PIE SAKNĒM

Sarunas ar vecmeistariem

Kārlis Egle: "Esmu mīlējis un atbalstījis visu jauno, kas cilvēcīgs, ētisks un ideāls"

Es biju pavisam jauns zaķēns literatūras zinātnes tumšajos biezokņos, knapi otro gadu strādāju Literatūras muzejā un vadīju ekskursijas milzīgajā izstāžu zālē, kur gandrīz vai alfabēta kārtībā rindojās visi 50. gados atzītie latviešu padomju rakstnieki. Ziemassvētku priekšvakarā, kad muzejs tukšs kā izslaucīts (daudz apmeklētāju gan tur nebija nekad), man bija liels brīnums, ka pavērās durvis un pa tām lēnām lēnīgā gaitā ienāca gan vecs, bet diža auguma vīrs ar mazāku un smalkāku sievieti pie sāniem, sniedza roku un stādījās priekšā:

— Esu Kārlis Egle. Un tā ir mana Mīļā.

Vēl vairāk es dabūju brīnīties, ka latviešu bibliogrāfijas korifejs mani ne tikai pazina vaigā, bet zināja manas disertācijas tēmu un bija izlasījis pat tos nedaudzos rakstiņus, ko es, knapi roku izmēģinājusi, biju iespiedusi laikrakstos. Toreiz Egle meklēja papildinājumus Andreja Upīša bibliogrāfijai, un, kamēr Mīļā rūpīgi pierakstīja visu, ko es par Upīti izcēlu no vitrīnām, viņš lēnā garā apcerēja manas disertācijas zemūdens akmeņus. Bīstamākais no tiem man pašai šķita Andrejs Upīts. Kolēģi pat apgalvoja, ka disertāciju par Aspaziju noteikti izgāzīs, ja es mēģināšu teikt kādu labu vārdu par viņas dzeju pēc pirmā krājuma "Sarkanās puķes" publicēšanas, kad, Upīša vārdiem runājot, dzejniece bija "nostaigājusi garu satīstības ceļu — no jaunstrāvnieciskās revolucionāres līdz fašistiskā autoritārā režima laureātei."

— Aspazija ir ļoti augstu vērtējama māksliniece, un viņas iespaids tautā ir dziļš. Ar Upīti nav pat ko strīdēties par Aspazijas progresu vai regresu. Viņam galvā ir izveidojusies sava pasaule, ne tur kāds ko pieliks, ne atņems. Nevajaga ielaisties ar Upīti atklātās sadursmēs, tāda cīņa būs bez praktiska labuma. Upīša naids pret Aspaziju radies no "Dzim-tenes Vēstneša" laikiem, kad viņi saķērās diskusijā par demokrātiem un Jansonu Braunu. Aspazija nekad nav pratusi atbildēt vēsi un mierīgi. Arī Rainis, ja Aspaziju aiztika, kļuva nikns.

Raini Kārlis Egle raksturoja kā cilvēku ar apbrīnojamu atmiņu, kas sevišķi izpaudusies, sastādot Kopoto rakstu izdevumu: Rainis lieliski pārzinājis materiālus. Bet Antiņš lugas "Zelta zirgs" otrajā cēlienā esot kā leģendāra teiksma par neaptveramiem spēkiem dvēselē, kas izraisa ne tikai varenus sociālus un ētiskus pārdzīvojumus, bet padara labāku cilvēka būtību. Kārlis Egle nopūtās, ka Rainim pārlieku grib uztiept krievu kultūras ietekmi un salaulāt ar Gorkiju:

— Galvenais Raiņa un Aspazijas izglītības avots ir Rietumeiropas māksla.

Man šķiet, toreiz mēs norunājām vairāk nekā stundu, t.i., es klausījos, un Kārlis Egle stāstīja to, ko atklāti literātu sanāksmēs un presē nerakstīja. Vēlāk šī saruna man daudz palīdzēja, meklējot objektīvu pieeju Aspazijas un Raiņa personībai, un vēl tagad es dažreiz pārdomāju — vai šī tikšanās 1957.gada 22.decembrī no Kārļa Egles puses maz bija nejauša? Egle taču visus materiālus par Upīti varēja dabūt savā Misiņa bibliotēkā. Varbūt viņš vienkārši gribēja palīdzēt jaunam cilvēkam, kas gatavojās apcerēt arī viņam, latviešu kultūras zinātājam, tik dārgu tēmu? Lai nepieredzējis sācējs omulīgi neplunčātos literatūrvēstures oficiālajā straumē vai, saņēmies pārāk lielu dūšu, neizdarītu muļķības, par kurām būtu jāmaksā visu mūžu?

Drīz es uzņēmos Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja fondu glabātājas pienākumus. Reizēm Kārlis Egle iegriezās arī pie manis pastāstīt kādu literātam svarīgu faktu vai arī uzdāvināt kādu grāmatu, ar kuru viņš pats nodarbojies, piemēram, Tagores dzejas. Reiz mēs nonācām pat tādā kā interešu konfliktā. Jau sen bija izdots padomju varas dekrēts, ar kuru visiem Raiņa materiāliem bija jāatrodas vienā vietā — Raiņa fondā, kurš glabājās mūsu muzejā. Misiņu "retumos" bija ne tikai Raiņa vēstules laikabiedriem, bet dārgumu dārgums — "Tālo noskaņu" manuskripts ar visiem cenzora svītrojumiem. Vai šīm mantām nebija vieta pie mums?

— Nä — teica Kārlis Egle tādā paplatā druvēniešu izloksnē, kādā viņš jokoja, tīšām uzsvērdams sarunu biedra aplamības. —

Nekad nevajaga turēt visu vienkop. Ja vienā vietā kas zūd, lai vismaz citā kas paliek. Jo nekad neko nevar zināt...

Ko tad tur nevarēja zināt? Bet Kārlim Eglem bija taisnība. Drīz pēc mūsu sarunas "augšās" sāka cirkulēt ideja, ka muzeja rokraksti un citi dokumenti uz mūžīgiem laikiem būtu ievietojami Valsts arhīvā 40 kilometrus garajās plauktu rindās... Praktiski tas nozīmēja, ka arhīvs varētu pēc čekas rīkojuma pilnīgi noliegt pieeju jebkura rakstnieka fondam...

Es devos pie sava gudrības avota uz Misiņu bibliotēku. Taču tā vietā, lai jautātu: "Nu, ko es teicu?", viņš pārtrauca manas vaimanas ar visai sparīgu: "Jāturas! Viņiem nav uz to tiesības!" un tad ārēji, kā parasti, smagnējs un mierīgs, bet ar spriegumu balsī, stāstīja savus piedzīvojumus ar Jāņa Misiņa dibināto bibliotēku. Lielo vākumu, ko viņa priekštecis bija pa grāmatai vien sanesis un beidzot nodevis Rīgas pilsētas īpašumā, Staļina valdības laikā republikas varas iestādes pavēlēja revidēt un iznīcināt visu "kaitīgo" literatūru. Tas nozīmēja iznīcināt latviešu grāmatniecības vēsturi. Toreiz Egle devies uz Maskavu pie visaugstākās priekšniecības un, labi izskaidrojot katru argumentu, ne tikai panācis šī rīkojuma atcelšanu, bet arī dabūjis "stipru papīru", kas nodrošinājis grāmatu saglabāšanu — kaut vai bibliotēkas "specfondā". Tātad — nav jāpiekāpjas! Bet apliecinādams vēlreiz savu tēzi, ka visam nav jāglabājas vienuviet, viņš man dāvināja Aspazijas apceri "Sofokols un viņa darbi", ierakstīdams: "Šo Aspazijas rokrakstu nododu personīgi Saulcerītei Viesei... " Tā nu manuskripts stāv pie manis, un es savu sirdsapziņu mierinu ar domu, ka darbs ir publicēts K.Egles vadītajā "Latvju grāmatā". Un ka Kārlis Egle arī pildīja novēlējumus, lai cik no muzejnieka viedokļa tie reizēm liktos nepareizi.

Vairākkārt Kārlis Egle stāstīja par Kaudzītes Matīsu un Rātminderu Līzi, kurus viņš labi pazina mūža nogalē. Kaudzītes Matīss bija uzrakstījis "Jaunos mērnieku laikus" ar nesaudzīgu lielnieku gada atspoguļojumu, un padomju kritika viņu uzskatīja par reakcionārāko un konservatīvāko no brāļiem. Kārlis Egle redzēja citādu personību — klusu, bet konsekventu cīnītāju par progresu literatūrā, skolās, sabiedrībā. Viņš neteica spožas runas, bet daudz darīja — un šīs darīšanas dēļ veco skolotāju Rātminderu ģimene jauno Kaudzīti uzskatīja par savas meitas necienīgu dumpinieku. Garus gadus pirms apprecēšanās Matīss ar Līzi diendienā sarakstījušies gluži kā Aspazija un Rainis. Līze pirms nāves lūgusi Kārlim Eglem ielikt vēstules līdzi zārkā.

— Un jūs to darījāt? Tur taču noteikti atspoguļojās visa Piebalgas kultūras dzīve! Tā taču ir zinātnes aplaupīšana!

— Bet tā ir Līzes un Matīsa pēdējā vēlēšanās... — Kārlis Egle teica neparasti stingri un bez mazākās piekāpšanās. — Arī rakstniekam ir tiesības uz savu visdārgāko...

Es ilgi nevarēju samierināties. Es pat pielaidu domu, ka vēstules varbūt nemaz nav satrūdējušas, un ja nu tās izraktu... Tikai tagad, kad arvien biežāk, izmantojot atstātās dienasgrāmatas, vēstules un dažādu laikabiedru pļāpīgas atmiņas, maz zinoši un ētiski nabagi cilvēki ar milzu baudu metas mākslinieku intīmās dzīves izošņāšanā, sola "sensācijas" un "šoku", es saprotu, — Kārlim Eglem bija taisnība.

Ilgus gadus diendienā Kārli Egli varēja satikt ejot mierīgā gaitā pa Brīvības (toreizējo Ļeņina) ielu. Pelēka platmale un mētelis, brūns spieķis vienā, pamatīgs, jaunām un vecām, retām un dubletos atrastām grāmatā piebāzts portfelis otrā rokā. "Misiņi" — Fundamentālā bibliotēka — Valodas un literatūras institūts — Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejs. Muzejā viņam bija "pušelnieks" — direktors Voldemārs Kalpiņš. Ap 1966.gadu viņi organizēja muzeju Druvienas vecajā skolā: Jānim Porukam, Jūlijam un Jānim Straumēm, Jānim Misiņam, brāļiem Eglēm, pašai skolai. It īpaši Porukam, jo: "Pazīt Poruku nozīmē — pazīt sevi pašu, saprast viņu nozīmē — saprast sevi pašu. Visa viņa lirika un filozofija ir sirds un sirdsprāta produkts."

Vēt tagad Druvienas skolā uz melnas tāfeles atrodas ar Kārļa Egles roku rakstīts matemātikas uzdevums. Bet piemiņas stūrītī tika nolikts līdz pat mūža galam lietotais vecais, nobružātais portfelis, uzticīgais "Misiņu" papildinātājs ar jaunām grāmatām. Tiesa gan, reiz pret portfeli sacēlās Gulbenes rajona partijas sekretāre: "Vai tad jūs nevarējāt nopirkt un vitrīnā ielikt jaunu portfeli? Apkaunojat ar tādu novalkātu krāmu padomju kultūras darbinieku!"

Pēc Kārļa Egles nāves Konstantīns Karulis man iedeva izlasīt sava tuvā drauga atziņu burtnīcas, kuras vēlāk iznāca grāmatā gaišas, gudras personības pārdomas par dzīves vērtībām, kas rakstītas ar apziņu:

"Es negribu palikt ne vecs, ne mizantropisks, ne īgņava. Es vienmēr esmu turējies kopā ar jaunatni, esmu mīlējis un atbalstījis visu jauno, kas cilvēcīgs, ētisks un ideāls."

Atziņu burtnīcas bija reizē atvadu sveiciens un sirdsprāta vēlējums:

"Priecājies par katru stundu, par katru mirkli, ko tu šai saulē aizvadi — dzīvība, dzīvības prieks neļauj tev būt necilvēkam, bet liek kaisīt labvēlību un mīlestību uz visām pusēm. Tas tad arī ir tavs uzdevums, tavas dzīvības kodols un piepildījums. Nav nekā skaistāka par pašu dzīvi, par dzīves burvību."

Saulcerīte Viese

Saulcerīte Viese un Kārlis Egle 1973. gadā Foto: Juris Krieviņš