Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Aizsardzība: Ne soli atpakaļ, vienmēr tik uz priekšu

nr. 308/312., 23.10.98.; nr. 315/316., 27.10.98.; nr. 317/320., 28.10.98.

Mārtiņa Vācieša

(1873 – 1945) laiks

(20.12.1929. – 26.03.1931.)

Pietkais ģenerālis aizsardzības resora vadībā

Kara ministrs, runājot Saeimā 1930.gada 4.februārī, aizrādīja, ka kritika bijusi stipri pārspīlēta. Aviācijā esot tikai 10 lidmašīnu tipu, bet aviācijas pulkam nepieciešami 11–12 tipi un aviācijas skolai trīs tipi. Kājnieku divīzijas izlūkiem uzdevumu veikšanai nepieciešami divi dažādi tipi, tālizlūkošanai viens tips, iznīcinātājiem vismaz divi tipi, bez tam lidotāju sagatavošanai, pārejot no skolas uz kaujas lidmašīnām — vēl četri citi tipi. Vācietis norādīja arī, ka gadā caurmērā esot tikai 23 avārijas un bojā gājuši nevis 25%, bet 4% lidotāju: 1920.gadā 6 (30%), 1921.gadā neviens, 1922.gadā — 2%, 1923.gadā neviens, 1924.gadā — 2,8%, 1925. un 1926.gadā neviens, 1927.gadā — 4,6%, 1928.gadā — 1,8% un 1929.gadā — 3,3%. Pēc pārbaudes no ierindas izslēgtas 10–12 lidmašīnas. Vecās lidmašīnas lieto vairs tikai pirmapmācībai, bet lidotājus sūta mācīties uz Angliju, Franciju un Poliju.

Ar kara ministra J.Zālīša pavēli jau 1919.gadā tika nodibināts Kara muzejs, kas atradās Pulvera tornī. Vācieša laikā 1930.gada 14.oktobrī Saeima pieņēma likumu par Kara muzeju, kuru Valsts prezidents A.Kviesis izsludināja 20.oktobrī. Likumā bija noteikts, ka muzeja uzdevums ir vākt, glabāt, izstādīt un popularizēt dažādas senatnes, kā arī jaunāko laiku kaujas un militāri kulturālās vērtības, kurām ir nozīme kara vēsturē, armijas un tautas audzināšanā. Muzeja padotību nosaka kara ministrs. Muzeja līdzekļus veido budžeta kārtībā piešķirtie kredīti un speciālas summas — ziedojumi, novēlējumi u.c. ienākumi.

Prof. Edgara Andersona vērtējumā Vācietis, būdams kara ministrs, "iespēju robežās rūpējās par apbruņojuma un sevišķi apmācību uzlabošanu smagajos depresijas gados, kad līdzekļu trūkums bija katastrofāls. Viņa laikā notika arī visciešākā sadarbība ar Igaunijas bruņotajiem spēkiem" ("Latvijas bruņoties spēki un to priekšvēsture". — Toronto, 1983. — 61.lpp.).

Savukārt Fēlikss Cielēns — viens no latviešu sociāldemokrātu līderiem Latvijas brīvvalstī — atceras, ka vācu okupācijas laikā Vācietis bez jebkādām ierunām 1944.gadā parakstījis latviešu inteliģences manifestu, kas prasīja atjaunot neatkarīgu Latviju. Cielēns raksta: "Ģenerālis Vācietis Carnikavas muižas nelielajā pilī bija ierīkojis elegantu dzīvokli ar laba stila mēbelēm un pavasaros un vasarās kopa augļu kokus, puķes un sakņu dobes. Kaut gan viņš bija Arveda Berga konservatīvās partijas piekritējs, tomēr viņš mani, sociāldemokrātu, kurš nikni bija karojis pret labo spārnu, uzņēma ļoti laipni, cienāja ar pusdienām un sarunājās, kā vēroju, atklāti un lojāli. Redzēdams, ka parakstus jau devuši visu triju baznīcu galvas un daži ģenerāļi, bijušais kara ministrs labprāt pievienoja savu parakstu" ("Laikmetu maiņā", III sēj. — Vesterosā, 1964. — 275.lpp.).

Mārtiņš Vācietis aizgāja viņsaulē 1945.gada 19.martā. Viņš apbedīts Carnikavas kapos.

Jāņa Baloža

(1881 – 1965) laiks

(06.12.1931. – 05.04.1940.)

Astoņarpus gadu kara ministra krēslā

Šūpulis kārts Trikātas pagasta "Vēžniekos" lauksaimnieka ģimenē. Beidzis vietējo draudzes skolu un 1898. gadā iestājies armijā 110. kājnieku pulkā Kauņā. 1902. gadā podporučika dienesta pakāpē absolvējis Viļņas junkurskolu. Virsnieka karjeras kāpnes: poručiks (1906), štābkapteinis (1910), kapteinis (1914). Dienējis 100. kājnieku pulkā Daugavpilī. Piedalījies Krievijas – Japānas karā, kaujās ievainots. Kopš 1905. gada dienējis 106. kājnieku pulkā Viļņā (no 1914. gada rotas komandieris, vēlāk bataljona komandieris). Pirmā pasaules kara laikā piedalījies kaujās Austrumprūsijā. 1915. gadā pie Grodņas ievainots un, atrazdamies lazaretē, kritis vācu gūstā. Atradies gūstekņu nometnē Silēzijā.

1918. gada novembrī atgriezies dzimtenē, Balodis tūdaļ 1. decembrī kapteiņa dienesta pakāpē iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Dienēja virsnieku rezerves rotā (vēlākajā 1. neatkarības rotā). 1919. gada 28. februārī tika paaugstināts par pulkvežleitnantu (tālaika terminoloģijā — par kopvedi). Pēc atsevišķā latviešu bataljona komandiera Oskara Kalpaka traģiskās bojāejas 1919. gada 6. martā, kad bataljona komandēšanu uzņēmās Balodis, ministrs J.Zālītis 14. martā izdeva pavēli, kurā starp citu bija teikts: "Kopvedis Balodis, uzņemdamies grūtos apstākļos bataljona komandēšanu, bija veicis ne tikai savus operatīvos uzdevumus, bet ievērojis arī lielā mērā atsvabināto iedzīvotāju intereses. Lielākos centros drošības un likumības aizsargāšanai ir ierīkotas latviešu kara komandantūras. Par varonīgo un apzinīgo darbu Latvijas atsvabināšanā Latviešu atsevišķam bataljonam visā viņa pilnā sastāvā es vēlreiz atzīmēju savu pateicību. (..) Kopvedi Balodi par nopelniem Latvijas neatkarības cīņās paaugstinu par pulkvedi, skaitot no 14. marta 1919.g. (..) Latviešu atsevišķo bataljonu pārdēvēju par "Latvijas armijas dienvidu grupu". Grupai pagaidām pieņemt atsevišķas brigādes organizāciju no kājnieku rotām, sapieru rotas un piekomandētās artilērijas vienības. Brigādes komandēšanu uzdodu pulkvedim Balodim."

Pēc vācu baronu un viņu domubiedru 16. aprīlī Liepājā organizētā puča, kas bija vērsts pret Latvijas Pagaidu valdību, tika izveidota frontes drošības komiteja, kas paredzēja nodot valsts varu militārai direktorijai, kurā provokatoriski uzaicināja iestāties arī Balodi. Brigādes komandieris nosūtīja uz Liepāju trīs savus virsniekus ar uzdevumu iegūt sīku informāciju par tur notikušo. J.Luters, A.Galindoms un J.Mežciems apspriedās ar angļiem, Pagaidu valdību un vācu militāro vadību, pēc kam tika publicēts šāds paziņojums: "Latviešu kara spēku komandieris pulkvedis Balodis kategoriski atsakās no piedalīšanās militārā direktorijā un līdz ar to aizliedz viņam padotiem kareivjiem kaut kādā ziņā ņemt dalību direktorijā. Latviešu armija atrod karaspēka iejaukšanos politiskos jautājumos par disciplīnas trūkumu un uzskata par savu vienīgo un vissvarīgāko uzdevumu cīņu pret lielniecismu. Armija balstās vienīgi uz Tautas padomes (Latvijas priekšparlaments. — R.T.) un no Tautas padomes iecelto Pagaidu valdību. Pret karaspēka disciplīnas pārkāpumiem Liepājas notikumos 16. aprīlī aktīvā armija izsaka savu visstiprāko nosodīšanu."

Taču Baloža komandētā Dienvidu grupa ieņēma neitrālu pozīciju Cēsu kauju laikā 1919. gada jūnijā, neatbalstot latviešu un igauņu karaspēka cīņu pret vācu landesvēristiem un dzelzsdivīzijniekiem. Par to Balodi vēlāk kritizēja kā Latvijā, tā Igaunijā, un tas nereti traucēja atrast kopēju valodu ar igauņu militāristiem.

1919. gada 16. jūlijā Balodi iecēla par Kurzemes divīzijas komandieri un Austrumu frontes pavēlnieku, bet 16. oktobrī — par Latvijas armijas virspavēlnieku. Viens no latviešu sociāldemokrātu vadītājiem Fēlikss Cielēns, kas nebūt nesimpatizēja labēji tendētajam pulkvedim, savos memuāros par šo notikumu rakstīja: "Virspavēlnieka maiņa (Balodi iecēla ģen. D.Sīmonsona vietā. — R.T.) varēja sekmēt jauna gara ienešanu armijā. Pulkvedis Balodis nebija beidzis Pēterburgas kara akadēmiju un nebija arī varējis iegūt plašāku praksi kara laukā, jo drīz vien pēc lielā kara sākšanās bija kritis vācu gūstā. Bet viņam bija citas īpašības, kas nepieciešamas virspavēlniekam: absolūta uzticība uzvarai, paļāvība uz saviem virsniekiem un kareivjiem, taisnīgs raksturs un enerģija. Viņš bija īsts vienotājs, neļāva armijā ieperināties personīgām intrigām, skaudībai virsnieku korpusā. Viņa vadībā apvienojās kalpakieši ar ziemeļniekiem (..). Zilo acu skatiens taisnīgs, pat sirsnīgi pretimnākošs, sejas vaibsti tieši atklāti, izturēšanās vienkārša, bez jebkādas pozas. Balss tonis mierīgs, kas uzticību iedveš, bet arī prasa." ("Laikmetu maiņā", II sēj. — Vesterosā, 1963. — 105.lpp.).

1920. gada janvārī Balodi paaugstināja par ģenerāli. Kad sekmīgi bija aizvadītas divas visnotaļ atbildīgas un smagas kampaņas — cīņa ar Bermonta karaspēku un Latgales atbrīvošana —, 1921. gada martā ģenerālis tika atbrīvots no virspavēlnieka amata sakarā ar tā likvidēšanu un armijas pāreju uz miera laika štatu sarakstu. Tā paša gada jūlijā viņu atvaļināja no armijas.

Latvijas Satversmes sapulce 1921. gada 20. aprīlī pieņēma likumu par zemes piešķiršanu armijas virspavēlniekam ģenerālim Balodim, kuru parakstīja Augstā nama prezidents J.Čakste un sekretārs R.Ivanovs. Šajā aktā bija teikts:

"1. Armijas virspavēlniekam ģenerālim Balodim, kā Latvijas tautas armijas vadonim Latvijas atbrīvošanās cīņās, piešķirta 100 hektāru liela saimniecība ar ēkām un nepieciešamo inventāru, bez maksas, dzimtsīpašumā.

2. Piešķirto saimniecību ģenerālim Balodim ierāda no valsts zemes fonda un nodod līdz ar ēkām un inventāru Zemkopības ministrija saziņā ar centrālo zemes ierīcības komiteju ne vēlāk par 1921.g. 6. maiju."

Eksvirspavēlniekam piešķīra lauku saimniecību Līvbērzes pagasta Baložos (bij. Upesmuižā). 1923. gadā Balodi ievēlēja par aizsargu organizācijas goda šefu. No 1925. gada viņš bija Lāčplēša Kara ordeņa domes loceklis. Tajā pašā gadā ģenerāli no Zemnieku savienības ievēlēja par 2. Saeimas deputātu, vēlāk — arī par 3. un 4. Saeimas deputātu. Balodis parlamentā vadīja Karalietu komisiju, taču ar īpašu aktivitāti deputāta darbā neizcēlās. Cielēns jau minētajās atcerēs raksta (281. lpp.): "Zemnieku savienības deputātu vidū (2. Saeimā. — R.T.) arī bija ienākuši daži jauni. Visievērojamākais bija ģenerālis Jānis Balodis. Lielā ziņkārībā daudzi gaidīja, kā nu bijušais armijas virspavēlnieks parādīs sevi politiskās stratēģijas un taktikas mākslā. Visi gaidītāji dziļi vīlās, jo ģenerālis Balodis nekādi sevi neparādīja politiskās cīņas laukā. Saeimas sēžu zālē viņš palika nedzirdams."

2. Saeimā, kur Balodis darbojās arī Budžeta un Agrārpolitikas un lauksaimniecības lietu komisijā, viņš parakstīja vienu likumprojektu un vienu likuma ierosinājumu. Un tas bija parlamentārieša darbs trīs gadu garumā!

Vienīgais jautājums, par kuru Balodis referēja 3. Saeimā, bija likums par dienesta gaitu armijā un flotē. Parlamenta VII sesijas 13. sēdē 1930. gada 2. decembrī prezentētais referāts sastāvēja no četriem teikumiem:

"Augstais nams! Latvijas armija miera apstākļos pastāv jau vairāk nekā 10 gadus, bet līdz šim laikam mums vēl nav kopēja likuma par dienesta gaitu armijā un flotē. Līdzšinējie likumi un nosacījumi nav piemēroti mūsu armijas iekārtai un mūsu armijas garam; tādēļ arī karalietu komisija saskaņā ar armijas vadību ir izstrādājusi sevišķu likumu. Šis likums karalietu komisijā pieņemts gandrīz vienbalsīgi, un es lūdzu Augsto namu to pieņemt steidzamības kārtībā."

Deputāti atbalstīja Baloža lūgumu un pārgāja pie debatēm, kurās runāja B.Kalniņš, L.Jeršovs, G.Mīlbergs u.c. parlamentārieši. Referents no galavārda atteicās. Viņam gan vajadzēja vēl īsi runāt 11 reizes, apspriežot likumu pa pantiem. Likumu pieņēma tajā pašā sēdē, 46 deputātiem balsojot par un 30 pret.

Lai gan Balodis bija inerts Augstajā namā, viņa vārds, atšķirībā no Ulmaņa, valstī joprojām bija populārs. Par to liecina arī 4. Saeimas vēlēšanas 1931. gadā. Kurzemes vēlēšanu apgabalā Ulmanis palika aiz Baloža otrajā vietā. Vidzemes vēlēšanu apgabalā — ceturtajā vietā aiz Baloža pirmajā vietā, Latgales apgabalā — ceturtais aiz Baloža trešajā vietā, Zemgales apgabalā — piektajā vietā aiz Baloža pirmajā vietā, un Rīgā — sestajā vietā aiz Baloža otrajā vietā.

Ulmanim tas, protams, nepatika, taču viņam bija vien jāsamierinās, ka Progresīvās apvienības biedrs Marģers Skujenieks uzaicināja savā valdībā par kara ministru "balto ģenerāli", kā nereti tautā dēvēja Balodi. Viņa autoritāte Latvijā nebija apšaubāma. Ne jau gadījuma pēc valdības mainījās, bet Balodis kā bija, tā palika savā postenī.

Pirms stāstām sīkāk par Baloža darbu jaunajā amatā, gribas pagarāk citēt ievērojamā trimdas vēsturnieka prof. Edgara Andersona grāmatu "Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture" (Toronto, 1983), kurā teikts (56. lpp.): "Ievērojama nozīme Latvijas bruņoto spēku Kara ministrijas vēsturē bija Latvijas armijas virspavēlniekam Latvijas atbrīvošanas karā un ilggadējam kara ministram ģen. Jānim Balodim. Tā kā uz viņu lielā mērā gūlās atbildība par Latvijas likteni, viņa darbība un personība ir diezgan plaši izvērtēta grāmatās un rakstos. Viņš ir gan slavināts un idealizēts, gan kritizēts. Daudzu laika biedru liecībās viņš atklājas kā nacionāli apzinīgs un patriotisks cilvēks, kas allaž centies izvairīties no sarežģījumiem un intrigām. Būdams demokrātiskas pārliecības, viņš centies saprasties ar dažādu uzskatu cilvēkiem. Viņš bijis stalta auguma, kluss un mierīgs, vienkāršs, dabisks un sirsnīgs cilvēks un ātri ieguvis citu simpātijas. Asu un saspīlētu attieksmju gadījumos viņš meklējis izlīdzinājumus un kompromisus. Arī viņa nacionālisms nav bijis šovinistiska rakstura. Jaunākajos virsniekos dziļu iespaidu atstājis viņa tēvišķīgums. Pēc savas domas viņš bijis vienotājs, ne skaldītājs, kas atklājās jau Latvijas atbrīvošanas kara laikā, kad viņš spēja saliedēt dažādus elementus vienotā nacionālā armijā. Pēc dabas viņš bija stipri kautrīgs, bet ne kareivīgs, un nekādā gadījumā diktatorisks. Zināmās aprindās viņš pasvītroja, ka "vēlas stāvēt blakus", bet nebūt "pirmais". Viņš labprāt pakļāvās padomdevēju ietekmei un centās visur atstāt laba un gādīga cilvēka iespaidu. Viņš patiesi ļoti gādāja par karavīru labklājību dažādos veidos valsts iespēju robežās. Balodis lēni domāja, bet spēja arī rīkoties patstāvīgi."

Pirmais konceptuālais normatīvais akts militārā laukā, kas tika pieņemts Baloža ministrības laikā, bija likums par bruņoto spēku virsvadību, kuru Saeima apstiprināja 1932. gada 20. decembrī un Valsts prezidents A.Kviesis izsludināja 30. decembrī. Tajā bija teikts, ka "Valsts aizsardzības padome miera laikā sastāv no Valsts prezidenta kā priekšsēdētāja, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta kā viņa vietniekiem, kara, ārlietu, finansu, satiksmes un iekšlietu ministra, Saeimas kara lietu komisijas priekšsēdētāja, armijas komandiera un viņa štāba priekšnieka — kā locekļiem."

Aizsardzības padome miera laikā izstrādā valsts aizsardzības plānu, kuru apstiprina Valsts prezidents, un pārrauga tā realizēšanu. Kara laikā tā darbojas kā padomdevējs orgāns pie Valsts prezidenta.

Armijas virspavēlnieka pienākumi ir:

— vadīt kara operācijas;

— dot norādījumus un kontrolēt karaspēka papildinājumu sagatavošanu un izvirzīt taktiskas prasības iegādājamiem līdzekļiem;

— izprasīt operāciju realizēšanai vajadzīgos spēkus un līdzekļus;

— sadalīt šos spēkus un līdzekļus;

— noteikt līdzekļu izlietošanu un uzturēšanu kārtībā.

Virspavēlniekam ir tiesības:

— ieņemtā ienaidnieka teritorijā uzlikt nodokļus un kontribūcijas;

— konfiscēt, kā arī sekvestrēt visā kara stāvokļa laikā kustamu un nekustamu mantu;

— ieviest kara cenzūru visā valstī;

— noslēgt ar ienaidnieku pamieru, ja kara apstākļi to neatliekami prasa, vai atjaunot kara darbību.

Likumā noteiktie kara ministra pienākumi kara laikā bija:

— izdarīt vajadzīgo pilsoņu iesaukšanu un zirgu pieņemšanu;

— izdarīt karaspēka papildinājumu sagatavošanu un zirgu ārstēšanu;

— iegādāt un uzglabāt materiālos līdzekļus aktīvās armijas vajadzībām;

— piegādāt šos līdzekļus karaspēkam;

— izdarīt nogādi.

Padomes iejaukšanās karaspēka iekšējā dzīvē nebija paredzēta.

Lai tālāk attīstītu Latvijas kara aviāciju, 1934. gada 1. februārī Ministru prezidents Ā.Bļodnieks un kara ministrs apstiprināja noteikumus par Kara aviācijas fondu. Tā mērķis — "stiprināt kara aviāciju ar tautas morāliskā un materiālā atbalsta palīdzību". Fonds pastāv pie Kara ministrijas (KM). Tā līdzekļus veido ziedojumi, ienākumi no izrīkojumiem, loterijām u.tml.

Fonda komitejas sastāvā ietilpst: goda priekšsēdētājs — kara ministrs, priekšsēdētājs — armijas komandieris, viņa vietnieks — armijas štāba priekšnieks, kasieris — KM apgādes pārvaldes priekšnieks, aviācijas inspektors, aviācijas pulka komandieris, jūras aviācijas diviziona komandieris, avīzes "Latvijas Kareivis" redaktors u.c. Komitejas uzdevumi ir popularizēt kara aviāciju, organizēt līdzekļu vākšanu kara aviācijas fondam.

Fonda valdē ieiet: priekšsēdētājs — armijas štāba priekšnieks, viņa vietnieks — armijas štāba priekšnieka pirmais palīgs, kasieris — KM apgādes pārvaldes priekšnieks u.c. Valde kārto fonda ikdienas darīšanas un norēķinus par ienākumiem, reprezentē kara aviācijas fondu un visur, kur vajadzīgs, aizstāv fonda intereses.

Noteikumos bija strikti nosacīts, ka fonda līdzekļi izlietojami "tikai jaunu kara lidmašīnu iegādei un ar līdzekļu vākšanu saistīto izdevumu segšanai kara ministra noteiktās robežās".

Fonds guva lielu atsaucību iedzīvotājos. No 1934. līdz 1939. gadam tam saziedoja vairāk nekā 5,5 milj. latu. 1938. gada augustā aviācijas pulkam nodeva par fonda līdzekļiem Anglijā nopirktus modernus "Gladiator" tipa iznīcinātājus.

30. gadu otrajā pusē Latvijas armijas aviācijas pulkā bija 3 iznīcinātāju eskadriļas, 4 sauszemes un viena flotes izlūku eskadriļa. Tajā bija 100–150 dažādu tipu novecojušu lidmašīnu. Kaujasspējīgi bija tikai 29 angļu iznīcinātāji. Lidlauki un palīglidlauki atradās Rīgā, Rāmavā, Jumpravmuižā, Koknesē, Gulbenē, Krustpilī, jūras aviācijai — Liepājā un Usmas ezerā. K.Irbīša rūpnīcā VEF konstruētos iznīcinātājus I-16 un I-19 ieviest ražošanā nepaspēja, uzbūvēja tikai sešas I-17 apmācības lidmašīnas.

1934. gada 30. janvārī Bļodnieks un Balodis akceptēja noteikumus par militārās literatūras fondu, kuros bija nosacīts, ka fonda uzdevums ir "izdot un izplatīt oriģināldarbus un tulkojumus, kas veltīti militārai audzināšanai, apmācībai, tehnikai un zinātnei". Fondu pārvalda kolēģija, kurā ietilpst: priekšsēdētājs — armijas štāba priekšnieka otrais vietnieks, locekļi — augstāko militāro kursu priekšnieks, armijas štāba apmācības daļas priekšnieks, armijas štāba operatīvās daļas priekšnieks un armijas spiestuves priekšnieks. Kolēģijas darbību pārrauga armijas štāba priekšnieks. Viņš arī apstiprina kolēģijas lēmumus. Fonda ģenerālkomisionārs ir armijas spiestuve.

Lai gan Balodis, būdams triju karu dalībnieks un izstaigājis brīvības cīņu takas no pirmās līdz pēdējai dienai bija īsts militārists, viņš nepalika ārpus politikas. Vispirms Saeimā, tad valdībā, kuluāros un visbeidzot kāršu partiju laikā, kuras ģenerālis dikti mīlēja. Balodis bija to parlamenta deputātu vidū, kuri 1933. gada 3. novembrī iesniedza Saeimai Latvijas Republikas Satversmes pārgrozījumu priekšlikumu, dokumentu, kas bruģēja ceļu uz apvērsumu.

Ulmanis bija nodomājis šo pretvalstisko akciju rīkot jau 1934. gada 23. aprīlī. Taču Baloža nenoteiktības un vilcināšanās dēļ to atlika līdz 2. maijam, bet pēc tam galīgi uz 15. maiju. Kara ministrs diemžēl atradās pučistu komandas galvgalī.

15. maija vakarā pēc Saeimas sēdes grupa deputātu, kā vēstī J.Lejiņa atmiņas ("Mana dzimtene". — Vesterosā, 1971. — 95. lpp.), aizbraukusi uz jahtklubu spēlēt kārtis. Taču par lielu izbrīnu viņu vidū nav bijis Balodis, kas aizbildinājies, ka vispirms jābrauc mājās, lai pārģērbtos aizsarga formā, jo esot jāpiedalās kādā aizsargu sanāksmē. Lejiņš turpina stāstīt: "Vēlāk zvanīja ģenerālis, izteica nožēlu, ka viņš nav varējis piedalīties, un lūdza M.Skujenieku pie telefona. Pēc sarunas Skujenieks atvainojās, ka viņam jāiet, jo K.U. viņu gaidot. Drīz aizgāja arī A.Bērziņš (sabiedrisko lietu ministrs. — R.T.). Tā mūsu partija pajuka, un mēs devāmies mājās."

Bet Balodis devās uz prezidenta dzīvokli, Ārlietu ministrijas namu, Valdemāra ielā 3. Tur viņš naktī kopā ar savu saimnieku, topošo "vadoni" Ulmani parakstīja rīkojumu par karastāvokļa izsludināšanu valstī. Pučistu pirmajā "leģitimācijas" aktā bija deklarēts:

"Ievērojot to, ka valstī draud izcelties iekšēji nemieri, kuri apdraud valsts iedzīvotāju drošību, ar šo tiek izsludināts kara stāvoklis visā Latvijā uz sešiem mēnešiem.

Kara stāvoklis stājas spēkā Rīgā š.g. 15. maijā pulksten 23, pārējās Latvijas daļās — 16. maijā pulksten 1 rītā.

Visiem iedzīvotājiem, kara administrācijas un pašvaldības iestādēm bez ierunas jāizpilda visi pienākumi, kādus viņiem uzliek noteikumi par kara stāvokli no 1919. gada 11. februāra ar 1921. gada papildinājumiem un grozījumiem."

Balodis un iekšlietu ministrs Vilis Gulbis, arī aktīvs apvērsuma līdzdalībnieks un organizators, bija vienīgie Latvijas pēdējās parlamentārās valdības (to 1934. gada 17. martā sastādīja Ulmanis) locekļi, kuri saglabāja savus portfeļus arī pēc 15. maija. Patīk tas kādam vai nepatīk, bet ir jāsaka, ka tā bija Jūdasa alga par demokrātijas nodevību. 1938. gada 11. februārī Balodi vēl paaugstināja — viņu iecēla par Valsts un Ministru prezidenta biedru. Bet, kā liecināja tālākie notikumi, nekas jau nav mūžīgs.

Balodis tomēr bija viens no nedaudzajiem latviešu politiķiem, kas Anglijas sūtniecības ikgadējos slepenajos ziņojumos Ārlietu ministrijai izpelnījās labas atsauksmes. Tā, piemēram, angļu diplomāta O.Skārleta ziņojumā britu ārlietu ministram E.Halifaksam 1938. gada 26. februārā bija teikts: "J.Balodis, ģenerālis, (..) palīdzēja Dr. Ulmanim izdarīt puču 1934. gada maijā un atkal kļuva par kara ministru (..). Spējīgs vīrs un labs karavīrs, stingrs un mērķtiecīgs, ļoti praktisks. Kluss, rūpīgs apsvērējs un uzmanīgs, bet ar drosmi un iniciatīvu. Plaši pazīstams un bauda latviešu vispārēju uzticību. Liekas draudzīgs britiem. Īsts latviešu patriots, bet apgaismots un nav šovinists. Runā krieviski un mazliet vāciski un franciski. Labās reputācijas dēļ viņa prestižs šai zemē ir augsts. Ir jautājums, cik liela ir viņa politiskā ietekme, bet viņa morālais atbalsts valdībai ir bez šaubām ļoti vērtīgs" (citēts pēc Dunsdorfa E. "Kārļa Ulmaņa dzīve". — R., 1992. — 297.lpp.).

Ulmanis un Balodis vispirms 1934. gada 14. novembrī aizsūtīja pensijā armijas komandieri Mārtiņu Peniķi, kas nebija īsti piemērots jaunajam režīmam un par 15. maija akciju pat netika iepriekš brīdināts. Viņam sekoja citi demokrātiski noskaņoti virsnieki. Par armijas komandieri iecēla vienu no apvērsuma vadītājiem Vidzemes divīzijas komandieri ģen. Krišjāni Berķi.

Autoritārās iekārtas laikā Ministru kabinets pieņēma vairākus konceptuālus aktus militārajā sfērā, kuru izstrādāšanā, protams, piedalījās kara ministrs. 1939. gada 28. septembrī tas apstiprināja likumu par valsts aizsardzību. Šis dokuments ir pelnījis, lai to publicētu pilnīgā veidā.

"1. Valsts teritorijas, patstāvības un neatkarības nodrošināšana piekrīt organizētai valsts aizsardzībai.

2. Visiem pilsoņiem un pilsonēm, kā arī iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām jāpiedalās valsts aizsardzībā ar saviem fiziskiem un garīgiem spēkiem un visiem materiāliem līdzekļiem.

3. Valsts aizsardzības nodrošināšanai valsts uztur bruņotos spēkus.

4. Miera laikā valsts aizsardzības noorganizēšanu vadoši iedzīvina un caur Ministru kabinetu dod saistošus norādījumus piekritīgām iestādēm Valsts aizsardzības padome.

5. Valsts aizsardzības padome slēgtās sēdēs apspriež militāros, saimnieciskos, likumdošanas, budžeta, pārvaldes un rīcības jautājumus, kas saistīti ar bruņoto spēku, aizsardzības ierīču, tautas saimniecības un valsts iedzīvotāju sagatavošanu tēvzemes aizsargāšanai.

6. Valsts aizsardzības padome izstrādā valsts aizsardzības plānu. To apstiprina un tā izvešanu vada Valsts prezidents. Valsts aizsardzības plāna tiešā izvešana ietilpst Kara ministrijas uzdevumos. Gadījumos, kad Kara ministrijai jāsadarbojas ar valsts un pašvaldību iestādēm, Kara ministrijai piekrīt arī vispārējā uzraudzība par aizsardzības darbu sagatavošanu. Piekritības jautājumu neskaidrības izšķir Valsts prezidents.

7. Valsts aizsardzības padomes priekšsēdētājs ir Valsts prezidents, un tās locekļi ir kara, ārlietu, finansu, satiksmes un iekšlietu ministri, armijas komandieris, armijas štāba priekšnieks un apgādes pārvaldes priekšnieks. Valsts prezidents var uzaicināt arī citus ministrus par locekļiem vai arī uz atsevišķām sēdēm, ja apspriežamie jautājumi skar viņu darbības loku. Sēdēs Valsts prezidents var uzaicināt arī lietpratējus.

Apspriežamos jautājumus var ierosināt arī Ministru kabinets.

8. Kara ministrs ir Valsts aizsardzības padomes galvenais referents, un viņam pienākas pirms jautājuma izšķiršanas sniegt savu atzinumu.

Atzinums jāsniedz arī armijas komandierim.

9. Valsts aizsardzības padomes sēdes sasauc Valsts aizsardzības padomes priekšsēdētājs uz savu vai kara ministra ierosmi.

Turpmāk — vēl