Par ilglaicīgu un īslaicīgu saimniekošanu savā dārzā un īpašumā

Kārlis Buivids, Dr.biol. Nacionālā botāniskā dārza direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Kārlis Buivids

Valsts Dobeles dārzkopības selekcijas un izmēģinājumu stacijas vadošā pētniece lauksaimniecības zinātņu doktore Māra Skrīvele: "Galvenais ir mazo pārstrādātāju atbalstīšana. Mazā saimniecībā augļu dārzs var būt visienesīgākā nozare. No viena hektāra labi kopta augļu dārza, atrēķinot izdevumus, var iegūt astoņus tūkstošus latu tīrās peļņas. Bet te vajag zināšanas — jāstāda piemērotākās šķirnes un jāliek lietā jaunākās dārzkopības atziņas."

Dārzkopība Latvijā līdz šim ir nepietiekami novērtēta tautas saimniecības nozare ar lielām vietējo vajadzību un eksporta iespējām nākotnē. Tās pašreizējais zinātniskais nodrošinājums ir saglabājies vēl no iepriekšējiem laikiem, bet jaunie speciālisti, ja vien būtu mērķa pasūtījumi un nodrošināta nepieciešamā bāze un līdzekļi, var ievērojami veicināt zinātņietilpīgu darbu, kā arī praktiķiem nepieciešamo tehnoloģiju izstrādi. Valsts nozīmes pētniecības programmu ietvaros, kā arī izpildot ražotāju pasūtījumus, ir iespējams ievērojami veicināt nozares konkurētspēju tiklab ārējā, kā arī iekšējā tirgū. Diemžēl pagaidām ražotāju pasūtījums zinātņietilpīgiem projektiem un tehnoloģiju izstrādei izpaliek, jo lielražotāji vēl nav tam materiāli gatavi, pareizāk sakot, to vēl faktiski nav. Latvijas iespējas eksportspējīgas produkcijas ražošanā un reālā eksportā palielina jauni, Eiropā nepazīstami materiāli, kā arī augstas kvalitātes cita veida produkcija, piemēram, ekspedīcijās ievāktais materiāls galvenokārt no Tuvajiem un Tālajiem austrumiem, Kaukāza un Vidusāzijas, sīpolaugi, koki, krūmi un citi introducenti, kā arī Latvijas selekcionāru izveidotās augļaugu un krāšņumaugu šķirnes.

Te var minēt veselu selekcionāru plejādi — sākot ar Voldemāru Nesauli, Pēteri Dindoni, Pēteri Upīti un beidzot ar pašreiz spožākajiem selekcionāriem — Rihardu Kondratoviču, Jāni Rukšānu, Aldoni Vēriņu, Vitautu Skuju un citiem, kuru vārdi un devums ir zināmi. Krāšņumaugu selekcijā vien Latvijā aktīvi strādā vairāk nekā 50 selekcionāru. Nacionālā botāniskā dārza paspārnē aktīvi darbojas Latvijas selekcionāru klubs, asociācija "Lilium Balticum" un citas profesionālas organizācijas. Savu pozitīvo ieguldījumu krāšņumaugu selekcijā ir devusi arī Latvijas ģenētiķu un selekcionāru biedrība ar prezidentu Izaku Rašalu priekšgalā.

Šobrīd varam eksportēt parka rozes — Nacionālā botāniskā dārza selekcionāres Dzintras Riekstas lolojumu, Aldoņa Vēriņa gladiolas, Margas Lūsiņas selekcionētās astilbes, atsevišķas upeņu formas, dižaugļu dzērvenes, augstās zilenes un brūklenes. Taču pagaidām vēl daudz jāstrādā, jo eksperimentāla un rūpnieciska masveida pavairošana nav viens un tas pats, ir nepieciešama tehnoloģiju izstrāde.

— Arvien vairāk pārliecināmies, ka Latvijas dārzkopības produkcija nav konkurētspējīga.

— Attiecībā uz augļaugiem pirmais iespaids, protams, ir šāds: nesagatavota, slikti uzglabāta augļkopības un dārzeņkopības produkcija, kas daudzos gadījumos neatbilst pārstrādātāju un patērētāju prasībām, pārprodukcija ražas novākšanas laikā. Bet vienlaikus nākamajā gadā rodas šīs produkcijas deficīts, it īpaši augļaugu, kas tiek kompensēts ar importu. Tā ir šodienas realitāte.

Krāšņumaugiem, kurus izmanto gan interjeriem, gan arī apstādījumiem, mūsu valstī ir senas tradīcijas. Mūsdienu Nacionālais botāniskais dārzs ir Vilhelma Šoha firmas (dibināta 1836.gadā) netiešs mantinieks. Starp citu, tā ir viena no daudzajām pazīstamajām dārzkopības firmām Latvijā, kuras iedibinātā skola un tradīcijas netieši ietekmē arī mūsdienu zinātni un praksi. Diemžēl jākonstatē, ka arī krāšņumaugu pašnodrošinājums valstī nepārsniedz 50 līdz 60 procentu.

Vadošais Nacionālā botāniskā dārza pētnieks Alfrēds Ripa, asistenti Biruta Audriņa un Līvija Sarja veic augsto zileņu, Amerikas lielogu dzērveņu, brūkleņu, smiltsērkšķu, ēdamo sausseržu šķirņu un formu genofonda veidošanu, novērtēšanu, selekciju un izejmateriāla pavairošanu, kā arī aktinīdiju, irbeņu un apiņu šķirņu saimnieciski bioloģisko novērtēšanu un pavairošanu. Izvērtēts Amerikas lielogu dzērveņu audzēšanas pamatojums Latvijā un pierādīts, ka Latvijā ir izcili piemērotas vietas (augstie sūnu purvi) vairāk nekā 10 tūkstošu hektāru platībā un agroekoloģiskie apstākļi izcilu ogu ražu ieguvei (20 t/ha un vairāk). Šo darbu atzinīgi novērtējuši ASV dzērveņu audzēšanas eksperti. Balstoties uz mūsu datiem, viņi pērn izdevumos "World Report" un "Wall–street Journal" snieguši informāciju, ka Latvijā ir sevišķi piemēroti apstākļi dzērveņu audzēšanai, ka pieprasījums pēc šīs produkcijas nemitīgi aug, pateicoties ogu izcilajai kvalitātei. Ir izveidotas 26 agrīnas, Latvijas klimatiskajiem apstākļiem piemērotas perspektīvas lielogu dzērveņu formas; tās ir ražīgas, ar kvalitatīvām ogām.

Konkurētspējīgas un rentablas dārzkopības sistēmas izveide un realizācija iespējama, tikai apvienojot vairāku zinātņu nozaru spēkus.

— No jūsu teiktā izriet, ka ārzemniekus tomēr interesē mūsu produkcija.

— Jā, par to interesējas somi, zviedri, vācieši, amerikāņi un austrumu reģiona pārstāvji.

— Vai esošais zinātniskais potenciāls un tā bāze var nodrošināt sekmīgu darbu izpildi?

— Domāju, jā. Tikai jāizveido kopīga zinātniska asociatīva institūcija darbu koordinēšanai un veicināšanai, valsts atbalsta nodrošināšanai, eksportspējīgas produkcijas ražošanai un pašnodrošinājumam.

Pašreizējā ekonomiskā sistēma prasa izveidot rentablas, konkurētspējīgas saimniecības, kas ražotu augstas kvalitātes produkciju. Attiecīgos virzienos un līmenī jāveic zinātniskie pētījumi. Pašreiz šādu pētījumu ir ļoti maz. Trūkst arī bāzes studentu un zemnieku apmācībai, bakalauru, maģistru un doktoru sagatavošanai. Dārzkopības rentabilitāte arī Latvijas apstākļos var būt ļoti augsta. Tā spēj nodrošināt pietiekamu peļņu arī saimniecībās ar nelielu zemes platību, kādu Latvijā ir ļoti daudz. Piemēram, SIA "Pūres dārzi" vēl nesen gada kopējie izdevumi bijuši 1700 Ls/ha, bet ienākumi no šķirnes ‘Talvenauding’ augļu realizācijas — 3750 Ls/ha un šķirnes ‘Sinap Orlovskij’ — 11410 Ls/ha. Par atveseļota stādāmā materiāla audzēšanas nozīmi liecina izmēģinājumi Pūrē, kur zemeņu šķirnes ‘Senga Sengana’ atveseļotie stādi deva 2,2 reizes augstāku ražu nekā neatveseļotie. Šķirnei ‘Festivaļnaja’ ražas starpība bija 1,8 reizes. Augļkopības rentabilitāte, protams, lielā mērā atkarīga no ražas saglabāšanas, realizācijas un pārstrādes rūpniecības attīstības un iespējām, tās ražotās produkcijas kvalitātes un oriģinalitātes.

Dārzkopībā un tās produkcijas pārstrādē ir liels roku darba īpatsvars, tāpēc tās attīstība palīdzētu atrisināt nodarbinātības problēmu laukos, it sevišķi Latgalē un Zemgales dienvidaustrumu rajonos, kur tā ir īpaši aktuāla.

Dārzkopības darba rezultāts ir arī sakopta vide un sakopta domāšana. Savas valsts un paša cilvēka piederības apzināšanās šai zemei un tautai arī ir sakoptas vides rezultāts.

— Kas būtu primārais rentablas dārzkopības sistēmas izveidei un realizācijai?

— Pirmkārt, traucē zinātnisko pētījumu finansējuma īslaicīgais raksturs. Nepieciešami ministriju pasūtījumi. Daļēji tos varētu realizēt caur tirgus orientētiem pētījumiem vai valsts institūciju pasūtītiem pētījumiem. Jābūt ekspertu atzinumiem, reģionālu pētījumu prioritātei, jo dārzkopība ir reģionāla kompleksa sistēma un to, tāpat kā valodu, var pētīt un projektus izstrādāt konkrētā vidē, šajā gadījumā — tikai Latvijas agroekoloģiskajos apstākļos. Pašreiz šādi pētījumi lauksaimniecībā un bioloģijā būtu jāatbalsta tiklab Izglītības un zinātnes ministrijai, kā arī Zemkopības ministrijai, tām savstarpēji sadarbojoties, un attiecīgajām ekspertu padomēm.

Programmā jāparedz finansēšana eksperimentālo dārzkopības produkcijas partiju pavairošanai atsevišķiem izmēģinājumiem. Piemēram, zemnieku saimniecībās augu audu kultūrās pavairotās eksperimentālās izejmateriāla partijas pārbaudei būtu dodamas bez maksas, jo, lai konstatētu, kuras šķirnes un formas no pārbaudāmajām ir derīgas tālākam darbam, ir jābrāķē milzīgs augu daudzums. Šis jautājums ir jāizlemj Zinātnes padomes un valdības līmenī, jo tas ir darbs, ienākumi, nodokļi, kas, samazinot importa nepieciešamību, vairos arī valsts eksportspējas.

Nebūtu oriģināli apgalvot, ka finansējumam jānodrošina pētījumi un tajos iegūto rezultātu praktiska izmantošana. Finansējuma problēmas, iespējams, ir risināmas, veidojot ciešāku koordināciju attiecīgajā nozarē, kā arī starp pārējām zinātņu nozarēm. Nav atdalāmas atsevišķas nozares, kas strādā vienam mērķim. Manuprāt visas iepriekš minētās problēmas varētu atrisināt, īstenojot konkrētas nacionālās programmas.

Helēna Grīnberga

Foto: Ieva Novicka