Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Valsts stratēģijā ir uzņēmējdarbības veicināšana. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.11.1998., Nr. 352/354 (1413/1415) https://vestnesis.lv/ta/id/51645

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Veidojot mūsu valsts zemes politiku

Vēl šajā numurā

27.11.1998., Nr. 352/354 (1413/1415)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Valsts stratēģijā ir uzņēmējdarbības veicināšana

Par rūpniecības attīstības problēmām

Tautas partija savā pirmsvēlēšanu programmā sola nākotni, kad katra ģimene varēs atļauties audzināt un skolot trīs bērnus, "Latvijas ceļa" priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs priekšvēlēšanu raidījumā Latvijas radio ir deklarējis triju piecnieku formulu jeb sasniedzamos mērķus — bezdarba līmeni ne augstāku par 5 procentiem, arī inflāciju — ne lielāku par 5 procentiem gadā un nacionālā kopprodukta pieaugumu — lielāku par 5 procentiem. Guntars Krasts no apvienības "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" ir izteicis pārliecību, ka valsts ekonomiskā attīstība ir stabila vienīgi tad, kad tā iet kopsolī ar sociālo jautājumu risināšanu. Latvijas sociāldemokrātu apvienība savukārt lēš, ka algas un pensijas jāpaceļ vismaz līdz iztikas minimumam. Bet Tautas saskaņas partija deklarē: "Mēs vēlamies izveidot Latvijā sabiedrību bez nabagiem, ar skaitliski dominējošu vidusslāni." Jaunā partija savā programmā ir par bezdeficīta budžetu. Tautas partija un "Latvijas ceļš" pat cer uz budžetu ar pārpalikumu.

Pirmsvēlēšanu programmas vairāk ir deklaratīvas, pat kaismīgām politiskām runām līdzīgas. Kā solīto sasniegt, ziņas jāmeklē partiju programmās (citi tās sauc arī par rīcības programmām). Taču lielākā daļa vēlētāju nav pat šādu vienas partijas programmu redzējuši, kur nu vēl varējuši salīdzināt vairākas. Tālab Latvijas radio programmā "Tautsaimniecība" novembra sākumā notika saruna "pie apaļā galda", kurā tika spriests par jaunajai valdībai izvirzītajiem uzdevumiem un Saeimā veicamo darbu, lai izpildītu partiju rīcības programmās noteiktos mērķus ekonomikas jomā.

Sarunā piedalījās 7.Saeimas deputāti Ivars Godmanis (savienība "Latvijas ceļš"), Arnis Kalniņš (Latvijas sociāldemokrātu apvienība), Andris Šķēle (Tautas partija), Ainārs Šlesers (Jaunā partija), kā arī ekonomikas zinātņu doktore Inese Vaidere no apvienības "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" un profesors Georgs Libermanis , Tautas saskaņas partijas eksperts ekonomikas jautājumos. Latvijas sociāldemokrātu apvienību pārstāvēja akciju sabiedrības "Komutācijas tehnikas rūpnīca VEF—KT" tirgus speciālists Orvils Heniņš . Savukārt praktiķu vārdā runāja Latvijas Rūpniecības konfederācijas valdes priekšsēdētājs Aldis Zicmanis . Sarunu vadīja un tās publikāciju "LV" sagatavojusi Latvijas radio programmu vadītāja Mudīte Paegle .

I.Godmanis:

— 1989.gadā rūpniecības ieguldījums nacionālajā kopproduktā bija apmēram 45—46 procenti, tagad — 21 procents. Tātad rūpniecības īpatsvars nacionālajā kopproduktā ir samazinājies. Šā gada sākumā ražoja apmēram 40 procentu no 1989.gada apjoma. 1996. un 1997.gadā, pat šā gada pirmajā ceturksnī bija vērojamas gan pieauguma tendences rūpniecības produkcijas ražošanas un realizācijas apjomā, gan arī strādājošo skaita pieaugums. Kāpums nav liels, bet tas tomēr ir.

Rūpniecība, kas kādreiz bija daļa no PSRS rūpniecības, jāsamēro ar Latvijas mērogiem, lai tā atbilstu realitātei. Taču ir nozares, kur tas jau tagad ir izdevies.

I.Vaidere:

— Acīmredzot nav neviena cita līdzekļa, lai papildinātu budžetu, kā uzņēmējdarbības attīstīšana. Manuprāt visdrošākais veids, kā to panākt, ir eksporta un konkurences veicināšana. Jādara viss, lai Latvijā neveidotos monopoli, kas bremzē konkurenci un mazina iespējas ražot un ievākt nodokļus. Pašlaik eksporta kredītdarbība ir visai minimāla, arī tāpēc, ka nepietiek finansu līdzekļu. Ir jādara viss, lai palielinātu darbavietu skaitu. Lai to panāktu, tiek īstenota Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālā programma, Īpaši atbalstāmo reģionu programma, Lauku attīstības programma. Lauku ekonomikas dažādošanai paredzēts Pasaules Bankas kredīts 25 miljonu dolāru apmērā.

A.Kalniņš:

— Šis lauku attīstības projekts, kas tapis kopā ar Pasaules banku, faktiski ir iekonservēts. Nepieciešami 200—300 tūkstoši latu garantiju fondam, bet budžetā šī summa nav paredzēta.

I.Vaidere:

— Pie reģionālās attīstības fonda šis finansējums ir paredzēts.

A.Šlesers:

— Mums jāakcentē gan rūpnieciskā, gan lauksaimnieciskā ražošana. Bieži dzird runājam: "Vajag atbalstīt to, vajag atbalstīt to..." Taču, ja netiks izstrādāta valsts ekonomiskās attīstības koncepcija (kādu mēs gribam redzēt Latviju pēc 5, 10, 15 gadiem), būs ļoti grūti panākt manāmu augšupeju.

A.Kalniņš:

— Protams, valstij Ministru kabineta vai Saeimas līmenī ir jānosaka stratēģija. Jo pamatražošanas īpatsvars iekšzemes kopproduktā ražošanā Latvijā ir neglābjami zems, salīdzinot kaut vai ar Lietuvu, Nīderlandi, kuras ir līdzīgā situācijā un kur pamatražošana ir ļoti spēcīga. Lauksaimniecība un rūpniecība stabilizē valsti.

A.Šlesers:

— Valdībā ir nepieciešami cilvēki, kas spēj reāli domāt valstiski. Un tajā pašā laikā viņiem ir jābūt profesionāļiem savās nozarēs. Ir pienācis laiks, kad aktīvi jāpiesaista nevalstiskās organizācijas. Ļoti bieži tiek pieņemti likumi, lēmumi, bet neviens nezina, kuri eksperti aiz tiem stāv. Vēl ir svarīgi, lai ministri reizi mēnesī ne tikai uzklausītu priekšlikumus, bet arī atskaitītos par paveikto.

A.Kalniņš:

— Nākotne pieder vispirms nozaru profesionālajām asociācijām. Tajās ir viskompetentākie speciālisti, un tās ir nozaru nākotnes stratēģijas izveides pamats. Valdībai būtu jānāk pretī ar ekonomiskiem instrumentiem šo stratēģiju īstenošanā.

A.Šlesers:

— Mēs nevaram teikt, ka atbalstīsim visas Latvijas firmas. Tās jāiedala trijās grupās. Pirmajā — firmas, kurām vairs nevar palīdzēt, jo tās jau ir bankrotējušas. Otrā grupa — firmas, kas ir normālā līmenī un var attīstīties. Un ir jāpadomā — kā valsts varētu atbalstīt tieši šo grupu. Trešajā grupā ierindojami uzņēmumi, kas jau sasnieguši noteiktu līmeni un ne tikai spēj attīstīties paši, bet arī var palīdzēt valstij ar savām idejām un daudz ko citu.

Ļoti svarīgi saprast, ka Latvijai nepieciešamas investīcijas. Mēs zinām, ka pašlaik par tām cīnās visas Austrumeiropas valstis. Ir jāizstrādā mehānisms, kā šīs investīcijas piesaistīt.

A.Kalniņš:

— Mēs saprotam, ka vajag mobilizēt arī iekšējās investīcijas. Bet paanalizējiet līdzšinējo praksi: cik procentu no kopējiem noguldījumiem bankas aizdeva vietējiem uzņēmējiem? Salīdziniet ar Igauniju, Zviedriju vai kādu citu valsti! Tas ir kā diena pret nakti. Tātad šī nauda aizgāja kaut kur citur. Nepieciešama normāla banku sistēma, kas kreditē vietējos uzņēmējus.

I.Godmanis:

— Uzņēmumos, kur izdevies piesaistīt investorus, kas ir devuši jaunu tennoloģiju. tirgu un, protams, arī kapitālu, krīzes ietekme nav tik draudīga. Es nosaukšu tikai četrus uzņēmumus — "Valmieras stikla šķiedra", Sauriešu būvmateriālu kombināts, "Liepājas metalurgs", "Brocēni". Kur tas nav izdevies, tur šīs pozitīvās tendences, it sevišķi tagad, pastiprinoties krīzei, diemžēl neredzam. Rūpniekiem gribu teikt vienu: pie mums diemžēl ir sastopama situācija, ko ekonomikā sauc par viena piegādātāja vai viena noņēmēja risku. Piemēram, pārskatā par riska faktoriem Latvijas makroekonomikas finansu sektorā, kas tapis, valdībai sadarbojoties ar Pasaules Banku, skaidri teikts, ka viens no visriskantākajiem faktoriem Latvijā ir tad, ja mūsu produkcijas pircējs ir tikai viena valsts vai viena valstu grupa. Krīzes un problēmas attiecīgajā valstī — gan ar valūtu, gan ar tās maiņas kursu utt. stipri iespaido mūsu ražotājus. Un tāpēc mūsu uzdevums ir palīdzēt rūpniekiem, galvenokārt ar likumdošanas palīdzību. Šo palīdzību varētu sniegt trejādi: piesaistot partnerus, kas nāk ar kapitālu, jaunām tehnoloģijām un jauniem tirgiem. Ja mēs to neizdarīsim ar likumu, ar nodokļu palīdzību, tātad ar valsts atbalstu, radot potenciālajiem partneriem labvēlīgu klimatu, tad iespējams, ka tie uzņēmumi, kas orientējās tikai uz Krieviju, šo krīzi patstāvīgi nespēs pārvarēt.

A.Kalniņš:

— Taisnība — sekmīgi ārzemju investori mūsu rūpniecību daļēji saglāba. Nākamais — mums ir arī tādu uzņēmumu grupa, kurus veiksmīgi privatizējuši darba kolektīvi vai inženiertehniskais potenciāls, tātad cilvēki, kas bija šo uzņēmumu priekšgalā. Piemēram, uzņēmums "Jauda" strādā ar panākumiem un eksportē produkciju uz Rietumiem. Akciju sabiedrība "Staburadze" izvēlējusies citu taktiku — strādāt iekšējam tirgum. Arī tur ir stabilitāte. Tāpat arī Dobeles "Spodrība", kas strādā gan Latvijas iekšējam tirgum, gan produkciju daļēji eksportē uz Lietuvu, Baltkrieviju un Ukrainu. Diemžēl šādu uzņēmumu nav daudz.

— Taču šādā veidā privatizētiem uzņēmumiem ir viena problēma: tiem ir grūtāk atrast lielus līdzekļus, ko investēt ražošanā. Ja nāk ārzemju investors, piemēram, akciju sabiedrībā "Valmieras stikla šķiedra" — tad uzņēmumā tiek ieguldīti miljoni.

A.Kalniņš:

— "Valmieras stikla šķiedra" jau pieskaitāms lieluzņēmumiem. Bet mēs atzīstam, ka vajadzīgs arī vidusslānis, tātad — arī vidējie uzņēmumi. Un tāda ir iepriekšminētā "Spodrība", kas neatlaidīgi, soli pa solim, investē arī ražošanā, iztiekot ar mazākām investīcijām.

I.Vaidere:

— Rūpnieki, protams, uztraucas par nodokļiem. Risinājums, kas attiecībā uz investīcijām panākts ar paātrinātās amortizācijas principu, varbūt vēl nav pati pilnība. No rūpniekiem dzirdam, ka ir vajadzīgas arī citas metodes, kā atvieglot investīcijas nodokļu jomā. Par šo jautājumu nopietni jādomā. Finansu ministrijā ir strādājuši vairāki konsultanti, kas ir rādījuši arī citus alternatīvus ceļus. Esmu arī nopietni domājusi, ka vecie nodokļu parādi tomēr traucē uzņēmumiem attīstīties. Jādomā par mehānismu, kā palīdzēt no nodokļu parādiem atbrīvot tos uzņēmumus, kuri sekmīgi maksā kārtējos nodokļus un veic investīcijas ražošanā.

A.Zicmanis:

— Kāpēc Latvijā nekas netiek darīts, lai attīstītu iekšējās investīcijas un uzņēmumi paši būtu spējīgi investēt savā ražošanā?

A.Kalniņš:

— Ja uzņēmējs iegulda līdzekļus investīcijās, viņam vajadzētu dot nodokļu atlaides. Daudzās valstīs šī prakse ir. Protams, var arī izmantot paātrināto amortizāciju. Bet ražošanā ieguldītās investīcijas varētu neaplikt ar uzņēmuma ienākumu nodokli.

A.Zicmanis:

— Šķiet, esam aizmirsuši tādu nozari kā kokrūpniecība. Veiksmīgas privatizācijas piemērs ir arī akciju sabiedrība "Latvijas finieris", kur uzņēmumam bija iespējas ieguldīt līdzekļus savā attīstībā bez ārējo investoru piesaistīšanas. To varētu attiecināt arī uz atsevišķiem pārtikas uzņēmumiem. Bet kas notika ar lielāko daļu mašīnbūves, radioelektronikas un citiem radniecīgiem uzņēmumiem? Godīgi sakot, šeit "nostrādāja" tas, ko es saucu par Godmaņa valdības parādiem. 1992.—1993.gada parādi, kas vēl atrodas uzņēmumu bilancēs, ne tikai traucē saņemt kredītus vai veikt citas darbības, bet arī atbaida investorus. Investoram jāuzņemas kaut kādas viņam nesaprotamas saistības par valsts parādiem. Arī es piekrītu Vaideres kundzei, ka ar šiem parādiem jātiek galā. Kaut vai līdzīgi, kā to darīja Igaunijā vai Lietuvā. Jo tie bija valsts radīti parādi, saistīti ar valsts pasūtījumu. Nesen man nācās iedziļināties divu uzņēmumu situācijā. Kad sāka atdzīvoties Liepājas mēbeļu kombināts, tam veco parādu dēļ tika pasludināta maksātnespēja. Tāda pati situācija izveidojās arī uzņēmumā RAF "Rīgas Inženiertehniskais centrs", kura aktīvs — apmēram 2,3 miljoni latu. Parādi (ieskaitot vecos) — aptuveni 600 000 latu. Jau bija panākta vienošanās ar Privatizācijas aģentūru par visu RAF nevajadzīgo pamatlīdzekļu realizāciju, noslēgti līgumi, un brīdī, kad jau sākās realizācija, uzņēmumam tika ierosināta maksātnespēja. Tika apturēts darbs. Un ko redzam šodien? Valsts ieņēmumu dienestam bija iespēja trešā ceturkšņa laikā atgūt parādu, taču tas nevienu neinteresēja. Protams, tagad no šiem 2,3 miljoniem pāris gadu laikā atgūs 600 000 latus, taču uzņēmums ir iznīcināts. Un iznīcināts ar valsts institūciju līdzdalību.

I.Godmanis:

— Kas ierosināja maksātnespēju — kreditori vai VID?

A.Zicmanis:

— Abos gadījumos Valsts ieņēmumu dienests. Iznāk tā: kad jau uzņēmums ir uz ceļa, tas tiek paņemts, lai ienākumi būtu kādām firmām. Es nezinu, kāds ir pēdējais Eiropas Komisijas ziņojums, bet uz 1996.—1997.gada datu bāzes veidotajā bija frāze, ka Latvijā turpinās deindustrializācijas process. Bija gan piebilde, ka atsevišķos gadījumos to diezgan veiksmīgi kompensē ar tranzītattīstību. Tomēr mēs saprotam, ka tranzītpolitika arī iespējama "vienos vārtos", kas var būt diezgan bīstami Latvijas ekonomikai. Bet deindustrializācijas process pie mums notiek neapdomātā un pat reizēm acīs krītošā veidā.

— Tomēr partiju programmās visi raksta, ka jāattīsta ražošana un rūpniecība, bet par deindustrializāciju neraksta neviens. Tātad tomēr ir vēlēšanās veicināt rūpniecības attīstību, jo reāli jādomā par to, kā pildīt valsts maciņu.

I.Vaidere:

— Pavasarī, kad vēl nerunāja par Krievijas krīzi, bet tikai par sankcijām, tika domāts par tirgus pārorientāciju. Un šeit galvenais šķērslis ir ne tik daudz kvotas, cik mūsu ražojumu kvalitāte. Šogad jau ir uzsāktas programmas ar ārvalstu institūciju piedalīšanos, lai šo kvalitāti nodrošinātu. Protams, svarīga ir arī informācija par citiem iespējamiem tirgiem. Jo, kā jau Godmaņa kungs teica, pats bīstamākais riska faktors ir vienpusēja orientācija. Šajos četros piecos mēnešos jau diezgan daudz padarīts. Šobrīd gan vairs nav runa par sankcijām, bet par mūsu kaimiņvalsts ekonomikas sabrukumu. Un tie ir jauni apstākļi. Bet šeit ir parādījušies Latvijai arī pozitīvi faktori. Palielinās eksports caur Latvijas teritoriju.

G.Libermanis:

— Teikt: "Cik labi, Krievijā ir krīze, tas nozīmē, ka caur Latviju ies tranzīts, un mēs lepni dzīvosim" ir ne tikai ekonomiska, bet arī nopietna politiska kļūda. Jā, bija 1997.gads, kad mēs izrāvāmies nevis uz ražošanas, bet gan uz tranzīta rēķina. Ventspils ostai šobrīd nav konkurentu. Ja spēsim atkopt Liepājas ostu, būs vēl labāk. Labi rādītāji ir Rīgas ostai. Bet tas ir šodien. Jautājums: vai šis tranzīts ir perpetuum mobile — mūžīgais dzinējs, kas baros mūs arī pēc desmit vai divdesmit gadiem. Katrs karš un katra krīze kādreiz beidzas. Tas ir labi zināms. Iespējams, ka Krievijā tas būs ilgi, bet reiz šī krīze beigsies. Krievijā jau tagad ir projekts veidot ap Pēterburgu vismaz četras ostas, izmantot Somijas ostas eksportam un tādējādi izslēgt mūsu ostas. Ja mēs būsim tikpat lieli optimisti kā daži transporta darbinieki, kuri uzskata, ka tranzīts mūs baros, baros un baros, tad tā būs nopietna kļūda. Jo vienā jaukā dienā šo krānu var vienkārši aizgriezt.

— Domāju, klātesošie tomēr ir sapratuši, ka tranzīts nav vienīgais, tāpēc mēs daudz runājam pat rūpniecību, par ražošanas attīstību.

G.Libermanis:

— Ļoti aktuāla ir iekšējā tirgus problēma. Situācija, ka imports nemitīgi pārsniedz eksportu, ir bīstama. Tas galu galā novedīs pie negatīvas maksājumu bilances. Ja tas notiks, tad jājautā, cik gadiem Latvijas bankas rezerves pietiks. Un ja šīs rezerves nebūs, kas notiks ar latu? Ir jāatbalsta iekšējais tirgus. Nevar uzcelt jaunu valsti ar augstu dzīves līmeni, balstoties uz ārzemju investīcijām un eksportu. Mums ir jābūt savam pamatam, un šis pamats nepārprotami ir pārtikas rūpniecība. Mums ir jāpanāk, ka pārtiku sev saražojam tikai mēs paši.

A.Zicmanis:

— Man bija saruna ar Lietuvas Rūpniecības konfederācijas vadību. Ņemot vērā situāciju, kas izveidojusies Austrumu tirgū, Lietuvā pieņemts lēmums valsts un pašvaldību līdzekļus tērēt vietējo ražojumu iegādei. Lietuvā neuzskata, ka ierēdnim noteikti jāsēž importa krēslā. Arī Lietuvā ražots krēsls ir pietiekami labs. Mēs reizēm pārāk aizraujamies ar ārzemniecisko.

A.Šķēle:

— Tas ir pilnīgi pareizi. Kamēr pastāv pašreizējās problēmas, kā viens no pirmajiem jaunajai valdībai jāpieņem lēmums par to, ka valsts un pašvaldību vajadzībām iepērkami tikai vietējie ražojumi (ja tie nav augstākās tehnoloģijas izstrādājumi, piemēram, datori vai cita tehnika, kam nav analogu). Bet mēbeles, vienkāršas iekārtas, ceļu darbu pasūtījumi, būvniecība — te visur jāizmanto vietējie ražojumi un pakalpojumi. Kaut vai muitas punktu būve — kam tos pasūtām? Igauņiem.

O.Heniņš:

— Nu jau Šķēles kungs runā kā sociāldemokrāts.

A.Šķēle:

— Nevis kā sociāldemokrāts, bet gan par to, ka nauda ir jāskaita. Es zinu, kādā veidā sociāldemokrāti mēģinās naudu dabūt. Viņi paaugstinās nodokļus. Par to liecina pasaules prakse. Nav pretēja piemēra, kā sociāldemokrāti būtu samazinājuši nodokļus. Nosauciet tādu valsti!

O.Heniņš:

— Šķēles kungs, mēs pašlaik nerunājam par nodokļiem, bet gan par preci, kas vajadzīga un kuru var izgatavot tepat Latvijā.

A.Šķēle:

— Piekrītu.

A.Šlesers:

— Mēs ļoti ilgus gadus esam dzīvojuši padomju sistēmā un esam strādājuši bez pieprasījuma, jo bija valsts pasūtījums. Tagad ir neatkarīga Latvijas valsts un mums jāmeklē tirgi.

— Pārorientēties uz citu tirgu nevar vienā dienā — tas prasa mērķtiecīgu darbu. Kad kaut kur ir krīze un jau jūt ekonomiski tās ietekmi, ir par vēlu.

I.Godmanis:

— Ir pagājuši astoņi gadi...

I.Vaidere:

— Uzņēmēji, kas orientējās tikai uz Krievijas tirgu, izstrādāja savus biznesa plānus, nekonsultējoties ar valdību, tā ka pašiem arī jāuzņemas atbildība. Jā, ir pagājuši astoņi gadi. Ļoti daudzus uzņēmumus, kas spēja reāli novērtēt situāciju, Krievijas krīze nepārsteidza. Zivju konservu zemā kvalitāte ļauj tos realizēt tikai NVS valstu tirgos, bet jādomā par tādu produkciju, ko var realizēt arī citur. Jāraugās vairāk nākotnē.

A.Zicmanis:

— Runājot par to, ka astoņu gadu laikā neesam atrāvušies no Austrumu tirgus, gribu uzsvērt, ka arī tam ir vajadzīga nauda, un oponēt Godmaņa kungam, kurš apmēram pirms diviem gadiem no tribīnes teica, ka nekas nav jādara, lai attīstītu iekšējās investīcijas, ka tas ir pārlieku ilgs process un nav vērts ar to nodarboties, ka ir jāgaida ārzemnieki, kas nāks ar ieguldījumiem. Cik saprotu, šāds uzskats valda joprojām. Es neko neiebilstu pret ārzemju investīcijām, bet neesmu redzējis ieguldītgribētāju rindas. Tā ka jātiek vien galā pašu spēkiem.

A.Šlesers:

— Mums tomēr ir jāizvērtē iespējas, kā atbalstīt rūpniekus, tos ražotājus, kas spēj attīstīties. Jo neviena valsts nevar pastāvēt bez vietējiem ražotājiem. Valstij jāpiešķir prioritāte vietējo uzņēmēju atbalstīšanai. Bet tajā pašā laikā ienāk privātais kapitāls — vietējais, ārvalstu... Un tas nodrošina pasūtījumu neatkarīgi no tā, vai valsts to grib, vai ne. Tas ir brīvais tirgus un brīvā konkurence. Un ir svarīgi, lai šis bizness būtu, lai valsts budžetā ienāktu līdzekļi, lai notiktu ekonomiskā aprite. Ir svarīgi, lai cilvēki, uzņēmumi pelnītu naudu.

G.Libermanis:

— Ir ļoti patīkami konstatēt, ka, lai arī šeit pārstāvētas sešas partijas, kas ir it kā dažādās pozīcijās, pozīcija tomēr ir viena. Mēs visi esam norūpējušies par Latvijas nākotni. Un šī nākotne ir nepārprotami saistīta ar to, cik strauji un efektīvi mēs spēsim attīstīt Latvijas iekšējo kopproduktu. Ir izteikts daudz prognožu par iekšzemes kopprodukta vidējo pieaugumu gadā — tas varētu būt apmēram 6 procenti. Un tas nav maz. Tomēr ar 6 procentiem Šķēles kunga cildenā ideja par ģimeni ar trim bērniem diezin vai varēs īstenoties. Tad vajadzētu 10 procentu pieaugumu, kas faktiski ir nereāli, jo nav tādu kapitālieguldījumu.

A.Šķēle:

— Ja mums izdosies 8 gadus noturēt kopprodukta pieaugumu 6 procentu līmenī gadā, tas pašreizējās cenās nozīmētu trīskāršu algu pieaugumu — tas būtu liels solis uz priekšu ceļā uz labklājību. Vai tas būs pietiekams tajā brīdī, kad 8 gadi būs pagājuši, es nezinu, jo jāņem vērā inflācija. Mainīsies arī patēriņa struktūra, bet, ja 8 gadus varēsim nodrošināt iekšzemes kopprodukta pieaugumu 6 procentu līmenī, tad tiem politiķiem, kas to panāks, jāceļ piemineklis.

G.Libermanis:

— Bet mēs jau zinām, ka 1998.gadā nebūs 6 procenti. Krievijas krīze tomēr ir atstājusi pietiekami jūtamu negatīvu iespaidu.

I. Godmanis:

— Es tikai gribu pateikt — mēs neiekritīsim tā, kā iekrita Krievija. Ir pilnīgi skaidrs, ka mums nepieciešams gan tranzīts, gan rūpniecība. Krievija varēs būvēt citas ostas, bet Latvija savu ģeogrāfisko stāvokli nekad nemainīs. Un tas nosaka, ka būs pietiekami liels tranzītpakalpojumu, eksporta un importa apjoms. Jautājums — kā attīstīt rūpniecību, valsts otro balstu, jo lauksaimniecībai ir jābūt trešajam. Kā to izdarīt, izmantojot ne tikai likumdošanu, ne tikai piesaistot investīcijas no ārpuses, bet arī no iekšpuses? Tranzītlīdzekļus vajadzētu mēģināt caur valsti virzīt rūpniecībā. To vēl neviens nav izdomājis. Un diezin vai tik ātri izdomās. Bet viens ir skaidrs — Krievijas liktenis mūs nepiemeklēs. Tur naudu, ko deva eksports, izmisīgi ieguldīja negatīvā, ar mīnusa zīmi strādājošā rūpniecībā. Mēs līdz šim to neesam darījuši, un ceru, arī nedarīsim. Mums galvenais ir panākt, lai mūsu rūpniecība mēroga, tehnoloģiju un apjoma ziņā atbilstu Latvijas valstij.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!