Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mākslas darbs kā garīga vērtība un - kā prece. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.10.1998., Nr. 322/325 (1383/1386) https://vestnesis.lv/ta/id/51568

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par dzīvojamo māju privatizāciju

Vēl šajā numurā

30.10.1998., Nr. 322/325 (1383/1386)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mākslas darbs kā garīga vērtība un — kā prece

Par palīdzību valstij, kultūrai un sev

Egils Rozenbergs, Latvijas Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

RU2.JPG (9384 BYTES) Egils Rozenbergs

Pirms nedēļas izstāžu zālē "Arsenāls" tika atklāta gadskārtējā izstāde "Rudens ’98". Šis nozīmīgais notikums jau kopš daudziem gadiem kļuvis par tradīciju, kas priecē prātu un dvēseli un ļauj arī izsekot mākslas attīstības ceļiem. Šajā izstādē mākslinieki piesaka un pierāda savu varēšanu, spožumu un pretenzijas. Mākslas darbu tirgus pastāv ārpus šādām darbu skatēm, taču ir likumsakarīga realitāte. Jo — gribi vai negribi — arī tēlotājmāksla zināmā mērā uzskatāma par individuālo uzņēmējdarbību, kura pakļauta tirgus likumu prasībām. Te nu ir tāpat kā ar skaista adījuma vai gobelēna kreiso pusi: arī šo radoša darba neiztrūkstošo daļu nemēdz īpaši gaismā celt un publiski pētīt. Un tomēr — kā šodien latviešu mākslinieks jūtas mākslas tirgū? Kādas viņa iespējas, cik viņš uzņēmīgs, zinošs un veiksmīgs?

— Šo rudens izstāžu tradīciju veidojusi nepieciešamība dot iespēju lielam skaitam mākslinieku parādīt savu veikumu gada garumā. Rudens izstādei ir vairākas pozitīvas iezīmes: pirmām kārtām tā jauniem māksliniekiem paver ceļu uz mākslas vidi, ļauj nostāties līdzās jau pazīstamām personībām. Loti svarīgi, ka šī ir žūrēta izstāde, un, lai tajā piedalītos, ir jāiztur konkurss. Tātad"Rudens 98" vienlaikus ir arī nozīmīgs profesionālisma kritērijs. Kaut gan mākslā ļoti grūti novilkt stingru robežu — kas īsti ir labs, kas slikts, kas dārgs, kas lēts...

— Nonākuši brīvā tirgus apstākļos, vairāk sākam runāt par mākslas vērtību kā preci. Te jāatceras, ka agrākajos gados bija nostiprināta zināma materiāli tehniskā bāze, kas spēja nodrošināt mākslas procesa attīstību. Nebūs pareizi apgalvot, ka to darīja valsts. Taču toreizējā vara bija piekritusi, ka pastāv šāda sistēma, kas pati sevi uzturēja ar Mākslas fonda (MF) struktūrām. MF bija viens kombināts, kurā galvenokārt ražoja lietišķās mākslas priekšmetus, bet otrā veica mākslinieciskās noformēšanas darbus; to nopelnītie līdzekļi kalpoja mākslas attīstības veicināšanai. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, nonākot jaunajos ekonomiskajos apstākļos, valsts vairs nesaglabāja MF uzņēmumiem līdzšinējās nodokļu atlaides, un tie nespēja pastāvēt. Vairākus gadus nācās smagi pūlēties, lai šo struktūru pārveidotu un tomēr saglabātu kaut nelielu iespēju Latvijā nodrošināt radoši aktīvu vidi, kurā mākslinieki varētu arī turpmāk eksistēt un parādīt sava darba rezultātus. Šobrīd mēs it kā esam atraduši jaunu modeli, lai varētu turpināt līdzšinējo darbu. Tas īstenojams, pateicoties trim finansējuma veidiem: valsts piešķirtajiem līdzekļiem ( kas tomēr ir visu mākslas procesu pamatā) — šobrīd tos iegūstam ar Kultūrkapitāla fonda starpniecību; otrā daļa ir pašas Mākslinieku savienības ieguldītie līdzekļi un trešais — sponsoru nauda. Šos trīs avotus savienojot, varam nodrošināt jebkura notikuma norisi. Tā var būt liela izstāde šepat Latvijā, piemēram, "Rudens ’98", vai kāda nopietna latviešu mākslas izstāde ārzemēs — kā pērn Strasbūrā vai Parīzē, vai arī nozīmīgs starptautisks pasākums — kā Zvārtavas starptautiskie mākslas simpoziji. Iepriekšējos gados šo valsts daļas finansējuma nodrošināšanu bija uzņēmusies Kultūras ministrija ar projektu konkursa starpniecību. Salīdzinot ar valsts finansējuma iedaļām citām nozarēm, piešķirtā naudiņa gan bija visai niecīga, tomēr šis atspaids neļāva mākslas procesiem apstāties pilnīgi. Kultūrkapitāla fonda palīdzība šobrīd ir mūsu vienīgā cerība, jo pastāv arī daudzi starptautiski mākslas fondi, pie kuriem griežoties, mēs varam saņemt palīdzību starptautiskajiem pasākumiem. Taču gandrīz vienmēr ir viens noteikums — projektam jābūt daļēji finansētam no mūsu valsts budžeta. Ja vēl saņemam vietējo sponsoru atbalstu, tad projektu var veiksmīgi īstenot.

— Vai ir kādas Latvijas firmas, kas labprāt atbalsta Latvijas mākslu?

— Pagājušajā vasarā keramiķu simpoziju atbalstīja Latvijas Iepakotāju asociācija, "Vision Express" un arī citi. Tas ir smags darbs — iet un runāt ar firmām. Atsaucības procents ir visai neliels, bet tomēr ir.

— Šobrīd mūsu valstī, šķiet, nav pastāvīgu mākslas mecenātu?

— Šādas tradīcijas vēl nav. Viena no lielākajām problēmām patlaban ir tā, ka Latvijā vēl arvien nav izveidojies normāls mākslas tirgus. Cilvēki nav īpaši pārtikuši, bet māksla taču nav pirmās nepieciešamības prece... Galvenie pircēji ir ārzemnieki. Salīdzinot mākslas līmeni šeit un citur viņi redz, ka ir vērts pirkt gan gleznas, gan rotas, gan citus mākslas priekšmetus. Tas ir arī izdevīgi, ja šeit tas viss maksā lētāk nekā mākslas galerijās Rietumvalstīs. Mākslas tirgus aktīvā daļa ir ārzemnieki.

— Vai turīgas iestādes nemēdz iegādāties mākslas darbus savu telpu izdaiļošanai?

— Tikai dažas bankas, bet tā ir ļoti niecīga daļa salīdzinājumā ar šābrīža potenciālu mākslā. Labi, ka Latvijā tagad nodibinātas mākslas galerijas (tai skaitā arī vairākas privātās), kas tagad ir galvenais vidutājs starp mākslinieku un pircēju. Tas zināmā mērā kompensē tukšumu, kas radies pasūtījumu tirgū. Galerijām arī neklājas viegli — tās lielākoties balansē uz izdzīvošanas robežas. Diemžēl tirgus nav sakārtots ne tikai no pircēju, bet arī piedāvājuma puses, jo galerijas galvenokārt strādā ar vienu un to pašu mākslinieku loku, kuru darbus, pēc galeriju īpašnieku domām, vislabāk pērk, un sevišķi necenšas to paplašināt.

— Vai valsts pasūtījuma samazināšanās un tirgus īpatsvara pieaugums manāmi neuzspiež savu zīmogu arī mākslas produktam kā garīgai vērtībai?

— Agrāk mākslā pastāvēja ideoloģiskais spiediens, daudzi mākslinieki tam pakļāvās, un tādējādi sev nodrošināja zināmu iztiku. Šobrīd mēs esam pilnīgi brīvi no ideoloģiskas ietekmēšanas, bet izjūtam komerciālu spiedienu. Daudzi mākslinieki veiksmīgi pārdod savus darbus mākslas galerijās Dānijā, Vācijā un pat Amerikā. Bet es negribu teikt, ka viņi visi apzināti būtu pielāgojušies ārzemju tirgus prasībām; daudzu daiļrades metode vienkārši ar tām sakrīt. Viņi šajās valstīs tiek uzņemti, saprasti un novērtēti. Taču, protams, pircējs no tās vai citas galerijas diktē savus noteikumus. Grūti pat pateikt, vai tas ir labi, vai slikti. Vienkārši tādi ir apstākļi — māksliniekam jāņem vērā pircēju intereses.

— Kā latviešu mākslinieku darbi nokļūst šajās galerijās? Latvijas neatkarības pirmajos gados dažs uzņēmīgāks mākslinieks sakrāva bildes koferos un brauca tās pārdot latviešu centros Vācijā, Amerikā vai pat Austrālijā. Tagad šādas andeles būšanas vairs nav tik populāras un diezin vai tās bruģē ceļu uz kādu cēlu aizjūras galeriju...

— Tāda rīcība patiesībā nodara arī lielu ļaunumu. Šādi cilvēki parasti pārdod savus darbus ļoti lēti. Faktiski tas ir cenu dempings un ļoti neizdevīgs galerijām, kuras vēlas ar māksliniekiem strādāt nopietni, ieguldīt viņu reklamēšanā līdzekļus un pārdot darbus atbilstoši tirgus cenām. Pret to cīnās ļoti daudzas galerijas un mākslinieku profesionālās savienības. Es zinu vairākus gadījumus, kad prestižas galerijas atteikušās strādāt ar māksliniekiem, kuri reiz gājuši šo vieglāko maizes pelnīšanas ceļu. Diemžēl, lai cik arī pasaule plaša, mākslas aprindās visi zin par visiem visu. Visdrošākais ceļš, kā kļūt par plašākā pasaulē pazīstamu un pieprasītu mākslinieku, ir piedalīšanās starptautiskos mākslas gadatirgos, kuros mākslu prezentē cienījamas galerijas un tieši ar savu vārdu palīdz nostiprināt mākslinieka vārdu starptautiskajā arēnā. Protams, ir pagodinājums saņemt uzaicinājumu mūsu māksliniekiem piedalīties šādos pasākumos. Taču tas nav lēti un nekādā gadījumā nenes peļņu. Mums ne vienmēr pietiek līdzekļu, lai samaksātu dalības un apdrošināšanas maksu, kaut arī galerijas dažkārt atrod sponsorus un sedz daļu izdevumu. Otrs ceļš ir pašiem šeit, Latvijā, rīkot starptautiskas izstādes, arī tādējādi pievēršot sev uzmanību un ceļot latviešu mākslas prestižu kopumā. Tas arī būtībā ir galvenais darbs — strādāt tepat uz vietas, būt pietiekami gudriem, lai radītu vispārēju viedokli, ka šeit ir laba māksla.

— Ciktāl tas šobrīd izdevies?

— Tik daudz, cik iespējams tikai pašu spēkiem vien. Lai tiktu tālāk, jārunā par to, ka nepieciešams valsts finansējums prestižām mākslas izstādēm. Piemēram, ja Valsts prezidents vai valdības delegācija dodas vizītē uz ārzemēm un ja šī notikuma fonā ir mākslas izstāde, kā tas bija šovasar Romā, tas ir ļoti būtiski mūsu valsts veidolam. Valsts politikai jābūt gudrai, parādot sevi ārzemēs.

— Kuri no mūsu māksliniekiem jau ieguvuši vārdu pasaulē?

— Šis loks ir diezgan plašs, un tālab nosaukšu tikai pēdējā laika sadarbības piemērus, kuros ir arī Mākslinieku savienības devums. Nākamā gada sākumā Dānijā, kādā ļoti lielā un labā Kopenhāgenas galerijā būs izstāde trim mūsu māksliniecēm — Ievai Iltnerei, Helēnai Heinrihsonei un Frančeskai Kirkei. Dānijā dažādās izstādēs ar panākumiem tiek eksponēti arī Kristapa un Kaspara Zariņu darbi. Ir mākslinieki, kas regulāri piedalās juveliermākslas gadatirgos — Guntis Lauders, Māris Auniņš un citi.

— Vai mūsu māksliniekiem ir arī savi aģenti, kas gādā par darbu reklāmu un pārdošanu?

— Jā, cik zinu, dažiem ir. Bet, pirmkārt, tā ir ļoti personiska lieta un īpaši netiek popularizēta, un, otrkārt — pie mums tas vēl nenotiek profesionālā, komerciālā, bet vairāk draudzīgas izpalīdzēšanas līmenī. Līdz šim mākslinieks parasti darīja abas darba daļas — radīja mākslas darbu un mēģināja to pārdot, un bieži vien arī turpina to darīt. Jāteic, ka jaunā paaudze šobrīd vieglāk piemērojas šai lietišķajai darbības pusei. Atklāti sakot, mums nemaz nav tādas profesionālu menedžeru, mākslas tirgotāju kārtas, jo to līdz šim nekur nemācīja. Tie cilvēki, kas strādā mākslas galerijās, ir profesionāli mākslas zinātnieki, savulaik strādājuši vai nu Mākslinieku savienībā, vai mākslas muzejos. Taču mākslas tirgū viņi ir iesācēji, kam nav komercizglītības. Viņi vienkārši mācās no dzīves pieredzes. Šobrīd jau Kultūras akadēmija gatavo speciālistus, kas līdztekus mākslas zinātnes teorētiskajai bāzei apguvuši arī tirgzinības iemaņas. Viņiem bijis vairāk iespēju praktizēties ārzemju augstskolās un koledžās, saņemt dažādas stipendijas. Jāteic, ka gandrīz visi Mākslinieku savienības darbinieki ar šādu stipendiju palīdzību arī īsāku vai garāku laiku ārzemēs apguvuši mākslas menedžera iemaņas. Šī mākslas tirgzinības attīstīšana ir viens no mūsu kultūrpolitikas svarīgiem punktiem. Par šo tematu tiek rīkotas arī dažādas konferences. Pirms dažām nedēļām Jūrmalā Ziemeļvalstu informācijas birojs sadarbībā ar Dānijas kultūras institūtu rīkoja konferenci, kurā tieši tika runāts par mūsu kultūras vides finansiālo nodrošinājumu, kas nepieciešams, lai saglabātu normāla radoša procesa attīstību.

— Kā klājas tādai darbietilpīgai un dārgai nozarei, ko pārstāvat arī jūs — tekstilmākslai?

— Tā pēdējos gados, protams, ir zaudējusi pasūtījumus interjera iekārtošanai un tālab arī mazliet sarukusi gan izmēra, gan prestiža ziņā. Taču tas nenozīmē, ka mākslas kvalitāte kļuvusi zemāka; regulāri tiek rīkotas izstādes gan ārzemēs, gan tepat pašu mājās. Atliek cerēt, ka zināmas investīcijas varētu ienākt celtniecībā, tādējādi paverot iespēju jauniem pasūtījumiem arī mūsu nozarē.

— Jā, jaunajā Valdemāra centrā tiešām mūsu mākslinieku darbi būtu īsti vietā...

— Jaunas telpas paver jaunas iespējas. Līdz šim galvenokārt tika remontētas vecās ēkas, un tajās ne vienmēr atrodas piemērota vieta mākslai. Vairāk tiek domāts par tehnisko nodrošinājumu un mēbelēm. Viss šis process ir savstarpēji saistīts. Mēs jau varam apspriest, cik izdevīga vai neizdevīga mums būs iekļaušanās Eiropas Savienībā, taču tā tomēr ir garantija, ka Latvijai tiks nodrošinātas lielākas investīciju iespējas. Un bez tām celtniecība neattīstīsies. Mēs zinām, ka daudzās valstīs noteikts 1 vai 2 procentus no celtniecības izdevumiem obligāti paredzēt mākslas darbu iegādei. Tā ir apzināta valsts politika, lai veicinātu nacionālo mākslu un dizainu. Mēs arī kādreiz iesniedzām šādus priekšlikumus Ministru kabinetā un citās institūcijās, taču neesam guvuši atbalstu. Saprotu, ka ekonomiskā situācija Latvijā vēl nav tik stabila, lai mēs panāktu šo labvēlīgo risinājumu. Lielām ārzemju firmām, kas šeit ienāk un būvē lielus objektus, kā, piemēram, "Radisson SAS" viesnīcu, mākslas darbu iegāde ir pašsaprotama lieta, jo ārvalstu uzņēmēji pie tā ir pieraduši. Tas jau ir kļuvis par estētisku normu, un nekādi īpašie likumi te vairs nav vajadzīgi. Diemžēl šādu piemēru nav daudz. No pašmāju uzņēmumiem varu pieminēt "Ventspils naftu", kas rūpējas (un var arī finansiāli atļauties), lai mākslas darbi ienāktu tās biroju un reprezentācijas telpās. Es domāju, ka tas ir sākums, un nākotnē šādai sadarbībai pavērsies arvien plašākas iespējas.

Mudīte Luksa, "LV"

RU1.JPG (16510 BYTES)
Izstādē "Rudens'98"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!