Svētki un godadienas

Mauritānijas Islama Republikā

Rīt, 28. novembrī, valsts svētki — Neatkarības diena

Mauritānijas Islama Republika ( Republique Islamique de Mauritanie ) iedzīvotāju skaita ziņā (2,333 miljoni) ir neliela Rietumāfrikas valsts ar samērā plašu teritoriju (1 025 520 kvadrātkilometri), ko veido galvenokārt tuksneši. Līdz ar to Mauritānija ir viena no pasaulē visretāk apdzīvotajām valstīm — vidēji tikai divi cilvēki uz kvadrātkilometru. Mauritānija robežojas ar Alžīriju, Mali, Rietumsahāru un Senegālu, tās rietumu robežu veido Atlantijas okeāna piekraste.

Kopš pagājušā gadsimta vidus Mauritānija bijusi Francijas ietekmē. 1903. gadā Francija to pasludināja par protektorātu, bet 1920.gadā — par koloniju Franču Rietumāfrikā. 1958.gadā Francija Mauritānijai piešķīra autonomiju Francijas savienības ietvaros. 1960.gada 28.novembrī tika pasludināta Mauritānijas neatkarība.

Mauritānija ir agrāra valsts, no visiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem lauksaimniecībā nodarbināti 57,9%, bet rūpniecībā — tikai 9,8%. Desmit gadu laikā rūpniecības strādnieku skaits Mauritānijā pieaudzis tikai par 1%, bet lauksaimniecībā strādājošo īpatsvars samazinājies par 4,6%.

Mauritānieši audzē galvenokārt liellopus (īpaši kamieļus), aitas un kazas. Zemkopji audzē prosu, sorgo, kukurūzu, kā arī pupiņas un zemesriekstus. Lauksaimniecības produkcijas indekss Mauritānijā (par 100 vienībām pieņemot 1979./1981.gada līmeni) 90.gadu vidū bija izaudzis līdz 120 vienībām. Mauritānijā ir arī dzelzs un vara rūdas atradnes, iegūst ģipšakmeni. Derīgie izrakteņi dod vairāk nekā pusi no Mauritānijas nacionālā ienākuma.

Mauritānijas nacionālais kopprodukts desmit gados pieaudzis no 683 miljoniem ASV dolāru līdz 912 miljoniem jeb caurmērā uz katru iedzīvotāju no 387 līdz 411 ASV dolāriem. Valsts budžeta deficīts šajā laikā samazinājies par 47 miljoniem ASV dolāru, tomēr 90. gadu vidū tas joprojām bija 70 miljoni dolāru. Mauritānijas nacionālā kopprodukta pieauguma temps pēdējos desmit gados samazinājies no 3,4% līdz 2,7%.

Nozīmīgākās Mauritānijas ārējās tirdzniecības partneres eksportā ir Japāna (13 % no kopējā eksporta apjoma), Francija (12%) un Spānija (10%), bet importā — Francija (16%), Spānija (13%) un Senegāla (8%).

Mauritānijas iedzīvotāju skaits ik gadu vidēji pieaug par 2,5%. Iedzīvotāju mūža vidējais ilgums ir 43,1 gads. Valstī ir arī liela bērnu mirstība (101 no katriem tūkstoš jaundzimušajiem). Pilsētās dzīvo 54% Mauritānijas iedzīvotāju, un pilsētnieku īpatsvars kopš 90. gadu sākuma pieaudzis vidēji par 5,3%. Valsts galvaspilsētā Nuakšotā dzīvo nedaudz vairāk nekā 700 tūkstoši cilvēku.

Izglītībai Mauritānijas valdība atvēl 3,9% no nacionālā kopprodukta. No katriem 100 tūkstošiem iedzīvotāju Mauritānijā ir 135 studentes un 657 studenti. Uz katriem tūkstoš iedzīvotājiem Mauritānijā ir 23 televizori. Valsts parlamentā ievēlēti tikai vīrieši.

Kopš 1961.gada 27.oktobra Mauritānijas Islama Republika ir ANO locekle.

Diplomātiskās attiecības starp Latviju un Mauritāniju tika nodibinātas 1991.gada 18.septembrī. Savu interešu aizstāvību mūsu valstī Mauritānija paredzējusi uzticēt Maskavā rezidējošajam Mauritānijas vēstniekam, pašlaik šo vēstniecību vada pirmais padomnieks un pagaidu pilnvarotais lietvedis Diajē Kane.

"LV" informācija

Albānijas Republikā

Rīt, 28. novembrī, valsts svētki — Neatkarības un Karoga diena

Diplomātiskās attiecības starp Latviju un Albāniju tika nodibinātas 1992. gada 29. aprīlī. Savu interešu pārstāvību mūsu valstī Albānijas Republika uzticējusi savam Stokholmā rezidējošajam vēstniekam. Iepriekšējā vēstnieka Idrica Konjari pilnvaru laikam beidzoties, Albānijas vēstniecības vadību Stokholmā pārņēmis ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Šahins Kadare, kurš, domājams, tuvākajā laikā iesniegs savu akreditācijas vēstuli arī Latvijas Republikas Valsts prezidentam. Albānijas valsts svētku priekšvakarā Šahins Kadare laipni atbildēja uz "Latvijas Vēstneša" jautājumiem.

— Vēstnieka kungs, vispirms — ko šie valsts svētki nozīmē albāņu tautai vēsturiskā un šodienas aktualitāšu kontekstā?

— Neapšaubāmi, valsts svētki ir nozīmīgi ikvienai tautai un valstij pasaulē. Īpaši nozīmīgi tie ir cilvēkiem, kas cietuši un nesuši upurus cīņās par savas valsts neatkarību. Tā tas ir arī albāņu tautai.

Pirms 86 gadiem, 1912. gada 28. novembrī, Albānija pasludināja savu neatkarību. Parasti mēs šo dienu saucam vienkārši par Karoga dienu, jo šajā datumā pēc pieciem Osmanu okupācijas gadsimtiem, albāņu karogs atkal sāka lepni plīvot Albānijas pilsētā Vļorā.

Tāpat kā Latvija, arī Albānija ir maza valsts. Mūsu tautas neatkarības ceļš līdz mūsdienām bijis smags un prasījis daudz upuru. Kaut arī tikai 40 jūdzes pār Adrijas jūru mūs šķir no Itālijas, vēl pavisam nesen pasaulē bija maz informācijas par mūsu valsti, daudzkārt ārvalstu ziņās par mūsu valsti bija grūti nodalīt patiesību no fantāzijas.

Pieci Osmanu impērijas gadsimti mūsu valsti bija padarījuši izolētu un ārzemniekiem slēgtu, taču pēc Otrā pasaules kara to pat vēl lielākā izolētībā un noslēgtībā bija nostādījis komunistiskais režīms.

Albāņu saknes rodamas daudzus gadsimtus tālā senatnē, un tā ir viena no vecākajām kultūrām Eiropā. Albāņu tautai bijusi bagāta un varonīga vēsture, un, kaut arī albāņi ir cietuši no daudziem iebrukumiem, mūsu tauta allaž parādījusi stipru gribu nosargāt savu etnisko identitāti, savu brīvību, zemi, tradīcijas un savu valodu. Tieši šī spēcīga griba un dzimtenes mīlestība mūsu tautu un valsti pasargāja no izzušanas no pasaules kartes.

— Šajā ziņā ļoti līdzīgs bijis arī mūsu zemes liktenis. Bet sakiet, vēstnieka kungs, kāda bijusi Albānijas jaunākā politiskā un ekonomiskā attīstība? Diemžēl pēdējie gadi nesuši Albānijai arī smagus brīžus — smago banku krīzi, kā arī politiskas problēmas.

— Pēc Otrā pasaules kara, kam sekoja komunistiskā režīma iedibinātā vienas partijas valdīšana Albānijā, mūsu valsts uz ilgiem gadiem tika izolēta no pārējās pasaules. Pašreizējā situācija ir cieši saistīta tieši ar šo apstākli, un Albānijas pašreizējās grūtības izskaidrojamas ar komunistiskās diktatūras laika smago mantojumu. Pāreja no sociālisma uz atjaunotu demokrātisku valsti izrādījās ilgāka un grūtāka, nekā mēs paši sākumā bijām domājuši. To nosaka virkne savstarpēji saistītu faktoru. Vispirms jau demokrātiskas valsts funkcionēšanai nepieciešamu institūciju trūkums, politiskās pieredzes trūkums, nabadzība un, protams, reģionālo konfliktu raisītā nestabilitāte. Albānija iegāja dziļā ekonomisku un sociālu pārkārtojumu procesā, taču sasniedza diemžēl tikai nelielu progresu patiesi demokrātiskas politiskās sistēmas izveidē. Albānijas eksprezidents Beriša, pirmais Albānijas līderis postkomunistiskajā periodā, un viņa Demokrātiskā partija, kas nāca pie varas 1992. gada marta vispārējās vēlēšanās, cieta neveiksmi demokrātiskas valsts veidošanā. Beriša koncentrēja savās rokās lielu varu un 1996. gada maijā deva smagu triecienu demokrātiskajam procesam.

Finansu piramīdas sabrukums 1997. gada sākumā izraisīja dziļāko krīzi, kāda pie mums jebkad bija piedzīvota, un valsts nonāca totālā anarhijas virpulī. 1997. gada jūnijā notikušajās vispārējās vēlēšanās uzvarēja piecu centriski kreisu partiju koalīcija, kas arī tagad ir pie varas mūsu valstī. Pirms dažām dienām albāņu tauta referendumā apstiprināja jauno konstitūciju, kas paver ceļu valsts progresam.

Taču mums joprojām ir daudz problēmu, priekšā vēl ir grūts ceļš uz stabilu demokrātisku sabiedrību.

Pašlaik Albānijā ir sasniegta makroekonomiskā stabilitāte, taču starptautiskās drošības problēmas un reģionālā nestabilitāte tomēr vēl smagi bremzē valsts tālāko attīstību. Vēl liela problēma ir godīgas un efektīvas administrācijas izveidošana un cīņa pret korupciju. Valdība apzinās šīs problēmas un strādā, lai tās atrisinātu.

Optimismu rada fakts, ka demokrātiskas sabiedrības veidošanā mēs baudām plašu starptautisku atbalstu. 30. oktobra konference Tirānā, kurā piedalījās delegācijas no vairāk nekā 35 dažādām valstīm, kā arī no ANO, Eiropas Savienības, NATO, Pasaules bankas un citām starptautiskām organizācijām, vēlreiz apstiprināja starptautiskās sabiedrības atbalstu Albānijai pašreizējo grūtību pārvarēšanā.

— Īpašs Albāņu tautas sāpju bērns ir Kosova.

— Jā, par to es gribu runāt īpaši. 1913. gadā Eiropas lielvaras sadalīja albāņu nāciju divās daļās. Kopš šī gada, ko albāņi mēdz saukt par melno gadu, Kosova ar pusi no mūsu tautas atradās Serbijas valdījumā. Pašlaik visa pasaule var sekot līdzi tam, kā pret miermīlīgiem Kosovas albāņiem tiek vērsts terors un varmācība, etniskā tīrīšana un izdedzinātās zemes stratēģija tāpat kā Bosnijā. Albāņu valdība ir aktīvi atbalstījusi sarunu procesu krīzes politiskā risinājuma rašanai un tālākas vardarbības novēršanai. Mēs ticam, ka starptautiskā sadarbība sekmēs šīs problēmas miermīlīgu atrisinājumu ilgam laikam.

— Kā jūs, vēstnieka kungs, vērtējat abu mūsu valstu divpusējās attiecības?

— Divpusējo attiecību līmenis līdz šim nav bijis īpaši augsts. Vispirms jau tāpēc, ka abas valstis ilgus komunistiskās diktatūras gadus atradušās starptautiskā izolācijā, un kopš neatkarības atjaunošanas tām bijis sarežģīts pārveidojumu ceļš. Taču es esmu pārliecināts, ka pastāv plašas iespējas mūsu valstu divpusējām attiecībām. Mūsu valstis ir mazas, tām ir līdzīga vēsture, kas rakstīta ilgstošā cīņā par savu neatkarību un nācijas pastāvēšanu. Arī pašlaik mēs atrodamies līdzīgā pārejas procesā, cenšoties attīstīt modernu, Rietumu brīvā tirgus principos balstītu demokrātiju. Abu valstu ekonomiskā nostiprināšanās pavērs jaunas iespējas arī mūsu divpusējām attiecībām. Man bija ļoti patīkami nupat lasīt Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas ziņojumu, ka no postkomunisma valstīm Polijā, Albānijā un Baltijas valstīs tiek sagaidīts augstākais ekonomikas pieaugums. Šīs minētās līdzības mums ļauj vienam otru labāk izprast un arī saskatīt, ka abu valstu dziļās kultūras tradīcijas ļauj veidot ciešas saiknes.

— Ko jūs savu valsts svētku priekšvakarā gribētu teikt "Latvijas Vēstneša" lasītājiem?

— Vispirms es apsveicu Latvijas tautu ar progresu, ko esat guvuši demokrātiskas sabiedrības izveidē, ekonomiskajā un sociālajā attīstībā. Es gribu novēlēt jums panākumus arī turpmāk šajā ceļā uz demokrātiskas sabiedrības pilnveidošanu, tādējādi dodot ieguldījumu dažādu tautu mierīgā līdzāspastāvēšanā mūsdienu pasaulē. Pirms dažām dienām man bija iespēja noklausīties jūsu Nacionālās operas lielisko koncertu, kas bija veltīts Latvijas valsts 80 gadu jubilejai. Man ir prieks vēl tagad, jau pēc 18.novembra, nodot savus vislabākos vēlējumus visiem latviešiem. Es jums visiem novēlu drīzu integrāciju Eiropas Savienības valstu ģimenē, vēlu laimi un uzplaukumu.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors