Par zemes reformas gaitu

Konsultatīvās padomes sēdē

Zemes reformas nobeiguma posmā aktuāls ir jautājums par valsts un pašvaldību, zemes īpašnieku un zemes lietotāju interešu saskaņošanu, kā arī zemes racionālu izmantošanu.

Šomēnes uz pirmo sēdi pulcējās konsultatīvā padome, kas nodarbojas ar vienotas zemes politikas izstrādi Latvijā. Padomes sastāvā ir speciālisti no Tieslietu, Ekonomikas, Zemkopības, Aizsardzības un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Valsts zemes dienesta, Valsts nekustamā īpašuma aģentūras un Privatizācijas aģentūras, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Pašvaldību savienības.

Konsultatīvās padomes priekšsēdētājs, Valsts zemes dienesta ģenerāldirektors Guntis Grūbe , iepazīstinot ar zemes reformas jomā paveikto, uzsvēra, ka ievērojami palielinājusies zemes īpašumu formēšanas dinamika. Šogad vidēji mēnesī tiek noformēti seši tūkstoši jeb par diviem tūkstošiem vairāk zemes īpašumu nekā pērn.

Kā liecina prognozes, vairākos Latgales rajonos, piemēram, Ludzā un Krāslavā, apmēram trešā daļa zemes īpašumu netiks noformēta. Pabeidzot zemes reformu, var iznākt, ka valstij piekrīt turpat divas trešdaļas no visām zemēm. Tomēr tā nav neizmantojamā zeme, jo uz tās atrodas dzīvojamās mājas un ražošanas objekti. Iedzīvotājiem nav ekonomiska stimula formēt īpašumu, tāpēc valstij vajadzētu šajā jomā palīdzēt.

Zemes īpašumu reģistrācija Latvijā būtu jāpabeidz tuvāko četru gadu laikā. Jāizlemj, kā rīcībā nonāks pilsoņu nepieprasītā zeme — valsts vai pašvaldību. Likumdevējs paredz rezervēt zemi valstij, savukārt Civillikumā nav tādas normas. Ir valsts, pašvaldību un privātais, tajā skaitā juridisko personu, īpašums. Valsts un pašvaldības savām vajadzībām, bez šaubām,var rezervēt zemi un to reģistrēt attiecīgi uz valsts vai pašvaldības vārda. Tikai jāapzinās, ka būs jāatrod arī līdzekļi, lai samaksātu nodokļus par šo zemi. Patlaban no nodokļiem ir atbrīvotas draudzēm piederošās un tās zemes, uz kurām atrodas pašvaldību administratīvās ēkas.

Cilvēki daudzviet nav ekonomiski ieinteresēti noformēt savus īpašumus. Tāpēc savulaik tika izteikts priekšlikums palielināt nekustamā īpašuma nodokli tiem, kas nav nokārtojuši īpašuma reģistrāciju. Var prognozēt, ka pēc 2000. gada šāds modelis tiks iestrādāts likumdošanas aktos. Tomēr valsts austrumu reģionos jārēķinās arī ar cita veida aspektiem, tāpēc nepieciešama diferencēta attieksme.

G.Grūbe informēja arī par citām problēmām zemes sakārtošanas jomā. Tās saistītas ar nepilnībām likumdošanā. Viņaprāt darbības ar nekustamo īpašumu, tai skaitā zemi, pēcreformas laikā jāregulē ar speciāliem likumiem. Pieņemti likumdošanas akti par zemes reformas pabeigšanu. Piemēram, 20. novembrī stājies spēkā likums "Par zemes reformas pabeigšanu Latvijas Republikas pilsētās". Patlaban nepieciešami Ministru kabineta un Centrālās zemes komisijas reglamentējoši normatīvie dokumenti, lai šo likumu iedzīvinātu.

Tomēr ir ļoti daudz risināmu jautājumu. Zemes politika balstās uz 1937. gada Civillikumu un daudziem speciālajiem likumiem. Likums "Par zemes dzīlēm", Aizsargjoslu likums, Lauksaimniecības un Būvniecības likums, daļēji likums "Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu" nav saskaņots ar Civillikumu. Veidojas paradoksālas situācijas, kad neizstrādātās metodikas dēļ likumus nav iespējams piemērot. Piemēram, Aizsargjoslu likumā vairākos gadījumos noteiktas nodokļa atlaides, bet nav mehānisma, kā tās piemērot.

Tas pats attiecas uz Civillikumā iestrādātajiem pieciem izņēmuma gadījumiem, kur ēkas, būves un zeme netiek uztvertas kā vienots nekustamais īpašums. Šī iemesla dēļ zemes un ēku īpašnieku attiecības veidojas ļoti sarežģītas, un tās ir grūti noregulēt. Salīdzinājumam var minēt divdesmito gadu situāciju, kad arī pastāvēja virsīpašuma tiesības, bet vēlāk tika pieņemts lēmums par to likvidēšanu. Tāpēc arī tagad būtu jānosaka, cik ilgi šie izņēmumi darbosies — vai līdz 2050. gadam, vai ne tik ilgi, bet skaidrībai jābūt.

Sēdes dalībnieki bija vienisprātis, ka daudzās sfērās Civillikums tiek traktēts dažādi attiecībā pret īpašumtiesībām. Arī speciālie likumi nav ar to saskaņoti.

Kā zināms, teritoriālplānojums un apbūves noteikumi ir savstarpēji saistīti. Lielā daļā pašvaldību nav izstrādāts attīstības ģenerālplāns. Bet tas ir nepieciešams, jo pretējā gadījumā, iegādājoties zemi, var iznākt, ka īpašnieks tomēr ar to nevar brīvi rīkoties.

Tas pats attiecas uz lauksaimniecības zemju apsaimniekošanu, piemēram, zemnieku saimniecībām, ko manto vairāki īpašnieki. Tā kā nav izstrādāts mehānisms, kas šo saimniecību vadīs un kā tiks izmaksāta pārējo mantinieku daļa, tās faktiski tiek sagrautas.

Ir vēl daudz citu problēmu, kuras nāksies risināt pēc zemes reformas.

Profesors Meikuls Locmers uzsvēra, ka 1937. gadā tika pieņemts likums "Par zemes ierīcību". Tāds likums arī tagad ir spēkā visās Eiropas valstīs, bet mums šobrīd šāda likuma nav.

Par šāda likuma pieņemšanu izteicās arī Zemkopības ministrijas Meliorācijas un zemju izmantošanas nodaļas vadītāja vietniece Valentīna Mičurova . Viņa atzina, ka kopš padomju laikiem, kad Zemes kodeksu aizstāja jaunpieņemtie likumdošanas akti, jautājums par zemes ierīcību nav atrisināts. Aktuāla ir arī zemes konsolidācija. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas speciālisti ir pārliecināti, ka šos jautājumus iespējams risināt, kārtojot teritoriālplānošanas lietas. Tomēr dzīvē nākas pārliecināties, ka zemes ierīcība un teritoriālplānošana nav viens un tas pats. Tāpēc nepieciešams vienots viedoklis šajā jautājumā.

Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis uzskata, ka ļoti svarīgi attīstīt nekustamā īpašuma tirgu, un tas ir cieši saistīts ar reģiona attīstības plānojumu. Nekustamā īpašuma tirgus sekmē arī īpašuma reģistrāciju — par to vislabāk liecina stāvoklis Rīgā un Jūrmalā. Latvijā tādu teritoriju kā Latgale, kur nav izstrādāts attīstības plānojums, ir daudz. Arī tur ir brīvās zemes bez mājām un iedzīvotājiem. Tikai zemi iznomājot vai pārdodot kaut vai lauku saimniecību veidošanai, iespējams palielināt tās vērtību. Tātad turpmāk zemes politiku noteiks arī tas, kā tiks iedzīvināts teritorijas plānošanas likums un kā savā starpā tiks saistīti valsts, reģiona un pašvaldību attīstības plāni. Lai nākamais zemes īpašnieks varētu rēķināties ar to, ko viņš drīkst vai nedrīkst darīt uz savas zemes.

Aizsardzības ministrijas Nodrošinājuma departamenta Valsts nekustamā īpašuma nodaļas vadītāja vietnieks Ludis Pavilonis vērsa uzmanību uz Aizsardzības ministrijas pieprasījumiem iedalīt tās vajadzībām zemi. Nav tāda likumdošanas akta, kas to paredzētu, arī teritoriālplānošanā par to nav domāts. Tas pats attiecas uz tā dēvētajām riska zemēm, uz teritorijām, kur atradušies armijas poligoni un kas ir piesārņotas ar sprāgstvielām un dažādām indīgām vielām. Šie bijušie armijas poligoni atrodas arī tiešā Rīgas tuvumā. Diemžēl nav pieņemts neviens likumdošanas akts par bīstamajām teritorijām, kurā būtu formulēts termins "riska zeme".

Centrālās zemes komisijas priekšēdētāja vietnieks Oļģerts Leščinskis runāja par pretrunām zemes likumdošanas aktos. Piemēram, patlaban atsevišķām iedzīvotāju grupām ir noteikti zemes nomas griesti, bet citām — ne. Runājot par zemes mantojumu, jāizšķir, cik lielās platībās drīkst sadalīt zemi. Situāciju sarežģī arī esošās likumdošanas normas, kas paredz bezīpašnieku zemi nodot Privatizācijas aģentūras valdījumā. Diemžēl aģentūrai nav sava pārstāvja rajonos, un tas apgrūtina potenciālo īpašnieku darbību.

Privatizācijas aģentūras juridiskais direktors Viktors Šadinovs uzsvēra, ka jāizvirza zemes politikas veidošanas mērķis. Pašreizējā situācija nesekmē nekustamā īpašuma apvienošanu, tāpēc jāizstrādā jauni likumdošanas akti. Tas pats attiecas uz apgrūtinājumiem, kas ietverti Enerģētikas likumā, Aizsargjoslu likumā u.c. Sarežģījumi ir ar meža fonda zemēm.

Kā atzīmēja Ekonomikas ministrijas Privatizācijas departamenta direktora vietnieks Aivars Bernāns , pabeidzot masveida privatizāciju, jādomā par valsts īpašuma apsaimniekošanas koncepcijas izstrādāšanu. Ekonomikas ministrija sagatavojusi Ministru kabineta rīkojuma projektu par darba grupu izveidi normatīvo aktu izstrādei par zemes nomas un zemes lietošanas jautājumiem, kas palīdzēs harmonizēt zemes īpašumtiesību likumdošanu.

Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultātes Ģeodēzijas katedras docents Jānis Bikše vērsa klātesošo uzmanību uz to, ka zemes politikas nozīmīga sastāvdaļa ir ģeodēzija un kartogrāfija. Ar Ministru kabineta rīkojumu izveidota speciāla padome šo jautājumu risināšanai. Lielākā problēma patlaban ir tā, ka zemes ierādīšana tiek sajaukta ar zemes uzmērīšanu. Gadu gaitā ir palielinājusies darbu precizitāte, bet stipri atpaliek iespējas, jo nav pietiekami sagatavotu speciālistu.

Konsultatīvas padomes locekļi bija vienisprātis, ka Latvijā līdzīgi Lietuvai nepieciešams savs Zemes likums. Turpmākajā darba gaitā jāizstrādā priekšlikumi par vienotas zemes politikas veidošanu Latvijā. Tie jāiesniedz Ministru kabinetā līdz februārim.

Ingrīda Rumbēna, "LV"

Foto: Marika Vanaga