Jānis Lapše, Zemkopības ministrijas valsts sekretārs, — "Latvijas Vēstnesim"

— Lielu zemes platību apsaimniekotāji aizgājušajā gadā pozitīvi vērtē valsts finansiālo atbalstu subsīdiju veidā zemniecībai. Kā uz to raugās ministrijas vadība?

— 1998. gadā subsīdijās no valsts budžeta izlietoti 17 miljoni latu, turpretī 1997. gadā subsīdijās izmaksājām tikai 10 miljonus latu. Šis bija pirmais gads, kad īstenojās Lauksaimniecības likumā noteiktie trīs procenti no kopbudžeta. Domāju, ka tāds subsīdiju pieaugums ir labs. Nozīmīgs bija arī sagatavotais subsīdiju nolikums, jo zemnieki ar subsīdijām varēja segt daļu izdevumu par jaunas tehnikas un šķirnes dzīvnieku iegādi ārzemēs, kā arī citām saimniekošanas attīstības vajadzībām. Mums tomēr nepatīk, ka subsīdiju saņēmēju skaits ir visai neliels. Tas ir pareizi, ka atbalstām lielos ražotājus, jo nauda tiek izmantota lietderīgi. Tomēr gribētos, lai attīstās visi ražotāji laukos un arī mazāku saimniecību īpašnieki spēj atrast savu biznesa nišu. Tas acīmredzot ir turpmāko gadu uzdevums. Pasaulē ir daudz nelielu saimniecību, piemēram, Austrijā, Vācijā, Somijā un citur. Arī mums jāseko šiem piemēriem. 1999. gadā budžetā subsīdijām paredzēti 19 miljoni latu, jo katru gadu tik liels kopsummas palielinājums nav iespējams. Taču arī šāda summa ir labs pluss lauksaimniecības attīstībai un zemniecībai.

— Kādas ir saulainās un ēnas puses lauksaimniecības produkcijas ražošanā?

— Pagājušais rudens nebija patīkams lauksaimniekiem. Esam aprēķinājuši, ka zemnieku ienākumi salīdzinājumā ar 1997. gadu ir samazinājušies par 27 miljoniem latu. Galvenokārt tas attiecas uz graudiem iepirkuma cenu samazināšanās un izejvielu sadārdzināšanās dēļ. Tāds nu ir lauksaimnieku liktenis, jo allaž labi gadi mijas ar sliktākiem. Labs graudaugu gads šis nebija. Kviešu, jācer, mums pietiks, toties rudzu trūkst 20 000 tonnu apjomā.

Zemniekiem gan mājās rudzu krājumi ir. Tiesa, to pļaujas laikā bija spēcīgas lietavas, graudi izmirka, tādēļ kvalitātes rādītāji nav īpaši teicami. Daļa maiznieku apgalvo, ka no tādu graudu miltiem maizi izcept nevar. Citi toties spriež, ka pēc speciālas receptes un ar iesala piemaisījumu, kā arī lietojot speciālus raugus, sanākot itin laba rupjmaize. Tas nozīmē, ka arī Zemkopības ministrijai jāstrādā ar maizniekiem. Protams, pašiem graudaudzētājiem arī. Uzskatu, ka atļaujas došana ievest rudzus Latvijā bija pārsteidzīga. No Lietuvas ieveda 10 000 tonnu rudzu, par ko daudzi uzņēmumi priecājas. Jā, to kvalitāte ir laba, taču arī tepat Latvijā gan Gulbenes, gan Kuldīgas rajonā ir labi pašu audzētie rudzi, bet pircēju pagaidām tiem nav.

Cukurbiešu audzētājiem turpretī šis bija rekordražas gads. 1997. gadā cukurfabrikas saražoja 44 000 tonnu cukura. Tagad jau ir 60 000 tonnu cukura, bet apjomi pieaugs līdz 70 000 tonnu, kas ir valsts iekšējā cukura patēriņa apjoms. Diemžēl daļa izaudzēto cukurbiešu agrās ziemas dēļ palika tīrumos zem sniega. Daudziem cukurbiešu audzētājiem tā ir nelaime, jo viņi ara, sēja, kopa sējumus. Nauda ir izdota, toties ienākumu nav.

Labvēlīgs aizvadītais gads bijis liniem. 1997. gadā ievāca 3,4 tūkstošus tonnu linu stiebriņu, bet šogad — 5,4 tūkstošus tonnu. 1997. gadā linaudzētājiem par hektāru linu sējumu maksāja 196 latus subsīdijās, šajā gadā — 277 latus par katru hektāru. Šai summai klāt jārēķina arī nauda par realizēto produkciju.

Sarežģītāks aizgājušais gads bija gaļas un piena ražotājiem. Gaļas ražošana būs saglabājusies 1997. gada līmenī. Patlaban mums ir dati par gada 11 mēnešiem: 1997. gadā saražoja 86,6 tūkstošus, bet šogad — 86,5 tūkstošus tonnu. Arī decembris ir vēl realizācijas laiks. Tagad valsts piemaksā piecus santīmus par katru cūkgaļas kilogramu, kopumā ražotāji jau saņēmuši 41 tūkstoti latu. Pienu 1997. gadā 11 mēnešos saražoja 929 tūkstošu tonnu apjomā, šogad tajā pašā periodā — 873 tūkstošus tonnu jeb 94 procentus no iepriekšējā gada apjoma. Kādēļ tas tā, precīzi zināsim vēlāk. Izslaukumi ir pieauguši, toties sarucis slaucamo govju skaits, un aizvadītā vasara radījusi mazajām saimniecībām problēmas ar lopbarību. To nav tiem saimniekiem, kuri gatavoja rituļu skābsienu vai arī skābbarību tranšejās.

— Vai veidojas kooperatīvi produkcijas realizācijai?

— Aizmetņi jau ir, taču tie jāattīsta tālāk, kā pasaulē pieņemts, un oficiāli jānoformē. Lai procesu paātrinātu, esam ar mieru atvēlēt zināmu summu no subsīdijām. Nākamgad mums palīdzēs Zviedrijas kolēģi. 12. un 13. janvārī organizējam braucienus uz Limbažu un Cēsu rajonu. Zviedri iepazīstinās ar savu pieredzi graudu pirmapstrādē un realizācijai nepieciešamajā kooperācijā.

— Kā vērtējat ražotāju un pārstrādātāju tuvināšanos ES līmenim?

— Arī šajā ziņā ir progress. Vislielākais pluss ir tas, ka pirmo gadu saņēmām 1,6 miljonus latu no CEAS programmas Latvijas lauksaimniecības politikas izstrādāšanai un ZM nostiprināšanai. Šis darbs turpināsies arī nākamgad. Ministrijā strādā 12 jaunie eksperti, kuri algas saņem no ES līdzekļiem. Viņiem visiem ir lauksaimnieciskā izglītība un labas svešvalodu zināšanas. Šie jaunie cilvēki tulko ES likumus latviešu valodā, lai būtu vairāk informācijas un visi normatīvie dokumenti, kā arī Ministru kabineta noteikumi atbilstu ES prasībām. Jauno ekspertu funkcijas paplašināsim, katrs no viņiem turpmāk strādās savā ZM departamentā ražošanas un realizācijas funkciju nodrošināšanai. Pirmās sarunas par integrāciju ES notika 1998. gadā. Nākamgad janvārī un februārī tās turpināsies.

Esam saņēmuši arī mājas uzdevumu. ES līmenim ir tuvinājušies daudzi lauksaimnieciskie ražotāji un virkne pārstrādes uzņēmumu, taču darbs vēl jāturpina. Mums jāmācās ražot lēti, tādēļ daudz jāstrādā pie kvalitātes uzlabošanas un savas saimniekošanas ekonomikas. ES valstīs produkciju subsidē, tāpēc konkurēt cenu ziņā mums vēl grūti. 2001. gadā būs speciāli ES naudas līdzekļi valstīm, kuras gatavas iestāties ES. Tie domāti lauku vides, īpaši infrastruktūras sakārtošanai un programmu izstrādei. ES prasa balstīties uz izstrādātajām programmām, arī situācijas raksturojumu un pamatojumu. Īpaši tas attiecas uz lauksaimniecisko zemju apmežošanu. ES pieprasa katra nogabala zīmējumu, raksturojumu, izvietojumu. Jāpamato arī, kāpēc gribam apmežot tieši to nogabalu, nevis citu. Tas kopumā būs milzīgs darbs. Tomēr tā būs arī ES palīdzība valstīm, kuras vēlas integrēties. Protams, jāpalielina arīdzan darbavietu skaits laukos, lai sasniegtu noteiktu līmeni.

Foto: Marika Vanaga

— "Latvijas Vēstnesim"