Par jaunām darba vietām un uzņēmējdarbību

No kreisās: Arvīds Pīpkalējs un Jānis Caune

Viens no retajiem aktīvās nodarbinātības pasākumiem Latvijā ir algotie pagaidu sabiedriskie darbi, kurus kopš 1993. gada sadarbībā ar vietējām pašvaldībām organizē Labklājības ministrijas Nodarbinātības valsts dienests (NVD). Saskaņā ar Labklājības ministrijas 1994. gadā pieņemto nolikumu "Par algotu pagaidu sabiedrisko darbu organizēšanu" par šādiem darbiem uzskatāmi sabiedriski lietderīgu darbu veidi, kuri tiek organizēti, lai nodarbinātu bezdarbniekus un kuru izpildei nav nepieciešama speciāla izglītība vai kvalifikācija. Lēmumu par pagaidu sabiedrisko darbu organizēšanas nepieciešamību pieņem attiecīgās teritorijas pašvaldība, bet konkrētā bezdarbnieka pieņemšanai darbā nepieciešams NVD vai nodaļas rīkojums. Pēc NVD informācijas, šādos algotos pagaidu sabiedriskos darbos 1993. gadā valstī tika nodarbināti 806 bezdarbnieki, 1994.gadā — 5315, 1995.gadā — 4292, 1996.gadā — 10212, bet 1997.gadā — 8825 bezdarbnieki. Algotos pagaidu sabiedriskos darbus finansē pasūtītājs, bet, pamatojoties uz NVD un pasūtītāja noslēgto līgumu, nodarbināto personu daļējai darba apmaksai un pagaidu algoto sabiedrisko darbu finansēšanai var izmantot arī valsts budžeta un nodarbinātības speciālā budžeta līdzekļus.

Lai nodrošinātu šo budžeta dotāciju efektīvāku izmantošanu, 1998. gada 11. februārī saskaņā ar likumu "Par valsts un pašvaldību pasūtījumu" NVD izsludināja pirmo projektu konkursu par algotu pagaidu sabiedrisko darbu veikšanu. Konkursā varēja piedalīties juridiskās personas neatkarīgi no to pakļautības vai īpašuma formas. Līdz noteiktajam termiņam — 6. aprīlim — konkursam tika pieteikti 149 projekti, 57 no tiem, par kopējo summu 760 112 latu, guva komisijas atbalstu. Tādējādi astoņos mēnešos pagaidu sabiedriskos darbos Latvijā tika iesaistīti 858 bezdarbnieki. Pēc šo projektu realizācijas paredzēts radīt 606 jaunas darba vietas, uz kurām pretendēt pirmkārt būs tiesības šajos pagaidu sabiedriskajos darbos iesaistītajiem bezdarbniekiem.

Līdz šā gada septembrim uzņēmēji varēja piedalīties NVD izsludinātā atkārtotā projektu konkursā par kopējo summu — 250 000 latu. Šādu konkursu paredzēts izsludināt arī nākamgad.

Kopumā, ieskaitot abos projektu konkursos gūtos rezultātus, šā gada deviņos mēnešos Nodarbinātības valsts dienests algotos pagaidu sabiedriskos darbos nosūtījis 9372 bezdarbniekus. Turklāt, kā atzinis Labklājības ministrs Vladimirs Makarovs, šis ir viens no retajiem valsts rīcībā esošajiem instrumentiem bezdarba problēmu mīkstināšanai ekonomiskās krīzes laikā.

Konkursa komisijas atbalstu guva arī Vietalvas pagasta padomes iesniegtais projekts par sporta un atpūtas bāzes "Mailes" pilnveidošanu. Atbilstoši konkursa komisijas lēmumam šī projekta realizācijai tika piešķirti 8769 lati desmit bezdarbnieku un viena darba vadītāja algu apmaksai, kā arī nepieciešamo darba rīku iegādei, transporta un citiem izdevumiem.

Šī iespēja nākusi īsti laikā, jo diemžēl arī Vietalvu — Aizkraukles un Madonas rajonu robežpagastu pagaidām grūti nosaukt par īsti plaukstošu. No 1168 iedzīvotājiem gandrīz ceturtā daļa ir pensijas vecumā, bet tuvu simtam — bez darba; pagasta budžetu veido tikai dažu uzņēmumu maksātie nodokļi, un liela daļa lauksaimniecībā izmantojamās zemes netiek apstrādāta.

Tieši tādēļ pagasta padomes izpilddirektora Arvīda Pīpkalēja aizsākto un padomes priekšsēdētāja Jāņa Caunes aktīvi atbalstīto projektu radīt Vietalvā pasaules standartiem atbilstošu slēpošanas trasi un tai apkārt arī citas sporta un atpūtas iespējas var nosaukt par ļoti drosmīgu ieceri, bet vienlaikus arī par reālu pamatu pagasta izaugsmei un labklājībai nākotnē. Ir skaidrs, ka idejas īstenošanas gadījumā "Mailes" Vietalvai piesaistīs ne tikai sportistu un atpūtnieku uzmanību, bet arī uzņēmēju interesi. Ne mazāk svarīgi, ka šāda rosība nodrošinās arī nodokļu pieaugumu pagasta budžetā. Jā, ievērības vērta ir Jāņa Caunes un Arvīda Pīpkalēja vēlēšanās šajā mazajā Vidzemes pagastā darīt to, kas valsts līmenī jau vairāk nekā gadu tiek saukts par prioritāti, — veicināt Latvijas ekonomiski mazaktīvo reģionu attīstību.

Par "Maiļu" projekta sākumu un turpmākajām iecerēm sarunājamies ar Arvīdu Pīpkalēju. Ārpus Vietalvas viņš gan vairāk pazīstams kā cita vietalvieša — ziemas olimpiāžu dalībnieka, distanču slēpotāja Jāņa Hermaņa treneris, kurš Latvijas sportistiem palīdzējis gatavoties startam gan Lillehammerē, gan Nagano.

— Vai jūsu deklarētais mērķis — izveidot Latvijā labāko slēpošanas trasi — nav pārāk augstu uzstādīts?

— Mums nav izvēles — trasei ir jābūt pārākai pār visām līdzšinējām. Ja tas tā nebūs, nevienam — nedz slēpotājiem, nedz kādam citam — nebūs motivācijas braukt tik tālu, vairāk nekā simt kilometru prom no Rīgas, turklāt garām gadu desmitiem zināmajām "Jaujām" Pļaviņās, kur sniegs pavasaros turas tikpat ilgi, cik šeit, "Mailēs". Taču, jāatzīst, reljefs šeit ir gluži kā Dieva dots tieši slēpošanas trases ierīkošanai: maksimālā augstuma starpība dažādās trases vietās ir vairāk nekā trīsdesmit metru. Savukārt infrastruktūra ap trasi ir atkarīga no mūsu darba. Esmu pārliecināts, ka šis mērķis ir pilnīgi reāli sasniedzams.

— Kā radās doma par "Mailēm"?

— Patiesībā šī ideja man dzima jau astoņdesmitajos gados, toreiz vēl "Jaujās" strādājot kopā ar Imantu Vītolu. Caur Vietalvas mežiem gāja "Jauju" maratons, tādēļ šī vieta man jau sen ir pazīstama un es zināju, ka reljefs te pārspēj "Jaujas". Turklāt toreiz strādāju vēl arī sporta skolā un sapratu, ka izturības sporta veidos, kāda ir arī distanču slēpošana, īstu talantu vairāk var cerēt atrast tieši lauku bērnu vidū. To atzina arī Imants - visu šejienes slēpotāju autoritāte. Galu galā Jānis Hermanis arī tepat Vietalvas pagastā ir uzaudzis. Tādēļ jau toreiz domāju, ka jādod arī šejieniešiem iespēja pamēģināt.

Tagad, kad tik daudz būts pasaules līmeņa sacensībās un redzēts, kādām jābūt slēpošanas trasēm un kādam servisam, kopā ar Jāni domājām — vai tiešām Hermanis un Pīpkalējs kaut ko no tā visa nevar uztaisīt arī Latvijā. Protams, var. Atlika tikai iedvesmot pagasta padomi. Jānis Caune mūs atbalstīja.

— Kā tieši notika "iedvesmošana"?

— Es viņam teicu — lūk, iespēja tavam pagastam tikt uz priekšu. Kā kādreiz mazajai Otepē Igaunijā. Kad PSRS Sporta komiteja izvēlējās šo vietu par valsts izlases ziemas sporta bāzi, tā bija tikai nedaudz lielāka par Vietalvu. Tur uzcēla viesnīcu, ierīkoja trasi. Tiem, kuri netika izlasē, vietu viesnīcā nepietika. Jau toreiz, dziļos padomju laikos, vietējie sāka mazo biznesu — piedāvāt istabas, piebūvēt privātmājām stāvus. Līdzīgi varētu notikt Vietalvā: ja būs augsta līmeņa trase, radīsies gribētāji šeit palikt un slēpot. Vietalvieši paši sapratīs, kas jādara, — būs pieprasījums, veidosies arī piedāvājums. Starp citu, tālākā nākotnē mums ir doma tepat Vesetas krastā atjaunot arī Lejaskrogu, kur viesus paēdināt. Arī tur būtu darbavietas. Bet pašas bāzes uzturēšanai jau tuvākajā laikā būs nepieciešami vismaz divi trīs cilvēki. Jānis Caune mūs saprata un atbalstīja.

Tā kā "Mailes" atrodas gandrīz tikai uz pagastam piederošas zemes, mēs varējām netraucēti sākt darbu. Nosaukumu saglabājām veco — kādreiz uz šīs zemes ir atradusies pagasta nabagmāja ar tādu vārdu. Drupas redzamas vēl tagad.

Jau 1997. gada 8. jūlijā mēs kopā ar Jāni Hermani un maniem dēliem Juri un Renāru sākām izzāģēt trasi. 1997. gada 27. un 28. decembrī "Mailēs" notika Latvijas čempionāta posms - 10 un 15 kilometru distances vīriešiem un piecu kilometru klasiskā un slidsoļa slēpojums dāmām.

Pēc atgriešanās no Nagano Jānis Caune mūs jau sagaidīja ar domu, ka jāpiedalās Nodarbinātības valsts dienesta izsludinātajā konkursā. Nedēļu rakstījām projekta pieteikumu, taču kaut arī tikai uz laiku, tikām pie desmit darba vietām arī pagasta bezdarbniekiem.

— Kas tas būs — sporta un atpūtas centrs "Mailes"?

— Tā jau tagad ir gatavā piecu kilometru trase. Turklāt liels ieguvums un reizē retums ir tas, ka šī trase ir braucama abos virzienos, tātad ne uz vienu pusi nav kaut kāda nepārvarama kāpuma vai neizbraucama pagrieziena. Vienā virzienā ir trīs stāvāki kāpumi, tādēļ tas vairāk piemērots slidsolim, bet pretējais virziens pēc starptautiskajām rekomendācijām savukārt atbilst klasiskajam solim.

Pusgatavs ir stadions ar 400 metru garu celiņu apkārt. Šeit ir sacensību starta un finiša vieta, šautuve biatlona sacensībām. Bet mašīnu stāvlaukums pie stadiona jau ir gatavs, arī tualetes. Šeit būvēsim nelielu ēku, kur sagatavoties startam, sasildīties pēc distances, iedzert karstu tēju un tiesnešiem apkopot rezultātus.

Stadiona malā, piekalnē ir dabisks amfiteātris. Ierīkojot skatītāju sēdvietas un stadiona vidū uzstādot pārvietojamu skatuvi, to varētu izmantot koncertiem, dziesmu svētkiem un citiem kultūras pasākumiem. Kaut gan jāteic, ka viena skaista un tradīcijām bagāta, turklāt nesen sakopta estrāde — "Vesetas līči" — pagastā jau ir. Stadiona galos būs laukumi tenisam un pludmales volejbolam. Piekalnē, stadiona malā, taps pirmās trīs atpūtas mājiņas — sešiem līdz astoņiem cilvēkiem. Projekts jau ir apspriests ar Aizkraukles rajona arhitektu — pašlaik šķiet, ka katra mājiņa varētu būt savādāka un kļūt par tādu kā paraugu tālākai apbūvei. Ja turīgiem uzņēmumiem radīsies vēlēšanās sagādāt atpūtas iespējas saviem darbiniekiem, tad, vienojoties ar pagastu par zemes nomu, tie varēs būvēt savas atpūtas mājiņas. Lai neradītu haosu, vismaz ārējā izskatā gan būs jāievēro mūsu noteiktais paraugs.

Ar saviem jaunajiem materiāliem pirmo trīs atpūtas māju būvi atbalstīs akciju sabiedrības "Latvijas finieris" rūpnīca "Hapaks". Tās direktors Raimonds Spūls-Vilcāns pats ir bijušais slēpotājs. Vienlaikus tā būs arī laba reklāma rūpnīcas ražotajiem ūdensizturīgajiem saplākšņiem. (Jau visu vasaru šeit strādā rūpnīcas traktors — arī par to viņiem paldies!) Ir sakopts arī Vesetas krasts gar stadiona malu, tur tiks veidots dambis un peldvieta.

Bet otrā Vesetas krastā, palieņu pļavās, būs trase "svētdienas slēpotājiem". Ar stadionu to savienos tilts. Tā būs daudz līdzenāka trase — sporta līdzjutējiem un iesācējiem, kas paši varbūt tikai retu reizi uzkāpuši uz slēpēm. Pa šo trasi noslēpojot aptuveni piecus kilometrus, atpūtnieks nonāks mūsu "Šveices Alpos" — vietā, kur sevi pēdējo reizi kārtīgi izrāda Vidzemes augstiene. Gluži kā Lorupes grava pie Siguldas tā gan nav, bet daudz neatpaliek. Tur plānojam ierīkot atpūtas vietu — soliņus, jau gatavu malku ugunskuram, lai slēpotāji pirms atpakaļceļa var atpūsties. Bērnu ieinteresēšanai varbūt pat vajadzētu izdomāt kādu leģendu par šiem kalniem, kaut ko līdzīgu Norvēģijas troļļiem.

Aptuveni puskilometru no stadiona veidosim arī kalnu slēpošanas trasi. Nobrauciens gan nebūs no pašiem stāvākajiem, vairāk tieši "svētdienas slēpotājiem" piemērots, toties pietiekami garš un skaists.

— Tātad "Mailēs" sportot un aktīvi atpūsties būs iespējams gan ziemā, gan vasarā?

— Jā, tāds ir projekts. Lai varētu uzturēt kārtībā slēpošanas trasi — svarīgāko šejienes objektu, ir jāpiesaista atpūtnieki un līdz ar viņiem — arī papildu līdzekļi.

Starp citu — lai bāzē būtu interesantas iespējas katrā gadalaikā, tālākai nākotnei mums ir diezgan traka ideja - iztīrīt Vesetas krastus vairākus kilometrus augšpus "Mailēm", lai palu laikā pa to varētu braukt ar laivām. Upei šeit ir pietiekami stāvs kritums un asi līkumi.

— Kā "Maiļu" trasi vērtē paši sportisti? Vai arī viņi piekrīt, ka tā varētu kļūt par labāko Latvijā?

— Jau minētajā Latvijas čempionāta posmā "Mailēs" bija visi labākie Latvijas slēpotāji — tie paši, kuri pēc tam ļoti veiksmīgi startēja Nagano. Gan Ilmārs Bricis, gan Oļegs Maļuhins un Jēkabs Nākums atzina, ka trase ir labi izveidota un ļoti interesanta.

Bet par labāko Latvijas trasi "Mailes" var kļūt, ja šos dabas dotumus mēs spēsim papildināt ar nepieciešamo servisu. Manuprāt tas ir izdarāms.

Dina Gailīte, "LV"

Autores foto