkos, Baltijas miera uzturēšanas spēku bataljonā (BALTBAT). Vienlaicīgi ir jāturpina Latvijas armijas, kura pakļauta demokrātiskai kontrolei, reorganizācija, lai tā atbilstu kritērijiem, kas sekmētu valsts iestāšanos NATO.

Latvijas dalības KĀDP instrumenti būs divpusējs dialogs un sadarbība ar Savienību un tās dalībvalstīm. Lai nodrošinātu valsts ārpolitikas un drošības politikas transparenci, Latvija īstenos savu ārlietu un drošības politiku saskaņā ar vienošanām, kas tiks panāktas dialogā ar ES dalībvalstīm. Latvija regulāri informēs un konsultēsies ar ES dalībvalstīm par KĀDP politikas jautājumiem.

7.2. Institucionālā sadarbība

Kopš 1993. gada Latvija piedalās divpusējā politiskajā dialogā. Latvijas un ES Asociācijas līgums paredz politiskā dialoga īstenošanu. Divpusējs un daudzpusējs politiskais dialogs ir intensīvās pirmsiestāšanās stratēģijas sastāvdaļa. Tas tiek īstenots saskaņā ar 1994.gada 7. — 8.marta Vispārējās lietu padomes lēmumiem un intensīvā politiskā dialoga vadlīnijām, kas tika pieņemtas 1994. gada oktobrī un pārskatītas 1995. gada oktobrī.

Dalības formas ir šādas:

* darba grupas, Eiropas korespondentu, politisko direktoru, ārlietu ministru un valdību vadītāju tikšanās;

* pievienošanās kopējām deklarācijām, demaršiem, ES dalībvalstu pozīcijām, kopēju pozīciju ANO veidošana un dalība kopējās KĀDP akcijās.

Dalība Eiropas Savienībā paplašinās jautājumu loku, ar kuriem būs jānodarbojas Latvijai un jāieņem noteikta nostāja. Tādējādi pieaugs prasības pret ārlietu resoru, tā reaģēšanas spēju uz izmaiņām starptautiskajā sistēmā, kā arī prasmi koordinēt ES II pīlāra jautājumu risināšanu ES ietvaros. Tādēļ pirmsiestāšanās periodā ir nepieciešams:

* pielāgot Ārlietu ministrijas struktūru dalības KĀDP prasībām;

* paaugstināt ārpolitiskās darbības koordināciju ar ES dalībvalstīm un kandidātvalstīm, it īpaši reģiona valstīm;

* veicināt akadēmiskos pētījumus ārējās un drošības politikas jomā, lai radītu pamatu ilglaicīgu nacionālo interešu formulēšanai.

 

8. KULTŪRAS UN IZGLĪTĪBAS POLITIKA

8.1. Kultūras politika

Ar Māstrihtas līguma stāšanos spēkā iezīmējās jauna Eiropas integrācijas procesa pakāpe, kas padziļināja Eiropas Savienības iedzīvotāju solidaritāti, respektējot dažādo ES dalībvalstu vēsturi, kultūru un tradīcijas.

Māstrihtas līgums nosprauž trīs galvenos mērķus kultūras sadarbības jomā:

* veicināt dalībvalstu kultūru uzplaukumu, ņemot vērā to nacionālās un reģionālās atšķirības, kā arī ES dalībvalstu kopējo kultūras mantojumu;

* veicināt mūsdienu kultūras attīstību;

* veicināt sadarbību kultūras jomā starp ES dalībvalstīm, kā arī attiecībās ar trešajām valstīm un attiecīgām starptautiskajām organizācijām.

ES jaunā attieksme, kas balstīta uz efektīvākām un atvērtākām Kopienas aktivitātēm kultūrā, ir nepieciešama, lai izveidotu atvērtu Eiropas kultūras telpu, kas atspoguļotu Eiropas kultūras atšķirības.

ES neregulē dalībvalstu kultūrpolitiku izstrādi ar normatīvajiem aktiem, tādējādi dodot iespējas katrai dalībvalstij attīstīt savu kultūrpolitiku.

Latvijas kultūrpolitikas stratēģiskie mērķi ir:

* saglabāt un popularizēt latviešu kultūras mantojumu kā vienu no nacionālās identitātes būtiskākajiem izteiksmes veidiem;

* piedalīties Eiropas Kopienas kultūras programmā "Raphael";

* nodrošināt demokrātisku un decentralizētu kultūras attīstību Latvijā;

* turpināt dažādu kultūras institūciju attīstīšanu, iesaistot visas ieinteresētās sabiedrības grupas un indivīdus;

* veicināt jebkuras personas kultūras interešu apmierināšanu.

Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatuzdevums ir nodrošināt Latvijas kultūras procesa nepārtrauktību, nepieļaut pārrāvumus tā attīstībā un sargāt tā nacionālo savdabību.

Lai nodrošinātu stratēģisko mērķu īstenošanu, tiek izstrādāta nacionālā programma "Kultūra".

8.2. Izglītības politika

Valsts izglītības politikas izglītības satura, izglītības valodas un sistēmas organizācijas jautājumi ir katras ES dalībvalsts kompetencē, tomēr Māstrihtas līguma 126. un 127.pants iezīmē ES dalībvalstu galvenos sadarbības virzienus izglītības kvalitātes uzlabošanā un profesionālās izglītības politikas attīstībā.

Eiropas dimensija izglītības kvalitātes jautājumos realizējama šādos virzienos:

— izglītības satura papildināšana ar Eiropas valodu mācīšanu;

— studentu un pasniedzēju mobilitātes palielināšana, cita starpā panākot studiju laika un diplomu savstarpēju atzīšanu;

— pieredzes un informācijas apmaiņas stimulēšana par jautājumiem, kas kopīgi dalībvalstu izglītības sistēmām;

— tālmācības attīstīšana.

Lai Latvija spētu pilnvērtīgi izmantot sava ģeopolitiskā stāvokļa priekšrocības un perspektīvā ieviest brīvu personu kustību un spēju konkurēt ES darba tirgū, izglītībai jākļūst par vienu no valdības politikas prioritātēm, nodrošinot izglītības satura un mācību metožu modernizāciju, kā arī izglītības pieejamības, nodrošinājuma un kvalitātes uzlabošanu.

Lai sekmētu izglītības caurspīdīgumu un salīdzināmību , profesionālo kvalifikāciju un akadēmiskās izglītības starptautisku atzīšanu ES, jānodrošina Latvijas izglītības likumu un normatīvo aktu harmonizācija ar ES dalībvalstu izglītības programmu un izglītības pakāpju klasifikatoriem un profesionālo kvalifikāciju līmeņiem. Lai izglītības sistēma kļūtu spējīga pašattīstīties un pašspējīga pastāvēt finansiāli, jāmaina profesionālās un augstākās izglītības finansēšanas modeļi.

Māstrihtas līguma 127.pants, un jo sevišķi Amsterdamas līgums, uzsver sadarbības nepieciešamību ES valstu starpā integrētas jauniešu un profesionālās tālākizglītības un nodarbinātības politikas veidošanā.

Valsts stratēģijai profesionālās pamata un tālākizglītības modernizācijā jārealizē:

— profesionālās izglītības piemērošana ekonomikas izmaiņām;

— profesionālās pamata un tālākizglītības pilnveide kvalifikācijas ieguves un paaugstināšanas jomā, atvieglojot darbaspēka iekļaušanos mainīgajā darba tirgū;

— profesionālās izglītības pieejamības palielināšana, veicinot jauniešu un pedagogu mobilitāti;

— sadarbības stiprināšana starp mācību iestādēm un darba devējiem;

— informācijas un pieredzes apmaiņas pastiprināšana ES dalībvalstu profesionālās izglītības sistēmas jautājumos;

Tam atbilstoši jāturpina reformas vairākos virzienos:

— Institucionālajā stiprināšanā. Izglītības politikas, stratēģijas, finansēšanas un kontroles centralizācija. Vadības un pārvaldes decentralizācija, skolu autonomijas palielināšana. Metodiskā atbalsta struktūras stiprināšana. Skolu tīklu optimizācija, reģionālo apmācības un eksaminācijas centru veidošana ;

— Kvalitātes paaugstināšanā. Mācību bāzes modernizācija. Izglītības informācijas tīkla izveide. Kompleksu investīciju plāna izstrāde ;

— Izglītības pieejamības palielināšanā. Augstākās profesionālās izglītības reforma — koledžas līmeņa izglītības ieviešana. Profesionālās tālākizglītības attīstīšana. Izglītības racionalizācija reģionos ;

— Sadarbības stiprināšanā ar sociālajiem partneriem. Iesaistīšana profesionālās izglītības politikas veidošanā un realizācijā, satura noteikšanā, kvalitātes kontrolē, kā arī finansēšanā .

 

9. ES INTEGRĀCIJAS PROCESA VADĪŠANA UN VALSTS PĀRVALDES SPĒJU NOSTIPRINĀŠANA

9.1. Eiropas integrācijas vadības un koordinācijas sistēmas uzbūve un nepieciešamie uzdevumi tās pilnveidošanai

Tā kā integrācijas process aptver visus valsts pārvaldes līmeņus — centrālo, reģionālo un vietējo — , tad vadības sistēma darbojas pēc hierarhiska principa. Tas paredz, ka koordinācijas centrs politiskā līmenī ir Ministru kabinets (MK) un Eiropas Integrācijas padome (EIP), bet administratīvajā līmenī — Vecāko amatpersonu sanāksme (VAS). Integrācijas procesa vadību un koordināciju nodrošina Saeimas Eiropas lietu komisija, MK, EIP, VAS, Ārlietu ministrija (ĀM), Eiropas Integrācijas birojs (EIB), Valsts pārvaldes reformu birojs (VPRB), nozaru ministrijas, darba grupas. Lai nodrošinātu pilnvērtīgu informācijas apriti, jāpastāv gan vertikālai, gan horizontālai saiknei starp Latvijas pārstāvniecību Briselē, Ārlietu ministriju, EIB, VPRB (koordinē institūciju nostiprināšanas programmu), Finansu ministriju (tehniskās palīdzības koordinācija), nozaru ministrijām un darba grupām.

Skaidri definēti mērķi un uzdevumi katrā jomā, kompetenču sadale un efektīvs koordinācijas mehānisms, kurā tiek ievērota lēmumu hierarhija, nodrošinātu vienmērīgu procesu, saskaņotu pozīciju un ātru lēmumu sagatavošanu un pieņemšanu.

Uzdevumi

Šo principu īstenošanai un sistēmas pilnveidošanai jāveic šādi uzdevumi:

* Lai iegūtu maksimālus rezultātus no perspektīvās dalības ES, Latvijai jānodibina vadības un koordinācijas sistēma, kas nodrošinātu lēmumu saskaņošanas un pieņemšanas paātrināšanu. Koordinācijas vadīšanas sistēmas pilnveidošanai nepieciešamie nosacījumi ir: efektīva informācijas vadīšanas (informācijas izplatīšanas, izmantošanas un pārstrādes) sistēma, skaidra atbildības un kompetences sadale, darbinieku profesionalitāte ekspertu un komunicēšanās līmenī, vienotie darbības principi, saistību ievērošanas kultūra. Ļoti svarīga loma ir koordinācijas centram — politiskajā līmenī EIP, bet administratīvajā līmenī — VAS.

* Lai pilnvērtīgi valsts pārvalde nacionālā līmenī varētu absorbēt ES integrācijas uzdevumus, nepieciešams radīt speciālu komunikācijas un koordinācijas sistēmu, kas sevī ietver pamatnosacījumus jaunai administratīvai kultūrai — sadarbībai starpministriju un starpdepartamentu līmenī, starpinstitūciju sadarbības organizāciju veidošanai, problēmu risināšanai. Administratīvās kultūras veidošana iekļauj nacionālo pārraudzību par sektoru jeb ministriju interesēm.

* Politiskajā līmenī lēmums nevar tikt pieņemts, ja tas tehniski nav sagatavots administratīvā līmenī, tādēļ ministriju darba organizācija jāveic, iesaistot Eiropas integrācijas komponentus, kur nozīmīgākie uzdevumi ir tiesību normu saskaņošanā ar ES acquis , ES palīdzības efektīva izmantošana un institūciju nostiprināšana.

* Integrācijas process balstās uz profesionāliem darbiniekiem, tādēļ personāla apmācībā uzmanība jāvelta gan ES sektorālai politikai, gan jāattīsta vadības spējas ES kontekstā: konflikta vadīšana un problēmu risināšana, lai nodrošinātu personāla kontinuitāti, profesionalitāti un uzlabotu politikas veidošanu.

* Efektīva koordinācijas sistēma balstās uz stingriem nozaru vadīšanas centriem — ministrijām, kurās integrācijas darbs ir organizēts tā, ka ir skaidri zināmi mērķi un darba uzdevumi, darbs tiek stimulēts (atalgojuma sistēmas pilnveidošana civildienestā), izveidota atskaitīšanās sistēma, kā arī ir nepieciešamie tehniskie resursi un profesionāli darbinieki, kuri ir kompetenti. Efektīvai iekšējai koordinācijai jāveicina ES speciālistu un nozaru ekspertu sadarbība horizontālā līmenī. Ministriju struktūra veidojama pēc vienotas administratīvās kultūras, ieviešot vienotu ES lēmumu pieņemšanas un darba procedūru stilu, pārveidojot līdz šim pastāvošo lēmumu pieņemšanu viena departamenta ietvaros. Tas ir saistāms ar visa ministrijas personāla iesaistīšanu integrācijas procesā, ne tikai ar to darbinieku, kuru kompetencē ietilpst Eiropas integrācijas jautājumi.

* Administrācijai jākļūst spējīgai pārņemt, ieviest un piemērot ES tiesību normas, un šajā gadījumā nepieciešama cieša harmonizācija starp Eiropas integrācijas un valsts pārvaldes reformas programmām, jo integrācijas process ir saistīts ar valsts pārvaldes kapacitātes palielināšanu, kur uzmanība jāvelta galvenajai mērķauditorijai — augstākā līmeņa amatpersonām, jo tās reāli vada integrācijas darbu Latvijā, kā arī vidējā un zemākā līmeņa ierēdņiem un profesionāļiem ministrijās, kuriem jānodrošina acquis ieviešana un jāsadarbojas ar attiecīgajām institūcijām ES.

* Ņemot vērā esošo administratīvo un finansu sadales kultūru, kad nozīmīga loma resursu iegūšanā ir ministriju un amatpersonu ietekmei lēmumu pieņemšanā, būtiski ir attīstīt valsts institūciju darbības un/vai programmu ekspertu vērtēšanu un seku prognozi, kas sabalansēs intereses nacionālajā līmenī.

* Valsts pārvaldes attīstība trijos līmeņos — nacionālā, reģionālā, vietējā — nodrošinās integrācijas procesa atklātību un sabiedrības iesaisti integrācijas procesā.

 

9.2. Integrācijas procesa vadības un koordinācijas procesa principi

Izvirzot mērķi kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, Latvijas valdība apzinās, ka tā sasniegšana prasīs mērķtiecīgu, saskaņotu un arī dinamisku valsts pārvaldes institūciju darbību. Orientācija uz mērķi kalpo par atskaites punktu integrācijas procesa koordinācijā un vadībā. Tas nozīmē, ka visu valsts pārvaldes institūciju darbs tiek virzīts vienotu mērķu sasniegšanai Latvijas integrācijā Eiropas Savienībā.

Parlamenta un valdības sadarbība ir īpaši svarīgs integrācijas procesa kvalitātes un demokrātiskuma priekšnoteikums. Latvijas institucionālajai struktūrai jānodrošina gan vertikāla, t.i., sektorāla koordinācija, gan horizontāla, kā arī starpinstitūciju sadarbība integrācijas procesā. Tādēļ viens no integrācijas procesa vadības un koordinācijas principiem ir aktīva sadarbība un aktivitāšu saskaņošana dažādu valsts pārvaldes institūciju starpā. Savukārt valsts pārvaldes institūciju sadarbības neatņemama sastāvdaļa un priekšnoteikums ir savstarpējā apmaiņa ar informāciju ikdienā.

Dažādu darba devēju un darba ņēmēju institūciju, kā arī vietējo pašvaldību iesaistīšana integrācijas procesa plānošanā un organizācijā ir princips, kam jāpievērš īpaša uzmanība. Ir nepieciešama atbalsta sniegšana, lai sagatavotu nevalstiskās organizācijas dalībai attiecīgās ES institūcijās. Plašāka sociālo partneru iesaiste dos ne vien ieguldījumu efektīvākas integrācijas politikas veidošanā, bet sekmēs sabiedrības atbalstu integrācijas politikas mērķiem un palielinās arī integrācijas procesa atklātību un caurskatāmību.

Viens no svarīgākajiem principiem, kura īstenošana jānodrošina valsts pārvaldes darbībā kopumā un integrācijas procesa vadībā, ir maksimāla atklātība un caurskatāmība , sniedzot regulāru un sabiedrībai pieejamu informāciju par integrācijas procesa norisi un valsts pārvaldes darbību.

Uzdevumi

Integrācijas procesa vadības principu īstenošanai jāveic šādi uzdevumi:

* Integrācijas procesa pieaugošā dinamika, kā arī šajā procesā iesaistīto dalībnieku skaita palielināšanās nosaka nepieciešamību pēc stratēģiski orientētas plānošanas visos ar integrāciju Eiropas Savienībā saistītajos sektoros un sfērās. Tas nozīmē, ka, vadoties no Eiropas Savienības integrācijas paplašināšanās un padziļināšanās procesu attīstības regulāra izvērtējuma un priekšlikumu izstrādes nozaru ministrijās, darba grupās, Eiropas integrācijas birojā, Ārlietu ministrijā un citās valsts pārvaldes institūcijās, Eiropas Integrācijas padomei jānosaka kārtējie Latvijas integrācijas Eiropas Savienībā mērķi un prioritātes.

* Eiropas Integrācijas padomei, Vecāko amatpersonu sanāksmei un Eiropas Integrācijas birojam, kā arī nozaru ministrijām jānodrošina šīs stratēģijas un III Latvijas Nacionālās programmas u.c. valdības pieņemto stratēģisko dokumentu izpilde, kā arī regulāri jāveic to papildināšana. Gan stratēģijas, gan programmu prioritāšu sasniegšana nodrošinās Latvijas atbilstību Eiropas Savienības dalībvalsts kritērijiem. Finansu ministrijai jānodrošina, lai turpmāk finansējuma noteikšana tiktu veikta vienlaikus ar programmas pārskatu un papildināšanu un saistībā ar valsts budžeta plānošanu.

* Eiropas Integrācijas padomei ir jāveic daudzo integrācijas pasākumu izvērtēšana, lai svarīgākajiem no tiem varētu piesaistīt papildu pieejamo finansējumu. Vidējā laika posmā valdībai jāveic nepieciešamie pasākumi, lai optimāli sagatavotos resursu piesaistei integrācijas procesa prioritātēm no ES pirmsstrukturālajiem, bet nākotnē arī no ES strukturālajiem fondiem un citām programmām.

* Jāīsteno tādas administratīvās kultūras vides veidošana, kas balstās uz starpinstitūciju sadarbību. Valsts pārvaldes institūcijām, kas nodarbojas ar Eiropas integrācijas jautājumiem, jāorganizē regulāras tikšanās un kopējas apspriedes par dažādām ar Eiropas Savienību saistītām problēmām.

* Visām integrācijas procesā iesaistītajām institūcijām pastāvīgi jāveic savlaicīga apmaiņa ar informāciju, lai sekmētu procesa efektivitāti un attīstītu savstarpējās sadarbības formas problēmu risināšanā.

* Sadarbības pilnveidošana starp LR Saeimu (parlamentu) un valdību, kā arī citām valsts pārvaldes institūcijām, ir svarīgs integrācijas procesa vadības un koordinācijas uzdevums, kas jārisina pastāvīgi.

* Eiropas Integrācijas birojam sadarbībā ar nozaru ministrijām un citām valsts pārvaldes institūcijām vidējā laika periodā jāpabeidz vienotās Eiropas integrācijas informācijas sistēmas (EIIS) izveide un jānodrošina tās darbības uzsākšana.

* Eiropas Integrācijas birojam jānodrošina Latvijas sabiedrības informēšanas stratēģijas par Eiropas Savienības integrācijas jautājumiem īstenošana atbilstoši šajā stratēģijā noteiktajiem laika termiņiem.

 

9.3. Integrācijas procesa vadības un koordinācijas struktūra un tās pilnveidošana

Integrācijas procesa aptvērums ir tik plašs, ka ikviena valsts pārvaldes institūcija ir integrācijas procesa dalībniece. Tomēr ir svarīgi nodrošināt, lai visos integrācijas procesa vadības un koordinācijas līmeņos būtu institūcijas, kas ir tieši atbildīgas par integrācijas procesa vadību un koordināciju.

Latvijas valdība uzskata, ka vidējā laika periodā ES pirmsstrukturālo fondu, bet nākotnē arī ES strukturālo fondu izmantošana ir iespēja integrācijas procesa paātrināšanai. Šim atbalstam jādarbojas papildinoši Latvijas finansu resursu ieguldījumiem. No tā izriet, ka sagatavošanās struktūrfondu izmantošanai ir svarīga Latvijas valdības īstermiņa prioritāte.

Politiskā līmenī galvenā institūcija ir Saeima (parlaments) un tās Eiropas lietu komisija . Tās uzdevums ir nodrošināt politisko atbalstu integrācijai Eiropas Savienībā Latvijas parlamentā, starptautiskā parlamentārā sadarbībā, tajā skaitā Eiropas parlamentā. Svarīgākais uzdevums īsākā un vidējā laika posmā ir nodrošināt vēl ciešāku Eiropas lietu komisijas sadarbību ar pārējām parlamenta komisijām un it īpaši sadarbību ar valsts pārvaldes institūcijām, tajā skaitā ar Ārlietu ministriju un Eiropas Integrācijas biroju.

Ministru kabineta

kompetencē ir apstiprināt likumprojektus, izdot visiem saistošus noteikumus, pieņemt lēmumus un rīkojumus, apstiprināt valdības tālākas rīcības plānus un uzdevumus, t.sk. valdības pieņemtos stratēģiskos dokumentus, kas apskata integrācijas ES aspektus. Ir nepieciešama MK centrālās lomas nostiprināšana lēmumu pieņemšanā ES integrācijas jautājumos.

Eiropas Integrācijas padome

, kuru vada Ministru prezidents un kuras sastāvā ir integrācijas procesā visvairāk iesaistīto nozaru ministri, nosaka integrācijas procesa stratēģiju un prioritātes, pieņem konceptuālus, integrācijas procesu virzošus lēmumus un rīkojumus, dod vērtējumu par integrācijas procesa gaitu kopumā. Galvenie īstermiņa un vidēja laika perioda uzdevumi ir sekot III Latvijas Nacionālās programmas integrācijai Eiropas Savienībā izpildei, nodrošināt prioritāšu caurskatīšanu, integrācijas procesa un resursu plānošanas sasaisti.

Galvenā horizontālā integrācijas koordinācijas institūcija ir Vecāko amatpersonu sanāksme , kuras sastāvā ir katras ministrijas par integrāciju atbildīgā amatpersona. VAS kompetencē ietilpst praktiskie ar integrācijas procesa koordināciju saistītie jautājumi: kompetences noteikšana starp ministrijām konkrētu uzdevumu veikšanai, saskaņotas rīcības plānu izstrāde un apstiprināšana, integrācijas programmu izpildes uzraudzība un regulāra izvērtēšana. VAS tiek saskaņota integrācijas procesa virzībai nepieciešamo darba grupu izveide, tiek noteiktas to veidojošās ministrijas un grupu vadītāji. VAS tiks izvērtēti Eiropas Integrācijas padomē ierosināmie jautājumi. Viens no svarīgākiem tuvākā laika uzdevumiem ir nodrošināt vienotas informācijas sistēmas izveidi un darbību, regulāru ES integrācijas stratēģisko dokumentu izpildes kontroli, regulāru situācijas izvērtējumu tādos stratēģiski svarīgos virzienos kā sabiedrības integrācija, tiesību normu saskaņošana, valsts administrācijas spējas nostiprināšana, sabiedrības informēšana.

Ārlietu ministrija

ir centrālā institūcija ārējā integrācijas procesa vadīšanā un organizācijā. Tā pārrauga un vada Latvijas ārējo integrācijas procesu, t.sk.:

— sekmē Latvijas ārpolitisku tuvināšanos perspektīvai ES dalībai un tādējādi iekšējo integrācijas procesu konsolidāciju;

— īsteno integrāciju ES saskaņā ar valsts ārpolitikas koncepciju;

— gatavo LR pozīciju ES politikas jautājumos, sekmē atbalstu Latvijas integrācijas centieniem ES dalībvalstīs, ES institūcijās, starptautiskajās institūcijās, trešajās valstīs;

— vada un koordinē sarunu sagatavošanas procesu, kā arī sarunu procesu pēc to uzsākšanas;

— seko Latvijas nacionālo interešu ievērošanai ES pievienošanās procesā;

— īsteno divpusējās attiecības starp Latviju un ES dalībvalstīm, ES institūcijām, nodrošinot LR piedalīšanos Eiropas konferencē, politiskajā dialogā, Eiropas Padomju tikšanās ar kandidātvalstīm;

— koordinē un pārrauga Asociācijas līguma izpildi, koordinē un organizē piedalīšanos tiesību normu caurlūkošanā (screening) ;

— sadarbībā ar Iekšlietu un Tieslietu ministrijām koordinē Latvijas dalību III pīlāra jautājumos;

— pārstāv Latviju KĀDP eirokorespondentu un politisko direktoru sanāksmēs;

— ar savu darbību sekmē ES lēmuma pieņemšanu par iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Latviju, kā arī to sekmīgu norisi.

ĀM sastāvā izveidotai sarunu sagatavošanas grupai ir jānodrošina Latvijas sagatavošanās iestāšanās sarunām, sadarbībā ar EIB un nozaru ministrijām jāizstrādā iestāšanās sarunu mandāta projekts, jāapzina tehniskās palīdzības vajadzības sekmīgu iestāšanās sarunu nodrošināšanai, jākoordinē iestāšanās sarunu process, tajā skaitā pirmais posms, proti, ES tiesību normu salīdzināšana/izvērtēšana (screening) , kā arī jāizstrādā priekšlikumi uzdevumiem, kas veicami sarunu sagatavošanas procesā iesaistītām institūcijām.

Eiropas Integrācijas birojs

ir administratīva institūcija integrācijas procesa iekšējai koordinācijai. Tas nodrošina un sagatavo Eiropas Integrācijas padomes un Vecāko amatpersonu sanāksmes darbu, sniedz palīdzību nozaru ministrijām un starpministriju darba grupām ar integrāciju saistīto uzdevumu izpildē. Tā galvenais uzdevums sekot III Latvijas Nacionālās programmas integrācijai Eiropas Savienībā īstenošanai, dot reālu un neatkarīgu informāciju par šī procesa gaitu integrācijas procesā iesaistītajām institūcijām, nodrošināt objektīvu informāciju politisko lēmumu pieņemšanai. Birojam jāsniedz regulārs atbalsts nozaru ministrijām tiesību normu harmonizācijas un ieviešanas struktūrvienību darba uzlabošanai. Eiropas Integrācijas biroja uzdevumos ietilpst slēdzienu sagatavošana par valdības izstrādāto normatīvo aktu atbilstību Eiropas Savienības tiesību normām, priekšlikumu sagatavošana Eiropas Integrācijas padomei un Ministru kabinetam integrācijas procesa veicināšanai, informācijas apmaiņas nodrošināšana starp valsts pārvaldes institūcijām un Eiropas Komisiju, sabiedrības informēšanas darba koordinācija, Eiropas integrācijas programmas sagatavošanas vadība, tās izpildes pārraudzības organizācija, Eiropas integrācijas informācijas sistēmas izveide un uzturēšana. Eiropas Integrācijas birojs līdz ar Finansu ministriju ir atbildīgs vērtētājs starptautiskās palīdzības resursu ("Phare", divpusējā sadarbība) izlietojumam Eiropas integrācijas mērķiem. Eiropas Integrācijas birojam sadarbībā ar visām integrācijas procesā iesaistītām institūcijām jāsagatavo regulārs integrācijas programmas izpildes izvērtējums.

Nozaru ministrijas

ir tieši atbildīgas par konkrētā sektora jautājumiem ES integrācijas kontekstā, kā piemēram, nacionālo tiesību normu saskaņošana atbilstoši ES prasībām, sektora intereses, potenciāla izmantošana, attīstības vajadzības u.c. Visās nozaru ministrijās ir ieceltas par integrāciju Eiropas Savienībā atbildīgas amatpersonas valsts sekretāru vai tā vietnieku līmenī. Koordinētai un saskaņotai ministriju pozīcijai un darbībai ir būtiska nozīme, nodrošinot kvalitāti iestāšanās procesā. Starpministriju sadarbība, darba grupas palīdz nodrošināt Asociācijas līguma saistību izpildi, sagatavošanos iestāšanās sarunām, kā arī ir priekšnosacījums sekmīgu iestāšanās sarunu norisei un pievienošanās ES ar Latvijai optimāliem nosacījumiem. Starpministriju darba grupu uzdevums ir sagatavot situācijas izvērtējumu konkrētā nozarē, sagatavot konkrētu tiesību normu saskaņošanas plānu šajā nozarē, sagatavot un iekšēji saskaņot normatīvo aktu projektus, pirms ministrija tos iesniedz apstiprināšanai Ministru kabinetā. Vecāko amatpersonu sanāksme ir izveidojusi vairāk nekā 30 darba grupas, kuru kompetencē ietilpst acquis , kā arī II un III pīlāra jautājumi.

Valsta pārvaldes reformu birojs

, kura kompetencē ietilpst īstenot valsts pārvaldes reformas koncepciju, nodrošina šajā stratēģijā ietverto integrācijas procesa vadības un koordinācijas principu pakāpenisku īstenošanu valsts pārvaldes sistēmā tuvākā un vidējā laika periodā, panākot būtisku valsts pārvaldes profesionalitātes pieaugumu.

 

9.4. Administratīvās spējas nodrošināšana, cilvēku resursi un izglītība

Vispārējie principi

. Kopš Asociācijas līguma stāšanās spēkā, kā arī pēc Latvijas pieteikuma iestājai Eiropas Savienībā mācības Eiropas Savienības jautājumos kļuvušas par prioritāti un vienu no noteicošajiem faktoriem ceļā uz iestāšanos ES.

Ir nepieciešams apzināties, ka gan pirmsiestāšanās periodā, gan sarunu gaitā, kā arī pēciestāšanās periodā efektīva Latvijas interešu aizstāvība būs iespējama tikai tik lielā mērā, cik valsts sektorā nodarbinātie, kā arī sociālie partneri un privātsektors būs izglītoti un izpratīs valsts intereses integrācijas kontekstā. Šeit jāapzinās arī fakts, ka integrācijas process, kā arī Eiropas veidošanās balstās uz pastāvīgu sarunu procesu, tādēļ īpašu nozīmi iegūst sarunu risināšanas prasme un situācijas pārzināšana Briselē un dalībvalstīs.

Lai izveidotu līdzsvarotu mācību shēmu, nepieciešams noteikt galvenos principus, uz kuriem jābalstās mācību procesa organizācijai. Tie ir:

* Decentralizācija — katra integrācijas procesā iesaistītā institūcija savas kompetences ietvaros atbild par mācību īstenošanu;

* Vienots institucionālais ietvars — to panāk, nodrošinot visu Eiropas Savienības mācību organizēšanā iesaistīto valsts institūciju sadarbību. Šeit svarīga loma ir mācību koordinācijas mehānisma izstrādei, kam turpmāk jāpievērš uzmanība;

* Caurskatāmība — vienotas datu bāzes izveidošana ar mērķi apkopot informāciju par potenciālajiem sarunās iesaistāmajiem Latvijas pārstāvjiem;

* Pārmantojamība — to panāk integrācijas procesā aktīvi iesaistītajām personām pastāvīgi nododot tālāk darbā ar EK tiesību normu ieviešanu, kā arī saskarsmē ar ES komisiju un dalībvalstīm jau uzkrāto pieredzi.

Mācību virzieni

* EK tiesību normu kopums . Lai iegūtu pilntiesīgas dalībvalsts statusu, Latvijai būs jāpārņem un pilnā apjomā jāievieš Eiropas Kopienu tiesību normu kopums jeb acquis communautaire . Ir jāveic valsts pārvaldē un tautsaimniecībā nodarbināto izglītošana jautājumos, kas saistīti ar EK tiesību normām. Īpaša vērība jāpiegriež tiesu sistēmas sagatavošanai darbam ar EK tiesību normām, tādēļ ir svarīgi nekavējoties sākt mērķtiecīgu visu līmeņu tiesu tiesnešu mācības ar ES saistītajos juridiskajos jautājumos.

* Mācības sarunu risināšanā . Kā jau tika minēts, integrācijas process, kā arī Eiropas veidošanās balstās uz pastāvīgu sarunu procesu kā ar Eiropas Komisiju, tā arī ar dalībvalstīm. Lai nodrošinātu efektīvu Latvijas interešu aizstāvību sarunu procesā, valdība īpašu vērību pievērsīs mācībām sarunu risināšanas jautājumos.

* Eiropas dimensijas ieviešana akadēmiskajā izglītībā. Šodienas studenti ir potenciālie rītdienas Latvijas valsts pārstāvji ES. Ir jāsekmē viņu interese un studiju iespējas par valsts pārvaldi un Eiropas Savienību.

* Svešvalodu mācības . Lai nodrošinātu veiksmīgu sarunu procesu, kā arī iestāšanās gadījumā — sekmīgu darbu Eiropas Savienības ietvaros, nepieciešams radīt apstākļus efektīvai, uz ES terminoloģiju vērstai svešvalodu apgūšanai valsts institūcijās.

* Eiropas Kopienas normatīvo aktu tulkošana . Eiropas tiesību normu ieviešanas neizbēgams priekšnosacījums ir to latviskošana. Tikpat svarīga būs arī Latvijas tiesību normu tulkošana angļu un citās ES dalībvalstu valodās. Ņemot vērā to, ka pēc iestāšanās latviešu valoda būs Eiropas Savienības oficiālā valoda, jau šobrīd nepieciešama jaunas, Eiropas Savienībā pastāvošas profesijas — jurists — tulks — izveide. Šādas kvalifikācijas iegūšanai nepieciešamā mācību kursa izveide ir Latvijas Universitātes tuvākā laika uzdevums.

* Finansējums . Integrācijas procesa gaitā valdība pievērsīs uzmanību tam, lai nodrošinātu ES lietu mācībām un normatīvo aktu tulkošanai nepieciešamo finansējumu. Tomēr, ņemot vērā nepieciešamo līdzekļu lielo apjomu, nepieciešams rast optimālu risinājumu augšminēto aktivitāšu finansēšanai, kura būtība ir visu iespējamo finansējuma avotu izmantošana. Finansējuma avoti būs: valsts budžets, ES palīdzība, divpusējā palīdzība, privātsektora finansiālais atbalsts, atsevišķos gadījumos — mācību semināru dalībnieku iemaksas.

Riski un pieņēmumi, kas saistīti ar mācību īstenošanu

ES jautājumu mācību īstenošanu var sarežģīt administratīvo struktūru noslogotības problēma. Ja pieņem, ka darba apjoms integrācijas jomā visām kandidātvalstīm ir vienāds, tad jākonstatē, ka Latvijā ir samērā maza administrācija, kas tieši iesaistīta integrācijas procesā. Šādā situācijā jo lielāku nozīmi iegūst valsts pārvaldē nodarbināto vispārējais profesionālisms, kā arī viņu zināšanas ES jomā.

Vēl viens riska faktors ir nepietiekams skaits vietējo mācībspēku. Ņemot vērā pārmantojamības principu, ir svarīgi, lai pieredzējušākie ierēdņi aktīvi iesaistītos mācību procesā un paši kļūtu par mācībspēkiem.

Valdības uzdevumi mācību jomā

* nodrošināt maksimālu ES jautājumu mācību programmu pieejamību;

* uzskatīt mācības ES jautājumos par integrācijas procesa neatņemamu sastāvdaļu;

* ierēdņu mācības kopumā saistīt ar Eiropas integrācijas procesu;

* sagatavot nepieciešamā skaitā vietējos mācībspēkus;

* radīt apstākļus efektīvai svešvalodu apgūšanai valsts pārvaldē;

* radīt apstākļus EK normu tulkošanai latviešu valodā un Latvijas tiesību normu tulkošanai ES dalībvalstu valodās.

 

10. SABIEDRĪBAS INFORMĒŠANA PAR ES UN IESAISTĪŠANA LĒMUMU PIEŅEMŠANĀ

1.

Lai arī integrācija Eiropas Savienībā ir apstiprināta valdības līmenī, tai ir jāgūst arī sabiedrības atbalsts. Tomēr sabiedrība nav gatava atbalstīt šo lēmumu, ja tai nav pietiekamas informācijas par Eiropas Savienību, valdības politiku vai Saeimas un valsts administrācijas pieņemtajiem lēmumiem. Šobrīd ir pārāk daudz neatbildētu jautājumu, un viens no svarīgākajiem uzdevumiem tuvāko gadu laikā ir palīdzēt cilvēkiem iegūt informāciju un iepazīstināt tos ar iespējamām izmaiņām pēc pievienošanās Eiropas Savienībai. It īpaši jāievēro tas, ka tāds process kā integrācija Eiropas Savienībā agrāk vai vēlāk ietekmēs katru Latvijas iedzīvotāju, un to nevar īstenot bez plaša sabiedrības atbalsta. Sabiedrības informēšana par ES ir Eiropas Integrācijas biroja kompetencē.

2.

Iepazīstinot ar Eiropas Savienību un ar Latvijas integrāciju tajā saistītajiem procesiem, ir jāņem vērā virkne apstākļu.

Sabiedrības attieksme Latvijā pret Eiropas Savienību, kas atšķirībā no citām kandidātvalstīm ir mazāk atbalstoša. Saskaņā ar 1997. gada Viduseiropas un Austrumeiropas eirobarometra datiem, Latvijā referendumā par Latvijas iestāšanos ES par balsotu 40%, pret 13% un 32 % vēl nav izlēmuši. Lielā mērā neizlēmušo lielo skaitu nosaka nepietiekamā informācija par jautājumiem, kas saistīti ar Eiropas Savienību.

Ņemot vērā informācijas apjomu un sabiedrības uzticības oficiālajiem informācijas avotiem negatīvo raksturu, valdība nevar būt vienīgais informācijas avots ES jautājumos. Tātad īpašu nozīmi iegūst citi iespējamie informācijas sniedzēji — nevalstiskās organizācijas, profesionālās u.c. asociācijas, it īpaši masu mediji un to iesaistīšana sabiedrības informēšanā par Eiropas Savienību un ar to saistītiem jautājumiem. Līdz ar to uzmanība jāveltī informēšanas procesā iesaistīto institūciju savstarpējai darbības koordinācijai.

Turklāt jāatzīmē, ka centrālās avīzes, kas diezgan bieži pievēršas ES jautājumiem, valsts pārvaldes institūciju, Eiropas Komisijas delegācijas un citu organizāciju sagatavotie informatīvie materiāli nav pieejami lielai daļai Latvijas iedzīvotāju (finansiālu iemeslu un piegādes problēmu dēļ). Izplatīšanas mehānisma nepilnības kavē speciāli sagatavoto informācijas materiālu piegāde. Internets kā viens no svarīgākajiem informācijas avotiem mūsdienu pasaulē ir pieejams tikai retam Latvijas iedzīvotājam. Tas nosaka nepieciešamību informēšanai izmantot tos avotus, kas ir jau guvuši atzinību sabiedrībā, kurus izmanto un kuriem uzticas, — TV, radio, vietējās avīzes un bibliotēkas.

3.

Svarīgākais pamatprincips sabiedrības iepazīstināšanā ar Eiropas Savienību ir tas, lai sabiedrība saņemtu objektīvu informāciju par Eiropas Savienību un integrācijas procesu saistītajiem notikumiem valstī. To realizējot, jācenšas palielināt informācijas plūsma par šiem jautājumiem, jānodrošina tās precizitāte un atbilstība situācijai, kā arī jānodrošina šīs informācijas pieejamība.

4.

Veicot sabiedrības informēšanu par jautājumiem, kas saistīti ar ES, nedrīkst aizmirst, ka jānodrošina ne tikai vienvirziena plūsma — valdība — sabiedrība, bet jāpanāk arī atgriezeniskās saiknes — sabiedrība — valdība funkcionēšana, dodot iespēju sabiedrībai paust savus uzskatus, iesniegt priekšlikumus par jautājumiem, kas saistīti ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Lai veicinātu atgriezeniskās saiknes funkcionēšanu, šobrīd tiek veidota Eiropas integrācijas informācijas sistēma (EIIS), kas ne tikai palīdzēs Latvijas valdībai kontrolēt Nacionālās programmas integrācijai Eiropas Savienībā prioritāro pasākumu izpildes kvalitāti un nepārtrauktību un, ja būs nepieciešams, ļaus papildināt un precizēt Nacionālo programmu, bet arī būs pieejama visiem interesentiem Eiropas Integrācijas biroja mājas lapā internetā.

5.

Tā kā Latvijas iestāšanās ES nav tuvākā laika jautājums, plānojot sabiedrības informēšanu, jāņem vērā tās ilgstošais raksturs un ar iestāšanos saistīto laika posmu īpatnības:

— Sākotnēja iepazīstināšana. Tas ir laika periods līdz 1999. gadam, kad Latvijas iedzīvotāji ir jāiepazīstina ar ES pievienošanās koncepciju, jādod visplašākā informācija par Eiropas Savienību un Latvijas attiecībām ar to.

— Pirmssarunu posms. Tas ir laika periods pirms formālo sarunu uzsākšanas, kad vajadzēs pastāvīgi aktivizēt un precizēt informāciju, veicināt diskusijas par Eiropas Savienību sabiedrībā.

— Sarunu periods. Tas ir laika periods no noslēguma sarunu uzsākšanas līdz referendumam, kura laikā jāpastiprina informācijas sniegšanas aktivitāte un jāgatavojas pirmsreferenduma fāzei.

— Referendums. Tas ir intensīvas darbības periods tieši pirms referenduma, ņemot vērā prognozējamo sabiedrības intereses pieaugumu tieši pirms lēmuma pieņemšanas.

— Periods pēc referenduma. Tas ir laika periods, kad Latvija ir iestājusies ES (pieņemot, ka balsojuma rezultāts ir pozitīvs). Sabiedrības informēšana ir jāturpina, lai nodrošinātu sabiedrības informētību par ES un pozitīvas attieksmes saglabāšanu sabiedrībā.

6.

Lai arī šobrīd šīm fāzēm vēl nav zināms noteikts laika periods un līdz ar to nav iespējams izstrādāt precīzu pasākumu plānu, tomēr ir iespējams veikt vispārīgu plānošanu, paredzot, ka katram informēšanas posmam ir jāizstrādā detalizēts pasākumu plāns. Tā šobrīd, ņemot vērā iepriekšminētos apsvērumus, tiek plānots sākt informatīvo materiālu publicēšanu, nodrošinot to pieejamību visplašākajiem sabiedrības slāņiem, izplatīšanai izmantojot bibliotēku tīklu, masu informācijas līdzekļus un interneta iespējas. Ir paredzēta arī TV un radio programmu veidošana, semināru, konferenču organizēšana, īpaša uzmanība tiks pievērsta skolēnu un studentu izglītošanai.

 

 

Par Latvijas stratēģiju integrācijai Eiropas Savienībā

Lūdzu iekļaut 1998.gada 20.oktobra Ministru kabineta sēdē un pasludināt par Ministru kabineta lietu jautājumu par Latvijas stratēģiju integrācijai Eiropas Savienībā.

Stratēģija ir izstrādāta, lai apskatītu vienkopus Latvijā jau izstrādātos stratēģiskos dokumentus, kas regulē atsevišķas integrācijas jomas, kā arī novērtētu, kuros sektoros būtu izstrādājami stratēģiski rīcības dokumenti. Līdz šim izstrādātie dokumenti, piemēram, III Nacionālā programma acquis pārņemšanai, valdības rīcības plāns, vidējā termiņa ekonomiskā stratēģija, stratēģija trešā pīlāra jomā u.c., nav tikuši aplūkoti kā viena integrācijas procesa elementi.

Stratēģijas, konceptuāla rakstura valdības dokumenta, īstenošana veido vienotu pamatu Latvijas turpmākai virzībai līdz ES dalībvalsts statusa iegūšanai, un tās mērķis ir veicināt iestāšanos Eiropas Savienībā. Stratēģija vienkopus apskata svarīgākos integrācijas virzienus, tie ir — politisko kritēriju izpilde dalībai Eiropas Savienībā, ekonomiskās integrācijas politikas īstenošana, Latvijas likumdošanas harmonizācija saskaņā ar acquis (ES likumdošanas kopumu), ES trešā pīlāra, t.i., sadarbības iekšlietās un tieslietās, prasību izpilde, priekšnoteikumu izpilde valsts integrācijai kopējā ārlietu un drošības politikā, kultūras un izglītības politika, valsts administrācijas spēju nostiprināšana, sabiedrības informēšana par ES un tās iesaistīšana lēmumu pieņemšanā.

Stratēģija uzsver, ka integrācija ES nav pašmērķis, bet gan līdzeklis, lai sekmētu valsts nozīmīgāko mērķu īstenošanu, t.i., politiskā stabilitāte, ilgtspējīga un līdzsvarota ekonomiskā izaugsme, sociālā aizsardzība, latviešu valodas saglabāšana un kultūras identitātes nostiprināšana. Latvijas integrācijā ES ir jāņem vērā valsts nacionālās un ārpolitikas intereses. Visos sektoros integrācija ES notiek vienotā laika ietvarā, un integrācijas procesa kvalitāte ir atkarīga no visu šo sektoru līdzsvarotas attīstības. Tas prasa veikt integrācijas procesa regulāru izvērtēšanu un finansu līdzekļu plānotu piesaisti.

Stratēģijā integrācija ES apskatīta trīs posmos: līdz iestāšanās sarunu uzsākšanai, iestāšanās sarunas, pēc iestāšanās sarunu noslēguma līdz ratifikācijas procesa pabeigšanai LR Saeimā un ES dalībvalstīs. Stratēģija ir uzskatāma par izpildītu, Latvijai kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalsti.

Stratēģija ir komplekss, fleksibls un atvērts dokuments. Latvijas arvien dziļāka un kvalitatīvāka iesaiste ES pastāvīgi nosaka jaunus uzdevumus, tādēļ regulāri jāizvērtē prioritātes integrācijas sektoros un jānodrošina to īstenošana, jāizstrādā vidēja un ilgtermiņa uzdevumu rīcības plāns un jānodrošina tā izpildes pārraudzība.

Ārlietu ministrs Valdis Birkavs