Par tēvutēvu mantojumu

Andris Apsītis

Mālpils pagasta zemnieku saimniecībā "Lazdukalns" saimnieko Ginta un Andris Apsīši. Šīs ir Andra tēva dzimtas mājas — savulaik pietiekami lielas un bagātas, lai saimniekus izsūtītu uz Sibīriju. Tāds pats liktenis bijis mātes ģimenei. Nu viņu mājās saimnieko otrs dēls, te — Andris ar ģimeni, kurā aug arī dēls Ingus un meita Santa.

Ēkas, kas celtas pirmās zemes reformas laikos, tagad atsvaidzinātas un izskatās gluži kā jaunas. Patiesībā no jauna esot izbūvēts tikai pagrabs un, protams, cūku kūts. Jo bekona ražošana ir "Lazdukalna" galvenā nozare. Otra ir zemeņu audzēšana, taču tās īpatsvars saimnieciskajā bilancē ir niecīgs. No "Lazdukalna" 50 hektāriem Apsīši apsaimnieko 16 hektārus, pārējā zeme tiek iznomāta. Zemenēm atvēlēti 5 hektāri. Apmēram hektārs apstādīts tā, lai to varētu nosegt ar plēvi un paātrināt ogu ienākšanos. Platajās rindstarpās aug zāle, ko ērti nopļaut ar mašīnu. Šis paņēmiens noskatīts Madlienā un tiek atzīts par labu. Uz zemeņu laiku kādu mēnesi pieņemtas darbā 10—15 ogu lasītājas. Augas dienas pa vagām līkņājusi arī Santa, toties nopelnījusi naudu divritenim. Andrim šai ziņā stingri uzskati: "Mauriņa appļaušana ir Santas pienākums, par to īpaša atlīdzība nepienākas. Brālis tāpat cīnījās ar šķūņa krāsošanu. Par kopēju skaistumu kopīgi jāgādā. Bet ko ražojam pārdošanai, par to pienākas samaksa."

Kopējam skaistumam ir arī naudiņa izdota — no Baltezera vesti puķu stādi un košumkrūmi, ar laukakmeņiem rūpīgi noklāts viss pagalms un vēl baseins, ko paredzēts piepildīt nākamvasar.

Vecāki savam priekam vēl rušinās pa mazdārziņu un audzē puķes, lai ir ko ciemiņam nogriezt un uz kapiem aiznest, bet jaunie saimnieki neaudzē pat kartupeļus. Ražot kaut ko tikai savai vajadzībai — to Andris uzskata par muļķīgu laika izšķiešanu.

Ne jau vienā dienā un ne uzreiz viņi nonākuši pie pašreizējā modeļa: "Sākām ar divām cūkām. Pēcāk bija 6 un tad — 20. Paši braucām uz Rīgu, pārdevām gaļu Centrāltirgū. Līdz kļuvām par lopu uzpircējiem. Kādus četrus gadus tā pirkām un pārdevām. Tad paņēmām aizdevumu, uzcēlām kūti, iepirkām sivēnmātes."

Ar pirmo kredītu Apsīšiem ļoti labi paveicies. Atdevuši gada laikā. Pēc tam bijuši gan labāki, gan sliktāki gadi. Mācījušies gan no kļūdām, gan veiksmēm. Andris domā, ka palīdzējis arī tas, ka viņam jau no bērnu dienām piemītot tirgotāja gars — kāds piektais vai sestais prāts vienmēr pasakot priekšā, kas var būt izdevīgi un kas ne.

Šī kūts paredzēta 200 cūkām. Vaislai izmanto Latvijas baltās šķirnes sivēnmātes un Landrases šķirnes kuiļus. Par šķirnes materiālu tiek saņemtas arī subsīdijas. Ginta pilnīgi apguvusi visu cūkkopības veterināro pusi, Mālpils veterinārais dienests nāk talkā tikai ar vakcinēšanu. Andris savukārt ieguvis kāvēja sertifikātu. Bet Gintas māte, kas dzīvo Siguldā, strādā "Lazdukalna" kioskā, kur tiek pārdota visa saimniecībā saražotā cūkgaļa. Svaigā veidā.

Ciemojoties "Lazdukalnā", gribot negribot jāpiekrīt apgalvojumam, ka cūka ir vistīrīgākais dzīvnieks. Kā nu ne: tuvojies kūtij, no kuras puses gribi, nekas neliecina, ka tur iekšā atrodas 200 lielāki un mazāki rukši. Klusi slīd mēslu aizvākšanas lente, nekāda smaka nav jūtama arī pašā kūtī. Rāmi parukšķina viena otra cūciņa, un arī mums jāuzvedas klusu, lai nesatrauktu daudzgalvaino saimi, kura kārtīgi saņem pilnvērtīgu kombinēto barību, lai kārtīgi augtu un pienācīgi pieņemtos svarā. Vidējais nobarošanas cikls ilgst piecarpus mēnešus.

Andris Apsītis ir pārliecināts intensīvās cūku nobarošanas piekritējs: "Mūsu konsultants ir profesors Jānis Neilands. Barību vedam no Tukuma "Straumes". Patālu ir, bet uzreiz pamatīgu kravu, jo derīguma termiņš ir divi mēneši. Parastā barība ir krietni lētāka, bet intensīvā metode katrā ziņā atmaksājas."

Vai Apsīši izmanto kredītus? Kā Andris saka, grēks būtu neizmantot. Hipotēku un zemes banka tik labi strādā! Varētu ņemt atkal lielāku kredītu un paplašināt ražošanu. Pašiem būtu gan spars, gan iespējas. Tikai par noietu nav nekādas drošības. Par zemeņu realizāciju saimnieks paredzējis ziemā slēgt līgumu ar kādu pārstrādes uzņēmumu, bet zemeņu platību nav paredzēts paplašināt. Cūkas varētu audzēt vairāk. Ja vien būtu kāda drošība, ka Latviju nepārplūdinās ievestā cūkgaļa.

Sava iztikšana esot arī ar tām zemenēm un karbonādi, ko "Lazdukalns" pašlaik var celt siguldiešu un rīdzinieku galdā. Var atļauties arī kādu tālāku pieredzes braucienu un kādu latu apkārtnes iekopšanai. Jau noskatīta vieta kastaņai, kas aizvējā izaugusi pietiekami liela, lai pārceltos uz tālāku lauka malu. Bet pakalniņā aiz kūts tiks stādīta bērzu birzs.

Tas viss kopīgi izdomāts un izlemts. Stāstītājs šoreiz tikai Andris, jo Edijs nodarbojas ar kamaniņu sportu un skolā iet Siguldā, bet Ginta aizvedusi meitu uz sarīkojuma deju stundu Mālpilī. "Mēs paši dzīvojam Sidgundas centrā. Te, "Lazdukalnā", ir mūsu darba vieta. Pa dubļiem mēs negribam brist. Un negribam arī no rīta līdz vakaram tikai strādāt, galvu nepacēluši. Ja ar patikšanu nevar ienākt savā darba vietā un pagalmā, tad arī pret to darbu nav nekādas cieņas.

Bet, ja darbu nevar darīt ar prieku, tad nav vērts strādāt."

Aina Rozeniece, "LV"

Foto: Romvalds Salcevičs