Ar Pētera Čaikovska "Riekstkodi"

Tā sanācis, ka baletā nu jau 106 gadus gadu mijas simbols un nevīstoša tradīcija ir Pētera Čaikovska "Riekstkodis". Kā atdzīvojusies, krāšņa un drusciņ sentimentāla pastkarte — ar Sniegpārslu un Rožu valšiem, ar ceļojumu uz mīlestības un dejas zemi, ar gaišām domām un laba vēlējumiem Jaunajā gadā.

Tiesa, Rīgas Riekstkodis ir mazliet jaunāks — viņš piedzima pirms 70 gadiem. Patiesībā tas atjaunojas ik dejotāju, ik skatītāju paaudzē. Cik nesen vēl jūsmojām par Intas Karules princesi Mariju, tad mirdzēja Zita Errsa un Gunta Bāliņa, vēlāk nāca Ineses Dumpes un Jūlijas Gurvičas kārta. "Riekstkoža" grotas un ziemas ceļi ieved jaunas zvaigznes un zvaigznītes latviešu baleta lielajā apritē. Neseno baletskolas audzēkņu ceļš uz dejas virsotnēm visbiežāk sākas tieši šajā izrādē. Iepriekšējo gadu simpātiskajiem debitantiem Ritai Lukašēvicai, Raimondam Tirneram, Aleksejam Avečkinam esam tiesīgi piestādīt nopietnākus mākslinieciskus rēķinus.

Pa tam laikam debiju karuselis iekustējies no jauna. Jau 13.decembrī Valmierā tika nodejoti divi "Riekstkoži", un valmierieši var lepoties, ka viņi paši pirmie ieraudzīja jauno premjeru — Viktorijas Jansones un Pāvela Vasiļčenko — uzstāšanos. Spulgā Viktorija (dzimusi gulbeniete) ar gaišu meitenīgumu, kuru caurstrāvo pašapziņa un renomē izjūta, apzināti sevi atšķir no maigi romantiskās tradīcijas. Mūsdienīga meitene, kuras sapņi sakņojas reālajā augsnē. Ne velti jau Eirovīzijas konkursa diplomande, nule cildināta Meitenes lomā baletā "Čaikovskis", tur jau nodejojusi arī psiholoģiski ļoti sarežģīto Čaikovska sievas lomu. Viņas partneris Pāvels Vasiļčenko uz premjera pozīciju raujas tik mērķtiecīgi kā neviens cits no deviņdesmito gadu absolventiem. Izdodas: viņa kontā jau virtuozais Rozes gars, kā arī dubultloma Princis/Džokers "Čaikovskī". Viņa princis Riekstkodis pārliecina ar dejas precīzo un izaicinošo grafiku, vīrišķību. Šis duets liek ticēt savai nākotnei, nevis bikli izšļupst "es glibu būt plincis un plincese!". Rīgas skatītāji viņus sev atklās 30.decembrī. Princeses Marijas lomu gatavo arī Diāna Baranova, liriska, "sniegpulkstenīša tipa" dejotāja. Jauni uzvārdi parādās arī daudzās mazākās lomās.

Baletā gads beidzas un sākas ar Ziemassvētku sapni — "Riekstkožiem". 1998. gads piepildījis daudzas oriģinālas ieceres: košā orientālā "Šeherezade", Astora Piacollas smeldzīgās mūzikas dejiskojums "Dzeltenajā tango", traģiski skaistais stāsts par komponista Čaikovska dzīvi un nāvi — pasaulslavenā baletmeistara Borisa Eifmana izrāde "Čaikovskis". Latvijas baleta afiša kā intriģējošs priekškars, kuru paceļ un nolaiž seno laiku dīvainā viedā lelle Riekstkodis, 1999.gadā solot nekad Rīgā nerādīto Petipā šedevru "Bajadēra" un pa ilgiem laikiem atkal nacionālo baletu — Jura Karlsona "Sidraba šķidrautu" pēc Aspazijas lugas motīviem.

Eriks Tivums

— "Latvijas Vēstnesim"

Erlends Ziemiņš un Aelita Himmelreiha Pastorālē. Pēc tam viņi dejoja slavenajā "New–York City Ballet" Ņujorkā un Vācu Valsts operā Berlīnē.

Eiropā vistālāk pazīstamās latviešu rakstnieces, filozofes un literatūrzinātnieces Zentas Mauriņas simtā dzimšanas diena, kas ar grāmatu klajā laišanas svētkiem, izstādēm un sarīkojumiem plaši tika atzīmēta 1997.gadā, atbalsojās arī šajā, nu jau aizejošajā gadā. Apgāds "Nordik" laida klajā Zentas Mauriņas simtgadei veltītās zinātniskās konferences materiālu izlasi "Eiropa, Latvija — kultūru dialogs", bet "Daugava", kas jubilejas gadā lasītājus iepriecināja ar Zentas Mauriņas Kopoto rakstu aizsākšanu un Irenes Mellis grāmatu "Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu", laida klajā Kopoto rakstu trešo sējumu. Latvijas Televīzija 19. un 25.decembrī pārraidīja simtgadei veltīto Dailes teātra iestudējumu "Sirdij ir spārni" un Liepājas teātra monoizrādi "Cilvēka griba ir viņa debesis".

Spoži Zentas Mauriņas vārds izskanēja Lietuvā, kur par godu Latvijas Republikas 80 gadu jubilejai Viļņā, Kauņā un Paņevežā notika Latviešu literatūras dienas. Lielu ievērību guva izstāde "Zenta Mauriņa un Lietuva", kā arī literārie sarīkojumi un zinātniskās konferences. To galvenā organizētāja bija "Baltiskandios akademija" (Baltijas un Skandināvijas akadēmija) un tās rektors profesors Silvestrs Gaižūns, kas par izcilo ieguldījumu Lietuvas un Latvijas kultūras sakaru attīstīšanā tieši Latvijas valsts jubilejas dienās tika iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri.

Akadēmijā sarīkoto literāro vakaru vadīja aktrise Vera Gribača, bagātinot to ar dzejas un prozas lasījumiem latviešu un arī lietuviešu valodā. Svinīgi tika atvērta lietuviski izdotā Zentas Mauriņas "Grāmata par cilvēkiem un lietām". Konferencē "Zenta Mauriņa un laikmeta idejas" ar referātiem un priekšlasījumiem piedalījās latviešu zinātnieces Ausma Cimdiņa, Ella Buceniece, Aija Priedīte, Agita Misāne un Skaidrīte Lasmane.

Par savas ģimenes tuvajām attiecībām ar Zentu Mauriņu un viņas dzīvesbiedru Konstantinu Raudivi stāstīja Lilija Talmantiene, kas uz Panevēžu bija atbraukusi turpat no Viļņas. Savukārt no Stokholmas ceļu bija mērojusi sarīkojuma goda viešņa Irene Mellis, kas dalījās atmiņās par bagātajiem gadiem Zentas Mauriņas sabiedrībā.

Nākotnes dimensijā sarunu par ievērojamo latviešu esejisti Eiropas tautu kultūras dialogā ievirzīja profesors Silvestrs Gaižūns ar savu rosinošo, aizrautīgo stāstījumu "Zenta Mauriņa un XXI gadsimta garīgās perspektīvas".

Nora Vētra–Muižniece —

"Latvijas Vēstnesim"

Zenta Mauriņa Rīgā 1939. gadā

Panevēžā 1998. gadā: pirmajā rindā no kreisās — Irene Mellis, Lilija Talmantiene, Silvestrs Gaižūns kopā ar latviešu un lietuviešu zinātniekiem. Otrajā rindā otrā no kreisās — aktrise Vera Gribača