Par mūsdienīgu ražošanu kooperatīvā

Guntis Liepa

Biešu novākšana rīt pilnā sparā

Guntis Liepa gandarīts par ražu

"Uzvara—lauks" — tā savu kooperatīvo klientu sabiedrību nosaukuši Bauskas rajona kādreizējās lielsaimniecības "Uzvara" laukkopji, kas nu jau piekto gadu strādā patstāvīgi. Kooperatīvo sabiedrību kopš dibināšanas dienas vada Māris Purmalis — sparīgs vīrs ar agronoma izglītību un prāvu pieredzi, ar organizatora talantu un tālredzīgu domāšanu. Tā viņu raksturo Bauskas rajona Lauksaimniecības departamentā. Direktors Guntis Liepa īpaši atzīmē kooperatīva orientēšanos uz mūsdienīgu ražošanu un jaunāko agrotehnikas sasniegumu ieviešanu: "Kooperatīvi, kas grib pastāvēt tikai ar pakalpojumu sniegšanu, lemti izputēšanai. Zemnieku maksātspēja diemžēl ir pārāk maza, tāpēc kooperācijas ideja šādā izpratnē nīkuļo. "Uzvara" nesteidz apkalpot zemniekus, pat ne savus klientus, kamēr pašu darbi nav apdarīti. Tāpēc arī te viss iet uz perspektīvu, ne uz izputēšanu. Visa brīvā nauda tiek ieguldīta ražošanas bāzes uzlabošanā. Un palīdzību tad iespējams sniegt pienācīgā līmenī — ar jaunākajām tehnoloģijām, konsultācijām un labu tehniku."

"Uzvarā" esam ieradušies pēc pamatīgām lietavām, kad trešo dienu pieturas puslīdz ciešams laiks un pilnā sparā turpinās cukurbiešu novākšana. Sēžamies blakus priekšsēdētājam un braucam uz slapjāko lauku, kur pat tukšās automašīnas jāvelk ar traktoru. Māris Purmalis slavē cukurbiešu kombainus un vīrus, kas tos vada: "Dienā viņi izdzen sliedi un tad rauj cauru nakti. Tā biete nemaz tik salda nav. Tās piecas zaļās ir firmas "Stoll" mašīnas. Gaišās — "Kleine". Tādas mums ir divas. Redz, lapas nogriež kā ar bārdas nazi un tūlīt sasmalcina. Zaļais klājiens paliek uz lauka. Labs mēslojums."

Kāda tad ir kooperatīva "Uzvara—lauks" saimnieciskā bāze? Pašu zeme — 320 hektāru, pārējā tiek nomāta: tepat Gailīšu pagastā 2000 hektāru, Mūsas otrā krastā Ceraukstē — kādi 60, mazliet vairāk — Elejā, ap 120 — Īslīcē, 200 — Rundālē un ap 600 — Vallē. Kopplatība pārsniedz 3000 hektāru.

Tiek audzēti ziemas un vasaras kvieši, alus mieži un tritikāle, ko realizē arī kā sēklas labību, un cukurbietes. Arī kooperatīva emblēmā ir gan labības vārpa, gan cukurbiete. Priekšsēdētājs uzskata, ka šāda struktūra nodrošina zināmu stabilitāti: "Šogad gan zemnieki tikpat kā nepērk sēklu. Labi, ja kādas simt tonnas būsim pārdevuši. Cilvēki baidās labību audzēt, jo nav jau nekādas skaidrības par cenām un realizēšanas iespējām. Mūs glābj labās kaltes un graudu noliktavas. Ziemas kviešus kādas 2000 tonnas pārdevām, kaut arī solīto 72 latu vietā saņēmām 68 latus par tonnu. Vasaras kvieši un mieži stāv noliktavās. Labi, ka ir kur uzglabāt."

Kaltes un graudu glabātavas, tāpat kā lielu daļu augsnes apstrādes tehnikas, kooperatīvs izpircis par pajām — saņēmis mantojumā no kādreiz slavenās lielsaimniecības. Vēl būtiskāks mantojums varbūt ir labie speciālisti un gadu gaitā koptais darba tikums un skatiens nākotnē. Agronome Vizma Valterāne, kas savulaik pārzināja sēklkopības un augu aizsardzības lietas, atgādina, ka "Uzvara" jau astoņdesmitajos gados sāka dibināt sakarus ar ārzemju firmām un ieviest labākās cukurbiešu un labības šķirnes. Tagad šos sakarus ir vieglāk attīstīt un paplašināt. Cukurbiešu sēklu tagad "Uzvarai" piegādā divas vācu un viena zviedru firma. No katras tiek iepirktas divas trīs šķirnes, jo vienas no tām izceļas ar ražību, citas — ar augstu cukura sastāvu. Un visas — ar augstu dīdzību, kas ļauj garantēt izsējas precizitāti. Šīs firmas kooperatīvu kreditē ar sēklu, minerālmēsliem un augu aizsardzības līdzekļiem.

"Tas nav vienas dienas darbs!" — ik pa brīdim izsaucas Māris Purmalis, domādams par darbu, tikumu un paradumu pēctecību. To pašu saka arī grāmatvede Silvija Rozenbaha, kas saimniecības finansiālās dzīves vadību pārņēma no Voldemāra Grauža: "Viņš te strādāja no pat 1947.gada, un tā es "Uzvarā" esmu tikai otrā grāmatvede. Atnācu tūlīt pēc augstskolas, par manu dzīves skolotāju kļuva mūsu priekšsēdētājs Ivars Jansons, ko visi saucām par Jansontēvu. Viņš man iemācīja domāšanu — kā vērtēt cilvēkus, kā plānot darbu, kā veidot attiecības ar kolēģiem un līdzcilvēkiem. Mainās likumi — mainās grāmatvedības saturs, bet būtība jau paliek arvien tā pati. Mūsu laiks īpaši prasa domāt par attīstību, par perspektīvu. Jo vairāk tāpēc, ka valsts lauksaimniecības attīstību drīzāk kavē, nevis veicina. Ja mēs varētu rēķināties ar normālām, stabilām cenām, saimniekot būtu daudz vieglāk. Tagad krietni jāpapūlas, lai vajadzības pēc jaunākās tehnikas saskaņotu ar algu izmaksāšanu, paju turētāju veselības apdrošināšanu, bērnu skološanu un citām nepieciešamām lietām, kas prasa naudu."

Sezonas laikā mehanizatoriem uz lauka ved brīvpusdienas. Mācību laikā brīvpusdienas saņem visi skolēni. No kooperatīva līdzekļiem trim jauniešiem tiek maksātas stipendijas.

Tai dienā tiekamies arī ar Gunāru Ramani, kas ir inženieris, mehāniķis un darbnīcu vadītājs vienā personā, un Arni Vēju — priekšsēdētāja vietnieku tehnikas lietās. Priekšsēdētājs uzklausa viņu vajadzības, drīz vien kopīgi tiek rasts risinājums, un Māris Purmalis apmierināts rezumē: "Kū!" Tas ir viņa mīļvārdiņš un droši vien nāk no matemātikā tik bieži piesauktā "Q" — kā nezūdoša atmiņa no grūtajiem studēšanas laikiem, kad tas pats Jansontēvs viņu pēc 14 saimniecībā nostrādātiem gadiem gandrīz vai dzīšus aizdzinis uz Lauksaimniecības akadēmiju. "Tās agronomijas un saimniecības lietas jau man nebija svešas, bet ķīmija — ak kungs!" Bet ne par izsūtījumu un tā izjaukto skološanos, ne aizkavēto studēšanu viņš pašlaik negrib neko stāstīt. "Tās ir sarunas gariem ziemas vakariem!" Pie tā arī paliekam.

Aina Rozeniece, "LV"

Foto: Romvalds Salcēvičs