Par atbalstu Latvijas uzņēmējiem starptautiskajos tirgos

Valsts akciju sabiedrība "Latvijas eksportkredīts"(LEK) tika izveidota ar vienu nolūku — veicināt mūsu valstī ražotās produkcijas eksportu. Šobrīd, kad pārtraukta tirdzniecība ar Krieviju, jautājums par ceļu meklējumiem uz citiem tirgiem iegūst īpašu aktualitāti. Tātad īpaša nozīme šeit būtu arī LEK darbības efektivitātei. Kā uzsver LEK prezidents Dainis Dille, šādu institūciju svarīgumu pierāda arī tas, ka gandrīz jebkurā valstī pastāv līdzīgas organizācijas; citviet to ir pat vairākas un līdzās valsts struktūrām darbojas arī privātās. Galvenā eksportkredīta aģentūru funkcija ir pasargāt eksportētāju gadījumā, ja pircējs lauž līgumu un nemaksā paredzēto summu (komerciālais risks) vai arī pircēja valsts pieņem normatīvus dokumentus, kas ierobežo eksporta kontraktu izpildi (politiskais risks). Tātad aģentūra kļūst par šo abu riska veidu garantu un apdrošinātāju.

Diemžēl kopš dibināšanas 1995. gadā LEK faktiski nav saņēmis nepieciešamos līdzekļus, lai varētu sekmīgi nodrošināt savu darbību. Kā zināms, 1995. gadā Latvija sakarā ar banku krīzi pārdzīvoja smagus ekonomiskos satricinājumus. Turklāt, kā teic D.Dille, kaut arī valdības koncepcijā bija minēts par šādas institūcijas izveides nepieciešamību, kas tika arī izdarīts, tolaik īstas skaidrības par LEK funkcijām un vietu tautsaimniecībā nebija. Pirmie līdzekļi LEK darbības uzsākšanai tika piešķirti nākamā gada aprīlī — 300 tūkstoši latu. Vēl 200 tūkstoši LEK rīcībā nonāca 1997. gada decembrī. Tas arī ir viss. Ar šādiem līdzekļiem nav iespējams uzņemties saistības atbalstīt eksportētāju darījumus desmitiem miljonu latu apmērā.

Kā uzsver D.Dille, attīstīto pasaules valstu prakse ir tāda, ka eksportkredīta aģentūru saistības, kas attiecināmas uz ilgtermiņa darījumiem un politiskiem riskiem, tiek segtas no valsts puses, paredzot budžetā attiecīgus līdzekļus. Aģentūras no pašu līdzekļiem garantē un sedz īstermiņa komercdarījumus.

Dažādās valstīs eksportkredīta aģentūras darbojas pēc atšķirīgiem modeļiem, ir tikai līdzīgi darbības pamatprincipi. LEK tika dibināts, vairāk balstoties uz Skandināvijas valstu pieredzi. Tālab sākotnēji tika paredzēts, ka eksporta apdrošināšana kļūs ļoti populāra eksportētāju vidū. Taču izrādījās, ka pārejas ekonomikas valstīs eksporta produkcijas apdrošināšana ir sekundārs faktors. Jo ražotājam vispirms nepieciešams tikt pie apgrozāmajiem līdzekļiem, pie kredītiem, lai vispār varētu sākt izgatavot produkciju, ko pēc tam eksportēt. Tādēļ LEK atvēlēto iespēju robežās savu darbību pirmām kārtām virzīja kredītgarantiju sniegšanai Latvijas uzņēmējiem un tikai pēc tam — eksporta apdrošināšanai. Tā ir riska uzņemšanās, kura segšanai nepieciešams noteikta apjoma reāls pašu kapitāls, pamatkapitāls, kā arī rezerves kapitāls politisko risku segšanai.

LEK šobrīd spēkā esošās saistības ir aptuveni 3,3 miljoni latu. Šī summa 4,5 reizes pārsniedz LEK pašu kapitālu. D.Dille uzskata, ka LEK normālas darbības nodrošināšanai bez liekas vilcināšanās nepieciešams atvēlēt konkrētus naudas līdzekļus. Atceroties nesen EM delegācijas vizītē Slovēnijā redzēto, viņš minēja, ka šajā valstī, kura daudzos aspektos salīdzināma ar Latviju un kurā ir 2 miljoni iedzīvotāju, pastāv viena eksportkredīta aģentūra, kura veic trīs funkcijas: kreditēšanu, kredītgarantiju sniegšanu un eksporta apdrošināšanu. Slovēnijā ļoti krasi nodalīts komerciālais un politiskais bizness, un tiem darbiniekiem, kuri vērtē politiskā riska darījumus, pat alga tiekot maksāta no valsts budžeta piešķirtajiem līdzekļiem. Slovēņu eksporta korporācijas pašu kapitāls pārsniedz 100 miljonus vācu marku. Šis kapitāls izveidots no privatizācijas procesā iegūtajiem līdzekļiem, jo 25 procenti no jebkuras šādi iegūtās summas tiek pārskaitīti aģentūrai. Slovēnijā arī noteikts limits, cik lielā apjomā valsts vispār var uzņemties atbalstīt eksportu, izmaksājot kompensācijas caur šo eksporta veicināšanas aģentūru. Šī summa 1998. gadā ir 650 miljoni ASV dolāru. Tas ir gadījumam, ja aģentūras rezerves kapitāls izrādītos nepietiekams. D. Dille bilst, ka Latvijā situācija ir gluži otrāda. Kaut arī valsts budžetā LEK saistību nodrošināšanai paredzētas garantijas 10 miljonu latu apmērā, izdevumu daļā šim nolūkam nav paredzēts ne santīma. Tātad vajadzības gadījumā LEK reāli nevar saņemt pat visniecīgāko summu. Tā bija galvenā problēma, kas šā gada laikā tā arī nav tikusi atrisināta. Diemžēl tālab daudzi uzņēmēji zaudējuši iespēju iegūt LEK garantētus kredītus, apdrošināt savu eksporta produkciju.

LEK padomes priekšsēdētājs Uldis Osis uzskata, ka šī institūcija būtībā ir galvenais un Latvijā pašlaik vienīgais mehānisms, ar kuru veicināt eksportu. Lai tā reāli notiktu, vajadzīga sadarbība starp izpildinstitūciju — LEK — un valdību. Zināms solis šajā virzienā tika sperts 20. oktobrī, kad tika pieņemts Ministru kabineta rīkojums par grozījumiem 1998. gada valsts budžetā, piešķirot valsts galvojumu 6 miljonu latu apmērā "Latvijas eksportkredītam" eksporta apdrošināšanai un kredīta garantiju sniegšanai. Diemžēl, uzskata U.Osis, valdība arī šoreiz nespēja izšķirties par to, lai uzņemtos kaut daļu no politisko risku apdrošināšanas (paredzēts, ka kompensāciju izmaksai LEK jāaizņemas līdzekļi no valsts), uzskatot to par LEK pienākumu. Turklāt, neparedzot reālus līdzekļus LEK pamatkapitāla palielināšanai, bet tikai šādas garantijas bez iespējām vajadzības gadījumā naudu izlietot, problēma joprojām paliek neatrisināta. Ja eksporta atbalstīšana tiek uzskatīta par vienu no ekonomiskās politikas prioritātēm, tad atbilstoši jāpārdala arī budžeta līdzekļi, nevis šāds atbalsts jāuztur tikai deklarāciju līmenī. U.Osis izsaka cerību, ka jaunā valdība novērtēs eksporta atbalsta nozīmi un veiks atbilstošus pasākumus, lai to arī nodrošinātu.

Kopš februāra situācija samezglojusies vēl vairāk, jo šā gada budžets tika apstiprināts pērn decembrī, bet Finansu ministrijas izstrādātie noteikumi par valsts galvojumu izsniegšanas kārtību tika pieņemti 1998. gada februāra beigās. Radušos pretrunu dēļ Latvijas Banka lauzusi līgumu, kas paredzēja, ka LEK garantijas pēc kvalitātes pielīdzināmas valdības garantijām, un vairākas komercbankas vairs nevēlas uzņēmējiem izsniegt kredītus pret LEK garantijām. D.Dille uzskata, ka eksporta atbalsts no pašreizējā sastinguma punkta varētu izkustēties un garantiju sniegšana atjaunoties, ja Finansu ministrija atzītu, ka, izdarot grozījumus likumā par 1998. gada budžetu un piešķirot 6 miljonus latu LEK saistību izpildei neparedzētu apstākļu gadījumā, valsts šo līdzekļu apjomu arī būtu gatava nosegt. Turklāt LEK darbība nerada lielus zaudējumus, jo tās analīze liecina, ka reālie zaudējumi komercrisku segšanā bijuši 0,27 procenti.

Līdz 15. oktobrim ar Ministru prezidenta rīkojumu apstiprinātajai darba grupai bija jāizstrādā likumprojekts par valsts atbalstu eksporta un investīciju apdrošināšanā, eksporta un importa garantēšanā un kreditēšanā. Taču, kā informē D.Dille, līdz šim termiņam netika iesniegti Finansu ministrijas un Tieslietu ministrijas atzinumi par šo projektu. 20. oktobrī saņemts Tieslietu ministrijas atzinums, ka tā neatbalsta likumprojektu piedāvātajā redakcijā, jo valsts un pašvaldību institūciju tiesības sniegt atbalstu uzņēmumiem noteiktas likumā "Par valsts un pašvaldību sniegtā atbalsta uzņēmējdarbībai kontroli". D.Dilles vērtējumā šis likums nonāk pretrunā ar eksporta atbalsta nostādnēm un vairāk piemērots atsevišķu valsts atbalsta projektu kontrolēšanai un ierobežošanai. Bet iepriekšminētā likumprojekta tālākvirzība iestrēgusi saskaņošanas labirintos.

U.Osis uzsver, ka šobrīd, kad sakarā ar ekonomisko krīzi Krievijā Latvijas uzņēmēji intensīvāk nekā jebkad meklē jaunas eksporta iespējas, jaunus tirdzniecības partnerus, "Eksportkredīta" loma kļūst īpaši svarīga. LEK vadība uzskata: ja "Eksportkredītam" būtu radītas iespējas normāli darboties jau pirms diviem gadiem (pakāpeniski palielināts pamatkapitāls un izveidots rezerves kapitāls), tad mūsu uzņēmēji gan Rietumu, gan citos, nedaudz augstāka riska tirgos, būtu ieguvuši nozīmīgāku vietu un šābrīža problēmas nebūtu tik sāpīgas.

Mudīte Luksa, "LV"