Kārlis Ulmanis — Annai Brigaderei

Anna Brigadere — Kārlim Ulmanim

Vēstulēs, domās

Šāda sarakste divdesmitajos gados nav gan bijusi bieža, toties lietišķa, savstarpēju cieņu un simpātijas apliecinoša.

Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja (RLMVM) fondos glabājas pavisam piecas Kārļa Ulmaņa vēstules rakstniecei, sūtītas lielākoties pēc autores dāvāto grāmatu saņemšanas. Muzejā atrodama šīs sarakstes viena puse, jo A.Brigaderei nav bijis paradums saglabāt savas korespondences norakstus. Varbūt īstu vēstuļu nemaz nebija, nosūtītajā grāmatā vienīgi veltījuma ieraksts vai īsa pavadzīmīte?..

Divdesmitie gadi rakstniecei bija visai ražīgi. Bet ne jau "Maiju un Paiju" vai "Lolitas brīnumputnu", pat ne triloģiju "Dievs, daba, darbs" viņa sūtījusi iecienītajam valstsvīram. No Kārļa Ulmaņa vēstulēm redzams, ka viņam sūtītas tādas dažādu žanru grāmatas, kurās vairāk vai mazāk tieši skarti vēsturiski un politiski temati.

1920. gada decembrī K.Ulmanis — tolaik Ministru prezidents — īsā vēstulē, kas adresēta "ļoti godātai Annai Brigader jaunkundzei", raksta:

"Ļoti pateicos Jums par laipno uzmanību, kuru Jūs man parādījāt, dāvādama man savas 1917.–1918. gada piezīmes, kurās Jūs spilgti tēlojat vienu no visdrūmākiem laikmetiem latviešu tautas vēsturē."

Šajās piezīmēs ar nosaukumu "Dzelzs dūre" rakstīts par to, kas piedzīvots un pārdzīvots Rīgā pēc atgriešanās no bēgļu gaitām. Atkārtoti to 1921. gadā klajā laida akciju sabiedrība "Valters un Rapa".

Pēc agada Kārlis Ulmanis saņēma krājumu "Paisums". Dzejoļi... Bet arī tie atainoja nesen pārdzīvoto bargo laiku, un dzejniece acīmredzot ne bez pamata bija tos uzskatījusi par politiska darbinieka uzmanības vērtiem. Vai gan citādi līdz ar pateicības vārdiem K.Ulmanis savā vēstulē par krājumu sacītu:

"...Glabāšu viņu kā sveicienu no Jums un, lasot Jūsu dzejas, kurās Jūs ar mākslenieces izjūtu un sirsnību apdziedat mūsu tautas neseno pagātni, viņas smagās ciešanas un beidzot spožo uzvaru, arvienu smelšos jaunu ticību mūsu tēvijas nākotnei."

Šī vēstule tapusi 1921. gada 31. decembrī, Kārlis Ulmanis steidzies apsveikt dzejnieci ar jauno, viņai nozīmīgas jubilejas gadu. Nav iznācis laika to pārrakstīt ar mašīnu, kā tas bijis ar pārējām — pirms un pēc tam sūtītajām. Tā nu RLMVM, A.Brigaderes fondā, glabājas K.Ulmaņa rokraksts. Ar tā pirmpublicējumu nu var iepazīties "Latvijas Vēstneša" lasītāji.

1. lappusē sniegtā rokraksta (RLMVM Inv. Nr. 35373) atšifrējums:

"K.Ulmanis

Satversmes Sapulces loceklis

Rīga, Reimersa iela 1 dz. 1

Tāļrunis 2–41

31. decembrī 1921. g.

Ļoti godātai

dzejniecei Annai Brigader

Sirsnīgs paldies Jums par Jūsu skaisto dzeju krājumu "Paisums", kuru Jūs man dāvājat. Glabāšu viņu kā sveicienu no Jums un, lasot Jūsu dzejas, kurās Jūs ar mākslenieces izjūtu un sirsnību apdziedat mūsu tautas neseno pagātni, viņas smagās ciešanas un beidzot spožo uzvaru, arvienu smelšos jaunu ticību mūsu tēvijas nākotnei.

Vecā gada vakarā sūtu Jums, mūsu tautas lielai dzejniecei sirsnīgus sveicienus un novēlu Jums jaunajā gadā, kad Jūs ar gandarījumu varēsat atskatīties uz divdesmit piecus gadus ilgu, mūžam skaistu literarisku ražojumu bagātu darbību, daudz prieka un apmierinājuma. Lai Jums vēl ilgi būtu lemts radīt mūsu tautai garīgas vērtības, viņu iekšķīgi stiprinot darbam mūsu valsts labā.

Dziļā cienībā

K.Ulmanis"

Trešā vēstule — 1926. gada sākumā:

"Skaistie, sirsnīgie vārdi, ar kuriem jūs mani apsveicāt, kad stājos savā tagadējā amatā (K.Ulmanis atkal bija kļuvis par Ministru prezidentu. — Aut. piez .), mani dziļi aizkustināja. Silts paldies! No mūsu pašu vienprātības un pašaizliedzības visos svarīgākos valsts dzīves jautājumos atkarāsies mūsu valsts turpmākā uzplaukšana."

Abi dzīvoja un strādāja Rīgā, bija gandrīz vai kaimiņi (Annas Brigaderes dzīvoklis bija Brīvības ielā 24 (Brīvības un Lāčplēša ielu stūrī), savukārt Kārlis Ulmanis tad jau dzīvoja Tērbatas ielas 38. namā. Gan jau iznāca sastapties un kādus vārdus pārmīt svētku sarīkojumos vai oficiālās pieņemšanās (Anna Brigadere bija apbalvota gan ar Triju Zvaigžņu ordeni, gan Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas medaļu). Tomēr turpinājās — kaut reti — arī vēstuļu apmaiņa.

Kā parasti, iemesls atkal bija rakstnieces grāmatas sūtījums. Un kā parasti — Kārlis Ulmanis atkal viņu dēvēja par dzejnieci, kaut gan saņemtā grāmata bija romāns "Kvēlošā lokā".

"Šī grāmata būs vērtīga ne tikai kā mākslas darbs, bet arī kā kultūrvēsturisks darinājums, kas spilgti un pievilcīgi apgaismo mūsu mazās, bet savā gribā stiprās, tātad lielās, tautas pārdzīvojumus bēgļu gaitās un ka®a laukā. Paldies Jums!" — tā šo grāmatu novērtējis Kārlis Ulmanis.

Pagāja vēl tikai daži tā paša 1929. gada mēneši un nu, atšķirībā no visām iepriekšējām reizēm, iegansts sākt saraksti bijis ne vairs rakstniecei, bet gan Kārlim Ulmanim. Un Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrastā A.Brigaderes atbilde dos iespēju šo epizodi aplūkot plašāk.

Vispirms — abu vēstuļu nesaīsināts saturs:

"Augsti godātai

Dzejniecei Annai Brigader

Tīri negaidot man bij izdevība svētdien, 14. aprīlī, noklausīties Jūsu radio priekšlasījumu par mūsu jaunatni, un es griežos pie Jums, lai izteiktu Jums savu sirsnīgāko pateicību par priekšlasījumā izceltām domām. Es gribētu apliecināt Jums savu prieku par to, ka Jums radās izdevība desmitam tūkstošu klausītāju reizē likt dzirdēt pie mums neparastas, bet tādēļ jo īstākas un dziļākas patiesības. Cerams, ka kaut viena daļa klausītāju raudzīs tūliņ neaizmirst dzirdēto, bet ka karstais aicinājums nebūs izskanējis veltīgi un liks katram atminēties savu pienākumu pret citiem pilsoņiem, pret jauno paaudzi, pret tautas un valsts svētību un drošu nākotni.

Ar patiesu cieņu

Jūsu K.Ulmanis "

Rakstniece ar atbildi nav kavējusies, tā datēta ar 20. aprīli, kad pēc radiopārraides vēl pat nedēļa nebija pagājusi.

Annas Brigaderes rokraksta atšifrējums:

"Augsti godāts kungs!

Jūsu atsaukšanās manam priekšlasījumam man ir ļoti vērtīga, jo Jūsu spriedumu cienu augsti. Pati uzstājos ar šo apcerējumu diezgan nedroši. Mans uzdevums ir runāt tēlos, citādi man labi neveicas. Bet bij tik daudz sasāpējuša, ka gribējās izteikt. Atbalss ir bijusi atzinīga. Tad nebij par velti runāts.

Sveicinu Jūs

dziļi cienīdama

Anna Brigader

Izlasot šīs abas vēstules, protams, gribas uzzināt, kas bijis tas daudz sasāpējušais, kas licis rakstniecei atrauties no ierastā radošā darba tēlos un ķerties pie publicistiska apcerējuma. Pēc tam, kaut nedroši jūtoties, ar to stāties pie radio mikrofona? Un kādas viņas izteiktās domas nav vienaldzīgu atstājušas arī Kārli Ulmani?

Par jaunatni... Bet šie jautājumi viņai — mājskolotājas tiesības ieguvušai un ar audzināšanas darbu ilgus gadus saistītai — vienmēr bijuši tuvi. Kas tomēr izskanējis tajā svētdienas raidījumā?

Pavediens atrodas senā avīzes "Brīvā Zeme" lapā. Pēc triju dievkalpojumu translācijas, pavēlā pēcpusdienas stundā — "Annas Brigaderes "Kas žēlo mūsu jaunatni". Stāsts. Lasīs autore." Ja jau rakstniece — tad stāsts...

Rakstniece pati, kā redzams no vēstules K.Ulmanim, to uzskatījusi par apcerējumu. Bet laikam taču tāpēc, ka "atbalss ir bijusi atzinīga", viņa šo sacerējumu nav atlikusi malā, bet papildinājumi, labojusi, slīpējusi. Par to liecina RLMVM saglabājusies īsā pašas rakstnieces roku rakstītā darba atskaite. Kas uzrakstīts 1929. gadā? Vispirms, protams, šajā lapiņā minētas lugas, tad grāmatas "Skarbos vējos" nodaļas un miniatūras. Un visbeidzot — divas esejas. Viena no tām — "Kas žēlo mūsu jaunatni". Eseja — tas jau ir kaut kas vairāk par priekšlasījumu vai apcerējumu. Un ne velti tā vietu atradusi "Daugavas gadagrāmatā 1930. gadam" un publicēta arī nesen akciju sabiedrības "Valters un Rapa" jaunizdotajā A.Brigaderes rakstu 3. sējumā "Par garīgo Latviju. Publicistika un vēstules."

Ne katram lasītājam bijusi iespēja iepazīties ar šo grāmatu, tāpēc ir vietā minēt dažas raksturīgākās vietas. It īpaši tāpēc, ka toreiz ar sirdsasinīm rakstītie A.Brigaderes vārdi tik ļoti sasaucas ar mūsu laiku.

Kas žēlo mūsu jaunatni?

"Saules mūžu, saules mūžu Latvijai! Tā mēs dziedam patriotiska iekvēlojuma svinīgos brīžos. Bet kas ir šī Latvija? Taču ne mūsu birztalas, druvas, meži, upes vien? Taču arī tauta. Latvju tauta, kurai mēs novēlam saules mūžu, tas ir: ziedošu nākotni. Un šīs nākotnes nesēja ir mūsu jaunatne."

"Mūsu vecajai paaudzei šķiet, ka tai ir tiesības uzstādīt nākošai jo augstas prasības. Viņai šķiet, ka tā savu pienākumu ir jo pilnam izpildījusi. Viņai bijusi tā laime savā laikā redzēt piepildāmies gadu simteņu sapņus, viņas asinīs ir uzplaucis brīnumzieds, kas katrai tautai atveras tikai vienu reiz. Ar lielu varonību viņa ir izkarojusi savu brīvību. Bet šī pati paaudze arī uz ātru roku ir jau paguvusi zaudēt atmiņu par slavas pilnām dienām, viņa ir kļuvusi diezgan materiālistīga, partejiska, sekla, viņas atbildības sajūta pret savu jauno paaudzi nav nebūt tik spoža, kā to varētu sagaidīt no ciešanās un briesmās norūdītas apziņas. Un sevišķi tagad viņai vajadzētu būt ļoti uzmanīgai, jo vairāk kā jebkad katrs bērns ir padots dažādu pretstrāvīgu iespaidu varmācībai. Bet tā vien liekas, ka neviens nesargā bērnu, neviens nesajūt pret to pienākumu."

"Krogi no vienas vietas. Dzer vecāki, dzer arī bērni. Dzer arī bērni. Vai, lasot šos šausmīgos vārdus, mēs nenodrebam un nesakām, ka mūsu nākotne apdraudēta?"

"Pasitiet vaļā avīžu lappuses, kurās sakrātas statistikas ziņas: ko Latvijā nodzer, — un jums galva reibs no šiem skaitļiem. Dažreiz šīm ziņām ir piesprausta žurnālista it kā baismīgā izsaukumā taisīta piezīme, kas nosoda un kritizē, bet dažas raksta slejas tālāk jūs varbūt atradīsiet citu piezīmi, kas ironizē par visādiem atturībniekiem un slavina dzērāja "plašo dvēseli". Ar vieglu skepsi tiek visam pāri: nav jau tik traki. Vai nav dzerts un vai nedzers?"

"Ir jau gan — diemžēl — arvien dzerts, bet tik traki kā tagad laikam gan vēl nekad. Oficiāli dati jau vēl nerāda īsto ainu."

"Vecāku mājai vispirms vajaga būt tai stiprai klintij, kas dod atbalstu pret iespaidu pārmērību.

Ja agrākās paaudzes varēja žēloties par iespaidu nabadzību, tad tagad viņu ir pārāk daudz. Iespaidi brāžas ap jaunajām dvēselēm kā okeāna viļņi ap klinti. Mēs neprotam vai arī nevaram, vai arī negribam norobežot jaunatni no pārāk lielā viņu smaguma. Pretēji tam mēs vēl greizsirdīgi gādājam, lai jo vairāk, jo vairāk to būtu. Arvien vairāk kinoizrāžu, ekskursiju, dažādu izpriecu, oficiālu izrīkojumu, kuru izpildītāji ir tieši bērni."

"Laba daļa jaunatnes tagad jūtas kā izcelti no saknēm, bez dzimtenes, un tas ir viņu izmisums. Viņu dvēseles ir kā internacionālas kultūras krāmu tirgus, pār kuru pelēkais zirneklis — skepse — ir pāraudis savu tīklu."

"Kino iespaids uz jaunu psihi ar maz izņēmumiem ir negatīvs. Kādēļ? Tādēļ, ka bilde runā citādu valodu nekā vārds. Bilde prasa ārkārtīgi asu nostādījumu. Asajam nostādījumam dod pateicīgu vielu vulgāras kaislības. Aktieris uz kinolentes atrodas netiešā kontaktā ar skatītāju. Kinotehnika prasa no viņa ne spēli ar pauzēm, retušējumiem, izlīdzinājumiem, bet momentus. Sastrēdzinājumus. Pārspīlējumus. Kad no kinofilmas saņemtie iespaidi izsijājas kā caur rupju sietu, atmiņā paliek visvulgārākie. Dažreiz tie ir kā ar cirvi iecirsti. Netiek no tiem vaļā."

"Un ko dod viņam avīze? Sensācijas un viņu varoņu aprakstus līdz pēdējam sīkumam. Baletdejotājas, kinodīvas, skaistuma karalienes! Ik dienas jaunatne lasa par tām garas, garas slejas. Ko tās ēd, ko tās dzer, "kā tās kraukā, kā tās spļauj"."

"Jaunatnei ir arvien tieksme iet līdz galējībai. Jo bagātāka kur briest personība, jo brāzmaināks ir vētru un dziņu laikmets, kas ne vienreiz vien var novest pie bezdibeņa malas. Un bezdibenī tad nokrīt līdzsvaru zaudējuši. "Vājie", mēs spriežam. Stiprie iztur. Bet kādi tad ir tie stiprie? Nereti savu spēju līdzsvaroties tie ir guvuši grūtā bērnībā, cīņā ar trūkumu, nabadzību, atsacīšanos, zobu sakošanu un izturību, ar vārdu sakot — cīņā ar apstākļiem. Un bez tam viņus — apzināti vai neapzināti — ir vadījis tradīciju spēks, to tradīciju, kas savām saknēm sniedzas tautas tikumībā un dievatziņās. Bez tradīciju iespaida nevar izaugt stipra jaunatne. Iespaidiem tā būs padota vienmēr. Ja tie nebūs dzīvību veicinātāji, tas ir — tikumiski, tad tie būs dzīvību sagrāvēji, ļauni. Katram tēvam, katrai mātei to vajadzētu zināt un gādāt par to, lai tikumiskās atziņas, kas izkristalizējušās caur gariem mūžiem no tautas pašuzupurēšanās instinkta, apspīdētu kā saule viņu bērnu jaunības dienas."

"Vēl viens tāds elks, kas pārvalda mūsu dzīvi, kam pastāvīgi upurē arī jaunas dvēseles, ir mūsu savstarpīgais politiskās kaislības sakurinātais naids. Arī agrāk bij naids, bet to uzskatīja kā ļaunuma sakni. Tagad tas iet kā apzinīgi trīts šķēps caur mūsu tautu. Šķēps, ko nekad neievelk makstīs. Tam naidam par godu mēs svinam svētkus, dziedam slavas dziesmas procesiju gājienos."

"Būt tautai, lai pastāvētu starp tautām. Tas ir jaunatnes ceļš, nākotnes ceļš. Aiz muguras lai reiz paliek vakardiena ar savstarpēju apkarošanos un naidu, priekšā tai ir savstarpēja sacensība, spēku atraisīšana un mērošanās pretī augstiem, saulainiem mērķiem."

* * *

Tā — gan kritiski, gan cerīgi — divdesmito gadu beigās par toreizējo jaunatni domāja, runāja un rakstīja Anna Brigadere. Un viņā ieklausījās, viņai pateicās, viņu ar savu vēstuli uzmundrināja Kārlis Ulmanis.

Un daudz kas no tā nav aizmirstībai atdodams.

Dipl. philol. Velta Knospe,

— "Latvijas Vēstnesim"

Anna Brigadere. Kopoti raksti, 3. sējums. Raksta fragmenti