Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Klupšanas akmeņi Rīgas vagonu rūpnīcas atdzimšanas ceļā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.11.1998., Nr. 352/354 (1413/1415) https://vestnesis.lv/ta/id/51639

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijai gatavojoties jauniem eksporta tirgiem

Vēl šajā numurā

27.11.1998., Nr. 352/354 (1413/1415)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Klupšanas akmeņi Rīgas vagonu rūpnīcas atdzimšanas ceļā

Par lielo uzņēmumu privatizāciju

Dr. oec. prof. Uldis Osis, konsultāciju firmas "Konsorts" prezidents, — "Latvijas Vēstnesim"

O1.JPG (11278 BYTES) Kādreizējais Latvijas rūpniecības flagmanis — tagad atkal valsts a/s "Rīgas vagonu rūpnīca", kā zināms, piedzīvojusi grūtus laikus ne vien zaudēta tirgus un parādu, bet arī sevišķi neveiksmīgas privatizācijas dēļ.

Pavasarī Rīgas apgabaltiesa pasludināja RVR par maksātnespējīgu, nostādot uzņēmumu krustcelēs: vai nu sanācijas plāna izstrādāšana un mēģinājums izdzīvot, vai arī bankrots un likvidācija. Kreditori izšķīrās par pirmo variantu. Sanācijas plānu tika uzticēts izstrādāt firmai "Konsorts". Kreditoru pilnsapulce, kurā šo plānu apstiprinātu vai noraidītu, bija paredzēta 20. novembrī.

— Potenciālais RVR investors jeb kontrolpaketes pircējs Krievijas firma "Evrofinčermet" griezās pie mums ar lūgumu palīdzēt sagatavot RVR sanācijas plānu. Turklāt ne tikai izstrādāt šo plānu, bet arī īstenot tiktāl, lai rūpnīca varētu atsākt normālu darbību un saistību kārtošanu. Tas nebija viegls uzdevums. Sākotnēji gandrīz neko nezinājām par RVR pašreizējo situāciju. Iepriekš dzirdētais un informācija par pirmo neveiksmīgo privatizācijas mēģinājumu, kas beidzās ar līguma laušanu starp Privatizācijas aģentūru un Latvijas un Ukrainas kopuzņēmumu SIA "Latek", vedināja uz pesimistiskām domām. Tomēr, kad savācām datus un sākām tos analizēt, izrādījās, ka stāvoklis nemaz nav tik bezcerīgs. Tas, ka uzņēmums kļuvis maksātnespējīgs, radīja pat zināmu izbrīnu. Kaut arī RVR bija nonākusi sarežģītos apstākļos un Krievijas pasūtītāju maksātspēja patiešām bija vāja, visi dati liecina — enerģiski un prasmīgi vadīts, uzņēmums būtu varējis izdzīvot. Tiesa gan, vai nu ar visai niecīgu peļņu, vai pavisam bez tās. Mums nezināmu iemeslu dēļ tas nenotika.

— Vai uzņēmuma pastāvēšanai punktu nepielika tiesas lēmums par maksātnespējas procedūras uzsākšanu?

— Mūsuprāt te bija vienkārši nesaskaņota rīcība. Piemēram, Privatizācijas aģentūra bija pārsteigta par Valsts ieņēmumu dienesta prasības ierosināšanu tiesā. Ja analizējam dziļāk, tad jāteic, ka tas bija pareizs solis, jo tādējādi tika iesaldēta nodokļu maksājumu parādu soda procentu tālāka palielināšana. Rūpnīcas problēmas bija radušās daudzu gadu garumā. Mēs konstatējām, ka daudzi nozīmīgi nekustamā īpašuma objekti nav reģistrēti zemesgrāmatā. Tādējādi nebija iespējams dabūt kredītus, lai papildinātu savus apgrozāmos līdzekļus laikā, kad RVR likviditātes trūkums bija galvenais iemesls, kālab iestājās maksātnespēja. Šajā uzņēmumā nebija sakārtota grāmatvedība un visa materiālo vērtību uzskaite utt. Var teikt, ka uzņēmuma vadība saimniekoja pa vecam, kā dižajos monopola laikos.

— Un pilnīgi nebija gatava tam, ka tik strauji aizies pēdējais vilciens...

— Jā, RVR ilgu laiku atradās ļoti izdevīgā situācijā. Arī tagad Krievijai ir vajadzīgi gan elektrovilcieni, gan dīzeļvilcieni. Var teikt, ka tur tagad pircēji nav maksātpējīgi, ka tirdzniecība nevar notikt. Bet padomājiet — tajā pašā laikā Krievijā divas vagonbūves rūpnīcas arī tagad nodrošinātas ar darbu, kaut gan tās strādā slikti, daudz zemākā tehniskajā līmenī, tur nav pat sava pētniecības centra. Šīs rūpnīcas produkcijas ražošanā izmanto RVR savulaik izstrādāto tehnisko dokumentāciju. Pēc mūsu aprēķiniem, rūpnīcai ir iespējams pārvarēt pašreizējo komas stāvokli. Bet viss ir atkarīgs no investora. Mūsu priekšlikums bija šāds: investors rūpnīcu pērk par 1 latu (tam piekrīt arī PA), bet kopā ar lielāko daļu parādu. Sākumā gan mūsu scenārijs bija daudz optimistiskāks: paredzējām, ka lielāko daļu parādu izdosies kapitalizēt, tiklīdz ienāks investora ieguldījums apmēram 2 miljonu latu apmērā, un tiks izveidots parādu atmaksāšanas grafiks ilgākam laika posmam. Līdz 2002. gadam parādu saistības varētu nokārtot.

— Kādēļ tas neizdevās?

— Diemžēl rūpnīcā atklājušies jauni parādi vairāk nekā miljona latu apmērā, kas it kā radušies laikā, kad RVR jau atradās maksātnespējas procesā. Mēs to pamanījām pēdējā deviņu mēnešu finansu pārskatā — it kā ne no kurienes "uzpeldējis" šāds cipars. Tādējādi situācija kļuvusi daudz sliktāka, jāpārskata visa līdzšinējā sanācijas plāna shēma, un mēs pašlaik diezgan izmisīgi mēģinām "savilkt galus". Jaunie apstākļi investoram ir daudz neizdevīgāki. 20. novembrī vajadzēja notikt kreditoru pilnsapulcei, kurā apstiprinātu sanācijas plānu. Jau iepriekš tas tika apspriests ar Finansu ministriju, Valsts ieņēmumu dienestu, Privatizācijas aģentūru, RVR administratoru, "Evrofinčermet", tātad ar visām ieinteresētajām institūcijām, kas atzina — šāds sanācijas plāns ir reāli īstenojams. Un, lūk, pēkšņi parādījās šī mums nesaprotamā summa. Var teikt, ka investors ir šokā. Pirms 20. novembra saņēmām ziņu, ka investora pārstāvji slimības dēļ uz sapulci nevar ierasties un lūdz to pārcelt uz 18. decembri. Tagad mēs nezinām, kāds būs investora lēmums. Ja tas būs negatīvs, tad uzņēmumu gaida likvidācija.

— Kādēļ tieši šim gandrīz miljonam latu ir tik izšķiroša nozīme? Šāda parādu nastas piedeva uz līdzšinējo vairāk nekā 10 miljonu latu parādu fona sevišķi neizceļas...

— Līdzšinējie uzņēmuma finansu rādītāji bija tādi, ka ievērojamu daļu parādu bija iespējams kapitalizēt un norakstīt. Tagad vairs nē, jo ir ievērojami samazināts uzņēmuma paša kapitāls, pārkāpjot kritisko robežu, līdz kurai kapitālizācija iespējama. Izstrādājot sanācijas plānu, bijām tieši pietuvojušies šai robežai. Brīžam pat nāk prātā domas, ka kāds bijis ieinteresēts, lai uzņēmums tiktu likvidēts.

— Bet likvidēšanas procesā būtu maz ieguvēju. Varbūt vienīgi tas, kurš par lētu naudu iegūtu šo izdevīgo vietu...

— Mums ir salīdzinošais aprēķins, kas notiek tad, ja uzņēmums bankrotē un tiek izpārdots, un tad, ja tas atsāk darboties. Šis aprēķins liecina, ka bankrota gadījumā iespējams atgūt ne vairāk par 10 — 11 procentiem no visiem parādiem. Nemaz nerunājot par zaudētām darba vietām un nodokļu maksājumiem valstij nākotnē.

— Un tomēr, kā iespējams, ka grāmatvedības dokumentos neparādās šo jauno zaudējumu izcelsme?

— Darbu uzsākot, mums bija informācija, ka SIA "Grāmatvedis" RVR strādā gan pie deviņu mēnešu grāmatvedības bilances, gan pie pārskatu un uzskaites sakārtošanas. Pēc tam, jau sanācijas plāna pabeigšanas posmā, uzzinājām, ka "Grāmatvedis" ar rūpnīcas finansu pārskatiem nemaz nav saskāries. Tagad mēs īsti nevaram ticēt arī šim deviņu mēnešu pārskatam. Pētīt, kādēļ tā noticis, nav nedz mūsu uzdevums, nedz arī tiesības. Pašlaik RVR sākusies grāmatvedības pārbaude, un varu tikai ieteikt pagarināt sanācijas termiņu, lai rastu iespējas saņemt objektīvu informāciju par to, kas rūpnīcā īsti notiek.

— Pastāv tik daudz kontrolējošo iestāžu, šim nolūkam tiek tērēts tik daudz naudas, kā var notikt, ka lielā, grimstošā uzņēmumā ilgstoši nav notikušas nekādas revīzijas? Turklāt, gatavojot uzņēmumu privatizācijai, bija jāveic nopietns audits...

— Acīmredzams, ka kaut cik nopietns auditors šeit nav pat kāju spēris. Es varu tikai minēt, kā tas ir izdevies.Katrā ziņā tagad nevajadzētu pieņemt pārsteidzīgus lēmumus.

— Atgriežoties pie rūpnīcas sanācijas iespējas — jūs noteikti esat izpētījuši iespējamos RVR produkcijas noieta tirgus. Vai tiešām rūpnīca var saņemt pasūtījumus, par kuriem arī maksātu?

— Mēs ļoti nopietni pētījām situāciju mārketinga jomā. Tas taču ir viens no vissvarīgākajiem jautājumiem. Bija izstrādāta shēma, ka pirmā produkcija, 24 vilcieni, tiktu pārdota Azerbaidžānai, kas ir maksātspējīga. Tas iesākumā būtu darbs nākamajam gadam; paralēli iespējami pasūtījumi no citām Āzijas republikām, Bulgārijas, Dienvidslāvijas. Nebūt nav izslēgts produkcijas noiets arī Krievijā, jo tur situācija ar dzelzceļa ritošo sastāvu izvēršas pat dramatiska. Starp citu, Rīgā ražotie tramvaja vagoni Maskavā ir ļoti konkurētspējīgi. Tirgus meklējumi varētu turpināties, un tie nav bezcerīgi. Viss atkarīgs no menedžmenta.

— Lai rūpnīca izdzīvotu, acīmredzot stipri jāpārkārto arī pats ražošanas process, lai tas būtu ekonomiskāks un ražīgāks.

— Rūpnīcā administratīvie izdevumi bija 14 procentu. Tas ir kaut kas neticams šādam rūpniecības uzņēmumam. Rietumu koncernos šis rādītājs ir 0,5 — 1 procents. Ja ir ļoti plašs importa un eksporta tīkls, tad var būt 2 — 3 procenti. Turklāt šādi izdevumi pastāvēja krīzes situācijā, kad uzņēmumam jāievēro maksimāls taupības režīms. Lai RVR izdzīvotu un sevi uzturētu, gadā nepieciešams izgatavot 100 — 120 vagonu.

— Vai nedomājat, ka RVR iepriekšējā privatizācija izgāzās tādēļ, ka PA pietiekami nebija izvērtējusi "Latek" finansiālo stāvokli un uzticamību, pirms šī firma tika iekļauta kontrolpaketes pircēju skaitā?

— Droši vien pārbaudi varēja veikt sīkāk un rūpīgāk. Domāju, ka noteicošo lomu nospēlēja PA paļaušanās uz drošības naudu, 300 tūkstošiem latu, kas potenciālajam investoram bija jāiemaksā. Bet varbūt situācija bija sarežģītāka. Mums ir informācija, ka "Latekam" bija diezgan spēcīgi konkurenti jeb nelabvēļi, kas neļāva investoram īstenot tā nodomus.

— Kā jūs vērtējat līdzšinējās privatizācijas norises Latvijā? Par to tagad ir ļoti daudz dažādu viedokļu.

— Es teiktu, ka mazo un vidējo uzņēmumu privatizācija Latvijā ir bijusi veiksmīga — ātra un efektīva. Viena no veiksmīgākajām visā Austrumeiropā. Grūtības un neveiksmes sākās ar lielajiem uzņēmumiem. Bet šādas problēmas ir ne tikai pie mums. Polijā tās ir vēl daudz smagākas nekā Latvijā. Tas pats Čehijā un Ungārijā. Postsociālisma valstīs un, starp citu, arī Rietumu valstīs, piemēram, Lielbritānijā, kur privatizācija vēl nav beigusies, dzīve pierādījusi, ka lielos uzņēmumus nevar privatizēt tikpat vienkārši kā mazos un vidējos. Ja aplūkojam Lielbritānijas piemēru ar visu industrijas pieredzi kopš pagājušā gadsimta, augsti attīstīto menedžmentu, lielo finansējumu un visu pārējo, redzam, ka ikviena lielāka uzņēmuma privatizācija ilgst četrus, piecus gadus un vēl ilgāk. Tas ir pakāpenisks process.

— Tātad jūsuprāt nemaz nebija iespējams noteikt, ka arī lielo uzņēmumu privatizācija pārsvarā notiks līdz šā gada jūlijam.

— Tas bija naivums, kas saistīts ar situācijas neizpratni. Lielie uzņēmumi pimām kārtām gandrīz visi darbojas starptautiskā līmenī. Vai tā ir "Latvijas gāze", "Latvijas kuģniecība", vai kāds cits uzņēmums. Katram no šiem uzņēmumiem bija nepieciešama atsevišķa privatizācijas un pārstrukturēšanas programma, kura jāgatavo pakāpeniski. Manuprāt te "skādi" nodarījusi ne tikai vietējo speciālistu nezināšana, bet arī diezgan neveiksmīgi atlasīti ārvalstu eksperti. Vismaz mēs par to pārliecinājāmies "Latvenergo" privatizācijas sakarā. Šie eksperti bija nevis praktiķi, bijušie menedžeri, kas reorganizējuši un pārvaldījuši dažādas struktūras, bet gan vairāk teorētiķi ar akadēmisko izglītību, kas veicamajās pārmaiņās meklē apstiprinājumu savām jaunajām, grāmatās publicējamām teorijām. Jā, šiem ekspertiem, kas konsultēja, piemēram, Privatizācijas aģentūru, bija praktiskā darba pieredze vairākos uzņēmumos Latīņamerikā un Rietumeiropā. Taču satiekoties ar šo privatizēto enerģētikas uzņēmumu pārstāvjiem gan Anglijā, gan Ungārijā, uzzināju, ka visi šie uzņēmumi pēc privatizācijas pārdzīvojuši grūtus laikus un bijuši spiesti vēlreiz veikt pārstrukturizāciju, kas parasti tika īstenota, uzsākot privatizāciju. Pašlaik šajā jomā ir zināma ideju un koncepciju krīze visā pasaulē. Visi speciālisti taustās, meklē kādu vienotu modeli, bet — tā nav... Taču viens ir skaidrs — lielo uzņēmumu privatizāciju var veikt tikai pakāpeniski. Sevišķi tas attiecināms uz monopoluzņēmumiem, kas saistīti ar valsts infrastruktūru. Jāmaina likumdošana, līdztekus šo monopolu pārstrukturēšanai un privātā kapitāla ienākšanai — arī to regulēšana. Tas ir ļoti sarežģīts un ilgstošs process. Ir vajadzīga tikai griba mainīt pašreizējo situāciju, jo skaidrs, ka vecā sistēma vairs nevar pastāvēt. Nevajag nedz steigties, nedz vilcināties, bet iet soli pa solim.

— Taču šāds apdomīgums var radīt smagas sekas jau tā saspringtajā valsts budžetā, jo tajā tiek iekļauta nozīmīga daļa Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļu. Kāds ir jūsu viedoklis par to, ka šie līdzekļi tiek ieskaitīti valsts budžetā?

— Tā ir viena no lielākajām aplamībām, ko pieļāvuši Latvijas politiķi gan valdībā, gan Saeimā. Arī Starptautiskais valūtas fonds ir vairākkārt brīdinājis, ka šī nauda jāizlieto uzņēmējdarbības stabilizēšanai un attīstībai. Nu ir izdarīts pat otrādi. Latvijas ekonomiku varētu stiprināt tieši uzņēmējdarbības atbalsts, kas tagad ir tik niecīgs, ka varu teikt — tā reāli nav, vismaz salīdzinājumā ar tām problēmām, ar kādām sastopas uzņēmumi. Ir daudz šādu piemēru. Tas pats "Eksportkredīts", kura padomes priekšsēdētājs es, par nelaimi, esmu. Tā bija veltīga cīņa kā pret mūri, lai šīs valsts akciju sabiedrības normālas darbības nodrošināšanai dabūtu naudu. Tagad, kad ražotājiem no NVS tirgiem jāpārorientējas uz Eiropas Savienības tirgiem, it kā ir radīts mehānisms, kas palīdzētu to darīt, taču reāli tas nav spējīgs darboties tieši līdzekļu trūkuma dēļ. Tas pats ir arī ar Garantiju aģentūru, kas ļoti labi varētu palīdzēt tieši mazajiem uzņēmumiem. Šādā mazā valstī ar atvērtu ekonomiku pat mazie uzņēmumi nevar strādāt tikai Latvijas iekšējam tirgum. Tiem vajadzīga valsts palīdzība, lai varētu izlauzties uz āru. Un tas ir vesels komplekss — sākot ar produkcijas vai pakalpojumu sertifikāciju, pārstāvniecību organizēšanu, piedalīšanos izstādēs utt. Tieši mazo un vidējo uzņēmumu veiksmīga darbība novērstu daudzas sociālās problēmas, mazinātu bezdarba līmeni un nodokļu veidā dotu savu artavu arī valsts kasē.

Mudīte Luksa, "LV"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

VAGON.JPG (21541 BYTES)
Reiz tā bija...

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!